2010. gada 13. augustā laikrakstā “Kultūras Forums” tika publicēta apjomīga latviešu-igauņu tulkotāja Hannes Korjus intervija ar priesteri Gati Mārtiņu Bezdelīgu “Slavinājums ātri paiet, taču muļķis paliek”. Ar autora atļauju pārpublicējam šo sarunu arī mūsu portālā.
Pāvests Benedikts XVI 2009.gada 21. novembrī ciemos uz Siksta kapelu bija uzaicinājis gandrīz 500 visu jomu pazīstamāko mūsdienu mākslinieku. Šī tikšanās bija iecerēta, pieminot desmit gadus kopš iepriekšējā pāvesta Jāņa Pāvila II vēstules māksliniekiem, kurā viņš runāja par baznīcas nepieciešamību pēc mākslas, kā arī atceroties 45 gadus kopš pāvesta Pāvila VI pirmās tikšanās ar māksliniekiem. Var pieminēt arī dominikāņu tēva Maikla Morrisa OP teikto:„Māksla ir patiesības skaistums, brīnišķīgās pilnības ēna; tā ir tā materiālā lieta, kas mūs aizved pie garīgā. Tā iedvesmo mūs, tā vada mūs, tā māca mūs un pat baida mūs. Teoloģija nav tikai zinātne, ko racionalizēt; pastāv skaistums, ko saskatīt… Māksla, kā daiļrade, ir daudzdimensionāla – skaistumam nav robežu.”
Hannes Korjus (H.K.): 70.gadu sākumā, grāmatā „Mākslas morfoloģija”, Moisejs Kagans rakstīja par mākslas lomu Baznīcas darbā sekojošo:„Māksla ir reliģijai nepieciešama kā visstiprākais, un varbūt pat vienīgais efektīvais paņēmiens, lai ar reliģiju iespaidotu cilvēku apziņu, kā līdzeklis, kas nodrošina ticīgā cilvēka un dievekļa tiešo psiholoģisku saiti.”[2]
Vai varētu, tādā gadījumā, pateikt, ka Baznīcai, blakus „Totus Tuus” principam, tikpat svarīgs ir arī princips „Baznīca totāli pieder mākslai”?
Gatis Bezdelīga (G.B.): Pirmkārt, Baznīca totāli pieder Dievam, Kristus to ir dibinājis, ir un paliek tās galva. Taču Baznīcā ir cilvēki, kurus Dievs ir radījis pēc savas līdzības, un cilvēkam Viņš ir uzticējis pilnveidot pasauli. No sirds pārpilnības cilvēks izsaka savus pārdzīvojumus un atklāsmes mākslā. Arī šādu valodu Dievs ir piešķīris cilvēkam. Tāpēc varētu teikt otrādi: māksla pieder Baznīcai kā Dieva tautai.
H.K. Itāļu gleznotājs Cennino d’Andrea Cennini (1370 – 1440) teica, ka: „Dzejnieks, pateicoties savai zinātnei, var brīvi radīt un sasaistīt kopā „jā” un „nē” – pēc saviem uzskatiem, kā tikai viņam gribas. Un tieši tāpat gleznotājam dotā brīvība radīt stāvošu figūru vai arī sēdošu, puscilvēku vai puszirgu, kā tikai viņam ienāk prātā, kā viņam saka priekšā fantāzija”. (Cennino Cennini „Traktāts par glezniecību”- Il libro dell’arte)[3].
Vai uz principu „sasaistīt kopā „jā” un „nē”” varētu balstīties arī Baznīcas „mākslas teoloģija”?
G.B. Protams, kā jebkurš cilvēks, arī dzejnieks un gleznotājs, ir brīvs cilvēks un viņš var izpausties savos darbos ar savu brīvību. Svarīga ir vēsts, kuru cilvēks izsaka no savas sirds. Ko mēs saprotam ar jēdzienu „brīvība”? Ja es saprotu to kā iespēju grēkot un darīt ļaunu, tad tas nenoved pie patiesas brīvības, jo ļaunums sasaista un dara nebrīvu, tas iznīcina radošu darbību. Ja brīvību saprot kā iespēju darīt kaut ko labu, kas pilnveido pasauli un paceļ, kas palīdz cilvēkam dzīvot un izvēlēties labo, kas neliek kaunā novērsties, tad tā ir patiesā brīvība, kādā Dievs grib redzēt cilvēku. Ja „jā” un „nē” saistīšana ieved patiesā brīvībā, tad tas ir pieņemami. Kā, piemēram, gleznās, kurās ir attēlots Erceņģelis Miķelis, kurš satriec sātanu.
H.K. Gribētos turpināt mūsu sarunu ar garu citātu no Friča Bārdas raksta „Romantisms kā mākslas pasaules uzskata centrālproblēms” – „…mūslaiku cilvēks vairumā vēl sevi nepazīst, viņš vēl neesot pietiekoši attīstīts, izglītots, sevišķi kas zīmējas uz tīro dvēseles dzīvi – mākslu, estētiku. Viņš vēl pavisam nezinot, ka kāda otra, šķīstāka un svētāka, pasaule, ko sauc par dvēseli un dvēseles dzīvi […], ka tāda pavisam eksistē. Bet tas savukārt stāvot sakarā ar sliktajiem dzīves apstākļiem, ar vispārīgo neizglītību, ar grūto, aizvien intensīvāki topošo cīņu uzturas dēļ, kas prasa visu dzīves enerģiju un visu laiku! Tādēļ gluži loģiski – papriekš vajagot viņus mācīt, gādāt par izglītību un apstākļu uzlabošanu, tad – kā dabiskas sekas – radīšoties arī šī garīgā izsmalcinātība…”[4]
Vai nav zināmā mērā paradoksāli, ka pagātnē mūsu senči – analfabēti – „nolasīja” ikonās apslēptos „kodus”, bet mēs paši diemžēl ar visu savu „izglītību” to vairs patstāvīgi nolasīt nespējam?
