I

Baznīcai, saskaņā ar Kristus gribu, aizvien jābūt par Dieva apkopoto ļaužu organisko kopību, iesaistot līdzatbildību dažādās hierarhiskās funkcijās un garīgās dāvanās. Baznīcas dzīvinošai mīlestībai jākļūst aizvien dedzīgākai, sakārtotākai un iedarbīgākai. Sv. Pāvils rakstīja: „Jūsu ticība stipri pieaug un savstarpējā mīlestība ir liela katrā no jums” (2.Tes. 1:3). Ticība ir pirmā nepieciešamība; no ticības nāk viss pārējais. Baznīcas dzīve vienmēr izvēršas uz ticības un mīlestības pamata.

Mīlestība izpaužas kopībā, kas nozīmē vairāk kā kopienu, kas ir kaut kas sociāls un ārējs. Kopība nozīmē vairāk kā sanākušie biedrībā vai sapulcē, vairāk kā sabiedrība, ģimene, jebkāda sociāla vienotība, cilvēku kolektīvs. Tā ir Baznīca, kuru rosina un dzīvina tas pats iekšējais princips. Tās nav jūtas vai ideāli vai kultūra. Tas ir kaut kas mistisks un reāls. Tie ir cilvēki, kurus dzīvina Gars, Kristus Gars, Viņa žēlastība, Viņa mīlestība. Ar savu svētdarošo principu cilvēks kristīgi domā un darbojas. Tas arī iesaistās sociālā, redzamā, sakārtota organismā, kuru saucam par Baznīcu.

Mums jāpadziļina sava „uztvere par Baznīcu”, par Baznīcu kā kopību, kuras nozīme atkarīga no sākotnējas, individuālas, iekšējas un neredzamas kopības ar Kristu. Tā ir tik tuva un garīga, sasniedz mūsu esības dziļumus, kurus apziņa var sasniegt ticībā diezgan nepilnīgā pieredzē. Visvairāk to visu zina mistiķi, tomēr katram no mums būtu jāsaka: „Dzīvoju vairs ne es, bet manī dzīvo Kristus” (Gal. 2:20). Lai mūsos vienmēr kā degoša lampa ir dzīva šī uztvere par iekšēju kopību ar Kristu, personīgu satikšanos ar Viņu, Viņa iemājošanu mūsu dvēselēs (sal. Ef. 3:17). Tam lielā mērā jāmaina mūsu pašapziņa, proti, personība. Tomēr tam nav jānoslāpē spontānisms, nedz jāizpaužas svētulīgā blēdībā.

Jēzus runāja par mūsu kopību ar Viņu, sakot: „Palieciet manā mīlestībā.” (Jn. 15:9). Jāņa evanģēlija vārds „palikt” atrodams 40 variantos, kopumā 67 reizes. Vārdam ir dažādas nozīmes, bet galvenā ir garīgā vai pat mistiskā nozīmē. Lai padomājam par šo izteicienu Jēzus pēdējo vakariņu izteikumos. Pirms Jēzus ciešanām tas ietver dedzīgas izjūtas līdz ar draudzības nozīmi (sal. Jn. 15:14-15).

Vai šī „palikšana Jēzus mīlestībā” nozīmētu mīlestībā Viņu pieminēt: „Dariet to manai piemiņai” (Lk. 22:19)? Vai mācekļiem būtu sevī jāsaglabā Jēzus sirsnīgā attieksme pret viņiem? Vai Jēzus drīzāk nevēlējās, lai šī mīlestība paliktu dedzīgās attiecībās? Varbūt to Viņš gribēja, bet pilnībā, pārsniedzot izjūtas.

Jānis vēstulē saka: „Kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā, un Dievs viņā” (1.Jn. 4:16). Jēzus domāja par mistisku vienotību dvēseles dziļumos, par savu mīlestību uz sekotājiem un reizē viņu mīlestību uz Viņu. Viņš domāja par draudzību starp cilvēku un Dievu, pārdabiskām attiecībām, kurām jāpaliek arī pēc Jēzus nāves, augšāmcelšanās, debeskāpšanas. Jēzus izveidoja paliekošu saikni starp sevi un savējiem, un šo saikni nepārtrauktu nedz nāve, nedz augšāmcelšanās. Viņš vēlējās to pastāvīgu, brīvu un personīgu no abām pusēm.

