Šodien, 27. aprīlī, tika dibināta jauna jezuītu province “Jezuīti Centrāleiropā”, tajā apvienojot jezuītus Latvijā, Lietuvā, Zviedrijā, Vācijā, Austrijā un Šveicē. Vienlaikus šis datums ir Pētera Kanīzija, izraudzītā provinces aizbildņa, 500 gadu piemiņas diena.
Šī laika izaicinājumi
Provinces apvienošana ir kā atbilde uz laika izmaiņām. Adolfo Nikolass, jezuītu ģenerālis, kas iniciēja šo procesu, skaidro to kā provinču struktūru atjaunošanu, lai labāk atbildētu uz sabiedrības vajadzībām un jezuītu misijas mērķiem, tādējādi kļūstot vēl klātesošākiem un efektīvākiem. Laika izmaiņas var skaidrot plaši, bet kā vienu no izaicinājumiem var minēt faktu, ka sarūk aicinājumu skaits un esošie noveco. Jezuītiem visā pasaulē ir daudz projektu un institūciju, no kuriem redzamākās ir dažāda līmeņa skolas un universitātes. Sarūkošā jezuītu skaita dēļ ir jādomā par šo institūciju tālāknodošanu vai pārveidošanu, lai darbs, kas tiek veikts, tiktu turpināts arī bez jezuītu klātbūtnes.
Situācijā, kad jezuītu skaits sarūk, tiek domāts arī par to, kā nodrošināt pilnvērtīgāku komunikāciju un resursu, pieredzes, zināšanu apmaiņu, lai sniegtu savstarpēju atbalstu misijas veikšanā. Viens no veidiem, kā to īstenot, ir apvienotu provinču veidošana (province ir jezuītu organizācija ģeogrāfiskās vienībās, kas bieži bijusi vienas valsts robežās, bet šobrīd mainās, un sākotnējā ordeņa ideja, ka jezuīts var tikt sūtīts misijā neatkarīgi no ģeogrāfiskās piederības, atkal kļūst īpaši aktuāla). Šāda vieda apvienošanas notiek visā pasaulē, piemēram, Spānijā līdz šim bija 5 provinces, bet tagad tikai viena, arī Itālijā un ASV tiek apvienotas provinces. Vienlaikus ir gadījumi, kad tiek veidotas jaunas provinces, piemēram, Indijā.
Mūsdienu situācijā Baznīcas un līdz ar to arī jezuītu misijas veidiem ir jāmainās, pielāgojoties aktuālajām vajadzībām. Tādēļ jezuīti ir definējuši četrus galvenos virzienus, kuros cenšas darboties: garīgums – palīdzēt cilvēkam dzīvot jēgpilnāku dzīvi, veidojot attiecības ar Dievu; būt līdzās un palīdzēt sabiedrības atstumtajiem un novārtā atstātajiem, nabagiem, neaizsargātajiem, lai veicinātu taisnīgumu un izlīgšanu; rūpes par kopējām mājām – zemi; iet kopā ar jauniešiem, veidojot cerības pilnu nākotni. Katrā konkrētā vietā šie virzieni var tikt īstenoti dažādos veidos, pielāgojoties vietējam kontekstam.
Latvijas konteksts
Latvijā situācija ir citādāka nekā citviet Eiropā, jo šeit nav jezuītu pārvaldītu institūciju, tāpēc mazā jezuītu kopiena domā par to, kā esošajā situācijā kalpot vislabāk. Liela misijas daļa, atsaucoties Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča aicinājumam, ir garīgā vadība un rekolekcijas.
Garīgā vadība ir saruna ar uzticamu cilvēku, ko sauc par garīgo vadītāju, pavadītāju vai līdzgaitnieku, lai palīdzētu cilvēkam apzināties Dieva klātbūtni viņa ikdienas dzīvē un dzīvot jēgpilnāku dzīvi. Rekolekcijas jeb retrīti vai jezuītu gadījumā – garīgie vingrinājumi – ir meditācijas, pārdomas, refleksijas kā garīgās, kristīgās dzīves prakse, kas vērsta uz Dieva meklējumiem, lēmumu pieņemšanu, jēgpilnu dzīvesveida veidošanu. Jezuīti Latvijā to dara, organizējot dažāda veida rekolekcijas un formācijas programmas, cenšoties šo misiju attīstīt arī sadarbībā ar Euharistiskā Jēzus māsām no Līvāniem un Kristīgās Dzīves Kopienu. Sadarbība ar citām kopienām un lajiem un atvērtība uz ekumenisku sadarbību ir būtisks jezuītu darbības uzstādījums.