G.B. Šodienas pasaules steiga un informācijas pārbagātība neļauj mums domāt, tieši patstāvīgi domāt, jo steiga pieprasa domāšanas klišejas un rada klišejisku vispārējo viedokli. Ikonas un svētbildes bija ļaudīm kā lūgšanu grāmatas, kā katehisms, ar kuru palīdzību cilvēks atgādināja sev par mūžīgām vērtībām un neļāva sev noslīkt ikdienībā, izgreznoja savu dvēseli. Nenobrieduša cilvēka pazīme ir tā, ka viņš nespēj no daudziem piedāvājumiem izvēlēties sev nepieciešamo un rīkojas kā niķīgs bērns rotaļlietu veikalā, kuram vajag visu, kas ņirb gar acīm. Tikai, laikam ejot, šīs prasības, kārības un rotaļlietas kļūst arvien dārgākas. Arī prasības pēc dzīves standartiem kļūst lielākas. Un cilvēks aizraujas, lai to visu sasniegtu. Tas prasa laiku un spēkus. Galu galā dvēseles izdaiļošanai laika vienkārši vairs neatliek. Tādā veidā ne tikai ikonās, bet arī visā savā dzīvē neredzam zīmes, kuras mums Dievs nolicis priekšā.
H.K. Tas pats Fricis Bārda turpināja savu domu: „Mēs esam pārgājuši uz intensīvāku garīgu cīņu..kas attiecas speciāli uz mums, latviešiem,…mēs esam lielajām tautām krietni vien pakaļpalikuši; mums nav pirmās šķiras ģēniju mākslā un zinātnē, nav arī pirmās šķiras velna. Tas ir: ar visplašākām zināšanām un bezkļūdainu džentlmeniskumu formāli apbruņotā tumsoņa…”[5]
Vai tad tiešām situācija ir tik bēdīga, ka mūsu mākslā nav ne savu „Da Vinči kodu”, ne savu „Kristus ciešanu”?
G.B. Domāju, ka nē. Skaitliski lielākai tautai potenciāls ir lielāks, bet mazākai tautai, iespējams, ir procentuāli lielāks gaišo prātu skaits, un tie nav tikai diplomētie, sertificētie vai kā citādi oficiāli pieņemtā kārtībā apstiprināti, bet tie, kuri prasmīgi ir iekopuši savus laukus, veidojuši Latvijas ainavas, kuri ir pratuši uzmūrēt manteļskursteni, kuri ir zinājuši, kādas zālītes ir vajadzīgas latvieša miesai un garam. Mums vajag lepoties ar to, ko mums Dievs ir devis, nevis pie svešas siles laizīties un visu savu enerģiju atdot domājot, ka, lūk, tiem citiem, tiem kaimiņiem ir labi, ne tā kā mums. Ja mums tā būtu, tad gan būtu laime pilnībā. Ar saviem mazvērtības un pašnoniecināšanas kompleksiem mēs zaudējam tautas intelektuālo potenciālu, kas tagad izpaužas citās tautās, vairojot to labumus.
H.K. 2006.gada martā, kad notika Pāvesta Kultūras padomes plenārsēde par tēmu “Via pulchritudinis – skaistuma ceļš – ir evaņģelizācijas un dialoga ceļš”, minētās Kultūras padomes prezidents Pols Pupārs (Paul Pupaurd) sacīja, ka:„Mēs [Baznīca] cenšamies no jauna atklāt skaistuma izjūtu, šo patiesās brīvības dāvanu, vērojot gara darba skaistumu, mākslas skaistumu, un tādējādi sākt dialogu skaistumā…Bez patiesā skaistuma izjūtas ir slēgts ceļš pie galīgā Skaistuma – pie Dieva”.Lai veiktu „dialogu skaistumā”, jābūt „skaistuma ekspertiem”, kuri tādu dialogu veiktu, un arī „skaistuma ekspertiem”, ar kuriem veikt šo “dialogu skaistumā”…
Nesen presē parādījās Latvijas mūzikas un mākslas izglītības iestāžu skolotāju izmisuma pilnā atklātā vēstule par finansēšanas strauju samazināšanu. Vai nav tā, ka šo „Via pulchritudinis” Latvijas apstākļos vairs nav iespējams īstenot, jo Baznīcas „skaistuma ekspertiem” nav ar ko veikt šo „dialogu skaistumā”?
G.B. Neatceros, tieši kurš kādā radioraidījumā šajā sakarā teica, ka ir sākusies tautas debilizācija. Diemžēl, bet ir jāatzīst šīs atziņas patiesums, jo nav viegli ne kultūras ministram, ne kādam mākslas skolas direktoram, nevienam kultūras un mākslas procesu administrētājam, kur nu vēl pašiem kultūras un mākslas radītājiem aizstāvēt savas pozīcijas, ja līdzās ir ļaudis, kuri pamatoti prasa iztikas minimumu. Tikai mēs nonākam dilemmas priekšā: kā iznīcināt pašiem savu tautu? Vai nomērdēt badā, vai arī ļaudis apkaus viens otru kā mežoņi. Jo bez maizes izdzīvot nevar un arī bez kultūras tauta nevar pastāvēt. Protams, šāds pretnostatījums ir ļoti radikāls, taču tas nemaina problēmas būtību.
Tomēr ceru, ka mēs nenonāksim tādas katastrofas priekšā. Arī grūtos un smagos laikos tauta no sava kultūras mantojuma ceļ laukā apbrīnojamas lietas, kuras citos, labklājības gados, nebūtu pat atcerējusies. Kad van Gogs prasīja savam brālim Teo naudu, tad brālis viņam, to nedodot, atbildēja: „Neēdis tu zīmē labāk”. Viņš arī zīmēja. Gribas ticēt, ka vienmēr tautā būs tādi cilvēki, kuri runā mākslas valodā, un tas ir viņu vitāli svarīgais izteiksmes veids. Līdz ar to tie būs arī patiesa dialoga uzturētāji, ne tukši pļāpātāji. Naudai ir jābūt, lai veidotu profesionālo mākslu, lai attīstītu izglītību un lai tautu, cilvēkus, varētu izglītot šajā jomā, lai tauta būtu spējīga un arī vēlētos mākslu pieņemt. Bet naudai nav būtiskākā loma. Ja būs nauda, bet nebūs sirdsapziņas balss, nebūs kultūras, tad šīs naudas dēļ viens otru būs gatavi iznīcināt.