Ja vēlamies atjaunot Baznīcas dzīvi kā kopību, mums jācenšas veidot sevī šo personīgo un pārdabisko kopību ar Kristu. To var darīt, stiprinot mūsu mīlestību, dzīvu mīlestību, kuru rosina žēlastība un iekšēja saruna ar Jēzu, kas klātesošs mūsos. Tāpēc pēc dievgalda kopības vajag pavadīt kādu laiku klusumā, sakopotībā, iekšējā atvērtībā, gūstot no satikšanās ar Jēzu nesalīdzināmu mierinājumu.

II

Baznīca ir Kristus Mistiskā Miesa, Dieva Tauta, kopība; tā ir dzīva sadraudzība sv. Garā, kas ir Baznīcas dvēsele, ar Kristu un ticīgajiem. Reliģiskā līmenī arī sociālos jautājumos parādās ticības pārākums un noderība. Morālā, pedagoģijas un darbības ziņā tā ir tieksme pēc vienotības, kas īstus kristiešus dara par „vienu sirdi un vienu dvēseli” (Ap.d. 4:32). Ar to pieaug pienākumi, sevišķi mīlestības tikuma praktizēšanā. Šie pienākumi mēdz mainīt mūsu domāšanu, kuru aizvien kārdina iekšējais egoisms, kā arī mainīt mūsu uzvedību Baznīcā un sabiedrībā.

Ļoti labi, bet ne viegli praktizēt šo „sadzīvošanu” lūgšanā, kopīgās izjūtās, dialogā ar citiem, rūpēs par citu vajadzībām un kopējo labumu, šo garīgo dalīšanos (Fil. 2:1). Kristīgā pieeja spēj saskaņot brīvību, cieņu pret cilvēku, sirdsapziņas svarīgumu, reliģiskās pieredzes nozīmi. Visi Baznīcas locekļi ir brāļi un māsas (sal. Mt. 23:8). Baznīca ir vienots organisms, saturot dažādas harizmas, funkcijas un atbildības (sal. 2. Kor.12:4 ss). Kopība izvēršas koleģialitātē bīskapu attiecībās. Taču Baznīcas locekļu vidū arī būtu jāveicina solidaritātes, saskaņas, vārdu sakot, mīlestības attiecības.

Šīs attiecības veicina Baznīcas bīskapi ar savu kalpošanu. Autoritāte Baznīcā ir kalpošanai, citu labumam. Baznīcas vara nāk no Kristus, no Dieva un amatpersonas ir atbildīgas Kristus noteiktajā apustuliskajā kārtībā. Baznīca saglabā Jēzus piešķirto brīvību un iniciatīvu apustuļiem, hierarhijai. Baznīca ne tikai cenšas saglabāt ārējo kārtību, bet arī rūpējas par katra ticīgā labumu un visu kopienu. Šī labuma dēļ pirmā vietā likta cieņa, brīvība, atbildība un svētdare katram un visiem Baznīcas locekļiem. Taču, iestājoties par ideālu autoritātes izpausmi, nav jāattaisno nepaklausība. Tātad nav jānovēršas no atbilstošā veida, kādā autoritāte veic savu uzdevumu.

Dialoga mērķis ir veicināt cieņu un attīstību personai vai grupai, ar kuru nākas izpildīt kādu lomu Baznīcā; mērķis ir audzināt sirdsapziņas un morālo dzīvi saskaņā ar Kristus nodomu vai Kristus garu. Cilvēku gatavošana kaut ko izprast un mīlēt ietver pacietīgu pedagoģisku mākslu. Taču dialogam nav jāapstādina atbildīga vadīšana, nedz atsevišķa ticīgā sirdsapziņas izpēte varētu aizvietot ganītāja spriedumu.

Būtu jāattīsta kopības uztvere, veidojot jaunu Baznīcas mentalitāti. Mums jāuztver kopība, kurā mums ir vieta kā Baznīcas locekļiem. Ja arī apzināmies savu brīvību un personību, lai neaizmirstam, ka neesam vieni un autonomi. Jo vairāk jūtam savu pašpietiekamību, spēju paši par sevi lemt un atbildēt, jo vairāk arī jāsaprot, ka esam kopienā un hierarhiskā kārtā. Abi šie aspekti attīstās kopā un palīdz viens otram.

