Otrā diena: Iemīlējies jauneklis
Marija bija saderināta ar Jāzepu, tā ir teikts gan svētā Mateja, gan svētā Lūkasa rakstītajā Evaņģēlijā. Tā laika Izraēlā laulībā stājās, sievietes gadījumā, trīspadsmit gados vai pilngadību sasniedzot, savukārt vīrieša gadījumā – astoņpadsmit vai divdesmit gadu vecumā. Katrs vīrietis apņēma sievu, par to uzskatāmu liecību sniedz ebreju valoda, kurā tādi vārdi kā „vecpuisis” vai „neprecēts” neeksistē.
Saskaņā ar Ebreju likumu sieviete bija atkarīga no sava tēva līdz pat iziešanai pie vīra, kad automātiski kļuva atkarīga no viņa. Laulība bija pielīdzināta līgumam, kuru noslēdza divu ģimeņu starpā. Meitenes tēvs mēdza saņemt kādu naudas summu (mohar – jaunavas cena), bet no savas puses viņš sarūpēja meitai pūru.
Saderināšana (kiddušin – veltīšana, jo sieviete tika veltīta savam vīram) notika saskaņā ar stingri noteiktu rituālu. Vīrietis kopā ar saviem vecākiem devās uz izredzētās sievietes mājām. Varēja gadīties, ka saderināmie bija tik jauni, ka tā bija viņu pirmā tikšanās un pirmā iepazīšanās. Šajā sakarā divu liecinieku klātbūtnē tika rakstīts līgums par laulības stāšanos spēkā. Šīs rituālās darbības noslēgumā vīrietis uzlika sievietei galvā plīvuru (ebreju kultūrā vīrieši nosedz savu galvu ar lakatu lūgšanu laikā) un izteica sekojošus vārdus: „Tu esi mana sieva.” Uz to sieviete atbildēja: „Tu esi mans vīrs.” No šī brīža viņi tika uzskatīti par vīru un sievu.
Tad sekoja vesels gads, kad laulībām saderinātie dzīvoja atsevišķi, katrs savās mājās. Gadu vēlāk notika svinīgas kāzas, pēc kurām viņi sagāja kopdzīvei. Tieši šajā laikā, pirms ne kā sagāja kopā, Marija „ieņēma no Svētā Gara” (Mt 1, 18).
Nepārprotami Jāzeps piedzīvoja iemīlēšanās laiku, pirmos nemierus un sirds trīsas, ieraugot savu Izredzēto, manīja viņas acu spožumu un apburošo smaidu, izbaudīja gaidīšanas laiku pirms gavilēm un kāzu deju prieka.
Bez šaubām Jāzeps bija ņēmis dalību tādos svētkos un iespējams, dzirdot svētnīcā vārdus no Dziesmu grāmatas – „mīlestība ir varena kā nāve… tās liesmas – uguns liesmas, dievišķas liesmas” (Dz 8, 6) – iedomājās par Mariju un manāmi nosarka. Šis teikums, valodā, kurā neeksistē īpašības vārdu sakāpinājums, mēģina izteikt uguns liesmu jeb mīlestības liesmu caurstrāvošanu, to realitāti, ko pilnībā diez vai esam spējīgi piedzīvot šai dzīvē, bet kuras nojauta ir mūsos klātesoša, tā mūs iedvesmo un pārveido. Šī liesma simbolizē Dievu, kurš pašlaik cilvēkam ir sasniedzams un nesasniedzams vienlaicīgi.
Jāzeps ir piedzīvojis šo brīnišķīgo posmu savā dzīvē, kas tiek dāvāts iemīlēšanās laikā, to raksturoja trīsas un svārstīšanās, maigums un pārliecības trūkums, gaidas un satikšanās (randiņi). Tolaik viņš nenojauta, ka Dievs-Mīlestība viņa labad, lai atklātos pasaulei kā Mīlestība, kļuva par bērnu un viņu izvēlējās sev par gādīgo tēvu.
Fragmenti no O. Crespi un F. Negri grāmatas “Józef, człowiek, który prowadzi do Boga” (no poļu valodas tulkoja pr.Sergejs Ivanovs OP)