H.K. Runājot par Baznīcas un mākslas attiecībām, tās bieži vien tiek iztirzātas, aplūkojot no „askētisma” un „baudas gūšanas”, no „lietderīguma” aspektiem. Piemēram, sv.Augustīna atzīšanās, attiecībā uz Baznīcas dziedājumiem:„Es svārstos starp baudas bīstamību un lietderīguma pārbaudi.”[6], jo „jutekliska bauda, patika, tīksme, kas izriet no mūzikas, ir svētā gara piekāpšanas cilvēciskās dabas vājuma priekšā”[7]. Tātad, sv.Augustīnam ir svarīgi, „cik cienīga ir mākslas auditorija”, līdzīgi, kā Jāņa atklāsmes grāmatā tiek jautāts: „Tad es redzēju labajā rokā Tam, kas sēd uz goda krēslā, grāmatu, aprakstītu iekš- un ārpusē, aizzīmogotu septiņiem zīmogiem. Es redzēju varenu eņģeli saucam stiprā balsī: „Kas ir cienīgs atvērt grāmatu un atdarīt tās zīmogus?” (Jāņa atklāsmes grāmata, 5, 1-2). Bet, no otras puses, var pieminēt Vecās Derības izteikto, piemēram, Jozuas grāmatā (1, 8): „Lai tava mute nepamet šo bauslības grāmatu, bet apdomā dienām un naktīm, ka tu vari turēt un darīt visu, kas tur ir rakstīts, tad tavi ceļi tev labi izdosies un tad tev laimēsies”, vai pravieša Ecehiēla grāmatā (3,1-4): „Tad Viņš man sacīja: „Cilvēka bērns, ēd, kas tavā priekšā, ēd šo rakstu rituli un tad ej un sludini Israēla namam. Tad es atvēru muti, un Viņš man deva ēst rakstu rituli un man sacīja: „Cilvēka bērns, apēd šo rakstu rituli, ko Es tev dodu, un pildi ar to savas iekšas.” Tad es to apēdu, un tas bija manā mutē tik salds kā medus. Un Viņš man teica: „Cilvēka bērns, ej pie Israēla un sludini Israēla namam Manus vārdus.”
Tātad, Dieva vārda sludināšana notiek, gandrīz ar „kulinārisku baudu”, ar „veiksmes un laimes epikūriskiem solījumiem”. Vai tad ir vērts runāt par askētismu un neakcentējot „juteklisku un fizioloģisku baudu” mākslas darbu uztverē?
G.B. Šī bauda nedrīkst būt pašmērķis, aiz šīs baudas nedrīkst pazust mērķis. Bauda ir Dieva „konfekte” mazam bērnam, lai pievērstu uzmanību būtiskajām lietām. Ecehiēla grāmatā runā par dzīvības uzturēšanu, ko Dievs caur savu Vārdu pasludina, un tas ir tik skaists kā saldums cilvēka dvēselei, lai cilvēks baudītu dzīvi ar Dievu un Dievā. Ecehiēls jau nerunā par kulinārisku baudu, tas ir tikai izteiksmes veids, bet runā par dvēseles ceļu un stāvokli Dieva priekšā, par garīgām lietām. Māksla, kurā ir skaistuma skatījums, tiek baudīta un cilvēks priecājas par Radītāju, kurš šim skaistumam un patiesībai ļauj izpausties caur kāda mākslinieka dvēseli.
H.K. Dažus gadus atpakaļ diskusiju izraisīja videoinstalācija „Altāris” (autori Sarmīte Māliņa, Kristaps Kalns)[8], kas bija 2006.gada Lieldienu laikā izstādīta Rīgas Sv.Marijas Magdalēnas baznīcā. Vai šajā diskusijā neatspoguļojās arī vēsturiskais moments – attiecībā uz mākslas veidu hierarhiju un attiecībā uz „brīvo mākslu” nozīmi? Var pieminēt šajā kontekstā Tita Lukrēcija Kāra traktātu „Par lietu dabu”[9] ( Tits Lukrēcijs Kārs, Par lietu dabu, V, 1447 – 1451)[10], vai Senekas „Vēstules Lucilijam”, kur ir „nedaudz piezemētāka” pozīcija.”[11]. Visbeidzot, pāvests Pijs XII savā enciklikā „Par Baznīcas mūziku” (Musicae sacrae, 25.12.1955) izteicās, ka: „..Baznīcas mūzikas īpatnībai jābūt attiecīgā veidā ievērotai: …tai jāreprezentē sevi, kā patiesās mākslas paraugu; un, kad visās katoļu baznīcās visā pasaulē autentiskajā veidā izskan gregoriāņu dziedājums (korālis), tad tas, kā arī Svētā Romas liturģija, glabā vienotības zīmi tādējādi, lai visi ticīgie Kristū, vienalga, kur viņi neatrastos, kādā pasaules malā, uztvertu viņiem tuvus un gandrīz dzimtos garīgos dziedājumus, un sajustu sevi brīnišķīgajā Baznīcas vienotībā visdziļākajā mierinājumā. …Baznīcas mūzikai jāievēro reliģiskās mākslas pamatprincipi un pamatlikumi, lielākas un augstākas saites dēļ, kas pastāv starp Baznīcas mūziku un Liturģiju, atšķirībā no citām brīvām mākslām, piemēram, no arhitektūras, glezniecības vai skulptūras. Tajā laikā, kad minētie mākslas veidi ir paredzēti, lai sagatavotu svētai ceremonijai pienācīgu vidi Baznīcā, Baznīcas mūzika pati par sevi ieņem svēto ceremoniju un rituālu noturēšanā priviliģēto stāvokli…”.
Vai pāvesta Pija XII uzstādījums nosaka arī iespējamu nostāju augstākminētās diskusijās gadījumā – „ja minētie mākslas veidi ir paredzēti pienācīgas vides sagatavošanai Baznīcā”, tad nav jēgas iedziļināties pārlieku dziļajās teoloģiskajās diskusijās, jo galu galā „traģēdijas gars piedzimst tikai no mūzikas?”
G.B. Baznīcā cilvēks ir viss kopumā, ar savu miesu un dvēseli, ar savu prātu un uztveri. Mūzika palīdz saprast svēto liturģiju, cilvēkam no ikdienības palīdz pacelt skatu uz debesīm. Mūzika sludina Labo Vēsti.
H.K. Ja es nemaldos, tad Tridentes koncila 1563.gada 3.decembra sesijā bija pieņemts dekrēts, saskaņā ar kuru “nevienā baznīcā nav atļauts izvietot kādu attēlu, ja bīskaps nav to atzinis par labu”. Saskaņā ar šo dekrētu Giovanni Andrea Giglio[12] uzskatīja, ka mākslinieka jaunradei jābūt “dievbijīgai” (divozionale), turpretī Michelangelo, lai tā būtu “dievišķi” gleznota. Savukārt, Ignācija no Lojolas nodibinātā Jēzus biedrība piedāvāja savu „laikmetīgās mākslas” atbalstīšanas programmu[13], pie tam nav maszvarīga Ignācija no Lojolas apelācija pie katra ticīgā cilvēka iztēles un „personiskās iztēles līdzekļiem”, lai „atveidotu” reliģiskās vēstures notikumus, tādējādi pietuvinātos kristietības garīgajai būtībai – t.i. runa ir par t.s. Ignācija no Lojolas „mistisku racionālismu”.
