Kristus dzimšanas svētkos piedāvājam ieklausīties Latvijas Bīskapu konferences priekšsēdātāja Liepājas diecēzes bīskapa Viktora Stulpina sprediķi, kas 25. decembrī izskanēja Liepājas Svētā Jāzepa katedrālē.
Šodien ir daudz cilvēku, kurus interesē tieši tas, kam cilvēks var ieticēt un nevis viņa eksistence, patiesā laime un dzīves mērķis – nemirstība. Viņi var mācīt arī ticēt kaut kam, bet tas nebūs Vārds, kurš no iesākuma “bija pie Dieva” un tagad “ienāk pasaulē”, ienāk savā īpašumā. Nē, šis Vārds ir pārāk neizdevīgs tiem, kurus interesē tikai tas, kam cilvēks var ieticēt, un nevis viņa eksistence. Kādēļ? Tādēļ, ka cilvēks, kurš ieticēs tam, kas nenāk no Dieva, ir pakļauts, ir atkarīgs cilvēks un ar viņu var darīt, ko vien gribi, un viņš būs vēl pateicīgs par to.
Kritiski un uzmanīgi paskatīsimies, kas risinājās vēl pirms Ziemassvētkiem iepriekšējos gados. Dažkārt vēl nebija pienācis Adventa laiks un mūs jau mēģināja pārliecināt, ka laime ir pakļāvīgā sekošanā reklāmas saukļiem, kuri aicināja ieticēt tam, ka tikai daudzas dāvanas, izpriecas sniegs laimes pilnību. Katram ir bijusi iespēja ieticēt sev, ka viņš kļūs kaut kas īpašs tad, kad lietos attiecīgās firmas kosmētiku, mazgāšanas līdzekļus vai arī brauks ar automašīnu, kurai attālums ir nieks un drošība uz ceļa pilnīga, ka viņa kaķis būs laimīgs, ja ēdīs konkrētu barību ar visām piedevām, bet, ja laimīgs būs kaķis, tad laimīgs arī saimnieks. “Cilvēk, tici tikai sev, sev pats!” tā mūs mēģināja ievilināt mūsdienu pasaule. Ietici, ka vari, ka esi varens, neuzvarams, ka tev nav robežu un tev viss veiksies… ietici, ka esi visa kungs. Ietici un būsi laimīgs!
Bet tad nāca šī pandēmija un, šķiet, vairs nav tādas ticības, vairs nav varenības, nav iespējas rīkoties tik bezatbildīgi brīvi. Mēs sākam apzināties, ka tomēr esam ierobežoti, ne tik vareni, ka viens vīruss var apstādināt visu pasauli.
Izrādās, ka līdzšinējā ticībā nav atbildes uz jautājumu, kas nodarbina ikviena cilvēka sirdi tās dziļumos. Jo kāda veiksme, kura balstīta īslaicīgi funkcionējošā lietā, spēj nostāties aci pret aci ar vientuļa, slima, atstumta, vecāku un līdzcilvēku nemīlēta cilvēka jautājumu par dzīves jēgu un mērķi? Vai pasaules piedāvājumos kāds no jauniem cilvēkiem atrada atbildi uz jautājumu, kas viņš ir, kurp dodas, un uz sāpi, ko viņš jūt savā sirdī, kuru pat izteikt nevar? Vai atrada atbildes uz sāpīgajiem jautājumiem, sirds saucieniem, kurus Ziemassvētki nevis mierināja, bet pastiprināja?
Arī šodien – kas remdēs sāpi kādas meitenes sirdī, kura Ziemassvētkus pavadīja vienatnē, jo tēvs pirms vairākiem gadiem atstāja ģimeni un mamma ir atradusi citu vīrieti? Kas palīdzes sievietei, kura, palikusi viena ar vairākiem bērniem, nezina, kā savilkt galus kopā? Kas iedrošinās un stiprinās ģimenes tēvu, kurš, palicis bez darba, meklē mierinājumu atkarībā? Kas noslaucīs asaras no bērna acīm, kurš trīc aiz bailēm, jo tēvs atkal mājās pārradies piedzēries? Kas mierinās jauna cilvēka vai jebkura cilvēka sirdi, kurš patiesi mīlēja, bet tika pievilts, pamests?
