Turpinot Lielā gavēņa ceļu, piedāvājam izlasīt Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesīša šī gada piektajā numurā ietverto rakstu par grēku piedošanu. Pilnu numuru lasiet šeit.
Dievs piedod grēciniekam, kas nožēlo, viņa grēkus un ietver savā žēlsirdīgā mīlestībā. „Dievs tā mīlēja pasauli, ka atdeva savu viendzimušo Dēlu, lai ticīgie uz viņu nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvi” (Jņ 3: 16). Pats Dievs nonācis cilvēka zemībā, lai to atbrīvotu. Tēvs ļāva Dēlam uzņemties grēkus, lai gan viņš tos nepazina, lai mēs viņā saņemtu taisnošanu (sal. 2 Kor 5: 21) un piedošanu. Ne tikai apklātu grēkus, bet tos izdzēstu, piedotu. Vainīgajam tiek atcelts ne tikai sods, bet arī vaina. Ne cilvēks ar saviem darbiem izlīgst ar Dievu, bet Dievs savā žēlsirdīgā mīlestībā piedod grēkus, ja gandarām par tiem.
Grēksūdzes sakramentā īpaši piedzīvojam Dieva žēlsirdīgo mīlestību. Šajā sakramentā Kristus nāves nopelni tiek attiecināti uz kristieti, kas ar nopietnu grēku atšķīries no Dieva. Grēcinieks atrodas Dieva žēlsirdīgā sprieduma priekšā. Ja atsakās no grēka un atgriežas pie Dieva ar mīlestību un nožēlu, tad saņem piedošanu absolūcijā. Tad sirdsapziņa piedzīvo mieru un prieku, dvēsele pildās ar lielu mierinājumu (kā teica Tridentes koncils).
Taču šis sakraments ne tikai saprotams grēka nozīmes ietvaros. Absolūcijas vārdi, kurus izsaka biktstēvs, dod drošību ar paša Dieva doto garantiju, kas saistīta ar priestera pilnvarām. Grēksūdzes sakraments nes augšāmceltā Kristus dāvāto atbrīvošanu, izlīgšanu ar Dievu un ar Baznīcu tā, ka grēcinieks atkal atjauno piederību Baznīcai kā Kristus Miesai. Vaina tiek dzēsta un pamats likts jaunam sākumam.
Ja ticīgie mazāk iet pie grēksūdzes, tad varbūt tāpēc, ka iepriekš vairāk to darīja formāli un rutīnas veidā. Tāpat arī novājinās grēka uztvere un nostiprinās individuāla pieeja ticības dzīvēs praksē, kur sakramenta starpniecība netiek novērtēta.
Grēksūdzes sakramenta pieņemšana ir nepieciešama visiem ticīgajiem, kuri smagi grēkojuši pēc kristības. Tridentes koncils 16. gadsimtā noteica grēksūdzē atzīties visos nāvīgos grēkos pēc rūpīgas sirdsapziņas izmeklēšanas. Atzīšanās vārdos pauž apzināšanos, zināšanas par sevi, kas nav vienkārši informācijas došana par savu dvēseles stāvokli, nav cenšanās sevi attaisnot, bet gan sevis apsūdzība taisnīga un žēlsirdīga Dieva priekšā.
Šī sevis apsūdzēšana reizē ir atzīšanās Baznīcas priekšā. Grēcinieks ir vainīgs arī Baznīcas priekšā, jo grēks nav privāta lieta. Visa kristiešu saime cieš Dieva priekšā ar to, ka kāds tās loceklis grēko. Grēciniekam jāsakārto attiecības arī ar Baznīcu. Izlīgšana ar Baznīcu ļauj atkal īstenot svēto sadraudzību.
Grēksūdze sakraments palīdz kristiešiem, kuri neapzinās izdarījuši kādu smagu grēku, praktizēt patiesību mīlestībā un visā attīstīties Kristū, kas ir Baznīcas galva. Baznīca vienmēr mācījusi, ka papildus Grēksūdzes sakramentam piedošanu no Dieva par ikdienišķiem grēkiem var iegūt daudzos citos veidos. Svinot ticībā Euharistisko Upuri, Dievs arī piedod. Dieva labvēlība atgūstama ar gavēšanu, žēlsirdības darbiem un lūgšanu. Tuvākmīlestības darbi apklāj daudzus grēkus (1 Pēt 4: 8).
Tomēr joprojām ļoti vērtīgi regulāri iet pie grēksūdzes. Ar sirdsapziņas izmeklēšanu un atzīšanos vārdos skaidrāk uztverams, cik bieži pakrītam morāli un cik daudz grēks mūs saistījis. Ja sakām, ka nav grēka, tad maldinām sevi, un patiesība nav mūsos (1 Jņ 1: 8). Grēksūdzes sakramentā sastopam Jēzu, kas ar absolūciju nodrošina piedošanu. Regulāra grēksūdze dod iespēju saņemt padomu sirdsapziņas audzināšanā.
Pastāv daudzi gandarīšanas veidi, taču tie visi padoti Grēksūdzes sakramentam kā Dieva žēlsirdīgās mīlestības noslēpumam, kurā īpaši piedzīvojam Tēva apskāvienu un Dieva bērna cieņu.
Vēstnesītis, Nr. 5 (377) 2021. gada 14. martā; Attēls: Rembrants van Reins “Pazudušā dēla atgriešanās”
