Šo piektdien, 19. martā, svinēsim svētā Jāzepa svētkus. Piedāvājam izlasīt Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesīša šī gada piektajā numurā ietverto rakstu par svēto Jāzepu, balstoties pāvesta Franciska izdotajā apustuliskajā vēstulē “Patris Corde”. Pilnu numuru lasiet šeit.
Pāvests Francisks līdz 8. decembrim izsludinājis sv. Jāzepam veltītu gadu. Vēstnesītī 2019.g. (Nr.13,14,15) jau publicēts pārskats par sv. Jāņa Pāvila II apustulisko pamudinājumu “Atpestītāja sargātājs” (Redemptoris Custos, 1989.g.). Šoreiz piedāvājam pāvesta Franciska 2020. g. 8. decembrī izdoto apustulisko vēstuli pārdomām un lūgšanām pie sv. Jāzepa.
Jāzeps mīlēja Jēzu ar Tēva sirdi un visi četri evaņģēliji Jēzu sauc par „Jāzepa dēlu” (Lk 4: 22; Jņ 6: 42; sal. Mt 13: 55; Mk 6: 3). Visvairāk par Jāzepu runā Matejs un Lūkass, palīdzot novērtēt viņa tēvišķību un Dieva apredzības uzticēto misiju.
Jāzeps bija vienkāršs galdnieks (sal. Mt 13: 55), saderinājies ar Mariju (sal. Mt 1: 18; Lk 1: 27). Būdams „taisnīgs” (Mt 1: 19), viņš aizvien bija gatavs īstenot Likumā atklāto Dieva gribu (sal. Lk 2: 22, 27, 39). Šī griba atklājās arī četros sapņos (sal. Mt 1: 20; 2: 13, 19, 22). Pēc gara un nogurdinoša ceļojuma no Nācaretes uz Betlēmi Jāzeps bija klātesošs pie Mesijas dzimšanas, kas notika kūtī, jo citur nebija mājvietas (sal. Lk 2: 7). Viņš redzēja ganu (sal. Lk 2: 8 – 20) un Austrumu gudro (Mt 2: 1 – 12) pielūgsmi. Gani pārstāvēja Izraēļa tautu, kamēr gudrie pārstāvēja pagānus.
Jāzepam bija drosme kļūt Jēzum par likumīgo tēvu, viņu nosaukt eņģeļa atklātajā vārdā (Mt 1: 21). Senajiem ļaudīm vārda došana cilvēkam vai lietai nozīmē attiecību veidošanu (sal. Rad 2: 19 – 20).
Četrdesmit dienas pēc Jēzus dzimšanas Jāzeps un Marija Bērnu Jēzu svētnīcā upurē Dievam, ar apbrīnu dzird tie Sīmaņa pravietojumu par Jēzu un viņa Māti (sal. Lk 2: 22 – 35). Lai aizsargātu Jēzu no Heroda, Jāzeps kā svešinieks uzturējās Ēģiptē (sal. Mt 2: 13 – 18). Atgriezies dzimtenē, viņš apslēpti dzīvoja Galilejas Nācaretē, kas bija tālu no viņa senču pilsētas Betlēmes, tālu arī no Jeruzalemes un svētnīcas. No Nācaretes negaidīja pravieti (sal. Jņ 7: 52) vai vispār kaut ko labu (sal. Jņ 1: 46). Svētceļojumā uz Jeruzalemi Jāzeps un Marija pazaudēja divpadsmitgadīgo Jēzu; viņu tie atrada svētnīcā, diskutējot ar Likuma zinātājiem (sal. Lk 2: 41 – 50).
Pāvesti vairākkārt novērtēja Jāzepa centrālo lomu pestīšanas vēsturē. 1870. gada 8. decembrī sv. Pijs IX Jāzepu izsludināja par katoliskās Baznīcas aizbildni. 1955. gada 1. maijā Pijs XII viņu izcēla kā „strādnieku aizbildni.” 1989. gada 15. augustā sv. Jānis Pāvils II viņu raksturoja kā „Atpestītāja sargu.” Vispār sv. Jāzepu piesauc kā laimīgas nāves aizbildni (KBK, 1014).
Katrs var atklāt Jāzepa ikdienas apslēptajā un neievērotajā klātbūtnē aizbildni, atbalstu un vadītāju apkārt esošās grūtībās. Sv. Jāzeps atgādina, ka pestīšanas vēsturē nesalīdzināmu lomu veic tie, kas izrādās apslēpti, tomēr tiem visiem pienākas atzinība un pateicība.