Vai var, augstākminētās videoinstalācijas „Altāris” (autori Sarmīte Māliņa, Kristaps Kalns) kontekstā, uzskatīt, ka tā atbilda, zināmā mērā, visām trīm iepriekšminētajām pozīcijām – 1) pirms videoinstalācijas izstādīšanas Rīgas Sv.Marijas Magdalēnas baznīcā bija, acīmredzot, jau saņemts bīskapa atbilstošais akcepts, tātad, var uzskatīt, ka videoinstalācija bija “dievbijīga” (divozionale), 2)pēc videoinstalācijas autoru nodoma tā bija dievišķīgi izveidota un 3) ar šo Rīgas Sv.Marijas Magdalēnas draudzes prāvests, analoģiski Ignācijam no Lojolas, atbalstīja laikmetīgu mākslu, kas bija arī attiecīgi atzīmēts presē?
G.B. Gan Tridentes koncila tēvi, gan mākslinieki un mākslas atbalstītāji ir vienmēr centušies attīstīt mākslu Baznīcā. Ir bijuši dažādi noskaņojumi, kuros izpaužas kādas attiecīgā laikmetā aktuālas ticības patiesības. Kaut arī notiek strīdi, kaut arī kādu virzienu vai veidu aizliedz, tomēr tas viss virza uz attīstību. Aizliegumu savukārt var ar vēl lielāku dedzību apstrīdēt un pārliecināt par patiesību. Tad rodas jauni argumenti un jauni spēcīgi mākslas darbi.
H.K. Ikonu gleznotājs arhimandrīts Zinons, kuru daudzi uzskata gandrīz par mūsdienu Andreju Rubļevu, pieminēja Krievijas pareizticīgās Baznīcas patriarha Aleksija I vārdus, kurš lūdza „neienest baznīcā papīra puķes, jo tajās nav patiesības”.Līdzīgā veidā izteicās arī L.Uspenskijs jau attiecībā uz krāsainu fotogrāfiju izmantošanu baznīcā: „fotogrāfija tikai imitē krāsu, bet tai pašai nav „paškrāsas””. Tamdēļ nevajadzētu izmantot krāsainas fotogrāfijas kā ikonas, jo „ikonai jāapliecina patiesība, bet [krāsaina fotogrāfija] ienes melu elementu tur, kur tie nedrīkstētu būt”. Augstākminētās videoinstalācijas autori, savukārt, uzsvēra, ka „darba mērķis ir … sakrālā vidē ieviest mūsdienīgas mākslas formas un attēlojuma veidus (idejiski nav nekādas atšķirības: otas vietā – videokamera, eļļas krāsas vietā pikseļi”)[14]
Vai tie uzstādījumi varētu zināmā mērā ierobežot arī “laikmetīgās mākslas” klātbūtni baznīcas interjeros? Tātad, „kādam jābūt”, „ko darīt” un „kādus līdzekļus izmantot”, lai „būtu par mūsdienu “Andreju Rubļovu””?
G.B. Jebkuram mākslas darbam ir jābūt patiesam, tikai ar patiesību var pārliecināt. Arhimandrīts Zinons ir teicis, ka, lai cilvēks spētu runāt patiesību, viņam pašam ir jātic tam, ko saka. Arī mākslas valodā. Ikonas ir patiesība, Dievs atklājas caur tām, cilvēks tās ir darinājis ar patiesību sirdī. Tāpēc uz tām var raudzīties kā uz Dieva atklāsmi. Starp citu, Zinons citējis arī kāda 19. – 20. gs. mijas krievu domātāja atziņu: „Ne mēs lūkojamies uz ikonu, bet ikona lūkojas uz mums…, jāstāv un pacietīgi jāgaida, kad viņai labpatiksies ar mums sākt sarunāties.” Es negribu tagad vērtēt, kas ir labāk, videokamera vai ota, pikseļi vai krāsa. Kā ar videokameru var melot, tā arī ar otu var melot. Un otrādi – teikt patiesību. Ja laikmetīgā māksla palīdz mūsdienu cilvēkam atklāt Dieva mūžīgās patiesības, kādēļ lai to neizmantotu? Tikai lai tas nav mākslīgi jeb pašmērķīgi radīts mākslas darbs, bet moderns, lai tas nestu mākslas sūtību – vēstīt.
H.K. Augstākminētais arhimandrīts Zinons nosauca savu darbību ar veco baznīcas slāvu vārdu „иконник”, kurš ir „cilvēks, kas rada savus darbus Baznīcas kanona ietvaros un nesaskata tajos savu radošo ieguldījumu”. Tamdēļ „иконник” neparakstīs „savus darbus”. Vai tādā gadījumā var uzskatīt, ka, piemēram, Helēnas Heinrihsones altārglezna Kolkas luterāņu baznīcā – „Krustā sistais”, „Svētā Pētera rokas” un „Jaunā pilsēta” (1993) – „iegūst ikonas statusu” tad, kad pēc gadsimtiem par to rakstīs, kā par „XX gadsimta beigu nezināmā mākslinieka” darbu?
G.B. Helēna Heinrihsone deva izcilu vēstījumu un tas rada ikonu. Vai instruments Dieva rokās ir zināms vai nezināms, tas nav svarīgi. Svarīga ir vēsts. Kā liecina Kolkas iedzīvotāji, tad viņi ikdienā lasa šīs patiesības, viņiem ir jautājumi: Kāpēc Kristus ir tāds? Atbilde: Tādēļ, ka Kristus ir miris pie Krusta, patiesi nomiris. Tā ir ticības patiesība jeb Dieva vēstījums cilvēkam, ka Kristus par tevi nomira.
H.K. Amerikas Reliģiskās Identifikācijas pārskata (American Religious Identification Survey, ARIS) dati par 2008.gadu liecina par t.s. „megabaznīcu” (dievnami, kas ir paredzēti, lai tur varētu vienlaicīgi dievkalpojumā piedalīties daži tūkstoši dievlūdzēju) popularitātes pieaugumu. Pēc ARIS 2008.gada datiem, ja 1990.gadā megabaznīcu locekļu skaits bija apm. 200 000, tad 2008.gadā – jau vairāk, nekā 8 miljoni.
