Ziemassvētki – Kristus dzimšana.
Kad tradicionāli ir dzimis Kristus?
Īstā Kristus dzimšanas diena nav zināma, jo Evaņģēliji par to klusē. Tie stāsta par Jēzus piedzimšanas faktu. Ēģiptē 3. gs., kā liecina Baznīcas tēvs Klements no Aleksandrijas, Jēzus Kristus dzimšanas diena tika svinēta 25. martā. Arī citās austrumu zemēs šo dienu saistījuši ar pavasara saulgriežiem.
Romā 25. decembri kā Kristus dzimšanas dienu sākuši svinēt ap 336. gadu. Ķeizars Marks Aurēlijs 274. gadā par godu „neuzvaramā saules dieva” dzimšanai 25. decembri izsludināja par valsts svētkiem, lai stiprinātu pagānu valsti. Lai mazinātu šo pagānisko svētku iespaidu, kristieši sākuši svinēt 25. decembri kā Jēzus Kristus dzimšanas dienu, kas ir „pasaules Gaisma” (Jņ 8, 12) un „Taisnības saule” (Mt 3, 20).
No Romas šī tradīcija ātri izplatījās Āfrikā, Spānijā, Ziemeļitālijā, Gallijā.
Austrumos 6. janvāris (Epiphania – Kristus atklāšanās) sākumā bija veltīts Kristus dzimšanas piemiņai, bet 5. gs. šo dienu sāka svētīt par piemiņu trim austrumu gudrajiem (Zvaigznes diena). Tagad visas pasaules kristieši Jēzus dzimšanas dienu svin 25. decembrī, izņemot armēņus, kas vēl arvien šo notikumus saista ar 6. janvāri.
Ziemassvētku dievkalpojumi
Ziemassvētkos saskaņā ar 1970. gadā apstiprināto liturģiju katrs priesteris var noturēt trīs Svētās Mises. Šī tradīcija sākusies pāvesta Gregora Lielā laikā (590-604). Par viņu rakstīts, ka Ziemassvētkos viņš svinējis vienu Misi pusnaktī, otru rītā, trešo – ap pusdienas laiku, katru savā Romas baznīcā. Tādā veidā Ziemassvētku Mises tika svinētas jau daudz agrāk Jeruzālemē. Tur Ziemassvētku naktī ticīgie sapulcējās Betlēmē, Jēzus dzimšanas vietā, kur tika svinēta Svētā Mise. Pēc tam viņi devās atpakaļ uz Jeruzālemi, kuru sasniedza rītausmā, un tur Jēzus Augšāmcelšanās baznīcā svinēja Svēto Misi. Trešo reizi uz Svēto Misi sapulcējās pusdienas laikā. Šo tradīciju bija pārņēmis pāvests Gregors Lielais savos Ziemassvētku dievkalpojumos. No Romas tā ir izplatījusies visā Eiropā.
Pirmā Ziemasvētku Svētā Mise ir veltīta naktij (Missa in nocte). Tauta to sauc par ‘eņģeļu Svēto Misi’, jo eņģeļi pirmie sludināja prieka vēsti virs Betlēmes.
Otrā Svētā Mise (Missa in aurora – gaismai austot) tiek turēta rīta stundā, to mēdz saukt par ‘ganu Svēto Misi’, atceroties Betlēmes ganus, kas pirmie aizsteidzās pie Jēzus silītes.
Trešā Svētā Mise notiek dienā (Missa in die – dienas Mise), tā ir Summa vai augstā Svētā Mise.
Pie Ziemassvētku liturģijas pieder arī Vigīlijas Svētā Mise, kuru notur Ziemassvētku vigīlijas vakarā (24.decembrī). Vigilare nozīmē būt nomodā.
Senos laikos pirms lielākiem svētkiem visu nakti lūdzās, gavēja un gandarīja. Tāda gavēšanas diena bija arī 24.decembris. Tagad šajā dienā gavēnis ir atcelts, no rīta svin parasto Adventa Svēto Misi. Bet vakarā jau gaišās krāsās svin svinīgu Ziemassvētku ievada Svēto Misi.
