15. februārī dzimšanas dienu svin Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Arhibīskapa dzimšanas dienā piedāvājam žurnālistes Daces Stirānes interviju ar arhibīskapu, kura notika pērnā gada vasarā. Saruna tika publicēta gadagrāmatā “Katoļu Kalendārs 2021”.
2010. gada 8. augustā Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta (RARZI) direktoru un Rīgas Metropolijas garīgā semināra garīgo tēvu, priesteri Zbigņevu Stankeviču konsekrēja par Rīgas arhibīskapu-metropolītu. Plašāka sabiedrība toreiz iepazina jauno katoļu Baznīcas arhibīskapu kā automatizēto vadības sistēmu inženieri, kurš apzinātā vecumā atgriezies pie saknēm un kļuvis par priesteri. Rīgas arhibīskapa-metropolīta konsekrācijas brīdī viņam bija 55 gadi. Tagad, pēc desmit gadiem, Stankevičs saka, ka nominācija bija kā zibens spēriens, bet aizvadītais laiks – pamatīgs personības pārbaudījums.
Par godu Jūsu konsekrācijai Svētā Jēkaba katedrālē 26. augustā notika dievkalpojums un pieņemšana. Kāpēc Jums ir svarīgi atzīmēt priesterības un bīskapa konsekrācijas gadadienu?
Gadadiena ir iespēja paskatīties atpakaļ, novērtēt to, kas ir izdarīts, paskatīties uz priekšu, ko gribētos izdarīt, un vienlaicīgi padalīties arī ar citiem ar to, kas ir svarīgi. Padalīties ar to, ko savā dzīvē esi atklājis. Priesterības vai bīskapa konsekrācijas datums ir sava veida jauna dzimšana, jo tev sākas pilnīgi jauna dzīve. No vienas puses tu esi tas pats, kas biji iepriekš, bet tev paveras pilnīgi jauns darba un kalpošanas lauks. Kā dzimšanas dienu mēs svinam, tāpat svinam priesterības vai bīskapa kalpošanas dzimšanas dienu. Tas ir svarīgi. Starp citu, es to atklāju tikai ar laiku. Man nāk atmiņā mana semināra rektora teiktais: „Izmantojiet vārda dienas vai gadadienas, lai veicinātu kopību, lai satiktos un veicinātu draudzības saites.” Gadadienu es redzu kā iespēju pavairot labo, kas manā dzīvē ir bijis.
Kura bija pirmā draudze, kur Jūs kalpojāt kā priesteris?
Es tiku iesvētīts par priesteri 1996. gada 16. jūnijā un uzreiz nonācu vienā no lielākajām Rīgas draudzēm – Svētā Franciska draudzē. Tiku nozīmēts arī par pasniedzēju Garīgajā seminārā Fundamentālteoloģijā, kā arī man uzkrāva poļu valodu visiem kursiem, lai arī nebiju nevienu dienu poļu skolā gājis, un pēc tam piemeta klāt vēl Baznīcas vēsturi un Baznīcas sociālo mācību. Man uzgāzās vesels darbu lērums, bet, tā kā studiju laikā es patiešām biju darījis, ko varējis, lai uzpildītos un mani apcirkņi būti pilni, ar entuziasmu dalījos ar to, kas man bija. Svētā Franciska draudzē man bija ļoti daudz jāpieņem grēksūdzes, jāvada Svētās Mises, jāsprediķo un jāuzklausa cilvēki. Tāpat, protams, darbs ar studentiem gan Garīgajā seminārā, gan Katehētikas institūtā. Tas bija ļoti intensīvs periods, kurš radikāli atšķīrās no inženiera dzīves. Tad es vēl aprūpēju pirmo harizmātisko lūgšanu grupu “Effatu”. Tā arī bija jauna pieredze. Daudz bija uzaicinājumu vadīt dažādas lūgšanu dienas un rekolekcijas, arī piedalīties ekumeniska rakstura pasākumos. Tā kā darbu bija tik daudz, pēc sešiem gadiem, kad braucu studēt uz Romu, mans priekšgājējs kardināls pateica: „Uzraksti savu darbu sarakstu!” Es uzrakstīju. Tur bija kādas padsmit pozīcijas, kuras viņš sadalīja trim priesteriem, un dažas pozīcijas palika bešā.