Atbildi var sniegt vienīgi tas, kurš, būdams Dievs, kļuva patiess cilvēks Betlēmē. Viņš kļuva līdzīgs mums visā, izņemot grēku. Viņš pazīst sāpes un var pieskarties sirdij no iekšienes, un katrs tāds pieskāriens ir mīlestības pieskāriens, kas neievaino, bet mierina un dziedina. Nevēlas nevienu iegūt un pakļaut, bet darīt, lai cilvēks iegūst pats sevī dzīvību, gaismu un brīvību.
Sv. Jānis savā evaņģēlijā, kuru pirms brīža klausījāmies, runājot par Jēzus dzimšanu, runā par Vārda nākšanu pasaulē. Lai to labāk saprastu, lasot šo fragmentu, mēs apzīmējuma “Vārds” vietā varētu lietot “Personas” vārdu, kas atklājas šajā noslēpumā. Tātad sv. Jānis varētu rakstīt tā: “Iesākumā bija Jēzus. Viss caur Jēzu ir radies. Jēzus nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma,” Vai šajā brīdī mēs sajūtam šī notikuma dramatismu? Dievs, Mīlestība, pateicoties, kurai viss eksistē, nāk pie savas radības, nāk ar mīlestību un vēlas tikai vienu – būt uzņemtam, taču savējie Viņu neuzņēma. Savējie – vistuvākie, vismīļākie, tie, kuriem visvairāk uzticas. Nepieņēma. Kas tā par sāpi!
Jā, es zinu. Droši vien ir cits noskaņojums Kristus dzimšanas svētkos. Tie taču ir ģimeniski svētki, labas atmosfēras svētki, siltuma, draudzības un labvēlības svētki. Laba mielasta, dāvanu un laba vēlējuma svētki. Taču tas ir nepilnīgs svētku attēls. Tas vairāk ir Ziemassvētku attēls un noder cilvēkiem, kurus vairāk interesē, vai cilvēks ir spējīgs noticēt ilūzijai un nevis paša eksistences būtībai. Ikviens, kas kaut reiz šajos svētkos ir sajutis vientulības un grūtu jautājumu sāpes, zina, par ko ir runa.
Tie nav tikai izrotātas eglītes un laba noskaņojuma svētki, bet tie ir Vārda – Jēzus – svētki, kurš nāca sniegt atbildes uz visgrūtākajiem jautājumiem. Tie ir svētki tiem, kuri ir pārauguši visas ārišķības un vēlas zināt, kāda ir viņu pašu eksistences jēga.
“No Viņa – Jēzus – pilnības mēs visi esam saņēmuši žēlastību pēc žēlastības,” raksta svētais Jānis. Kas ir žēlastība? Tā ir viss tas, kas grūts un sāpīgs, kas neizteicams un pārdzīvojams vislielākajā sirds noslēpumā. Viss, jo Jaunpiedzimušais to uzņēmās uz sevis un nes visas cilvēces un cilvēku pārdzīvojumus. Uzņēmās un no mīlestības pilnības dāvā atbildes. Atbildes, kuras atradīsim ticībā, kuru savukārt stiprina svētie sakramenti – īpaši Euharistija. Pieņemot Svēto komūniju, pieņemam Jēzu, Dzīvo un Patieso Vārdu, kurš tapa Miesa. Jēzus Svētajā komūnijā ienāk savā īpašumā un vēlas tikt pieņemts. Vai tiks pieņemts? Vai pieņemsim Viņu ar prieku, kā mūsu vienīgo Kungu un valdnieku? Neatbildēsim ar steidzīgu “Jā”, jo nav runa tikai par pieņemšanu ar lūpām, bet gan ar visu, kas mēs esam – dvēseli, sirdi un prātu, ar visu savu esību, savām vēlmēm, visu spēku. Tāda pieņemšana ir paļaušanās, kura panāk, ka Dievs ir tik tuvs un dārgs, ka bez Viņa nespējam eksistēt.
Lūgsim šodien Jaundzimušo Bērnu, lai Viņš, kurš kļuva cilvēks, pavadītu mūs dzīves ceļā ar savu mierinošo un stiprinošo Vārdu, parādot grūto, bet drošo ceļu uz Viņa Valstību.
