Pārpublicējam Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles 18. aprīļa Vēstnesītī publicēto rakstu, kas noslēdz rakstu sēriju par svēto Jāzepu. Raksta pirmās divas daļas publicētas Vēstnesīša 14. un 28. marta numurā.
Pāvests Francisks līdz 8. decembrim izsludinājis sv. Jāzepam veltītu gadu. Vēstnesītī 2019.g. (Nr.13,14,15) jau publicēts pārskats par sv. Jāņa Pāvila II apustulisko pamudinājumu “Atpestītāja sargātājs” (Redemptoris Custos, 1989.g.). Šoreiz piedāvājam noslēgumu pāvesta Franciska 2020.g.8.decembrī izdotajai apustuliskajai vēstulei pārdomām un lūgšanām pie sv. Jāzepa.
Poļu rakstnieks Jans Dobračinskis (1910 – 1994) grāmatā par sv. Jāzepa dzīvi „Tēva ēna” (1977) ar ēnas tēlu raksturo Jāzepu. Attiecībās ar Jēzu Jāzeps bija virszemes ēna debesu Tēvam: viņš to uzraudzīja un aizsargāja, nekad neatstāja pašplūsmā. Jāzeps visu dzīvi darbojās tēvišķi, līdzīgi Dieva rūpēm par Izraēli kā savu bērnu (sal. At 1: 31; sal. Redemptoris Custos, nn. 7 – 8).
Tēvi nepiedzimst, bet kļūst par tādiem. Vīrietis kļūst par tēvu nevis saistībā ar bērna dzemdībām, bet ar šī bērna atbildīgu aprūpi. Uzņemoties atbildību par otra dzīvi, katrs vīrietis savā veidā kļūst tam par tēvu.
Bērni šodien bieži vien liekas bāreņi bez tēviem. Arī Baznīcai vajadzīgi tēvi. Aktuāli ir sv. Pāvila vārdi korintiešiem: „Lai gan jums ir daudzi vadītāji Kristū, jums nav daudz tēvu” (1 Kor 4: 15). Katrs priesteris vai bīskaps varētu kopā ar apustuli piebilst: „Es kļuvu jums par tēvu Kristū Jēzū, pateicoties Evaņģēlijam” (1 Kor 4: 15). Pāvils līdzīgi uzrunā galatiešus: „Mani bērniņi, kurus atkal dzemdēju, līdz Kristus veidojas jūsos” (Gal 4: 19).
Tēvam nākas ievadīt bērnus dzīvē un realitātē. Nevis atturēt ar pārāk lielu aizsardzību vai turēšanu savā varā, bet drīzāk ļaujot pašiem izlemt, piedzīvot brīvību un izpētīt jaunas iespējas. Jāzeps varbūt tāpēc tradicionāli saukts par „visšķīstāko” tēvu. Šādi pausta ne tikai sirsnība, bet visa attieksme, kas pretēja turēšanai savā varā. Šķīstība ir brīvība no tiekšanās uz sevi jebkurā dzīves jomā. Īsta mīlestība ir vienīgi šķīsta, kamēr mīlestība ar turēšanu pie sevis galu galā kļūst bīstama: tā ieslogo, ierobežo un nes postu. Pats Dievs cilvēci mīlēja šķīsti, ļāva mums pat noklīst un nostāties pret viņu. Mīlestības loģika vienmēr ir brīvības loģika, un Jāzeps zināja, kā mīlēt ar neparastu brīvību. Viņš nekad nelika centrā sevi, nedomāja par sevi, bet pievērsās Marijas un Jēzus dzīvēm.
Jāzeps guva piepildījumu ne tikai ar pašuzupurēšanos, bet arī ar pašatdevi. Viņš vienmēr izrādīja nevis vilšanos, bet vienīgi paļāvību. Pacietīgs klusums izvērsās konkrētās uzticības izpausmēs.