Tas bija pirmais posms, pēc kura bija seši gadi Romā. Praktiski pieci gadi Romā un pēdējais gads, kad gatavojos doktora darba aizstāvēšanai, pagāja draudzē Itālijas ziemeļos. Tas arī bija laiks, kad uzpildīt baterijas gan attiecībā uz zināšanām, gan arī Baznīcas dzīves iepazīšanu, jo ne velti ir teiciens „Visi ceļi ved uz Romu”. Tā bija laba pieredze. Protams, es neatstāju novārtā arī pastorālo darbu un katru trešo dienu gāju vadīt Svēto Misi pie klostera māsām, bet svētkos braucu uz draudzi. Tā bija paliela draudze kalnos, kur svētkos daudzi cilvēki nāca uz grēksūdzi. Faktiski tā bija tāda slēpošanas zona – pa dienu viņi slēpoja, bet vakarā nāca uz baznīcu Dievu lūgt un grēkus sūdzēt. Savukārt vasarā es braucu uz Vāciju. Pirmo gadu devos uz valodas kursiem, bet vēlāk uz draudzi, un tā atkal bija iespēja gan pamācīties valodu, gan arī iepazīt Baznīcu Vācijā. Pēdējos divus studiju gadus es pa mēnesim pavadīju arī Francijā, jo gribēju apgūt franču valodu un iepazīt Franciju. Tā arī bija svētīga un noderīga pieredze. Vienu mēnesi pavadīju Francijas dienvidos, bet otru Parīzē, jo biju ieguvis stipendiju valodas kursiem.
Izklausās, ka Jums visu laiku ir ļoti piesātināta un intensīva dzīve. Vai tāda bija Jūsu vīzija par kalpošanu?
Man negribas laist garām iespējas, bet paņemt maksimumu no tā, kas ir priekšā. Man nepatīk sēdēt rokas klēpī salikušam. No vienas puses es apzinos, ka vajag balansēt iekšējo un ārējo, bet man ir gandarījums, ka nepalaidu garām iespējas. Kad atgriezos, es jutos piepildīts un atjaunots, jo izmantoju Romas laiku ne tikai lai intelektuāli papildinātu zināšanas, bet arī lai sevi iekšēji atjaunotu un sakārtotu, un atbrīvotos no “homo sovieticus” mantojuma. Sākumā saskarsmē ar Polijas vidi, kur pavadīju sešus gadus, un pēc tam vēl jo vairāk saskarsmē ar Itālijas sabiedrību es redzēju dažas pazīmes tam, ka sevī nesu to mantojumu. Tā bija laba iespēja piestrādāt pie tā un atjaunoties garā.
Kad atgriezos, sākumā gribēju tā lēni visu sākt, bet ieskriešanās periods bija tikai kādi pāris mēneši. 6. jūlijā atgriezos, bet septembrī vai oktobrī bīskapi man paziņoja, ka ieceļ par Garīgā semināra garīgo tēvu papildus tam, ka jau palīdzēju draudzē un pasniedzu seminārā un RARZI. Mēnesi vai divus vēlāk izrādījās, ka RARZI bija vajadzīgs direktors un gribētāju nebija, bet augstskola bija jāsaglābj. Man nekas cits neatlika, kā smagi nopūsties un uzņemties RARZI direktora pienākumus. Nu un tad man bija trīs vezumi, ko nācās vilkt. Paldies Dievam, ir gandarījums, kaut kā tiku galā.
