Atzīmējot renesanses laika dzejnieka Dantes Aligjēri 700. nāves gadadienu, Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis jaunākajā numurā turpina aizvadītajā numurā iesākto rakstu par Danti un viņa daiļrades nozīmi toreiz un mūsdienās.
Izcilais dzejnieks Dante Aligjēri, kura 700 gadu dzimšanu mūžībā atzīmējam 14. septembrī, visā dzīvē ar piemēru apliecināja Romas katolisko reliģiju. Dante dzīvoja laikmetā, kas iemantoja labākos augļus no filozofiskās un teoloģiskās mācības un domas. Viņš tos nodeva vēlākām paaudzēm pēc noteiktas sholastikas metodes. Dante bija māceklis sv. Akvīnas Tomam, no kura guva gandrīz visas filozofiskās un teoloģiskās zināšanas. Neatstājot novārtā neko no cilvēciskām zinībām, viņš dziļi dzēra no Svēto Rakstu un Tēva avotiem. Šādi viņš apguva gandrīz visu tajā laikā iepazīstamo, stiprinājās sevišķi ar kristīgām zināšanām, tieši reliģijas ietvaros izvēršas viņa plašās un dziļās dzejas rindas.
Viņš guva iedvesmu no dievišķās ticības, ar kuras palīdzību kļuva skaista viņa nemirstīgā dzeja atklāto patiesību gaismā un mākslas spožumā. „Dievišķā komēdija” izmanto dažādus simboliskus tēlus, atzīmē zemes mirstīgo dzīves, tās īstais mērķis ir pagodināt Dieva taisnību un apredzību, Dievu, kas laikā un visā mūžībā valda pār pasauli, soda un atalgo indivīdu un cilvēka sabiedrības darbību. Saskaņā ar dievišķo atklāsmi šajā dzejā izpaužas viena un trīsvienīgā Dieva majestāte, cilvēces atpestīšana, kuru veicis iemiesotais Dieva Vārds, Jaunavas un Mātes, debesu Karalienes mīlestība un laipnība, eņģeļu, svēto un cilvēku godība; tad ar to šausmīgā pretmetā ellē esošo sāpes, tad starp debesīm un elli šķīstītavā dvēseles pa kāpnēm ceļā uz augstāko svētlaimi.
Apbrīnojami, kā viņš spēja ietvert visās trijās poēmās šīs trīs ticības atziņas. Ja arī vēlāk zinātne parādīja, ka tāda pasaules uztvere nav droši pamatojama, ka kādreiz iedomātās sfēras nepastāv, ka toreizējā sapratnē nav tādu planētu un zvaigžņu (pēc dabas, skaita un trajektorijas), tomēr paliek pamatprincips, ka Visvarenais Dievs rada un uztur šo visumu, lai kā arī kārtība izvērstos atsevišķās daļās. Dievs visu virza un pārvalda, viņa godība izpaužas radībā. Lai arī šī zeme neatrodas universa centrā (kā kādreiz domāja), šeit pirmie cilvēki bija sākotnēji laimīgi, tad sagrēkoja, šeit cilvēci atpestīja Jēzus Kristus ciešanas un nāve. Dante ar iztēli atveidoja dvēseļu trīsveidīgo pēcnāves stāvokli tā, ka ar ticības mācību izgaismoja bezdievīgo sodu, labo šķīstīšanos un svētlaimīgo mūžīgo laimi pirms galīgās tiesas. Dantes darbos esošās patiesības var mācīt mūsdienu cilvēkus. Kristiešiem ar vislielāko cieņu jāattiecas pret Svētajiem Rakstiem un jāpieņem pilnīgā paklausībā to saturs: „Daudzi rakstījuši Dieva Vārdu, tomēr viens Diktētājs Dievs vēlējās parādīt savu labo gribu caur šiem daudziem rakstītājiem” (Mon. III, 4). Lieliski izpausta liela patiesība. „Vecā un Jaunā derība satur cilvēka prātu pārsniedzošu garīgu mācību, kuru devis Svētais Gars. Pravieši un Svētie Raksti, Jēzus Kristus, viņa mācekļi atklāja mums nepieciešamo pārdabisko patiesību” (Mon. III, 3, 16). Attiecībā uz nākošo dzīvi: „To garantē īstā mācība no Kristus, kas ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība: Ceļš, pa kuru bez šķēršļiem nonākam nemirstīgā laimē; Patiesība, jo ir brīvs no jebkuriem maldiem; Gaisma apgaismo šīs pasaules neziņas tumsā” (Conv. II, 9).