Pēc Ziemassvētkiem seko 7 dienas, ko sauc par “Ziemassvētku oktāvu”. Šajās dienās Svētās Mises lūgšanas ir Ziemassvētku notikuma nodomā. Vēl nesen Ziemassvētkus svinēja trīs dienas, tagad tikai divas.
26. decembrī Baznīca piemin pirmo mocekli, kas izlējis savas asinis par Jēzu Kristu, – diakonu sv. Stefanu.
27. decembrī svin apustuļa sv. Jāņa piemiņu, kurš esot bijis viens no tuvākajiem Jēzus mācekļiem. Šajā diena pēc Mises svētī vīnu pēc leģendas, ka viņu gribējuši noindēt. Kad viņam pasnieguši biķeri ar vīnu, tajā parādījusies čūska. Šajā dienā svētītais vīns ir kā veselības nesējs.
28. decembrī piemin nevainīgos bērnus, kurus Jēzus dēļ lika nogalināt Betlēmes apkārtnē.
Astotā diena pēc Ziemassvētkiem ir Vissvētākās Jaunavas Marijas, Dieva Mātes, svētku diena (to svin kopš 1969.gada), kurā atzīmējam arī Jēzus Kristus vārda dienu. Viduslaikos šī diena Jēzus Kristus apgraizīšanas piemiņai. Civilā gada sākums senajā Romā bija 1. marts. Bet ķeizars Gajs Jūlijs Cēzars 45. gadā pēc Kristus to pārcēla uz 1. janvāri par godu dievam Janusam. Šo dienu romieši svinējuši ar trokšņainiem sarīkojumiem, iedzeršanu un visādām izlaidībām. Baznīca, gribēdama pasargāt savus ticīgos no šo pagānisko ieražu iespaida, 1. janvārī svin gandarīšanas dievkalpojumus. Par nožēlu, tagad šīs pagāniskās ieražas, iedzeršana, trokšņošana jaunajā gadā rit pilnā sparā. Jaunajam gadam Baznīcas liturģijā speciālas Mises nav. Pāvests Jānis Pavils II šajā dienā ticīgos aicina lūgties par mieru un dabas aizsardzību.
Betlēmītes
Ziemassvētku laikā Baznīca pie sānu altāra vai kur citur uzstāda dzimšanas plastisku attēlojumu, ko sauc par „betlēmīti” vai „stallīti”. Centrālajā vietā ir redzama silīte ar Jēzus Bērnu, blakus Marija un Jāzeps, vērsis un ēzelis, dažreiz arī aitiņas, gani, kuri atnākuši pielūgt Bērnu Jēzu, austrumu gudrie ar savām dāvanām, virs stallīša zvaigzne un eņģeļi. Šādu „stallīšu” ierīkošanas sākums meklējams Romā, kur Marijas Madžori baznīcā jau no senseniem laikiem kā relikviju godina koka silīti, kas it kā nākusi no Betlēmes. Sekojot šādam piemēram, arī citās baznīcās blakus altārim Ziemassvētku laikā sāka uzstādīt tādas silītes. Ap 16. gadsimtu tajā saka likt arī Bērna Jēzus attēlu. Kā ierosinājums, visa Betlēmes notikuma plastiskai attēlošanai, laikam būs bijušas spēles vai izrādes ar reliģisku saturu, kādas viduslaikos rīkoja pie katedrālēm vai lielākām baznīcām. Viduslaikos tādi uzvedumi notikuši arī Rīgā pie Māras baznīcas. Ziemassvētku laikā šo uzvedumu saturs, protams, bija Betlēmes notikums. Izskaidrojot Betlēmes stallīšu uzstādīšanas tradīciju, mēdz atsaukties arī uz svēto Francisku, kurš 1222. gadā Grēsijā, mežā izveidojis Jēzus dzimšanas skatu. Tagad baznīcās uzstādītās „betlēmītes” paliek no Ziemassvētkiem līdz Sveču dienai (2. februārim). No 19. gs. līdzīgas „betlēmītes”, tikai mazākos apmēros, uzstāda arī mājās, sevišķi tajās, kurās ir bērni.