Pēc diviem gadiem nāca zibens spēriens no skaidrām debesīm. Man piezvanīja apustuliskais nuncijs, ka steidzami vēlas mani redzēt. Es Jums minēju priesterības svētības datumu – 16. jūnijs. Tā sagadījās, ka lieta bija tik steidzama, ka jau aiznākamā dienā man jādodas pie viņa, un tas bija 16. jūnijs. Pēc 14 priesterībā nokalpotiem gadiem es saņēmu nozīmējumu no pāvesta kļūt par Rīgas metropolītu-arhibīskapu, Jāņa Pujata kardināla pēcnācēju. Tas bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Es skatījos uz to vēstuli un nevarēju saprast – sapņoju vai tā ir realitāte? Tur bija melns uz balta rakstīts. Nācās pieņemt, ka tā ir realitāte. Tā kā tas notika kapelā, man bija neliels dialogs ar šīs kapelas saimnieku, kas beidzās ar manu kapitulāciju. Pēc šīs sarunas es pateicu, ka tad man nekas cits neatliek kā pieņemt šo jauno misiju. Tā bija kā jauna dzimšana. Dzīve radikāli mainījās. Protams, pamatos kā cilvēks es paliku tas pats, kristīgā identitāte arī tā pati. Es esmu Dieva bērns tāds pats kā visi citi, priesteris arī. Taču bīskapa kalpojums… Tas ir līdzīgi tam, kad cilvēks brauc pa vienvirziena ceļu un pēkšņi iebrauc vairākās joslās, kur ir dažādi virzieni, krustojumi, pa ceļam vēl remontdarbi un dažādas bedres, no kurām nākas izvairīties. To pārmaiņu var salīdzināt ar šādām satiksmes organizācijas izmaiņām un, protams, tas ir saistīts ar dažādiem izaicinājumiem. Tas ir tāds kārtīgs tavu spēju un sagatavotības, tavas personības, arī vājo vietu, tests, jo tu tiec eksaminēts pēc pilnas programmas. Tu tiec iemests lielās dzirnavās, kas tevi visu laiku maļ.
Tajā dienā, kad bija Jūsu konsekrācija, es ar svētceļniekiem devos uz Aglonu, un mūs pārsteidza liela vētra un patiešām bija arī zibens, kas gāza kokus un rāva nost māju jumtus. Mēs salijuši kādās mājās vērojām Jūsu konsekrāciju televizorā.
Manā dzīvē, protams, tās bija milzīgas pārmaiņas, un salīdzinājums ar zibeni ļoti saskan.
Jūs minējāt, ka tas bija milzīgs spēju un personības tests. Kas ir bijis Jūsu lielākais pārbaudījums šajā laikā?
Kā jau teicu, tā, pirmkārt, ir satiksmes organizācijas pilnīga pārkārtošana. Taču vienā ziņā man ir paveicies, ka man ir augstākā tehniskā izglītība un es esmu 12 gadus nostrādājis par inženieri. Tas man iedeva racionālu un lietišķu pieeju dzīvei. Interesanti, ka studiju noslēgumā manī bija parādījušās slāpes un dziļa interese par humanitārajām zinātnēm. Es izlasīju mūzikas vēsturi, mākslas vēsturi, sistemātiski ķēros klāt literatūrai. Tas viss man ļoti pēc tam palīdzēja priestera, bet it īpaši bīskapa kalpojumā, jo ir ārkārtīgi svarīgi, lai tev būtu plašs skatījums uz dzīvi un tu spētu saprast dažādu kategoriju cilvēkus. Protams, es to neiesaku visiem izmēģināt, bet, tā kā manā dzīvē bija arī neticības periods, situācijās, kad pie manis ienāk kāds žurnālists vai cits neticīgs cilvēks un demonstratīvi pasaka: „Es esmu ateists,” es atbildu: „Tas nekas. Es arī tāds biju. Tā lieta ir labojama!” Šajā ziņā radošā pieeja man bija tuva, un tā bija laba bāze izaicinājumiem, ar kuriem saskāros.