Pasaulei šodien vajadzīgi tēvi, nevis tirāni, kas ar uzkundzēšanos kompensētu savas vajadzības. Nav jāsajauc autoritāte ar autoritārismu, kalpošana ar vergošanu, diskusija ar apspiešanu, tuvākmīlestība ar apgādniecisku domāšanu, varu ar iznīcību. Katrs īsts aicinājums dzimst no pašatdeves, kas izriet no briedošas ziedošanās. Priesterība un Dievam veltīta dzīve tāpat pieprasa šādu briedumu. Nr. 7 (379) 2021. gada 18. aprīlis – 5 – Laulības, celibāta vai jaunavības aicinājumā pašatdeve piepildās, neapstājoties ar upura loģikas; ja tā notiek, tad pašatdeve pauž nevis mīlestības skaistumu un prieku, bet gan neapmierinātību, sarūgtinājumu un vilšanos.
Ja tēvi atsakās dzīvot savu bērnu dzīves, tad paveras jaunas un negaidītas iespējas. Katrs bērns nes sevī vienreizēju noslēpumu, kuru var izgaismot vienīgi ar tēva palīdzību, kad viņš respektē bērna brīvību. Šāds tēvs saprot, ka kļūst „nevajadzīgs” kā tēvs un audzinātājs vislielākā mērā tad, kad redz bērnu kļūstam neatkarīgu un spējīgu iet pa dzīves ceļiem bez pavadīšanas. Tad tēvs līdzinās Jāzepam, kas vienmēr zināja, ka viņa bērns nepieder viņam, bet ir vienīgi uzticēts viņa aprūpei. Jēzus galu galā vēlējās, lai mēs to saprastu, kad teica: „Nevienu virs zemes nesauciet par tēvu, jo jums ir viens Tēvs, kas ir debesīs” (Mt 23: 9).
Katrā tēvišķības izpausmē vienmēr jāņem vērā, ka tai nav nekas kopīgs ar pārņemšanu savā varā, bet tā drīzāk ir „norāde” uz lielāku tēvišķību. Visi savā ziņā līdzināmies Jāzepam: esam kā ēnas debesu Tēvam, kas „liek savai saulei pacelties pār ļaunajiem un labajiem, kā arī sūta lietu pār taisnajiem un netaisnajiem” (Mt 5: 45). Kā ēnas, kas seko viņa Dēlam.
Šī apustuliskā vēstule domāta tam, lai pieaugtu mūsu mīlestība uz sv. Jāzepu, lai mēs vairāk vērstos pie viņa lūgšanā, kā arī atdarinātu viņa tikumus un dedzību.
Svēto misija ir ne tikai iegūt brīnumus un žēlastības, bet arī aizlūgt par mums Dieva priekšā. Tā rīkojās Ābrahams (sal. Rad 18: 23 – 32), Mozus (sal. Izc 17: 8 – 13; 32: 30 – 35) un pats Jēzus, kas ir „vienīgais vidutājs” (1 Tim 2: 5), mūsu „aizstāvis” pie Tēva (1 Jņ 2: 1) un kas vienmēr iestājas par mums (Ebr 7: 25; Rom 8: 34). Svētie palīdz visiem ticīgajiem „tiekties uz svētumu un katra stāvoklim atbilstošu pilnību” (Lumen gentium, 42). Svētie ar savām dzīvēm konkrēti pierāda, ka Evaņģēliju iespējams īstenot praksē.
Jēzus teica: „Mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi” (Mt 11: 29). Svēto dzīves arī domātas kā īstenojami paraugi. Sv. Pāvils aicināja sekot viņa piemēram (sal. 1 Kor 4: 16; 11: 1; Flp 3: 17; 1 Tes 1: 6) un sv. Jāzeps dara to pašu ar savu uzrunājošo klusumu.
Lūgsim no svētā Jāzepa atgriešanās vai mainīšanās žēlastību, lai iemīlētu Dievu kā mūžīgo skaistumu (no Augustīna Atzīšanās 8, 11, 27; 10, 27, 38).
Esi sveicināts, Atpestītāja sargātāj, Vissvētākās Jaunavas Marijas līgavaini, Dievs tev uzticēja savu vienīgo Dēlu; Marija tev uzticējās; Kristus kļuva cilvēks līdz ar tevi. Svētais Jāzep, parādies kā tēvs arī mums, vadi mūs pa dzīves ceļu, izlūdz mums žēlastību, žēlsirdību un drosmi, aizstāvi mūs no katra ļaunuma. Amen.
Vēstnesītis, nr. 7 (379) 2021. gada 18. aprīlis
