Vatikāna pontifikālā komisija nepilngadīgo un neaizsargāto personu aizsardzībai sadarbībā ar Polijas Bīskapu konferenci no 19. līdz 22. septembrim rīkoja konferenci “Mūsu kopīgā misija aizsargāt Dieva bērnus” (Our Common Mission of Safeguarding God’s Children). Tās mērķis bija pievērst uzmanību seksuālajai vardarbībai Baznīcā, īpaši Centrālajā un Austrumeiropā. Konferencē piedalījās 20 valstu pārstāvji, un Latviju pārstāvēja Latvijas Bīskapu konferences priekšsēdētājs bīskaps Viktors Stulpins un Latvijas Konsekrēto konferences viceprezidents jezuītu priesteris Jānis Meļņikovs SJ.
Konferencē notika pieredzes apmaiņa par vardarbības izskaušanu un prevencijas nodrošināšanu, dalīšanās ar labajām praksēm šajā jomā, veicinot sadarbību reģiona ietvaros, jo, kā bieži konferences dalībnieki atzina, ne vienmēr pietiek resursu, lai vienatnē spētu risināt tik ļoti kompleksu problēmu. Polijas Bīskapu konferences prezidents arhibīskaps Staņislavs Gadeckis (Stanislaw Gadecki) konferenci raksturoja, sakot, ka tā ir iespēja pašiem sevi ārstēt no vienaldzības vai pat no nevīžības pret ļaunumu Baznīcā.
Konferences pārstāvjus uzrunāja arī pāvests Francisks, sūtot video vēstījumu konferences dalībniekiem, kurā norādīja uz darba, kas tiek veikts bērnu un mazāk aizsargāto labā, nozīmi, uzsverot, ka “vienīgi atzīstot ļaunumu, kas ir padarīts, un pazemīgi meklējot upuru piedošanu, Baznīca spēs atkal kļūt par pieņemošu un drošu vietu tiem, kas pie tās vēršas”. Viņš uzsvēra, ka “visām Baznīcas darbībām, kas ir vērstas uz drošas vides radīšanu, ir jāsniedz pārliecība, ka vajadzīgās reformas ir iespējamas un nodrošinās reālas un uzticamas izmaiņas”. Visbeidzot pāvests norādīja, ka šāda atvērtība un godīgums pret sevi un citiem ir ļoti biedējošs process, bet vienlaikus tas var būt kā pašiztukšošanās, kas paver jaunus apvāršņus, tādējādi dod cerību.
Vatikāna komisijas prezidents kardināls Šons Patriks Omellijs (Seán Patrick O’Malley) konferences sākumā norādīja uz pastorālo atgriešanos, kas sākas ar klausīšanos. To minot, viņš norādīja uz savu bīskapa pieredzi, kad vajadzējis risināt pedofilijas problēmas dažādās diecēzes ASV un jo īpaši Bostonā, kur viņš šobrīd ir arhibīskaps. Šīs atgriešanās būtiskākie elementi tiek raksturoti ar trīs vārdiem: caurspīdīgums, atbildība un atskaitīšanās (accountability). Bet viņš uzreiz piebilda, ka šie principi ir jāpauž skaidros un konkrētos soļos, kā klausīšanās, cieņpilna upura stāsta pieņemšana, skaidra komunikācija, upura aizsardzība, netiesāšana un kompensācija.
Baznīcas nožēlai ir jābūt paustai ne tikai vārdos, bet reālos lēmumos un rīcībās, vispirms darot visu iespējamo, lai nekas tāds nevarētu notikt un tikt slēpts. Otrkārt, Baznīcai ir jāatzīst sava vaina, kur tā ir vainīga, un jādara viss, lai atbalstītu un nodrošinātu vajadzīgo atbalstu upuriem, tādējādi panākot taisnību un lai līdz ar to varētu sākties dziedināšanas process. Kardināls sacīja, ka šis process ietver savas vainas atzīšanu, un tas nozīmē kļūt viegli ievainojamam, bet tas var būt ’kenoze’ – žēlastība -, kas var nest dziedināšanu arī pašai Baznīcai.
Pēc ievada aicinājuma klausīties un būt gataviem mainīties, meklēt veidus, kā veikt vajadzīgo reformu, konferences dalībniekus uzrunāja divi seksuālas vardarbības upuri, sieviete un vīrietis. Viens no upuriem bija priesteris Tarsicjuss Krasuckis (Tarsycjusy Krasucki), kuru jaunībā kāds priesteris bija seksuāli izmantojis. Neskatoties uz to, viņš kļuva par mūku un šobrīd runā par savu traumu, lai iedrošinātu arī citus neklusēt, runāt un palīdzēt Baznīcai mainīties. Varmāka, kas viņu izmantoja, pēc gandrīz 30 gadiem ir saņēmis spriedumu, bet tas nav publicēts, kas tā arī neļauj rast mieru. Tas, savukārt, liek šim upurim jautāt – ja Baznīca nav spējīga godīgi un atklāti runāt par šo lietu, atzīt savu vainu, ja tā nespēj pateikt patiesību, tad kā Baznīca var uzticami sludināt Jēzu, kas ir ceļš, patiesība un dzīvība.