Pirmais izaicinājums bija pārkārtoties šai jaunajai satiksmes kārtībai un jaunajam pienākumu lokam. Otrais – mūsu sabiedrībā ir zināmas grūtības atvērties garīgām vērtībām. Es jau minēju to “homo sovieticus” mantojumu, jo pēc noklusējuma reliģijas un ticības tēma bija kaut kas nederīgs un novecojis, par ko vajag kaunēties, kas ir kaut kas antizinātnisks utt. Tāpēc vajadzēja stāties dialogā ar sabiedrību, kurā ir diezgan daudz skepticisma un negatīvas, noliedzošas attieksmes pret šiem jautājumiem. Tas bija viens no izaicinājumiem. Taču man ir arī liels gandarījums, jo ir iespaids, ka tomēr ir izdevies kontaktu nodibināt un runāt cilvēkiem saprotamā valodā, vismaz lielai sabiedrības daļai. To es pēc desmit kalpojuma gadiem redzu. Izaicinājums, protams, bija arī sadarbība ekumenisma jomā. Jau sākot ar manu konsekrāciju Rīgas Doma baznīcā. Es apzināti uz to gāju, ka ir nepieciešama sadarbība, dialogs. Dažos brīžos nav bijis viegli, jo bija liela pretdarbība un neizpratne, bet, šķiet, tas ledus ir lauzts un šobrīd starp konfesijām ir brīnišķīga sadarbība. Pašā pirmajā posmā, kad biju stājies amatā, izgāju labu skolu, saskaroties ar cilvēkiem, kas slēpjas aiz dievbijības maskas un reliģiju izmanto, lai sasniegtu kādus savtīgus mērķus. Tā man bija laba skola, un mana racionālā pieeja dzīvei ir palīdzējusi to skolu iziet un justies arvien brīvākam šajā laukā. Tas noteikti bija viens no lielajiem izaicinājumiem.
Vai esat pārdzīvojis arī izaicinājumu ar varu?
Noteikti – katru dienu vajadzīga modrība, sevis uzpasēšana. Vajadzīga supervīzija. Katoliskās baznīcas locekļiem ir vieglāk, jo ir garīgo tēvu jeb biktstēvu institūcija, kad tu ej un kāds tev palīdz objektīvi sevi izvērtēt, konfrontēties ar realitāti. Protams, sākumā likās, ka jūra līdz ceļiem un visu varēsi, bet dzīve ar laiku noliek visu vietās. Pastāvīgi nākas atklāt savas iespēju robežas un arī trauslumu. Kā svētais Pāvils saka, šo dārgumu mēs nēsājam māla traukos, un arī citu cilvēku trauslumu. Patiesībā, ja neesi piedzīvojis savu trauslumu, tad nespēj saprast arī cita cilvēka trauslumu un ievainojamību. Šajā ziņā man ir iekšējs miers. Es apzinos šo kārdinājumu. Es pastāvīgi ar to strādāju. Man ir miers sirdī. Es arī redzu, kā apkārtējie cilvēki uz mani reaģē, jo tad, ja cilvēks mēģina varu izmantot, lai pašapliecinātos, apkārtējie jūtas nospiesti, nomākti, pakļauti un nespēj izpausties. Es no savu tuvāko līdzstrādnieku puses tādus signālus neredzu. Mēs atklāti runājam par šīm lietām.