Tāpat izveidoti mediju projekti “Svētdienas doma”, “Eksperimentālās Sarunas”, kā arī tiek domāts par citu interneta vides projektu attīstīšanu. Jezuīti kalpo Mārupes “Ave Maria” draudzē, Svētās Marijas Magdalēnas draudzes dievkalpojumos angļu valodā, kā arī pie klostermāsām Ķīpsalā, Betānijas māsu klosterī, pie Kalkutas māsām un Nabadzīgā Bērna Jēzus māsām, nodrošina garīgo aprūpi Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā un nepieciešamības gadījumā aizvieto priesterus Latvijas draudzēs. Starptautiskais projekts “Magis” (no latīņu val. “vairāk”, ar to saprotot vairāk goda Dievam), kas ir domāts jauniešiem vecumā no 18 līdz 35 gadiem un kurā iesaistās arī Latvijas jezuīti, piedāvā iespēju padziļināt garīgo dzīvi, iepazīt aicinājumu, iesaistīties kalpošanā un sastapties ar citu valstu jauniešiem.
Katrs no jezuītiem dara vēl citas lietas, piemēram, tēvs Tadeušs kalpo Neokatekumena kopienai un šīs kopienas garīgā semināra audzēkņiem kā garīgais pavadītājs, piedalās katolis.lv Baznīcas terminoloģijas vārdnīcas izstrādē, kā arī vajadzības gadījumā kalpo Latvijā dzīvojošo poļu katoļu kopienā. Tēvs Gintaras ir garīgais pavadītājs Kalkutas māsām, izmanto savu mediķa pieredzi, lai aprūpētu Kalkutas māsu apmeklētāju brūces, kalpo Latvijā dzīvojošo lietuviešu kopienā. Tēvs Jānis strādā pie sava doktora darba filozofijā par liberālisma un reliģijas attiecībām, sadarbībā ar Rīgas arhidiecēzi iesaistās kultūras un garīguma centra “Kairos” izveides un būvniecības projekta īstenošanā Jaunmārupē, kā arī ir viceprezidents Latvijas Konsekrēto personu konferencē.
Jaunā province
Sagatavošanās darbi jaunajai provincei ilga vairākus gadus, un tajā tiks apvienoti vairāk nekā 400 jezuīti. Līdz šim šādas vairāku valstu apvienošanas nav notikušas, tādēļ projekts būs attīstības procesā, izvērtējot, vai esošā forma un struktūra atbilst mūsdienu vajadzībām. Jaunās provinces ar 34 kopienām un 442 jezuītiem centrālā māja būs Minhenē, Vācijā, un to vadīs provinciāls no Austrijas – Bernhards Burglers. Provinciāls ir provinces priekšnieks, kas parasti tiek iecelts uz 6 gadiem un kura galvenā funkcija ir rūpēties par provinces misiju un tajā esošajiem jezuītiem. Viņa palīgi būs no reģionāliem centriem, kas ir patreizējās provinces. Piemēram, Baltijas reģiona padomnieks/konsultors būs tēvs Aldonas Gudaitis, bet reģionālais priekšnieks būs līdzšinējais provinciāls Vidmantas Šimkunas .
Viens no veidiem, kā tas ietekmēs Rīgas kopienu, ir tīklošanās dažādu reģionu kontekstā un iespēja iepazīt citu valstu pieredzi un zināšanas. Līdz šim tēvs Jānis Meļņikovs piedalījās kopienu priekšnieku sanāksmēs un garīgumam veltītajās tikšanās reizēs. Šobrīd tiek domāts par jezuītu organizēto brīvprātīgo no Vācijas uzņemšanu Latvijā. Pagaidām ir grūti paredzēt, vai būs vēl kādas izmaiņas, kas ietekmētu Rīgas misiju. Iespējams, ka kopiena kļūs vēl internacionālāka. Tāpat šai apvienošanās laikā, pabeidzot studijas Romā, latviešu jezuīts Ivars Juhņēvičs tika ordinēts par diakonu un atgriezīsies Latvijā.
Ir notikušas izmaiņas vizuālajā identitātē – ar logo un nosaukumu nomaiņu. Juridiski Latvijā kopiena ir dibināta kā “Jezuīti Latvijā” un pagaidām tā tas turpināsies juridisko funkciju dēļ. Tomēr tagad apvienotās kopienas būs viena province ar nosaukumu “Jezuīti Centrāleiropā”, tāpēc logo ir vienots, taps vienota mājaslapa un komunikācija notiks ar jauno tēlu. Logo ir stilizēta saule un tās vidū burti “IHS” – vārda “Jēzus” (grieķu val.) pirmie trīs burti.
Par jezuītiem
Jezuīti ir reliģisks katoļu ordenis, ko 1540. gadā dibināja svētais Ignācijs no Lojolas kopā ar draugiem. Tas apvieno vairākus tūkstošus vīriešu ar mērķi palīdzēt dvēselēm. Provinces aizbildnis P. Kanīzijs (1521-1597, apbedīts Frīburgā, Šveicē) ir nīderlandiešu izcelsmes jezuīts, kas darbojās vāciski runājošajās zemēs, dibinot universitātes, darbojās kontrreformācijas kustībā, katoļu ticības skaidrošanā. Latvijā Kanīzijs ir pazīstams ar katehismu, kas bija pirmā latviski rakstītā grāmata. Viņa vārdi, ar kuriem viņš reiz raksturoja situāciju Vācijā, ir aktuāli arī šodien: “Godīga ticības skaidrošana būtu daudz efektīvāka nekā polemiski uzbrukumi reformatoriem.”
Latvijas jezuītu kopiena
