Šovakar Aglonas bazilikas sakrālajā laukumā Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētku vigīlijas dievkalpojumā klātesošos uzrunāja Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs. Savā uzrunā viņš pievērsās šaubām, kuras ir pārņēmušas sabiedrību. Atsaucoties uz pāvesta Franciska enciklisko vēstuli “Fratelli tutti” (Visi brāļi), arhibīskaps mudināja uz dialogu, atvērtību un vēlmi iepazīt otru un viņa šaubas, lai kopīgi tās pārvarētu un rastu izaugsmes iespēju. Turpinājumā piedāvājam pilnu arhibīskapa uzrunas tekstu.
Dārgie svētceļnieki!
Šovakar sākam svinēt Jēzus Kristus Mātes – Vissvētākās Jaunavas Marijas – debesīs uzņemšanas svētkus. Jēzus Mātē Marijā ir piepildījies tikko dzirdētais svētā Pāvila pravietojums par to, ka iznīcīgais būs ietērpies neiznīcībā un mirstīgais būs ietērpies nemirstībā. Jaunavā Marijā, tāpat kā Jēzus dzīvē, piepildījās rakstītais vārds: “Uzvara ir iznīcinājusi nāvi!” Svētais Pāvils arī raksta: “Tādēļ mēs nezaudējam cerību; kaut arī ārējais cilvēks mūsos iznīkst, iekšējais – atjaunojas no dienas dienā. Šābrīža ciešanas, kas ir vieglas, dod mums pārmērīgu, mūžīgu godību, kas atsver visu, jo mūsu skatiens nav pievērsts redzamajam, bet neredzamajam; redzamais ir tikai uz brīdi, bet neredzamais – mūžīgs.” (2 Kor 4,16-18)
Dārgie svētceļnieki, jūsu klātbūtne šeit, par spīti visām ceļojuma un ierobežojumu grūtībām, liecina par to, ka jūs arī ilgojaties ietērpties nemirstībā. Gribu jums ar pilnu pārliecību apliecināt, ka, tāpat kā Evaņģēlija līdzībā par ieraugu vai augsnē iesēto sēklu, šis process mūsos notiek, jo mēs esam svētceļojošā Dieva Tauta, kas dodas uz kopīgo mērķi – mūžīgo dzīvi kopībā ar Dievu. Ko darīt, lai tas netiktu apslāpēts un mūsu dzīves beigās nonāktu līdz vēlamajam rezultātam?
Ieskatīsimies vēlreiz šodien dzirdētajos Svēto Rakstu tekstos: “Svētīgi tie, kas klausās Dieva Vārdu un uzticīgi to glabā.” Tā darīja Jaunava Marija, tā darīja svētie, tā esam aicināti darīt arī mēs. Laikā, kad tapa Jaunā Derība, Vecās Derības šķirsts ar Desmit baušļu akmens plāksnēm jau bija zudis. Jaunava Marija kļuva par Jaunās Derības šķirstu, turklāt vairākās nozīmēs. Pirmkārt, burtiskā nozīmē, jo viņa nēsāja savā klēpī Dieva Dēlu pirms tā piedzimšanas. Pēc tam viņa klausījās Dieva Vārdu un to glabāja savā sirdī, šis Vārds turpināja dzīvot viņā. Vasarsvētku dienā viņa tika piepildīta ar Svēto Garu. Dieva Gars iemājoja viņā, ierakstīja viņas sirdī savu likumu un deva spēku pieskaņot savu dzīvi tā prasībām. Pēc Jēzus Debesīs uzkāpšanas Jaunava Marija kļuva par garīgo Māti Viņa mācekļiem, par ceļa rādītāju pie Kristus, par palīdzētāju mūsu ceļā uz uzvaru pār grēku un nāvi.