Katram Baznīcas loceklim jāpaliek saistītam ar to kārtību, kas objektīvi atzīst hierarhisko kopību, reizē to pārsniedz, tas ir, paliek saistīts paklausībā Dieva gribai sevišķi tad, kad to dara zināmu kāda starpnieciska autoritāte. Šādi mūsos izpaužas Kristus noslēpums, jo viņa cilvēcisko dzīvi pilnīgi noteica paklausība Tēva gribai: viņš kļuva paklausīgs līdz pat nāvei (Fil. 2:5-8; Jn. 6:38; Jn. 8:29).

Baznīcas lielāka apziņa par sevi nenozīmē saraut savas juridiskās attiecības, kas veido viņu kā Kristus mistisko, redzamo un organisko miesu pasaulē. Baznīca aizvien paliek organiska kopība, kas ļauj mums ņemt dalību paša Dieva dzīvē (sal.2.Pt. 1:4), dara mūs visus par brāļiem un māsām Kristū (sal. 1.Jn. 1:6-7).

III

Baznīca dzimst Jēzus Lieldienu noslēpumā, izriet no Atpestīšanas, aizvien atrodas pilnveides procesā. Sv. Augustīns teicis, ka Baznīca dzimusi no Kristus asins un ūdens uz krusta, no turienes izplūduši Baznīcas sakramenti. Baznīca izriet no Kristus, kas ir viņas dibinātājs, viņas Galva (sal. Kol. 1:22). Bet kā mēs piedzimstam Baznīcā un iekļaujamies Kristū? Ar kristību, kuras nosacījums ir ticība.

Kristietis ir ticīgais. Kristību liturģija izceļ šo neaizvietojamo stāvokli, šo vitālo principu kristieša jaunā pārdabiskā eksistencē. Kristību liturģija sākas ar dialogu, kurā katehumenam vai bērnam uzdots jautājums. Pēdējā gadījumā tas uzdots krustvecākam, kas pārstāv gan pašu bērnu, gan Baznīcas kopienu. Jautājums ir: „Ko jūs lūdzat no Dieva Baznīcas?” Atbilde ir „Ticību”.

Ticība ir ieejas atslēga, tas ir slieksnis, pirmais solis, pirmā pieprasītā darbība no cilvēka, kas vēlas piederēt Dieva valstībai, kas izvēršas mūžīgā dzīvē. Agrīnajā Baznīcā ticība bija izšķiroši svarīga: „Kas tic Dieva Dēlam, tam ir mūžīgā dzīve, kas netic Dieva Dēlam, tas neredzēs dzīvību” (Jn. 3:36). Sv. Pāvils daudzkārt par to liecina, piem. rakstot „Ja tu apliecināsi ar muti Kungu Jēzu un sirdī ieticēsi, ka Dievs Viņu piecēla no mirušiem, tu būsi pestīts” (Rom. 10:9).

Pestīšanas devējs ir pats Kristus, arī Sv. Gars, kuru Jēzus sūta cilvēcei un Baznīcai (sal. Jn. 16:17). Sv. Gars rosina mūsu jaunu dzīvi, žēlastības dzīvi, pašu ticību. Dieva pestīšanas plānā tomēr ietverti divi svarīgākie nosacījumi: iekšējais – brīva piekrišana ticībai, un ārējais – apustuliska sludināšana attiecībā uz Dieva Vārdu, Dieva patiesību, kurai jātic, Baznīcas īsto mācību.

Ticība daudziem šodien kļuvusi grūta, pat neiespējama. Liekas, ka atkal saasinājušās pretrunas starp ticību un prātu. Izplatīti spekulatīvi, praktiski un sociāli uzskati pat aizvieto ticības apgaismojošo, apstiprinošo funkciju daudzu cilvēku prātos. Cilvēkus pievērš ideoloģijas. Dominē sabiedriskā doma. Daudzi savu garīgo pieredzi uzskata par pietiekošu ticībai, apmierinās ar sasniegto, pat ja sirdsapziņa klusē par augstākajiem jautājumiem attiecībā uz cilvēka likteni.

