Piedāvājam izlasīt Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesīša šī gada trešā numura rakstu par sirdsapziņu. Pilnu numuru lasiet šeit.
Tieši sirdsapziņā, neatkarīgi no dabiskām nosliecēm, piedzīvojam morāli saistošas norādes un aizliegumus, kuri izriet no cilvēka būtības.
Cilvēks nevar izvairīties no savas personīgās atbildības, nedz to var pārnest citam. Visas mūsu domas, vārdi, darbi un nolaidības ir mūsu pašu lēmumi, pat ja tie izkaisīti pa daudziem dzīves gadiem. Ja arī varam nožēlot sliktus lēmumus un grēkus, pat pilnīgi pārvarot to iekšējos iespaidus, tomēr nekad nevaram noliegt, ka tā ir mūsu darbība un vienmēr tāda paliks.
Mēs varam pieņemt lēmumus dažādās iespējās. Taču šajās spējās mums ir iekšēji jau iepriekš noteikts standarts, pēc kura personīgi piedzīvojam morālos uzstādījumus kā vērtības. Šāda pieredze ietver iekšējus konfliktus, kad nonākam grūtās vai vieglās, praktiskās vai nepraktiskās, noderīgās vai bezjēdzīgās situācijās.
Pie morāliem lēmumiem piedzīvojam sirdsapziņu, kas dod padomu un dažkārt apdraud, lai mēs justos virzīti uz labo. Šīs pieredzes kulminācija ir pats lēmums, ko cilvēks izdara ar brīvo gribu kā noteicējs pats par sevi. Bez šādas personīgas brīvas gribas neesam morāli atbildīgi par savu darbību, tad arī nebūtu nozīmes vainas sajūtai un izlīgumam, atalgojumam un sodam, nožēlai un gandarīšanai. Šādam atbildīgam lēmumam piemīt atbilstošs pienākums atbildēt par savu darbību. Katrā lēmumā ietverta iestāšanās par labo vai ļauno, kam ir arī ilgtermiņa sekas. Cieši vienota brīvība, atbildība un šāda iestāšanās. Tāpēc pēc morāla lēmuma piedzīvojam vai nu mierīgu sirdsapziņu līdz ar prieku par izpildītu pienākumu, vai arī vainīgas sirdsapziņas pārmetumus par grēku.
Kur aizsākas sirdsapziņa? Vai to veido izglītība vai pieredze? Vai tā izriet no mūsu pienākumiem pret sabiedrību? No bērnības dzirdētas prasības un aizliegumi pat tādā mērā, ka nereti izraisa pretēju reakciju. Pašlaik daudzi protestē, reaģējot pret autoritāti. Cik tad saistošas būtu sirdsapziņas prasības un kā tās izskaidrot?
Sirdsapziņa saistīta ar dzīves nozīmi. Nav noliedzams, ka daudzus morālus uzstādījumus un konkrētas vērtības lielā mērā nosaka izglītība, sabiedrības morālie standarti. Taču šī ietekme vien nevar pietiekoši izskaidrot sirdsapziņas prasīgo balsi. Sirdsapziņa attīstās vispirms nevis vecāku autoritātē, sociālos apstākļos, dominējošā sabiedrības viedoklī, bet gan Dieva dzīvajā balsī. „Katram savs ceļš liktos pareizs, tomēr Dievs izsver sirdis” (Sak 21: 2). Sirdsapziņa ir Dieva liktā spēja sirdī, kas nodrošina zināmu morālu jūtīgumu un virzību uz labo. Ja šo spēju trūkst, tad cilvēks ir ļoti novājināts sajūtu uztveres līmenī.
Sirdsapziņa saistīta ar tādiem jautājumiem, kā: „Kāpēc šeit esmu?” un „Kāds ir manas dzīves nolūks?” Sirdsapziņa cieši saistīta ar dzīves mērķi, ar pamatojumu saviem lēmumiem. Atbilde uz šiem jautājumiem norādīs uz attieksmi pret to, kas no cilvēka tiek sagaidīts dzīves nozīmes izpratnē.
Kristieša sirdsapziņai Jēzus ir ceļš, patiesība un dzīvība (Jņ 14: 6). Šāds apgalvojums izdarāms tikai ticībā, ko dara viss cilvēks Dievam, ar lēmumu uz Kristu virzītā dzīvē. Šis ticības lēmums pilnīgi īstenojas mīlestībā un pārliecībā, ka viņā iepazīstu Dievu. Dzīve viņā iespējama pat pēc nāves visā mūžībā. Mācos viņu iepazīt caur sludināto Vārdu un Baznīcas mācību, kuru skaidro bīskapi kopībā ar pāvestu, kā caur visiem, kuri vienoti ar Baznīcu. Mācos saskatīt Kristu svēto dzīvēs un darbos. Katrs no tiem savā veidā sekojuši viņam, līdz sasnieguši ar viņu galīgo vienotību. Ticīgajiem uz Kristu dzīves nozīme pastāv „viņa labā.” Viņš ir vienmēr ar mani vienots mīlestībā un aizsāktajās attiecībās ar mani. Tāpēc sirdsapziņa jautā: „Kas no manis tiek gaidīts?” Šis jautājums izvēršas lūgšanā Kristum: „Ko Tu vēlies, lai daru šeit un tagad?” No šīs vēlmes izriet visas citas prasības, tās gūst tajā savu nozīmi un reizē arī ierobežojumus.
Katru dienu aizvien tas pats jautājums: „Kungs, kas man darāms?” Pasaule uzstāda jaunus izaicinājumus, morālā gaisotne allaž iespaido, arī sabiedriskā doma un informācijas pārplūde veido ideoloģisku fonu, kad novājināta, apjukusi, akla sirdsapziņa atrauta no Dieva aicinājuma. Cilvēciskās zināšanas var izrādīties muļķīgas (sal. Rom 1: 22). Tiek apstrīdēta autoritāte, cilvēki iedomīgi sevi attaisno, nesaklausot sirdsapziņā Dieva balsi. Tie dzird tikai sevi kā neatkarīgus likumdevējus, kuri cenšas gūt Dieva apstiprinājumu.
Sirdsapziņu jāveido un jāsargā, tai jāgūst ievirzi no Jēzus Kristus, kas dod padomu rūpēties, lai cilvēkā esošā gaisma nebūtu tumsa (Lk 11: 35). Nav jātic katram garam, bet garus jāpārbauda, lai redzētu, vai tie nāk no Dieva (1 Jņ 4: 1). Garus sirdsapziņa var izšķirt Kristus gaismā. Dieva bērna brīvība gūstama vien tam, kas sirdsapziņā vadās pēc Kristus. Tēvs tuvina nevis vardarbīgi, bet ar mīlestību. Tomēr kristietim ir jācīnās ar negatīvām ietekmēm, lai uztvertu sirdsapziņā savu pienākumu nozīmi un robežas. Sirdsapziņas jautājumi kristietim izraisa cīņu, no kuras nevar izvairīties.
Vēstnesītis, Nr. 3 (375) 2021. gada 14. februārī