Šodien šis Dieva Jaunās Derības šķirsts, kurā iemājo Dievs, caur Aglonas Dievmātes svētgleznu noslēpumainā veidā ir mūsu vidū, un esam aicināti līdzīgi kā pirmajā lasījumā slavēt Dievu un Viņam pateikties. Tur bija aicinājums: “Lai skaļāk ieskanas prieka balsis!” Pēc tam viņi upurēja Dieva priekšā dedzināmos un izlīguma upurus, un beigās Dāvids svētīja tautu Kunga vārdā. Tauta bija vienota Dieva godināšanā un pielūgsmē. Kad ticīgo sapulcē tiek sasniegta “kritiskā masa” – vairākums atgriežas no grēkiem un vēršas pie Dieva, tad Dieva Gars nonāk pār tautu un to pārveido. Ne velti Jānis Kristītājs sauca: “Sagatavojiet Kungam ceļu, dariet taisnas jūsu takas.” Savukārt Jēzus sauca: “Laiks ir piepildījies, un Dieva valstība ir klāt. Atgriezieties no grēkiem un ticiet evaņģēlijam!” Mūsu takas ir taisnas, kad esam vienoti kopīgā, tā saucamajā, sinodālajā ceļā, vienojamies ap Jēzu, kas sevi atdod Euharistijā.
Kas traucē Dieva valstībai, neiznīcībai ienākt mūsos, mūsu ģimenēs, darba vietās, mūsu Latvijā? Kā pirmo iemeslu gribētos nosaukt šaubas. Jau paradīzē čūska, kārdinot Ievu, jautāja: “Vai patiešām Dievs to teica?”. Ieva, pretstatā Marijai, ļāvās šīm šaubām un tālāko rezultātu mēs jau zinām – tā bija izdzīšana no paradīzes un pieejas pie dzīvības koka zaudēšana. Marija pārvarēja savas šaubas un, pateicoties tam, varēja piedzimt Jēzus.
Mūsdienu postmodernajā sabiedrībā, kas ir individuālisma pārņemta, šodien tiek apšaubīti visi iespējamie kopīgie, visu sabiedrību vienojošie atskaites punkti, turklāt šī apšaubīšana izpaužas dažādās plāksnēs. Piemēram:Vai ir Dievs? Vai Baznīcai var uzticēties? Vai objektīvā patiesība vispār pastāv? Vai ikviena cilvēka dzīve ir svēta un neaizskarama no ieņemšanas brīža līdz dabiskajai nāvei? Vai pastāv kaut kas tāds kā cilvēka dabas neatkārtojamā identitāte, kura izpaužas vīrieša vai sievietes veidolā. Vai ģimene patiešām ir balstīta tikai vīrieša un sievietes visa mūža savienībā? Vai tiešām kopīgais kristiešu ceļš ir iespējams?
Ilgu laiku varēja vērot, ka tiek apšaubīts, vai vispār tāda Covid-19 pandēmija pastāv. Kad to vairs nebija iespējams noliegt, pilnā sparā sāka uzdarboties vakcīnu noliedzēji. Tagad tiek apšaubīti arī visi iespējamie valdības spertie soļi pandēmijas ierobežošanai un pārvarēšanai.
Tomēr šaubas, līdzīgi kā ikviena krīze, var virzīt gan uz pagrimumu, gan uz attīstību. Tātad šaubu gadījumā ir svarīgi nepalaist garām attīstības iespēju. Arī šeit gribu minēt pāris iespējamos piemērus.
Vēl joprojām plašsaziņas līdzekļos virmo ziņas par baznīcas iesaisti kriminālprocesos. Romas katoļu Baznīca saprot cilvēku šaubas par dažu tās draudžu pārstāvju iespējamajiem grēkiem laicīgajās lietās. Vienlaicīgi Romas katoļu Baznīcai ir svarīgi, ka tiek spriesta taisna tiesa. Tādēļ jāatceras, ka taisna tiesa nozīmē gan notiesāt vainīgos, gan arī attaisnot tos, kas nav vainīgi. Un attaisnošanai ir jānotiek tikpat ātri un publiski, kā ir izskanējuši apvainojumi. Tāpat būtu tikai taisnīgi sagaidīt arī atbilstošu atvainošanos par nepamatotiem apvainojumiem neatkarīgi no tā, vai tas noticis sasteigtības, kļūdas vai cita iemesla dēļ.