Citi savas ticības ietvaros izvērtē kristietību, pieņemot dažas dogmas, citas noraidot. Tie apmierinās ar ticību savas izpratnes robežās. Savu neatkarīgo spriedumu par ticības patiesībām tie attaisno ar sirdsapziņas brīvību, kas ļautu katram domāt pa savam; ar to ticība zaudē savu objektivitāti un vairs neveicina vienotību un mīlestību.

Ticība ir brīva atbilde, pilnīga atbilde Dievam, kas atklājas. Viņam pienākas „ticības paklausība” (sal. Rom. 16:26; 2. Kor. 10:5-6), atdeve, kas šķiet neloģiska un grūta. Taču, ja vēlamies vienīgi patiesību, tad Gars ievieš sirdī vārdos neizsakāmu liecību (Jn. 15:26). Tad cilvēks vēlas kopību.

Tā dzimst Baznīca, kurā mācās Kristus sekotāji (Jn. 6:45), ticīgo saime. Ticība ir vitāls nosacījums, lai būtu par Baznīcas – Kristus mistiskās Miesas locekli. Lai mums ir šī ticība, apustuļu, Baznīcas ticība! Lai lūdzam žēlastību to saglabāt un tajā kalpot (2.Tim. 4:7), būt stipriem ticībā (1.Pt. 5:9)!

IV

Baznīca sāk pastāvēt no ticības, bez kuras kristība nenes atjaunojošo iedarbību. Un šī iedarbība arī dara pašu ticību par kristieša pārdabisku tikumu. Bet kā var nonākt pie ticības? Runa nav par kādām reliģiskām jūtām un neskaidrām zināšanām par Dievu un Evaņģēliju. Runa iet par prāta un sirds piekrišanu Dieva Vārdam, Kristus atklātai un Baznīcas mācītai patiesībai. Šo jautājumu jau izvirzīja sv. Pāvils (sal. Rom. 10: 14-15) un norādīja, ka ticība atkarīga no sludināšanas un sludināšana nāk no Kristus Vārda (Rom. 10:17). Sludināšana savukārt pieprasa pilnvaras un misiju.

Evaņģelizācija, pastorālais un misiju darbs saistīts ar locekļu nerimstošu dzimšanu Baznīcai, kas ir Kristus dibināta. Un Kristus sūtīja apustuļus glābt cilvēkus ar viņa vārdu un žēlastību. Apustuļi redzēja un liecināja (1.Jn. 1:2), nodeva tālāk ticības patiesības. Savu autoritāti apustulis guva personīgas pieredzes un misiju pilnvaru dēļ. Apustulim seko citi, kas to pašu liecību izplatīs pasaulē. Šī liecība vairs nav tieša, bet starpnieciska (sal. Sv. Augustīns, In Ep. Joannis ad Parthos, 1, 2, 3; PL 35, 1979 – 1980).

No tā izriet divas būtiskas iezīmes, kas attiecas uz Evanģēlija sludināšanu: tekstuāla uzticība vēstij; konkrēts amats, kas ar apustulisku pēctecību piešķirts, lai šo vēsti sargātu, izplatītu, aizstāvētu un mācītu.

Baznīcā ir orgāns, kas nodrošina Dieva Vārdam patiesu izpausmi. Tas ir hierarhiskais maģistērijs, kuram ir apredzības funkcija kā acij uz visu ķermeni. Šis orgāns māca un arī izraisa kristiešus. Sv. Pāvils to nostāda pāri citām funkcijām: apmācīt var daudzi, bet viņš kā tēvs dzemdējis korintiešus caur Evaņģēliju Kristū Jēzū (1.Kor. 4:15). Arī galatiešus viņš atdzemdināja līdz Kristus viņos veidotos, tāpēc sauc par bērniem (Gal. 4:19). Starp Kristu un kristiešiem atrodas mācīšanas vara: hierarhiskais maģistērijs.

