Piedāvājam mūsu lasītājiem vēl vienu rakstu no Rīgas Svētās Jēkaba katedrāles Vēstnesīša 2021. gada 12. septembra numura.
Dzimis šajā pasaulē 1542. gada 4. oktobrī trūcīgiem dižciltīgajiem vecākiem. Zēna gados dzejoja itāļu un latīņu valodās. 1560. gadā iestājās jezuītu noviciātā. Agrīnie jezuīti bija kristīgie humānisti, labi izglītoti valodās un literatūrā, augstu vērtēja cilvēka dabu, prātu un brīvību. Roberts mācījās Romas kolēģijā, Mondovijā, Paduas un Luvēnas universitātē. Ordinēts par priesteri, aizsāka pasniedzēja un sludinātāja darbu.
Belarmins 1570. – 1576. gadā mācīja Luvēnā, īpaši debatēja ar Baiju (Michel de Bay), kuram bija pesimistisks skatījums uz cilvēku. Darbojās Romas kolēģijā (tagadējā Gregoriāņu universitātē) kā teoloģijas profesors (1576 – 1588), Garīgais tēvs (1590 – 1592) un rektors (1592 – 1594). Šajos gados trīs lielās daļās (1586, 1588, 1593) izdeva savu darbu par katolisko ticību (Disputationes de Controversiis Fidei Catholicae). Šis darbs gadsimtiem ilgi kalpojis kā standarts katoļu atbildē uz reformāciju. Tas iespaidoja teoloģiju par Baznīcu līdz 20. gadsimta vidum.
Baznīcu viņš atveidoja vispirms kā redzamu, monarhisku sabiedrību, kuru vada pāvests, kas dažkārt varētu nemaldīgi izteikties. Kad Vatikāna I koncils (1869–1870) gatavojās izsludināt mācību par pāvesta nemaldību, daudzi atsaucās uz Belarminu kā autoritāti. Belarmina mācība, ka piederība Baznīcai absolūti nepieciešama pestīšanai, taču viņš izšķīra piederību Baznīcas „miesai” un „dvēselei.” Nekatoļi un nekristieši, kļūdoties ar labiem nodomiem, varētu piederēt Baznīcas „dvēselei.” Katoļticīgie plaši atzina šo atšķirību līdz 20. gadsimta vidum, kad sāka izplatīties citi jēdzieni. Vatikāna II koncils izšķir katoļus, kuri ir „pilnīgi piederīgi” (Lumen Gentium, 14) Baznīcā, un citus, kuri bez personīgas vainas atdalīti no katoliskās kopības, tomēr ar Baznīcu “dažādos veidos saistīti” (Lumen Gentium, 16).
Attiecībās ar protestantiem svarīgi ticības mācību pamatot ar Dieva rakstīto vārdu. Belarmins kā jezuīts kļuva par ekspertu Bībeles valodās. Kā jauns pasniedzējs viņš sarakstīja ebreju valodas gramatiku. 1579. gadā viņš palīdzēja izdot Jaunās derības komentāru. 1611. gadā viņš sacerēja psalmu skaidrotāju, kas vairāk ar dievbijīgu ievirzi. Belarmins uzlaboja latīņu Vulgātas Svēto Rakstu tekstu kā pāvesta Gregora XIII nozīmētās komisijas loceklis. Darbs noslēdzās ar 1592. gada izdevumu pāvesta Siksta V vārdā. Šis Vulgātas teksts bija standarta katoliskā Bībele līdz 20. gadsimta vidum, kad izvērsās jauni tulkojumi no sākotnējām bībeliskajām valodām.