Dante novērtē „Lielos koncilus, kuros neviens ticīgais neapšauba Kristus klātbūtni”, viņš novērtē Baznīcas tēvu rakstus, norādot: „Ja kāds šaubās, ka tiem palīdzēja Svētais Gars, tad tie vai nu nav redzējuši to augļus vai redzēdami nav tos nogaršojuši”. Dante augstu vērtēja katoliskās Baznīcas autoritāti, tās ietvaros Romas Pētera varu pamatā katram likumam un iestādījumam Baznīcā. Tāpēc kristiešus brīdina: „Jums ir Vecā un Jaunā derība; Baznīcas Gans kā vadītājs. Lai ar to pietiek jūsu pestīšanai.” Dante pārdzīvoja Baznīcas grūtības, nosodīja jebkādu vēršanos pret pāvestu, rakstīja: „Kā Jeremijs sērojam ne par nākošām lietām, bet par tagadējām, par Romu, kuru Pēteris un Pāvils konsekrēja ar savām asinīm kā apustulisku Sēdekli” (Epist. VIII). Pret sava laika pāvestiem viņš rakstīja tāpēc, ka tie atšķīrās no viņa politiskā pieejā un, viņaprāt, atradās to pusē, kuri bija viņu padzinuši no dzimtās pilsētas. Nelaimes piemeklētam ievainotais prāts dažkārt var paust vainojuma vārdus, vēl vairāk tāpēc, ka viņa politiskie ienaidnieki maldīgi izteicās, visu ļauni skaidroja. „Pasaulīgie putekļi aptraipa pat reliģiskas sirdis” (teica sv. Leons Lielais). Tolaik bija par ko pārmest garīdzniekiem. Mīlestībā uz Baznīcu Dante par to juta riebumu, pārmetumi nāca arī no svētiem ļaudīm.
Lai kā mēs vērtētu uzstāšanos pret Baznīcas personībām, Dante vienmēr vērtēja Baznīcu un „augstākās atslēgas.” Politiskā jomā viņš spriedumos vadījās kā „labs dēls cieņā pret tēvu, paklausīgs dēls mātei, Kristum, Baznīcai, pāvestam, visiem, kas apliecina kristietību patiesības saglabāšanai” (Mon. III, 3). Savu dzeju viņš balstīja uz šiem reliģiskiem principiem, tāpēc tajā atrodam katolisko mācību: ne tikai kristīgu filozofiju un teoloģiju, bet arī dievišķos likumus, kuriem jāvada valstu satversme un administrācija. Valstij, viņaprāt, nav jāatstāj novārtā taisnība un tiesības kā galvenais pamats civilām tautām. Ar garīgu un intelektuālu baudu var lasīt un studēt Danti, atturoties no aizspriedumiem un atveroties patiesības pieņemšanai. Dante aizrauj lasītāju ar tēlu daudzveidību, krāsainību, domas izpausmi. Dante to vērš mīlēt kristīgās zināšanas. Daudzi, iedziļinoties „Dievišķajā komēdijā”, sākuši apbrīnot katoliskās ticības patiesības, beigās ar entuziasmu metušies Romas katoliskās Baznīcas apkampienos. Katram būtu dedzīgāk jāsaglabā ticība, kas atbalsta zināšanas un mākslu. Kristietība ļāva Dantem nodoties tik plašam jautājumu lokam. Viņa ģenialitāti bagātināja meditācija, lielo klasiķu studēšana, Baznīcas tēvi deva spārnus pacelties augstāk par ierobežoto dabu.
Dante ar savu svaigumu ir noteikti modernāks par tiem, kuri izrakuši pagānismu, kuru uz visiem laikiem uzveica Kristus uzvara uz krusta. Dantes dzīvē un darbos izjūtam dievbijību, tāda pati nozīme mums ir ticībai, kas aizplīvurota, mums dota patiesība, ar kuru tiekam augstu pacelti. Liels gods ir būt par kristīgu dzejnieku, ar dievišķiem uzsvariem izdziedāt dedzīgi mīlētus kristīgos ideālus savā skaistumā, dziļi tos izjūtot, ieviešot dzīvē. Ja „Dievišķo komēdiju” reducē līdz ideoloģijai bez pamata patiesībā, tad nav redzams šī dzejnieka īstais savdabīgums, no kura izriet visi viņa pārējie nopelni. Dante savu slavenību un izcilību guvis, pateicoties katoliskajai ticībai. Tāpēc maldīgi būtu apgalvot, ka prāta un sirds paklausība Dievam mazinātu ģenialitāti, tā drīzāk to rosina un paceļ. Izglītībai un civilizācijai kaitē vēlme padzīt reliģiju no skolu apmācības. Nožēlojami izglītot tā, it kā Dievs nepastāvētu, bez kādas atsauces uz pārdabisko. Tad Dantes darbu studēšana nedod vajadzīgo stiprinājumu, jo nav atvērtības ticības patiesībām. Dantes jubilejas svinēšana lai nes šādu augli: literatūras apmācībā lai Dante tiek pienācīgi novērtēts, lai viņš māca lasītājiem kristīgo mācību un Romas katolisko pārliecību. Viens no viņa dzejas nolūkiem bija „pacelt mirstīgos no posta stāvokļa”, proti, no grēka, „un tos ievadīt laimes stāvoklī”, proti, Dieva žēlastībā (Epist. III, para, 15). Dante daiļrunīgi apdzied kristīgās atziņas. Jo vairāk Dante tiks lasīts un studēts, jo augstāka būs npārejošās patiesības spožumā starojošo kultūra, jo spēcīgāk un spontānāk būs iespēja saskaņot savu dzīvi ar katolisko ticību, iet pa Jēzus un viņa dibinātās Baznīcas norādīto ceļu.
Vēstnesītis Nr. 14 (386) 2021. gada 12. septembris