Protestantu reformācija novērsās no Baznīcas maģistērija un katru Kristus sekotāju nostādīja tiešā kontaktā „tikai ar Rakstiem”. Katrs tad var tos skaidrot „privāti”. Bet vai tā Kristus vēlējās ticīgiem nodot savu atklāsmi? Vai ar to sv. Raksti nezaudēja savu viennozīmīgumu, sadrupa tūkstošs pretrunīgos skaidrojumos? Cieta ticības vienotība, kurai būtu jādara kristiešus par brāļiem, saskaņā ar vārdiem: „Viens Dievs, viena ticība, viena kristība” (Ef. 4:5). Par to liecina kristiešu sašķelšanās tik daudzās, joprojām atdalītās, sektās. Visiem taču būtu jāsanāk kopā ticības vienībā (Ef. 4:13). Ja sv. Raksti izraisīja kristietību, tad tie nāca no mutiskā apustuliskā maģistērija, kas bija pirms Rakstiem, tos veidoja, garantēja un saglabāja.

Kristus nedibināja abstraktu reliģiju, tika reliģisko uzskatu skolu. Viņš veidoja apustuļu, mācītāju saimi, kas izplatītu Viņa vēsti un tā izraisītu ticīgos. Viņš apsolīja savai Baznīcai patiesības Garu (sal. Jn. 16:13) un tad to nosūtīja. Viņš deva tai garantiju, ka naidīgi spēki nespēs gūt pārsvaru pār to (sal. Mt. 16:18).

Pašlaik katoļticīgiem ir liels kārdinājums mazvērtēt Baznīcas maģistēriju un nepieņemt tā mācību. To mēdz patvaļīgi, neobjektīvi kritizēt, atbrīvoties no tā kaut vai zināšanu brīvības vārdā. Baznīca atzīst brīvību zinātnes, patiesības sfērā, novērtē arī sirdsapziņas tiesības pieņemt morālu spriedumu par atsevišķu un tūlītēju darbību. Neatliekamas darbības nosacījums tomēr saistīts ar augstāku, vispārīgāku likumu, tāpat kā acij vajag gaismu, kas norāda ceļu.

Sirdsapziņa pati par sevi nav pietiekoša, lai dotu zināšanas par lietu realitāti, darbību morāliskumu. Ticības jomā, atklāto patiesībā sfērā sirdsapziņa viena nevar vadīt ticīgā prātu (izņemot, ja ir ļoti sevišķa mistiska harizma). Objektīvā ticība nav personīgs viedoklis, bet noteikta mācība, kas balstās uz Baznīcas maģistērija liecību. Šis maģistērijs noteikti nav patvaļīgs, bet rūpīgi skaidro un nodod ticību tālāk. Sv. Augustīns pat saka, ka neticētu Evaņģēlijam, ja viņu uz to nemudinātu Baznīcas autoritāte (sal. Contra man. V; PL 42, 176; sal. Lumen Gentium, 25). Ticīgā sirdsapziņa gūst nemaldīgu drošību morālās pamatpatiesībās no Baznīcas Maģistērija. Lai katram ticīgajam būtu šāda drošība!

V

Baznīca pēc koncila piedzīvo atjaunotni liturģijā, katehēzē, teoloģijā, pilnveido un attīsta savas struktūras, pastiprina iekšējo darbību, paplašina misiju lauku, atveras kopībai ar citām konfesijām, veido attiecības ar pasauli, kurai Baznīca vajadzīga par tik, par cik tā sekularizējas. Taču Baznīca arī cieš, tāpat kā cilvēki sabiedrībā nebūdami apmierināti, pārņemoties ar raizēm, populāriem saukļiem, maldu cerībām un pārspīlējumiem. Cilvēku sociāli kulturālās attieksmes ieviešas arī Baznīcā, kurā grūti pieņemta autoritāte un ticīgie nereti vadās pēc individuālisma un relatīvisma priekšstatiem.

Baznīcas ciešanas savā ziņā ir normālas. Kristīgās ticības apliecība dabiski ietver dramatiku, jo tā atšķiras no pasaules un tās vilinājumiem. Ticības apliecība ietver neizdevīgu stāvokli, risku, pūles, „moceklību” kā grūtu liecību un upuri. Jēzus teica saviem sekotājiem: „Ja viņi vajāja mani, viņi vajās arī jūs…” (Jn. 15:20); „…pasaule priecāsies; jūs bēdāsieties, bet jūsu bēdas izvērtīsies priekā” (Jn. 16:20). Es nācu, viņš teica, nevis nest mazdūšīgu mieru par jebkādu cenu, bet gan morālas drosmes zobenu (sal. Mt. 10:34). Viņš ir „pretrunas zīme” (Lk. 2:34). Katram, kas vēlas viņam sekot, nāksies nest savu krustu (Mt. 10:38).