Vai varētu tādā gadījumā pieņemt, ka, ja nākotnē būs arī „katoļu megabaznīcas”, tad tās varētu būt piemērotas Vatikāna II koncila liturģijas, videoinstalāciju un laikmetīgās kristīgās mūzikas izmantošanai, bet Tridentes Mises piekritējiem jāpaliek „vecajās katakombu baznīcās?”
G.B. Nepiekrītu viedoklim, ka vecās ir katakombu baznīcas. Vatikāna II koncils un vēlākie Baznīcas dokumenti neliecina par to, ka Tridentes Mises piekritēji vai arī kāda cita grupa būtu novesta katakombās. Baznīca vienmēr ir priecājusies par dažādību, kas tajā ir, lai ikviens cilvēks Baznīcā atrastu savu mājvietu. Tridentes liturģiju drīkst svinēt, ja ir nepieciešamība. Tomēr domāju, ka šāda nepieciešamība nav vienlaikus daudziem tūkstošiem cilvēku, bet, ja tāda būs, tad arī Baznīca parūpēsies par cienīgu tās svinēšanas vietu. Nedomāju, ka megabaznīcas būtu tās labākās pastorālā nozīmē, jo diezin vai draudzes locekļi tajās viens otru vispār var iepazīt. Šaubos, vai draudzes priesteri var kvalitatīvi apkalpot šādu draudzi. Protams, tas ir mans subjektīvais viedoklis un pieļauju, ka var būt dažādas pastorālās formas. Laikmetīgā māksla piemērojas jebkādiem apstākļiem, tomēr draudzes baznīca ir domāta draudzei, cilvēkiem, kas ir draugi, un visi kopā draugi Kristum. Bet draugiem ir jāiepazīst vienam otrs, jāveido šīs draudzīgās attiecības. Draudze pulcējas ap altāri, pie kura ir priesteris, kas ir draudzes gans un kurš kopā ar draudzi saliek Sv. Mises upuri Dievam par godu un cilvēkiem par pestīšanu. Līdz ar to tās ir arī ļoti tuvas un personīgas attiecības katram cilvēkam ar Dievu un vienlaikus arī publiskas, jo tas notiek draudzē, kurā katrs ar savu klātbūtni un draudzību apliecina ticību.
H.K. Pāvests Benedikts XVI, kā zināms, ar savu 2007.gada 11.jūlija motu proprio DATA SUMMORUM PONTIFICUM deva savu akceptu pāvesta Pija V Romas misāles, kā „ekstraordinārās Baznīcas lex orandi”, izmantošanai, paralēli pāvesta Pāvila VI Romas misāles, kā „ordinārās Baznīcas lex orandi” izmantošanai.
Vai Tridentes Mises praktizēšana, zināmā mērā gan „kulturālā ziņā” – latīņu valodas lietošana liturģiskajos tekstos, gregoriāņu dziedājumi, gan arī „kulturoloģiskajā ziņā” – ņemot vērā „lex orandi – lex credendi” principu – varētu būt problemātiska?
G.B. Kā jau minēju, Tridentes Misi praktizē tur, kur ir nepieciešamība. Noteikti tās ir kādas kopienas, kurās liturģiskie teksti latīņu valodā nav sveši, bet gan saprotami tādā pakāpē, lai cilvēks varētu ne tikai baudīt skaisto dziedājumu ar ausīm kā melomāns, bet būtu lūgšanas cilvēks un kopā ar priesteri lūgtos un slavētu Dievu. Arī Vatikāna II koncila liturģijā var lietot gregoriāņu dziedājumus. Kā Baznīcas dokumenti pieprasa, lai Sv. Mise tiktu svinēta skaisti ar pienācīgo cieņu. Šeit liela loma ir arī mūsdienu mākslai, lai tā veidotu vēl skaistāku un mūsdienu cilvēkam saprotamāku liturģiju.
H.K. 2006.gada decembrī (16.12.2006) Itālijā un Francijā tika publicēti divi manifesti, kas bija adresēti pāvestam Benediktam XVI Tridentes mises aizstāvībai – t.s. „Tridentine Manifesto”, turpinot jau 1966.gadā un 1971.gadā pāvestam Pāvilam VI adresēto manifestu tradīciju, kuros Tridentes mise tika nosaukta par „Eiropas kultūras pērli”. Francijā, laikrakstā „Figaro”, vairāk nekā 50 intelektuāļi ar Rene Girard’ priekšgalā un Itālijā, laikrakstā „Il Folio”, kur parakstītāju vidū bija Franco Zefirelli u.c. (1966.gada un 1971.gada parakstītāju vidū – Jorge Luís Borges, Giorgio De Chirico, Elena Croce, W. H. Auden, Roger Bresson, Carl Dreyer, Augusto Del Noce, Julien Green, Jacques Maritain, Eugenio Montale, Cristina Campo, François Mauriac, Salvatore Quasimodo, Evelyn Waugh, Maria Zambrano, Elémire Zolla, Gabriel Marcel, Salvador De Madariaga, Gianfranco Contini, Giacomo Devoto, Giovanni Macchia, Massimo Pallottino, Ettore Paratore, Giorgio Bassani, Mario Luzi, Guido Piovene, Andrés Segovia, Harold Acton, Agatha Christie, Graham Greene, laikraksta „Times” galvenais redaktors William Rees-Mogg), tika uzsvērts, ka „Tridentes mise ir visu kopējais mantojums, tāpat kā gregoriāņu dziedājumi un Siksta kapela, un tās izmaiņas ir izraisījušas tikai nelaimes un bēdas”.
Kā Jums šķiet, vai ar Tridentes Misi, kā Eiropas kultūras pērli, saistītās problēmas ir arī Latvijas intelektuāļu dienas kārtībā?
G.B. Tridentes Mise nekad nav bijusi jāaizstāv, jo tā nekad nav bijusi aizliegta, kā paskaidroja pāvests Benedikts XVI. Arī tās skaistums nekad nav ticis apšaubīts. Vatikāna II koncila Mises liturģija ir radīta vien saprotamāka, vienkāršāka mūsdienu cilvēkam. Arī šo liturģiju var svinēt ļoti grezni, bet var arī vienkāršāk, lai mūsdienu steidzīgajā laikmetā tā būtu pieejama katram cilvēkam. Piemēram, gadījumos, ja kāds vēlas piedalīties Sv. Misē katru rītu pirms darbdienas sākuma.