Pāvests Klements VIII Belarminu iecēla par locekli komisijā, kas pārstrādāja garīdznieku lūgšanu grāmatu – Breviāru. Viņš sacerēja skaistu latīņu himnu sv. Marijas Magdalēnas godam. Šī himna bija ietverta viņas svētku dienas vesperēs. 1602. gadā Belarmins tika nozīmēts par Kapujas arhibīskapu. Par kardinālu iecelts 1599. gadā. Darbojās kā izmeklētājs un tiesnesis Džordano Bruno lietas izskatīšanā. Romas kūrijā no 1605. gada. 1616. gadā izvērtēja Galileja astronomiskos uzskatus, kuri pretojās vairākiem Svēto Rakstu uzstādījumiem. Lai gan Galileo atteicās atzīt savas domas tikai par hipotēzi, viņš tomēr netika sodīts, nedz spiests atteikties no savas pārliecības. Belarmina nozīmīgākais mantojums Baznīcai ir izstrādātie itāļu katehismi bērniem (1597. gads) un pieaugušajiem (1598. gads). Šie katehismi pēc 1566. gada Romas katehisma parauga bijuši ļoti izplatīti. Pēc Vatikāna II koncila izdotais Katoliskās Baznīcas katehisms (1992/1997), līdzīgi Belarmina paraugiem un Romas katehismam, izvērsts četrās daļās: apustuliskā ticība, tēvreize, desmit baušļi un septiņi sakramenti.
Kā personība Belarmins bijis mierīgs, prieka un optimisma pilns, mērens sadzīves apstākļos, apģērbā un ēdienā. Palīdzēja trūcīgām ģimenēm un ubagiem. Pastāv nostāsts, ka Belarmins neatgaiņāja odus, paskaidrojot, ka nebūtu godīgi traucēt mazās radībiņas, kurām viņa deguns ir kā paradīze. No garīga rakstura darbiem minami divi: „Prāta pacelšanās pie Dieva” (1614), pēc satura un struktūras pielīdzināma sv. Bonaventūras „Prāta došanās pie Dieva”, taču Bonaventūras misticisma augstumu vietā Belarmins izvēršas loģiskāk un morāliskāk. Aplūkojis cilvēka radīšanu pēc Dieva attēla, izceļ prāta un gribas līdzību Dievam, atšķirībā no dzīvniekiem. Beigu nodaļās pievēršas Dieva žēlsirdībai un taisnībai. Otrais un galīgais Belarmina darbs saucas „Labas nomiršanas māksla” (1620). Nāve kā grēka sekas ir ļaunums, taču, pateicoties Kristus piedzīvotai nāvei un dāvātai žēlastībai, cilvēka nāve ir pestīšanu nesoša, līdz ar to, arī vēlama. Belarmins dzima mūžībai 1621. gada 17. septembrī.
Belarmins neizcēlās ar vienreizējām vai spekulatīvām domām. Būdams praktiķis, viņš centās kalpot vispārējai Baznīcai, atbildot uz sava laika krīzes situācijām. Uzturēja saikni ar pagātni, tradīciju, reizē arī rūpīgi izvērtēja vēsturiskos avotus. Viņš ir piemērs lojālā attieksmē pret Baznīcu apjukuma un neskaidrības apstākļos, mērenā un prātīgā atvērtībā jaunai attīstībai, neatraujoties no katoliskā mantojuma. Varbūt tieši tāpēc viņu augsti vērtēja jezuītu vadība un augstākā garīdzniecība. Vislielākais tikums varēja būt tieši viņa lojalitāte. Izpildīja to, kas tika prasīts, godīgi izteicās pie konsultēšanās, Baznīcas labumu uzskatīja svarīgāku par saviem viedokļiem. Lojāls savam jezuītu ordenim, lojāls Svētajam Krēslam, lojāls Baznīcai, lojāls īpaši Dievam, kuram pilnībā uzticējās un kura žēlastībā sasniedza 1930. gadā atzītu svētuma kārtu.
Lai šī Jubileja rosina mūsu vēlmi iepazīt un novērtēt katolisko ticību un kopību ar Romas pāvestu!
Vēstnesītis Nr. 14 (386) 2021. gada 12. septembris