Ir svarīgi, lai plašsaziņas līdzekļi neuzņemas tiesneša lomu, pirms tiesa vēl nav notikusi. Līdz tiesai secinājumi par kādas personas izdarītu noziedzīgu nodarījumu ir tikai pieņēmumi. Diemžēl esam vairākkārt saskārušies ar situācijām, kad presē tiek noņemta šī pieņēmumu forma un persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, jau tiek izsludināta par noziedznieku. Pēc tam, kad amatpersonu izvirzītie pieņēmumi ir atcelti, medijos seko klusums, bet kauna zīmogs pār nevainīgu cilvēku paliek.
Nedaudz par saprātīgajām šaubām – kriminālprocesā dominē saprātīgu šaubu jēdziens, tā kā tieši tas ir pamats tiesāšanai laicīgajā tiesā. Viduslaikos saprātīgās šaubas aizsargāja tiesnesi no sevis paša. Jebkurš grēcīgais solis tiesas spriešanas laikā tiesnesim būvēja savrupmāju ellē. Tādēļ jau no pirmsākumiem tiesnešiem ir pienākums tiesāt taisni.
Robeža starp to, vai cilvēku atzīst par vainīgu vai attaisno, ir taisni šīs saprātīgās šaubas. Ja tiesnesim rodas saprātīgas šaubas par to, ka tas pierādījumu apjoms, ko atnesis apsūdzības uzturētājs valsts vārdā, nav pietiekams, lai konstatētu, ka persona būtu saucama pie atbildības, tad šis process beidzas bez notiesājoša sprieduma.
Lai kādu notiesātu, ir jātiek pāri šīm saprātīgajām šaubām – lēmuma pieņemšanas etapā tās nedrīkst būt. Arī katram cilvēkam ir sirdsapziņas pienākums būt taisnam pret sevi un citiem, tas attiecas arī uz mediju pārstāvjiem.
Var novērot, ka šaubas, ja tās masveidā pārņem sabiedrību, bet netiek kliedētas un pārvarētas, kļūst destruktīvas un ved pie pagrimuma. Ir svarīgi apzināties šo problēmu un to risināt. Šaubas pārī ar plaši izplatīto individuālismu var novest pie slavenā četru musketieru saukļa “Viens par visiem, visi par vienu!” ļoti bīstamas transformācijas mūsu sabiedrībā: “Viens pret visiem, visi pret vienu!”. Neatrisinātas, nepārvarētas šaubas ved pie aizdomīguma atmosfēras, tās traucē normālu sabiedrības un valsts attīstību.
Dzirdu par ārzemju investoriem, ka tie atsakās uzsākt projektus Latvijā, jo neredz šeit iespēju normāli darboties, atvērt kontu bankā un ieguldīt līdzekļus šeit valdošās aizdomīguma atmosfēras un no tās izrietošo šķēršļu dēļ. Viņi investē pie mūsu kaimiņiem un rada tur jaunas darbavietas. Gribas izdarīt secinājumu, ka šai gadījumā šaubas nav novedušas pie attīstības. Ir svarīgi, lai tiesībsargājošo iestāžu pārstāvjiem būtu sinerģija ar citiem varas blokiem un apziņa par to, ka viņu uzdevums ir kalpot kopējam labumam, nevis būt par valsti valstī un pie katras izdevības publiski demonstrēt savu varu.
Redzam, ka liturģiskajā lasījumā minētais nāves dzelonis darbojas mūsos, mūsu valstī un pasaulē. Ja šaubas netiek pārvarētas, tās ved pie regresa un dekadences, rada grēka struktūras, tās šķeļ, nevis vieno kopīgam ceļam. Ja tās tiek pārvarētas, tad ved pie attīstības un izaugsmes.