Galu galā attiecībā par varu – bīskapam ir vara, bet tā ir garīgā vara. Mūsu laicīgie un fiziskie resursi ir ļoti ierobežoti, bet Dievs mums ir devis garīgo varu. Šī vara ir dota, nevis lai ar to tīksminātos un pašapliecinātos, bet lai palīdzētu cilvēkiem attīstīt attiecības ar Dievu, lai nestu Evaņģēliju pasaulē. Tā vara – kā Jēzus evaņģēlijā skaidro – ir tāda: „Kas grib būt pirmais, lai ir visu kalps, kas grib valdīt, tas lai kalpo.” Kad kalpoju Svētā Franciska baznīcā, prāvests nonāca slimnīcā un kādu brīdi nevarēja pildīt prāvesta pienākumus, tas bija jādara man. Es iegāju baznīcā, skatījos uz mūriem un domāju: jā, nu es it kā esmu prāvests, tā ir mana baznīca, bet tas nav mans īpašums. Kā toreiz es uz Franciska baznīcu skatījos, tā tagad skatos uz katedrāli. Tas nav mans īpašums, esmu tikai nama pārvaldnieks, tas ir iedots uz laiku pārvaldībā tāpat kā manam priekšgājējam.
Apbrīnoju, kā kardināls atstāja rezidenci – viņa rokās bija maziņš koferītis, platmale galvā, ar iekšējās brīvības izjūtu atdeva man atslēgas un aizgāja prom. Tas man iespiedies atmiņā uz visu mūžu. Es arī gribētu tādā pat veidā ar iekšēju brīvību beigt savu kalpojumu, proti, ka esmu darījis, ko varējis, lai šo varu izmantotu citu cilvēku labumam un, kad pāvests pieņems manu atlūgumu, ar iekšēju brīvību nodot to nākamajam: lūk, tas ir tavs krusts un tavs pienākums. Es neesmu īpašnieks. Vara man nav dota, lai tīksminātos un apliecinātos, bet lai pavairotu kopējo labumu, palīdzētu cilvēkiem atklāt savu identitāti, harizmu un iedrošinātu likt to lietā kalpošanā.
Ko Jūs gribētu vēl izdarīt arhibīskapa amatā?
Protams, ir ļoti daudz lietu. Jāpabeidz katedrāles rekonstrukcija, jo pagāja septiņi gadi, kamēr es iekustināju šo lietu. Protams, gribētos, lai katoļu televīzijas projekts uzņem apgriezienus. Mums pagaidām ir tikai iestrādes, tādi graudiņi – sociālajos tīklos pārraidām dievkalpojumus un dažus raidījumus, bet gribētos, lai no tās sēklas izaug 24 stundu kanāls. Par Radio Marija ir gandarījums, tas prasīja vairāku gadu darbu. Taču galvenais izaicinājums ir tas, par ko Vatikāna otrā koncila laikā dzima frāze – pamodināt snaudošo milzi, tas ir, garīdznieka un bīskapa uzdevums ir nevis tīksmināties par varu, kas viņam ir iedota, bet palīdzēt cilvēkiem atraisīties, atrast savu dāvanu un sākt ar to kalpot. Lūk, par savu galveno uzdevumu atlikušajiem desmit gadiem, ja Dievs man dos, uzskatu modināt šo milzi un mudināt garīdzniekus, lai tā vietā, ka paši visu dara, maksimāli iesaista savus draudzes locekļus un palīdz viņiem nobriest līdz tai apziņai, ka Baznīca esam mēs, ka ikviens ir līdzatbildīgs Evaņģēlija izplatīšanā, Debesu valstības izplatīšanā šeit, virs zemes. Lūk, ja šo izdotos kā revolūciju cilvēku apziņā panākt, es savu misiju būšu izpildījis. Protams, ir vēl citi jautājumi, piemēram, ekumēniskā dimensija un dažādi pienākumi Eiropas līmenī.
Vai Jums pie tik intensīviem darba pienākumiem ir pazīstama izdegšana? Kā Jūs ar to tiekat galā?