Ziemassvētku eglīte
Ziemassvētku eglītes tradīcija saistās ar sv. Francisku, kurš jau minētajā Ziemassvētku naktī, mežā pie Jēzus Bērna silītes, eglēs ielicis aizdegtas svecītes. Eglīti uzstāda altāra telpā, izgrezno ar svecītēm un dažādiem rotājumiem. Eglīte simbolizē labā un ļaunā pazīšanas koku paradīzē, arī „dzīvības koku” – krustu, kas ir nesis visskaistāko augli – mūsu atpestīšanu. Eglītes mūžīgais zaļums mums stāsta par Kristus dāvāto cerību mūžīgai dzīvei. Degošās svecītes eglītē simbolizē Kristus atnesto gaismu pasaules tumsā. Ja eglīti baznīcā uzskatām par dzīvības koka vai krusta simbolu, tad ir nepareizi, ja baznīcā tās saliek vairākās vietās pie sānu altāriem un betlēmēm, tāpat kā Vasarsvētkos bērziņus. Ar to eglīte zaudē savu skaisto simbolisko nozīmi.
Tādā pat nozīmē kā baznīcā, eglītes tagad uzstāda arī dzīvokļos, bet bez svecītēm tās grezno arī ar dažādiem gardumiem. Gardumi simbolizē tās daudzās dāvanas, ko mums ir atnesis Jēzus, ienākdams pasaulē. Šī tradīcija ir sākusies Vācijā, no turienes izplatījusies citās ziemeļu zemēs. Latgalē eglītes sāka uzstādīt baznīcā un arī mājās tikai pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados.
Oblātes
Ziemassvētku vigīlijas vakariņas pie mums ievada ar oblātu laušanu. Tās cep no augstākā labuma kviešu miltu mīklas speciālās metāla formās, kur iegravēts vai nu krusta attēls, vai arī silītē guldīta Jēzus Bērna attēls. Šīs oblātes sagriež mazākās ripiņās, kas domātas Svētajai Komūnijai, lielākas Mises upurim. Nesagrieztās, priestera svētītās oblātes pirms Ziemassvētkiem izdala ticīgajiem Ziemassvētku vigilijas svinīgajām vakariņām. Šīs ieražas pirmsākums ir pirmo kristiešu tā saucamās agapes (mīlestības mielasts). Pirms Sv. Mises tie sanesuši pie altāra dažādas ēdamās dāvanas – maizi, vīnu, augļus. Daļu no maizes un vīna izlietoja uzreiz, pārpalikušais tika izlietots pēc Mises kopējam mielastam. Daļu no šī mielasta dāvanām aizsūtīja uz mājām tiem, kuri bija slimi vai kāda cita iemesla dēļ nevarēja piedalīties Sv. Misē. Tas bija visu kopības un mīlestības apliecinājums. Svētīto, bet Sv. Misē neizlietoto maizīti senatnē sauca arī par eulogiju (austrumu baznīcā tā sauca arī Euharistiju). Tā dažreiz bija Svētās Komūnijas atvietotāja. Austrumu baznīcā šādu eulogiju lieto vēl šodien. Rietumos 4. gadsimtā šādas svētītas maizītes bīskapi sūtījuši viens otram kā mīlestības apliecinājumu. Ticīgie šādu priestera svētīto maizīti nesuši uz mājām. Visilgāk šāds ieradums ir saglabājis Francijā līdz pat 7. gadsimtam. Vēl nesen bija plaši izplatīts ieradums kopā ar Ziemassvētku apsveikuma vēstuli sūtīt arī oblāti. Jaunākos laikos to atvietoja Ziemassvētku kartiņa ar Betlēmes notikuma attēliem.
Ziemassvētku tradīcijas
Ziemassvētku svinēšana iesākas 24. decembra vakarā. Šo dienu sauc par vigiliju, senāk tā bija veltīta Ādamam un Ievai. Vecas lūgšanas grāmatās viņiem ir pat paredzēta sevišķa dziesma. Kaut gan gavēni šajā dienā Baznīca neparedz, Latgalē saskaņa ar senu tradīciju neēd visu dienu.