Svētais Jāzeps kā mīļais tēvs
Kā Marijas līgavainis un Jēzus tēvs Jāzeps kalpoja visam pestīšanas plānam. Jāzepa tēvišķība konkrēti izpaudās upurgatavā kalpošanā Dieva Dēla iemiesošanās noslēpumam un tā atpestīšanas nolūkam. Jāzeps ar savu likumīgo autoritāti pār Svēto ģimeni pilnīgi atdevās tās locekļiem. Cilvēciskā aicinājumā uz mājas dzīves mīlestību viņš atdevās Mesijam Jēzum, kas attīstījās viņa namā.
Kristieši vienmēr Jāzepu godinājuši kā tēvu, ņemot vērā viņa lomu pestīšanas vēsturē. Viņam veltīti daudzi dievnami, viņa garīgums rosinājis visādas iniciatīvas un dievbijības izpausmes. Viņam uzticējušies daudzi svētie, piemēram, Terēzija no Avilas saņēma žēlastības no Jāzepa kā sava aizbildņa un aizlūdzēja. Šīs pieredzes dēļ viņa citus rosināja uz Jāzepa godināšanu.
Tautas uzticību uz svēto Jāzepu pauž vārdi: „Ejiet pie Jāzepa”, kā bija teikts pie bada Ēģiptē, kad ēģiptieši lūdza faraonam maizi (Rad 41: 55). Faraons runāja par Jēkaba dēlu Jāzepu, kas brāļu skaudības dēļ tika pārdots verdzībā (sal. Rad 37: 11 – 28) un vēlāk, kā Bībelē teikts, kļuva par pārvaldnieku Ēģiptē (sal. Rad 41: 41 – 44).
Svētais Jāzeps atrodas uz Vecās un Jaunās derības krustceļiem, būdams gan Dāvida pēctecis (sal. Mt 1: 16 – 20), no kura cēlās Jēzus saskaņā ar pravieša Nātana solījumu Dāvidam (sal. 2 Sam 7), gan arī Nācaretes Marijas līgavaini.
Svētais Jāzeps kā maigais tēvs
Jāzeps ikdienā redzēja Jēzu attīstāmies gudrībā, pieaugot gados, kā arī labvēlībā pie Dieva un cilvēkiem (Lk 2: 52). Jāzeps, tāpat kā pats Dievs attiecībā uz savu tautu, mācīja Jēzu staigāt, ņemot pie rokas; kā tēvs cēla viņu kā Zīdaini pie vaiga, noliedzās un ēdināja viņu (sal. Os 11: 3 – 4). Jēzus Jāzepā redzēja Dieva maigo mīlestību: „Kā tēvs ir līdzcietīgs pret bērniem, tā Dievs ir līdzcietīgs pret tiem, kas viņu bīstas” (Ps 103: 13).
Lūdzot psalmus sinagogā, Jāzeps noteikti būtu atkārtoti dzirdējis, ka Izraēļa Dievs ir maigs mīlestībā (sal. Ps 69: 16), labi attiecas pret visiem, līdzcietīgs pār visu radīto (Ps 145: 9).
Pestīšanas vēsture izvēršas ar cerību pretēji jebkādai bezcerībai (Rom 4: 18) caur mūsu vājībām. Pārāk bieži iedomājamies, ka Dievs darbojas vienīgi caur to labāko mūsos, taču viņa plāni īstenojas pārsvarā caur mūsu trauslumu un par spīti tiem. Sv. Pāvilam bija kāda mistiska vājība, lai viņš nepadotos lepnībai. Lūgšanā Dievs viņam apgalvoja par doto pietiekošo žēlastību, jo spēks pilnveidojas vājumā (2 Kor 12: 7 – 9).
Visa pestīšanas plāna ietvaros jāmācās ar maigu žēlsirdību uzlūkot savus vājumus (sal. Evangelii gaudium, 88, 288).
Ja ļaunais mudina savu vājumu uztvert un nosodīt, tad Gars ceļ to gaismā ar maigu mīlestību. Tieši maigums vislabāk skar mūsos esošo vājumu. Citu tiesāšana bieži vien parāda, ka nespējam pieņemt savus vājumus. No apsūdzētaju slazdiem glābs vienīgi maiga mīlestība (sal. Atkl 12: 10), tāpēc tik svarīgi sastapt Dieva žēlsirdību, īpaši Grēksūdzes sakramentā, kurā piedzīvojam viņa patiesību un maigumu. Ļaunais paradoksāli var arī norādīt uz patiesību, taču vienīgi ar mūsu nosodīšanu. Dieva patiesība taču nenosoda, drīzāk pieņem, uztur un piedod. Patiesība vienmēr parādās kā žēlsirdīgais tēvs Jēzus līdzībā (sal. Lk 15: 11 – 32). Tā iziet sastapt, atjauno cieņu, nostāda uz kājām un izraisa prieku par mums, jo pēc garīgās nāves esam atkal dzīvi, pēc pazušanas esam atrasti (Lk 15: 24).