Jā, es apzinos šos riskus pie tik intensīva darba. Tas, protams, draud dedzīgiem garīdzniekiem. Manuprāt, vajag palikt kontaktā ar sevi, ieklausīties un ieskatīties sevī. Analizēt motivāciju, kāpēc daru vienu vai ko citu. Apvienot prātu ar jūtām. Sabalansēt garīgo dzīvi ar ārējām aktivitātēm. Katru rītu no jauna vajag noteikt prioritātes un saprast, ko es esmu aicināts šodien darīt pats, ko deleģēt citiem vai no kaut kā pat atteikties. Ja tas izdodas, tad tu dari, cik tu vari. Respektēt savas robežas. Ja tu tās respektē, tad nepārdegsi, jo dari tik, cik vari panest. Protams, ka vajag lodziņus tik intensīvā dzīves ritmā. Rīta pusē man tā ir lūgšana, kas ieliek pamatus visai dienai, Stundu liturģija un Svētā Mise ik dienas. Ir svarīgi neatteikties arī no garīgās lasīšanas. Man ir bijuši dažādi periodi, un, ja ilgāku laiku nav garīgās lasīšanas, redzu, ka kaut kas tur iekšā iztukšojas. To ir ārkārtīgi svarīgi uzpasēt. Vēl ir ikdienas pastaiga un vingrošana.
Jūs joprojām vingrojat?
Jā, normālā gadījumā es katru rītu vingroju. Vēl vajag hobiju. Kaut vai paklausīties mūziku. Tikai pēc septiņiem gadiem es atgriezos no atvaļinājumā neiešanas grēka. Sapratu, ka vajag pāris nedēļas paņemt pauzi. Mans hobijs ir staigāt pa kalniem, kaut nedēļu tur pabūt. Svarīga ir arī brīvdiena – viena diena nedēļā. Man ar to arī ir grūti, bet mēģinu sakārtot, jo tas palīdz uz lietām paskatīties no malas. Jā, regulārs dienas režīms, iespēju robežās. Dažreiz redzi, ka baterijas tukšas, un jādomā par to uzpildīšanu.
Mūsu intervija notiek tiešsaistē, jo Jums pēc Polijas apmeklējuma jāievēro 14 dienu pašizolācija saistībā ar Covid-19. Vai arī Jūs ticat, ka pandēmija ir sazvērestība? Kāda ir galvenā mācība, ko šajā laikā esat guvis?
Man negribētos tam ticēt. Es rūpīgi sekoju publikācijām, un ir tāds iespaids, ka džins nejauši izsprucis no pudeles, bet diezin vai apzināti. Baznīca ir dzīvs organisms, kas nepārtraukti attīstās, atrodas dinamikā, un, protams, Covid-19 krīze piespieda šo organismu pielāgot jaunajai situācijai un pieņemt izaicinājumu. Tas attiecas arī uz visu sabiedrību. Es redzu šo Covid-19 krīzi kā jaunu attīstības iespēju. Tas bija attīstības dzinulis un sava veida eksāmens. Tagad redzamas vājās vietas, pie kā jāpiestrādā. Gan sabiedrība, gan Baznīca un draudzes bija spiestas reaģēt. Arī garīdzniekam un bīskapam jābūt pastāvīgā saskarsmē ar dzīvi, kontaktā ar cilvēkiem, gatavam attīstīties un pilnveidoties. Ja viņš to nedara, tad ir plaisa un viņš runā pa tukšo. Tad cilvēki viņu nedzird vai nevēlas dzirdēt, jo tas nav par viņiem aktuāliem jautājumiem. Tādējādi garīdznieka uzdevums ir būt dzīves matērijā, būt kopā ar cilvēkiem. Tas, ko Jēzus saka – būt pasaulē, bet ne no šīs pasaules, būt miesā šeit, bet garā ar Dievu un Jēzu. Iemiesot Evaņģēlija patiesības reālajā dzīvē, nenodaloties no pārējās sabiedrības. Varu teikt, ka tas bija manos nosacījumos no paša sākuma – būt iekšā, būt klāt, un man ir gandarījums, ka tas ir izdevies. Jūtu, ka ir kontakts, mēs dzirdam viens otru. Es klausos un cenšos uzklausīt citus, bet arī mani klausās. Lūk, tāds man ir iespaids.
Dace Stirāne, “Katoļu Kalendārs 2021”