H.K. Hosē Ortega-i-Gasets savā 1923. gada esejā „Espaňa invertebrada” (1923) – „Bezmugurkaulainā Spānija” mūsdienu Spāniju raksturoja kā “pūļa impēriju”. Zināmā mērā šo „pūļa impēriju” var salīdzināt ar informācijas sabiedrības „kognitīviem proletāriešiem” – XXI gadsimta riska grupu un „sabiedrisko nemieru” potenciālajiem izraisītājiem. Ortega-i-Gasets rakstīja par Spānijas atjaunošanas/renesanses garantu – par tieksmi pēc pilnības, kuras sasniegšanai pūlim jāievēro sava bioloģiska nolemtība – jāseko labākajiem, aristokrātiskas elites piemēriem un jāuzklausa viņu labākie viedokļi.
Kā Jūs pats raksturotu tagadējo, XXI gadsimta Latvijas, sabiedrību – vai tā ir „pūļa impērija bez mugurkaula”, vai, ja nē, tad kas ir tas „mugurkauls”, kas uztur mūsdienu Latvijas sabiedrību? Kādēļ latviešiem jātiecas pēc pilnības – vai aicinājums „esiet pilnīgi” ir īstenojams „bioloģiskā” vai „dievišķā” imperatīvā dēļ?
G.B. Diez vai mēs Latvijā atradīsim aristokrātisko eliti un diez vai var būt runa par impēriju. Jo aristokrātiskās dzimtas gadsimtiem baudīja visu šo laikmetu labāko izglītību un kultūru, sakrājot patiesi milzīgu kultūras mantojumu. Šīs dzimtas apzinās šī mantojuma pasaules nozīmes vērtību un to kopj. Latvijas sabiedrības īstā elite ir zinātnes un kultūras ļaudis – inteliģence. Tā ir arī īstā Latvijas bagātība, tas arī būtu īstais „mugurkauls”, kas jānostiprina ar visiem spēkiem un visiem finansiālajiem līdzekļiem. Ja nebūs inteliģences, tad arī nebūs to, kas uztur Latvijas valstiskumu, tad viss ir pārdodams, iemaināms, vēsturi sagatavos pēc attiecīgajiem politiskajiem apstākļiem. Šīs tendences visu laiku apdraud mūsu valstiskumu. Pseidoelite, kura ir īsto eliti pastūmusi malā, īsi sakot, ar lielu naudu, kura labpatikā gozējas dzeltenās preses uzmanībā, kura nevar izcelties ar intelektuālajiem sasniegumiem, mēģina izcelties ar citām lietām. Tā ir kā pusaudzis, kurš vēlas pievērst pieaugušo uzmanību. Ja nevar ar labām lietām, tad izdara sliktus darbus, jo tad viņam būs pievērsta nedalīta uzmanība, visi viņu ievēros. Mērķis ir sasniegts. Šo pseidoeliti cenšas atdarināt, negribu teikt, ka pūlis, bet daudzi, kuri pūlas tikt tai tuvāk, lai kāds dārgā briljanta atspīdumiņš uzkrīt arī uz viņu novalkātā krāga. Citi raugās uz šīs pseidoelites nesodāmību un rīkojas līdzīgi. Šādus cilvēkus man nākas bieži satikt cietumā, kur tad nu dzirdams nožēlas pilns apgalvojums: „Es biju muļķis”. Savukārt daži, vēloties viegli un brīvi dzīvot, sagrauj savu ģimeni, mīlestībā veidotu ģimeni, domājot, ka varēs to nomainīt kā sasmērējušos kreklu tad, kad laulībā kaut kas neizdodas. Bet rezultātā nonāk tikai pie vientulības. „Esiet pilnīgi” – tas nozīmē vispirms dvēselē iemantot brīvību, tā ir atteikšanās no grēka. Un tad arī cilvēks var radoši realizēt savu personību šajā pasaulē. Bez Dieva tas neizdosies, jo pašā cilvēkā nav šis pilnības, cilvēks ir ierobežots laikā un telpā. Dievs, kas ir pati pilnība, rada cilvēku pilnīgu, dod visu, lai viņš būtu laimīgs.
H.K. XX gadsimta 20-gados, proti, 1925.gadā, tas pats Ortega-i-Gasets otrajā savā esejā – „Mākslas dehumanizācija” (La deshumanisacion del arte”), runājot par jauno, laikmetīgo mākslu, rakstīja, ka: „Jaunā māksla sadala publiku divās daļās – vieni, kas saprot un citi, kas nesaprot. Jaunā māksla nav domāta visiem, bet ar īpašiem talantiem apveltītam mazākumam un tas tracina masu. Jaunā māksla piespiež buržuju just sevi par tādu, kāds viņš ir – aprobežotam, nespējīgam saprast skaistuma un mākslas būtību.”
Vai šī Ortegas-i-Gaseta tēze ir aktuāla arī jaunās evanģelizācijas gadījumā, īpaši mūsdienu apstākļos? Es to jautāju, jo atcerējos pāvesta Jāņa Pāvila II norādi uz savu 1989.gada vēstījumu sakarā ar Pasaules Sociālās komunikācijas līdzekļu dienu – „Šodien Baznīcas priekšā stāv jautājums nevis par to, vai vienkāršs, parasts cilvēks ir spējīgs uztvert reliģisko sludināšanu, bet par to, kā, pēc iespējas labāk, izmantot masu komunikācijas līdzekļus, lai ar maksimālu pilnību veiktu evaņģēliskās sludināšanas būtības tālāknodošanu.”[15] Vai XXI gadsimtā nav saskatāma, analoģiski Ortegas-i-Gaseta „mākslas dehumanizācijai”, arī „jaunās evaņģelizācijas dehumanizācija”?
G.B. Pāvests jau atbild uz šo jautājumu. Ja notiek evaņģelizācijas dehumanizācija, tad evaņģelizācija zaudē savu jēgu. Tādēļ Baznīcai katrā laikmetā ir jārunā tajā valodā, kādā to vislabāk saprot, nemainot vai neliberalizējot ticības patiesības.
H.K. Francijas katoliskās renesanses vizionārs un rakstnieks Šarls Pegī XX gadsimta sākumā izteicās par „mūsdienu cilvēka hronoloģisko provinciālismu”.Vai var uzskatīt, ka cilvēces progress – t.i. attālināšanās no Augustīna, Dantes, Fra Angelico, nerunājot par daudzu citu, laikiem, arvien vairāk un vairāk padarīs mūs par „hronoloģiskiem provinciāļiem”?