Konferencē tika piedāvātas izaicinošas uzrunas, liekot domāt daudz dziļāk par seksuālo krīzi Baznīcā, tās iemesliem un par Centrālo un Austrumeiropu raksturojošām problēmām. Tomašs Haliks, čehu priesteris un filozofs, runāja par vardarbības fenomenu plašākā kontekstā. Viņš norādīja, ka klerikālisms ir ļoti spēcīgi klātesošs Baznīcā un sabiedrībā, un kopā ar nepietiekošiem resursiem un zināšanām, to nepieejamības, kā arī valodu zināšanu trūkuma dēļ padomju režīma ietekmē Vatikāna II koncila reforma netika izprasta un īstenota, tādēļ arī notika ļoti maz sarunu par vardarbību Baznīcas kontekstā, un to pavada slepenības aizsegs ar vēlmi pasargāt Baznīcas reputāciju.
Šajā kontekstā profesors Haliks norādīja, ka visas postpadomju valstis raksturo liekulība un izvēlēts aklums, mazvērtības kompleksi, ļaunuma meklēšana un tā asociēšana ar Rietumiem, sekularizācija. To visu pavada nespēja izprast šos procesus un atrast adekvātu rīcību. Taču patiesībai ir dziedējošs un atbrīvojošs spēks, tāpēc viņš provokatīvi norādīja, ka “Kristus bez rētām, Baznīca bez rētām, ticība bez rētām ir vien dēmoniska ilūzija”. Ja mēs nespējam ieskatīties un pieskarties šīm rētām, mēs arī nespējam apliecināt ticību, kopā ar apustuli Tomu sakot: “Mans Kungs un mans Dievs.”
Haliks vardarbību Baznīcā redz nevis vienkārši kā kāda indivīda problēmu, bet gan kā sistēmas problēmu, kur disciplināri mēri nebūs pietiekoši. Ir vajadzīga dziļāka pastorāla, garīga, teoloģiska reforma Baznīcas un priesterības izpratnē, uzskata Haliks. Viņš sacīja, ka mūsdienu Baznīca ir ļoti līdzīgā situācijā kā pirms Reformācijas un ir vajadzīgas dziļas pārmaiņas. Reformu ierobežošana tikai institucionālā līmenī var palikt virspusēja vai vest uz shizmu. Profesors iedvesmai piedāvāja 16. gs. “Katoļu Reformu”, izceļot garīgo atjaunotni piemēram, spāņu mistiķi Avilas Terēzi, Jāni no Krusta vai Ignāciju no Lojolas. Garīgo reformu pavadīja pastorāla stila izmaiņas – Kārlis Boromejs un citi.
T. Haliks tālāk analizēja reģiona problemātiku, kas lielā mērā ir līdzīga daudzviet pasaulē. Saskaroties ar sociālajām izmaiņām sabiedrībā, reliģijas un garīguma atdalīšanos no Baznīcas, kā viņš norādīja, parādās “nostalģija pēc pirms-modernajām sabiedrībām, kā arī bīstama Baznīcas savienība ar populistiskām un nacionālistiskās politiskajām kustībām”. Arī Baznīcas pārlieku lielais uzsvars uz seksuālo moralitāti cīņā ar 1960. gadu seksuālo revolūciju atklāja Baznīcas mācības nesaderību ar tās pašas praksēm. Tikai reaģējot uz sekulāro mediju rakstiem, Baznīca sāka risināt liekulību pašā Baznīcā. Bet pāvests Francisks Baznīcas ieciklēšanos uz seksuālo moralitāti nodēvēja par “neirotisku apsēstību”. Tā visa pamatā, norādīja T. Haliks, ir varas, klerikālisma un triumfālisma pozīcija, kuru Baznīca ir ilgstoši uzturējusi. Visbeidzot viņš izaicināja, sakot, ka reforma un krīze ir risināma vienīgi, pilnīgi no jauna pārdomājot Baznīcas lomu modernajā sabiedrībā. Viņš piedāvāja vērst uzmanību uz Baznīcu kā “svētceļojošo Dieva tautu”, “kristīgās gudrības skolu”, “karalauka slimnīcu”, kā satikšanās, dalīšanās un izlīgšanas vietu.