Kad dienā ir paveikti visi sagatavošanās darbi, pēcpusdienā iet uz pirti, bet pievakarē uzklāj Ziemassvētku vigilijas galdu. Uz galda uzliek sienu, kas atgādina, ka arī Pestītāju Marija pēc dzimšanas ietinusi autiņos un guldījusi uz silītē ieliktā siena. Uz galda uzklātais baltais galdauts atgādina autiņus. Tad uz galda uzliek dažādus gavēņa ēdienus: dažāda veida zivis, cepumus, saldēdienus. Krēslas stundā visa ģimene sapulcējas ap galdu noskaita lūgšanu. Tad tēvs vai cits kāds no ģimenes vecākiem ņem no šķīvīša oblates, kas uzliktas galda vidū, un sadala tās klātesošajiem.
Latgalē oblates sauc par kaladām. Šis nosaukums ir pārņemts no lietuviešiem, kas tāpat kā dažas slāvu tautas Ziemassvētkus sauc par kalenda. Šis nosaukums saistās ar seno romiešu pirmās mēneša dienas nosaukums calendae. Arī pirmo Jaungada dienu tie saukuši par festum calendae vai calendae Januarii. Pēc tam seko citu ēdienu baudīšana. Ēdienu daudzums simbolizē tās daudzās bagātīgās dāvanas dvēselēm, kādas ar savu ienākšanu pasaulē ir atnesis mums Jēzus. Šo vakariņu laikā dzied Ziemassvētku dziesmas.
Šādus Ziemassvētku Vigilijas vakarus kopā ar kopīgu maltīti rīkoja arī katoliskās organizācijas, lai arī tie, kam nav savas ģimenes, varētu kopā ar citiem ievadīt Ziemassvētku svinēšanu.
Pie šīm svētku vakariņām kavējās ilgi, līdz pat iešanai uz Baznīcu, jo pusnaktīs, kā tas mēdz būt pilsētās, tiek noturēta eņģeļu Mise. Uz laukiem pirmā Mise Ziemassvētkos notiek agrā rīta stundā. Agrāk, kad lauciniekiem vēl bija zirgi, šie braucieni ar kamanām uz baznīcu pa sniegotiem, baltiem ceļiem, skanot pie zirga loka piesietiem zvārguļiem, bija brīnišķīgi. Baznīcā, dievkalpojuma laikā, visa tauta ar sajūsmu dziedāja gaišā prieka pilnās dziesmas. Mājās pārbraukuši, ēda Ziemassvētku pusdienas. Tās jau iepriekš bija sagatavotas un uzglabājās siltas sakurinātajās krāsnīs. Galvenais ēdiens Latgalē bija zupa, kur bija putraimu desas vai gaļas sānu kauliņi, kartupeļi, burkāni – viss kopā vienā katlā. Kamēr zemniekiem bija savas saimniecības, uz Ziemassvētku galda netrūka arī pašbrūvētā alus. Pēc tam visi gāja gulēt. Otra Ziemassvētku diena bija veltīta ciemiņu pieņemšanai vai iešanai ciemos. Agrāk svētīja trīs dienas, tagad, kā jau teikts, tikai divas. Bet uz laukiem atpūtās un īstā darbā negāja līdz pat jaungadam. Šajā laikā notika arī tā saucamā „čigānos iešana”: paģērbušies jaunieši gāja no mājas uz māju, kur dejoja, jokoja un saņēma cienastu. Citās zemēs šādiem apciemojumiem ir vairāk reliģisks raksturs: jaunieši iet no mājas uz māju, nesdami zvaigzni un dziedādami Ziemassvētku dziesmas (poļi tās sauc par kolendām), atgādinādami ar to Betlēmes ganus, kuri, atgriezušies no apciemojuma pie Jēzus Bērna silītes, priecīgo vēsti nesa pārējiem Betlēmes iedzīvotājiem. Mūsdienās, urbanizācijas gadsimtā, visas šīs Ziemassvētku tradīcijas sāk izzust.
KABIA