G.B. Provinciālisms man nekad nav saistījies ar laika jēdzienu, drīzāk ar domāšanas stereotipiem, aizspriedumiem un pašapmierinātību. Ja pareizi sapratu jautājumu, tad atbilde varētu būt vārdi, kurus Šarlam Pegī veltījis viņa laikabiedrs franču rakstnieks Alens Furnjē: „…pēc Dostojevska laikam vēl nav bijis tāda cilvēka, kurš tik acīm redzami būtu Dieva cilvēks”. Kad mira Dostojevskis, Pegī bija astoņi gadi. Ar to jāsaprot, ka laika ritējums pats par sevi nerada nedz aprobežotību, nedz radošā gara šaurību. Svēto Augustīnu no Fra Angeliko šķir turpat tūkstotis gadu. Laiks nav mēraukla skaistajam un paliekošajam. Laiks, laikmets ir tikai tā eksistēšanas vide. Būtiskākais ir Dieva, Svētā Gara klātbūtne jebkurā radīšanas procesā.
H.K. Miguel de Unamuno (1864-1936) rakstīja XX gadsimta sākumā par Don Kihotu kā par „Spānijas dvēseli”. Tagad, kad Spānija ir viena no Eiropas Savienības vadošajām dalībvalstīm, atmiņā nāk paša Unamuno pārdzīvojumi: „Vai es esmu eiropietis? Nē, mana apziņa saka man priekšā, ka nē, un vēl reiz nē – es neesmu eiropietis, jo es neesmu mūsdienīgs.” Viduseiropa nozīmēja priekš Unamuno „ārējās vērtības”, „auksto racionālismu”, „kosmopolītisko domāšanu”, bet Spānija – iekšējās vērtības, patiesu „garu” un patieso „kaisli” – visam iepriekšminētajam iemiesojoties nacionālajā varonī – Don Kihota personā. Don Kihota irracionālisms, pēc Unamuno, stāv pretī „eiropeiskajam racionālismam” un Don Kihota sevi aizmirstoša dziņa – pretī „eiropeiskajam prakticismam”. Daži salīdzina Don Kihotu arī ar Kristu, īpaši, ņemot vērā Unamuno romānu „San Manuel Bueno, mártir” – „Svētais Manuēls Labais, moceklis” (1931). Tātad, Don Kihots – „Spānijas dvēsele” – var būt kristietis, bet eiropietis – nekad?
G.B. Eiropa ir veidota uz kristīgās kultūras pamatiem. Migels de Unamuno runā par tiem pašiem kultūras pamatiem, kuri bija Spānijā un arī pārējā kristīgajā Eiropā. Jautājuma būtība jau ir tajā aspektā, vai Eiropa ir patiesi kristīga? Musulmaņi Briselē nosauc kristiešus par pagāniem, sakot: „Mēs jūs cienītu, ja jūs būtu kristieši, bet jūs esat atkāpušies no saviem kristīgajiem likumiem un dzīvojat kā pagāni.” Vai tad tā nav? Cik bērnu tiek nogalināti abortos? Vai tā nav pagāniskās kultūras iezīme, ka vecāki izlemj, vai bērns dzīvos vai ne? Un Eiropa noveco, jo izkauti tiek bērni. Vai mēs ievērojam, ka cilvēkam nav tikai miesa un miesas prasības, bet ir arī dvēsele un tās vajadzības? Un ikdienā aizmirstam, kas mūs ir radījis un kas ir visu labumu avots. Radītāja vietā ieliekam sevi. Kā šī sabiedrība vērtē cilvēku? Pēc bankas konta. Par kādu saka: „Tas ir miljonārs!” Visi paklanās. „Bet, lūk, tas ir miljardieris!” – paklanās vēl zemāk, ar vēl laipnākām teļa acīm. Tikai ne viens, ne otrs neapjēdz, ka šī vērtēšana ir līdzīga tam, kā vērtē ielasmeitas – tā – tik un tā – šitik. Kā Spānija nedrīkst pazaudēt savu dvēseli, tā arī Latvija. Citādi sanāks skāde, kā tai Edgara Liepiņa dziedātajā dziesmā par ķiļķēnu un klimpu.
H.K. Jaunās evaņģelizācijas aplūkošanas kontekstā var pieminēt piemērus, kad katoļu garīdznieki ir „apkarojuši” izklaides biznesa tirgu – pieņemsim, Īrijas katoļu priesteru garīgās mūzikas grupu „Priests” (Eugene O’Hagan, Martin O’Hagan, David Delargy), kuru pirmais CD tika pārdots ap 1,5 miljonu eksemplāru tirāžā, varbūt lielā mērā pateicoties tam, ka šo grupu „atklāja” rokgrupas „U2″ kādreizējais producents, kā arī ar Sony BMG parakstītajam līgumam…Paši priesteri paskaidroja, ka – „When we sing, we don’t simply sing. We pray…” – Mūzika ir viņiem Evaņģēlija sludināšanas līdzeklis. Tikpat veiksmīgs piemērs ir arī CD ar Austrijas cisterciešu mūku nodziedātiem gregoriāņu dziedājumiem – The Cistercian Monks of Stift Heiligenkreuz. Vai Brazīlijas harizmātiskais katoļu priesteris, 31 gadu vecais „popzvaigzne” Marcelo Rossi no Sanpaulas, kura piedalīšanās populārās TV-programmās nodrošina tām augstus reitingus, viņa CDMúsicas Para Louvar o Senhor (Songs to Praise the Lord) tika pārdots mazāk nekā 1 mēneša laikā 1,7 milj. eksemplāros.
Vai Latvijas apstākļos priesteris vispār var kļūt par līdzīgu “popzvaigzni”, ja jau “īstām zvaigznēm” Latvijas tirgus ir par mazu?
G.B. Varbūt šis jautājums ir jāuzdod katram priesterim atsevišķi, vai viņš var, vai nevar. Es nevaru. Īstenībā, nav jau runa par varēšanu vai nevarēšanu. Ir runa par vajadzību. Ja tāda vajadzība Latvijas sabiedrībā būs, gan Dievs dos tādus talantus, lai sniegtu Evaņģēliju tautai pieņemamā veidā, tad jādomā par īstām vai neīstām zvaigznēm vai par tirgus nosacījumiem. Zvaigznes vienkārši būs.