Varam jau redzēt cerības asnus, kas dzimst caur šaubām. Šobrīd jau tiek apšaubīta nepārtrauktā cilvēces progresa un patēriņa pieauguma ideja, saskatot arī daudzos negatīvos blakusefektus un apdraudējumus. Tas pats attiecas uz globalizāciju – ka tā nav panaceja pret visām slimībām, bet tai līdzi nāk arī nopietni apdraudējumi, tie ļoti izgaismojās pandēmijas laikā.
Atskan arvien stingrāka kritika pret kārtējām marksisma inkarnācijām, jo arī mūsdienu neomarksisti vienmēr redz problēmas risinājumu caur to, ka viena grupa ir apspiesta un tai ir jācīnās pret pārējiem par savām tiesībām. Šāda veida cīņas garu mēs redzam arī šobrīd dažādās jomās. Mūsdienu sabiedrība ir ļoti polarizēta: vakcinētie-nevakcinētie, liberālie-konservatīvie; tie, kas ir par dabīgu ģimeni, iestājas pret tiem, kas grib paplašināt ģimenes jēdzienu utt. Viens otru apstrīd, apšauba un skatās ar aizdomām.
Pāvests Francisks savā pēdējā encikliskajā vēstulē “Fratelli tutti” mudina apzināties, ka visi cilvēki ir mūsu brāļi, kaut arī mēs nepiekrītam visām viņu idejām. Mums visiem ir vienāda cieņa, visi esam aicināti iet kopīgo ceļu, un visi dalāmies vienā cilvēcībā un kopā rūpējamies par mūsu kopīgajām mājām – zemi, kurā dzīvojam.
Mēs nevaram viens par otru runāt, ka tur ir tie un te esam mēs. Tā mēs noslēdzamies savās šaurās grupās un padarām sevi nabadzīgākus.
Būt dialogā nenozīmē saplūšanu, atteikšanos no vērtībām vai identitātes zaudēšanu. Būt dialogā nozīmē redzēt, kā es kopā ar citiem varu rūpēties par kopējo labumu, priecāties par mūsu cilvēcību, atklāt, ka atšķirības mūs bagātina, kaut tas nebūt nav viegli. Tas attiecas uz visiem: citām konfesijām, reliģijām, neatkarīgi no partijas, orientācijas, filozofiskiem, ekonomiskiem vai kādiem citiem uzskatiem.
Ir svarīgi sēsties pie viena galda ar citām grupām, veidot dialogu, iepazīt vienam otru un meklēt veidus līdzās pastāvēšanai, tā vietā lai savstarpēji karotu. Tādā veidā tiks pārvarēta aizdomīguma atmosfēra un sākotnējās šaubas kļūs par izaugsmes un attīstības iespēju. Īpaši šāds dialogs, savstarpēja iepazīšana, līdzās pastāvēšana nepieciešama ticīgajiem, kuri seko Jēzum kā Dieva Tauta, kas ir gatava izvērtēt savas cilvēcīgās, sociālās un garīgās prioritātes, kā uz to aicina pāvests Francisks, kas vēlas, lai vietējām Baznīcām būtu kopīgā ceļa – sinodālā – pieredze.
Tāpēc beigās gribu pateikt, ka Baznīcai ir piedāvājums kā stāties pretī mūsdienu aktuālākajiem izaicinājumiem un risināt arī šaubu problēmu. Dievišķā atklāsme mijiedarbībā ar veselo saprātu un dialoga pricipa pielietošanu izgaismo mūsu šaubas, neziņu un dod cerību, ka ir iespējama uzvara, ir iespējams būt kopā un iet kopīgi uz priekšu un uz augšu. Svētais Pāvils sauc: “Pateicība Dievam, kas mums ir devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu!” Āmen.
Foto: Pēteris Skudra