Dieva griba, viņa vēsture un plāns darbojās pat caur Jāzepa bailēm. Tāpēc Jāzeps māca, ka ticība Dievam ietver ticēšanu viņa darbībai pat caur mūsu bailēm, trauslumu un vājumu. Viņš arī māca, ka dzīves vētrās nekad nav jābaidās ļaut Dievam mūs virzīt uz priekšu. Dažkārt vēlamies būt pilnīgā kontrolē, taču Dievs vienmēr redz plašāku ainu.
Svētais Jāzeps kā paklausīgais tēvs
Dievs savu pestīšanas plānu atklāja Jāzepam tāpat, kā iepriekš Marijai. Jāzepam tas notika sapņos, kurus Bībelē un pie senajām tautām uzskatīja par viņa gribas iepazīšanas veidu (sal. Rad 20: 3; 28: 12; 31: 11, 24; 40: 8; 41: 1-32; Sk 12: 6; 1 Sam 3: 3 – 10; Dan 2: 4; Īj 33: 15).
Jāzepu ļoti satrauca Marijas noslēpumainā grūtniecība. Viņš nevēlējās tai celt neslavu, jo šādos gadījumos varēja pat nomētāt ar akmeņiem (sal. At 22: 20 – 21), tāpēc nolēma „klusi atstāt” (Mt 1: 19).
Pirmajā sapnī eņģelis palīdz atrisināt smago mīklu, aicinot nebaidīties ņemt Mariju par sievu, jo ieņemtais Bērns ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēšot un Jāzepam Bērns jānosauc par Jēzu (Mt 1: 20 – 21). Jāzeps uzreiz atbild ar paklausību (Mt 1: 24), kas ļāva pārvarēt grūtības un izglābt Mariju no problēmām.
Otrajā sapnī eņģelis nosaka ņemt Bērnu un Māti, bēgt uz Ēģipti (Mt 2: 13). Jāzeps nevilcinoties paklausa, lai kādas būtu grūtības (Mt 2: 14–15). Ēģiptē Jāzeps ar pacietību un uzticību gaidīja eņģeļa vēsti, kad droši varētu atgriezties mājās.
Trešajā sapnī eņģelis nosaka atgriezties Izraēļa zemē (Mt 2: 19 – 20). Jāzeps uzreiz paklausa, pa ceļam ceturto reizi sapnī tiek virzīts uz Galilejas Nācareti (Mt 2: 21–23).
Lūkass apraksta Jāzepa došanos uz savas ģimenes izcelsmes vietu iedzīvotāju skaitīšanas dēļ. Tur arī dzima Jēzus (Lk 2:7). Viņa vecāki ievēroja visus Likuma priekšrakstus: Jēzus apgraizīšanas rituālu, Marijas šķīstīšanos pēc Bērna dzimšanas, pirmdzimtā uzupurēšanu Dievam (Lk 2: 21 – 24; sal. Lev 12: 1 – 8; Izc 13: 2).
Jāzeps katrā situācijā pauž savu piekrišanu, tāpat kā Marija pie pasludināšanas un Jēzus Ģetzamanes dārzā.
Jāzeps kā ģimenes galva mācīja Jēzu paklausīt vecākiem (sal. Lk 2: 51) saskaņā ar Dieva norādi (sal. Izc 20: 12).
Apslēptajos Nācaretes gados Jēzus pie Jāzepa mācījās izpildīt Tēva gribu, kas būtu viņa ikdienas ēdiens (sal. Jņ 4: 34). Pat grūtākajā dzīves brīdī Ģetzamanē Jēzus izvēlējās pildīt ne savu, bet Tēva gribu (sal. Mt 26: 39; Mk 14: 36; Lk 22: 42). Šādi viņš kļuva „paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei” (Flp 2: 8). Jēzus šādi „mācījās paklausību caur ciešanām” (Ebr 5: 8).
Dievs aicināja sv. Jāzepu kalpot Jēzus personai un misijai tieši caur savu tēvišķību un šādi viņš laika pilnībā sadarbojās pestīšanas noslēpumā un patiesi kalpoja pestīšanas labā (no Redemptoris Custos, n. 8).
Vēstnesītis, Nr. 5 (377) 2021. gada 14. martā