H.K.: Intervijas sākumā citēju Pāvesta Kultūras padomes prezidenta (jau bijušā), kardināla Pola Pupāra (Paul Poupaurd) domu, ka “bez patiesā skaistuma izjūtas ir slēgts ceļš pie galīgā Skaistuma – pie Dieva”, kuru viņš pauda 2006.gada martā notikušajā Pāvesta Kultūras padomes plenārsēdē par tēmu “Via pulchritudinis – skaistuma ceļš – ir evaņgelizācijas un dialoga ceļš.” Šajā sakarā gribētos pieminēt Džordža Santajāna (George Santayana, 1863-1952), spāņu izcelsmes ASV domātāja, kura 1896.gadā publicētā grāmata „The sense of beauty” – „Skaistuma izjūta” nesen tika iztulkota arī igauņu valodā, apgalvojumu, ka „ne-ētiskums nav vispār estētikas interešu lokā”. Sakarā ar Santajānas grāmatas tulkojumu tika arī norādīts, ka „estētiskais mazvērtīgums ir arī ne-ētisks”[16]. Pats Santajāna, būdams “ateists”, vienlaikus uzskatīja sevi par “estētisko katoli”…
Vai, Jūsuprāt, “Mea culpa” Svētās Mises sākumā pieprasa arī savas “estētiskās mazvērtības” apzināšanu, ja ceļš pie”galīgā Skaistuma-pie Dieva” ir atvērts tikai “estētiskiem katoļiem”?
G.B. Ceļš pie Dieva ir atvērts visiem cilvēkiem. Kristus visus vēlas vest uz debesīm un nevēlas nevienu zaudēt. Nav runa par kādu zināšanu vai spēju ķīlu debesu valstībai. Dievs nepieprasa no cilvēka kādas ārkārtējas lietas, tikai un vienīgi vēlēšanos būt ar Viņu – Mīlestības avotu. Kad tuksnesī izredzēto tautu sakoda čūskas tās neuzticības dēļ, tad Dievs lika Mozum izgatavot vara čūsku un pacelt virs Izraēļa nometnes, un ikviens sakostais, kurš uzlūkoja šo vara čūsku, kļuva vesels. Dievs neprasīja, lai cilvēks aizietu līdz vara čūskai vai uzrāptos pa kārti līdz tai, bet tikai lai uzlūkotu. Dievs gaidīja tikai ticību no savas tautas, nekādus atlētiskos vai prāta vingrinājumus. Jūs pazīs pēc mīlestības, bet mīlestība ir darbīga. Kas attiecas uz Santajānu, tad, protams, ētiku no estētikas nedrīkst šķirt, tad tā ir kaitīga tukšība. Tad tā sauktā estētika ir tikai kaitīga tukšība.
H.K. Pēdējais jautājums ir, protams, par mākslinieku un slavu.
Vai mākslas darbam jābauda ātrais publiskais apliecinājums, proti, veiksme? Piemēram, arhitekts Antonio Gaudi (Antonio Plácido Guillermo Gaudí y Cornet, 1852-1926) pēc „tūlītējas slavināšanas” netiecās, sakot: „Manam klientam nav jāsteidzas…”?
G.B. Jāpiekrīt ir Antonio Gaudi. Jo īsts mākslinieks iet laikmetam pa priekšu un ved tautu, rada ideālus, pēc kuriem tiekties. To saprot tikai vēlāk. Muļķis ir tas, kurš alkst tūlītēju slavinājumu. Slavinājums ātri pāriet, taču muļķis paliek.
Hannes Korjus, “Kultūras Forums”, 2010. gada 13. augusts
Norādes:
1 Intervija publicēta laikrakstā „Kultūras Forums” 13.08.2010. Toreiz G.M.Bezdelīga bija Romas katoļu Baznīcas Liepājas sv. Jāzepa draudzes prāvests.
2Моисей Каган. Морфология искусства // Издательство Искусство. Ленинградское отделение – 1972 – 21.lpp.
3Моисей Каган. Морфология искусства // Издательство Искусство. Ленинградское отделение -1972 – 24.lpp.
4Fricis Bārda // Fricis Bārda Raksti – Rīga – Liesma – 1990 – 228.lpp.
5Fricis Bārda. Romantisms kā mākslas pasaules uzskata centrālproblēms // Fricis Bārda Raksti – Rīga – Liesma – 1990 – 229.lpp.
6 Моисей Каган. Морфология искусства // Издательство Искусство. Ленинградское отделение – 1972 – 21.lpp.
7 Моисей Каган. Морфология искусства // Издательство Искусство. Ленинградское отделение – 1972 – 22.lpp.
8 Ieva Astahovska. Laikmetīga māksla un kristietība. Ķecerības, izaicinājumi un garīgā meklējumi//Sakrālā arhitektūra un māksla: Mantojums un interpretācijas. Rīga. Neputns. 2008 – 181.lpp. 9Моисей Каган. Морфология искусства // Издательство Искусство. Ленинградское отделение – 1972 – 16.lpp.
10Tits Lukrēcijs Kārs. Par lietu dabu // Rīga – Zvaigzne ABC – 1995 – 167.lpp.
11Моисей Каган. Морфология искусства // Издательство Искусство. Ленинградское отделение – 1972 – 17.lpp.
12Giovanni Andrea Giglio da Fabriano. Due dialoghi …degli errori de’pittori. Camerino: Per Antonio Gioioso, 1564
13М. И. Свидерская “AРTE CAKPA” (ARTE SACRA) – ИСКУССТВО ИТАЛЬЯНСКОЙ КОНТРРЕФОРМАЦИИ // Искусство и религия. Материалы научной конференции, состоявшейся в Государственном институте искусствознания 19-21 мая 1997 г. М., 1998. Изд. ГИТИС. С.156- 177. http://msviderskaya.narod.ru/AS.htm
14Ieva Astahovska. Laikmetīga māksla un kristietība. Ķecerības, izaicinājumi un garīgā meklējumi //Sakrālā arhitektūra un māksla: Mantojums un interpretācijas. Rīga. Neputns. 2008 – 184.lpp.
15Sk.Pāvesta Jāņa Pāvila II vēstījums 29. Pasaules Sociālās komunikāciju līdzekļu dienai (1995.gadā) – „Kinematogrāfs -kultūras un garīgo vērtību izplatīšanās līdzeklis”.
16 Linnar Priimägi Santayana 1896//www.sirp.ee – 14.05.2009