Baznīcas iekšējās ciešanas, kas aizskar un posta viņas kopību, nekādi nav mazāk nežēlīgas un postošas kā no ārpuses uzspiestās ciešanas. Mātes sirds visasāk izjūt tās sāpes, kuras izraisa viņas bērni. Taču mierinājums nāk no tā, ka daudzi viņas bērni arī pazemīgi, drosmīgi un pacietīgi pieņem un ņem dalību Baznīcas ciešanās. Mātes sirdij ir liels mierinājums no viņas uzticīgajiem bērniem. Daudz ir šādu uzticīgu bērnu. Kopībai likstās ir liela nozīme kristīgajā plānā. Daudz labu kristiešu cieš spaidos un vajāšanās, uzticīgi kalpojot: ne tikai bīskapi un priesteri, bet arī vienkāršas dvēseles, kas joprojām stingri turas pie ticības mēra, Baznīcas likuma. Tie ir pazemīgie, garā nabadzīgie, kas mantojuši tradīciju, kas vēstījusi un ievadījusi „debesu valstību” līdz pat šim laikam. Tie uztur „Baznīcas sajūtu”, katolisko gudrību, kas izraisa svētumu, kuru varētu ārēji neredzēt, bet kuru noteikti redz Dievs. Šis ir aicinājums svēto izturībai un ticībai (Atkl. 13:10).  

Ar lūgšanu kristietis var izturēt Baznīcas grūtības, viņas iekšējos un ārējos ļaunumus. Tiem, kas apzinās Baznīcas pašreizējās grūtības, būtu jāatceras Jēzus mierinošie vārdi: „Esiet nomodā un lūdzieties, lai nenonāktu kārdinājumā” (Mt. 26:41). Šajā cietošajā Baznīcā kalpo viņas paklausīgie bērni, ne tik ļoti tie, kas cenšas atbrīvoties no viņas autoritātes bieži vien tāpēc, lai neciestu viņai līdzi. Paklausīgie piedzīvo pacietīgās baznīcas ciešanas, pieņem, attīsta savas harizmas ar uzticību un drosmi, ņem dalību nopelnos. Vārdu sakot, uzticīgie, varonīgie liecinieki ir svētceļojošās, cietošās baznīcas bērni. Viņi var liet asaras (Ps. 125:6), bet pieņem Baznīcas cietošo stāvokli, zinot, ka Kristum arī bija jācieš, lai nestu mums jaunu dzīvi. Viņi sēj ar asarām, bet pļauj ar gavilēm, jo tic, ka cietošās Baznīcas sāpju ceļš beigsies ar uzvaru un prieku.

VI

Baznīca etimoloģiski nozīmē sasauci, kas nāk no Dieva un vērsta uz cilvēci. Jēzus nāca, lai sapulcētu vienkopus izkaisītos Dieva bērnus (Jn. 11:52), lai plašākā mērā apvienotu visu cilvēci. Aicinājums, iniciatīva nāk no Dieva. Tas ir Dieva ietvertais plāns un tajā uzreiz atklājas Dieva mīlestība. Sevišķi vēstule efeziešiem 1.-2.nod. un Lumen gentium. 1. nodaļa ļauj labāk saprast Baznīcu kā aicinājumu no Dieva, reliģiju, kas nesākas no cilvēka, bet no Dieva, nepaliek vienpusīga, nepilnīga, neiedarbīga, pārāk bieži pat maldīga reliģija, kurā galvenokārt izpaužas cilvēka centieni. Baznīcā ietvertas drošas attiecības, īsts dialogs, kopība, līdz ar to pestīšana un svētlaime.

Baznīca ir cilvēce, kas aicināta un atbildējusi. Tā ir Dieva aicinātā tauta Kristū, Dieva valstība, ticīgo saime, kas sākusi pastāvēt ar aicinājumu, ar Vārda aicinājumu un Dieva žēlastību. Tātad „Baznīca” attiecas uz Dieva labestības noslēpumu. Baznīca ir kā sanākušie, saaicinātie kopā, kā aicinoša balss, ielūgums, sasauce.