Konferencē uzstājās kanonisko tiesību eksperte prof. Miriama Vijlena (Myriam Wijlen) no Vācijas, Polijas augstākās tiesas tiesnesis prof. Pāvels Vilinskis (Pavel Wilinski). Tika izskaidrots process, ko Baznīca jeb Vatikāns ir veicis kanoniskajās tiesībās un dokumentos, lai nodrošinātu vajadzīgās rūpes par upuriem, nodrošinātu preventīvos pasākumus, kā arī paredzētu un skaidri, atvērti un ātri risinātu seksuālās vardarbības problemātiku. Vienlaikus tika izklāstīts arī tas, kā sekulārā tiesu sistēma var palīdzēt risināt problēmu, izceļot pamatprincipus: informācijas pieejamība, aizsardzība, reprezentācija, kompensācija, norādot, ka skaidras procedūras ir arī līdzeklis savstarpējās uzticēšanās veicināšanai, kas ir būtiska šajā procesā.
Konferencē notika arī teoloģiskā refleksija (to vadīja poļu profesors Gžegors Strelčiks, Grzegorz Strzelczyk) par seksuālās vardarbības teoloģiskajām konsekvencēm, izceļot vajadzību pēc priesterības teoloģijas izmaiņām, kas priesteri nepaceltu pāri pārējai Baznīcas sabiedrībai, vai arī Baznīcas pāreju no feodāla modeļa uz jaunu pieeju, bet kas vēl būtu diskutējams un teoloģiski risināms jautājums. Vienlaikus viņš uzdeva jautājumus par to, kā seksa skandāli ir ietekmējuši mūsu personīgo ticību, kā vietējās Baznīcas risina krīzi.
Noslēgumā Hanss Zolners SJ (Hans Zollner), Vatikāna komisijas pārstāvis un eksperts bērnu un mazāk aizsargāto aizsardzības jautājumos no Romas, uzsvēra, ka bailes no nesaprotamā un šķietami neiespējamā, sastopoties ar seksuāliem noziegumiem, izraisa noliegumu. Bet risinājums ir drosmīga problēmu risināšana. Taču drosmei ir jānāk no dziļākās būtības, no sevis apzināšanās, jo tikai tad šī drosme ir pastāvīga un spējīga stāties pretī noziegumam un grēkam.
Starp daudzajām diskusijām mazākās grupās tika nepārprotami norādīts uz vajadzību pēc savstarpējas sadarbības, lai veicinātu vajadzīgo procesu īstenošanu katrā diecēzē un konsekrēto kopienā un lai tā būtu visaptveroša. Tāpat tika uzsvērta “upuris pirmajā vietā” attieksme, prioritizējot rūpes par upura drošību un tiesībām. Vienlaikus jāapzinās nepieciešamība pēc noteiktiem principiem, lai iespējamais varmāka netiktu notiesāts vēl pirms izmeklēšanas un tiesas. Skaidri tika izcelta proaktīvā prevencija, ar to domājot vajadzīgās sistēmas ieviešanu, kas ļautu absolūti minimalizēt šādu kriminālu darbību iespējamību.
Visbeidzot tika uzsvērta nepieciešamība pēc aizsargājošas kultūras (safeguarding culture) veidošanas Baznīcā un plašākā sabiedrībā, līdz ar vajadzīgo procedūru, likumu, teoloģisko, pastorālo un garīgo reformu īstenošanu. Turklāt šādu reformu īstenošanai un kultūras veidošanai ir vajadzīga visu cilvēku, ne tikai priesteru vai bīskapu, bet arī visu ticīgo un laicīgo struktūru iesaiste. Kāda no dalībniecēm definēja nepieciešamo reformu kā attiecību atjaunošanu, jo tik dažādos līmeņos attiecības vienkārši nepastāv, tādējādi viņa norādīja gan uz iztrūkstošām attiecībām Baznīcas iekšienē, gan uz āru vērstām attiecībām.
Baznīcas centieni veikt vajadzīgo darbu dziļāka pastorālās, teoloģiskās un garīgās atjaunotnes ziņā iezīmējas ar Vatikāna iniciatīvu, gatavojoties bīskapu konferencei veltītu sinodalitātei un aicinot visu Baznīcas locekļu iesaistīšanos šajā procesā kā vienai Dieva tautai, kas ieklausās viens otrā un iet kopīgu ceļu. Tā ir iespēja ikvienam paust savu nostāju un viedokli lai kopībā varētu daudz autentiskāk un pilnvērtīgā izdzīvot ticību gan individuāli, gan kā vietējās Baznīcas un universālās Baznīcas loceklim.
Jānis Meļņikovs SJ