Baznīca aicina, atkārto Dieva Vārdu, turpina Kristus misiju. Kristus teica katram apustulim „nāc”, un katram cilvēkam viņš saka „nāciet pie manis, visi…”. Baznīca līdzīgi Kristum ir tautu gaisma, Kristus sakraments: ne tikai pārstāv Kristu, bet arī izplata Viņa gaismu, Viņa žēlastību, Viņa garu. Tas ir nemitīgs ielūgums, aicinājums, meklējoša mīlestība, pamudinoša atbildība, izdarāma izvēle, iegūstama veiksme. Tas ir apoloģētisks aicinājums, pastorāls aicinājums, misiju aicinājums.

Baznīca piedāvā mierinošu un pestījošu patiesību. Tā ir ceļazīme cilvēces vēsturē, izstiepta atpestīšanas un laimes roka. Baznīca aicina: visi esam aicināti pievienoties viņas balsij. Taču pilnvarota balss piemīt apustulim, kuru Kristus darīja par sludinātāju, mācītāju, ganītāju, Gara nesēju: Baznīcas hierarhijai.

Baznīcas balsij būtu jāatskan katra klausītāja apziņā. Tā ir iekšēja, psiholoģiska, personīga, morāla situācija. Vai šī balss sasniedz šodien mūsdienu prātus? Vai šo balsi var pieņemt, izprast, tai sekot? Ticības balsi ir jādara saprotamu ar gudrību un mīlestību, lai kristīgā vēsts, Baznīcas aicinājums būtu vienkāršāks, pieņemamāks, saprotamāks, pārliecinošāks, caurņemošāks. Tāpēc vajag atjaunot katehēzi, sludināšanu, sociālos sakarus. Taču šajā pārveidē nav jānomaina, nav jāzaudē Baznīcai no Kristus uzticētās vēsts dievišķais saturs. To sargā maģistērijs, kas atbildīgs par to, lai Baznīca aizvien būtu uzticīga saņemtajam vārdam.

Ja cilvēki varbūt ieklausītos Baznīcas balsī ar lielāku vērību bez aizspriedumiem, bez iedomām to patvaļīgi skaidrot, tad šī balss būtu tiem diezgan saprotama. Tā pat paustu prieka pilnu patiesību, ja arī paliek ietērpta Baznīcas Tēvu, koncilu, pāvestu un svēto teologu valodas tērpā.

Baznīca ir iekšējs aicinājums. Šī balss nedara kurlu, nebaida, tā nesamulsina, neaizvaino, nepārmet. Šī balss rosina, pilda dvēseli ar patiesību, skaidrību un spēku. Tā rosina prātu domāt, gribu darboties, jūtas pozitīvi bagātināties. Tā ir dzīvības balss, dzejas balss, lūgšanas balss. Tā paplašina, atbrīvo un atklāj. Tā atklāj cilvēku sev pašam, ļauj saprast savu cieņu, tiesības un pienākumus. Lai esam atvērti šai balsij!

VII

Koncils vairākkārt runā par svētceļojošo Baznīcu (piem., SC, n.2; LG, n.8; GS n.45). Svētceļojuma tēls atgādina, ka Baznīca dzīvo gan šajā laikā, gan ārpus tā mūžībā, uz kuru iet mūsu svētceļojums. Baznīca pastāv laika mainībā, tāpat kā katra radība, līdz ar to viss pašreizējais ir nepastāvīgs un trausls. Viss taču pāriet, mēs paši esam mirstīgi. Tomēr praktiski domājam un dzīvojam tā, it kā lietas, pati dzīve būtu stabili un vienmēr tādi paši. Kad cenšamies virzīties uz kādu mērķi nākotnē, tad mēdzam domāt, ka tas ir kaut kas paliekošs. Jēzus brīdināja necensties pēc zudušo ēdiena, bet pēc tā, kas paliek mūžīgai dzīvei (Jn. 6:27). Jēzus norādīja, ka laiks ir pārejošs: bagātais var krāt mantu, bet pēkšņi viņu paņem negaidīta nāve (sal. Lk. 12:20; 1. Kor. 7:31). Taču laiks ir arī vērtīgs (sal. Jn. 12:35; Mt. 20:6). Laiks ir vērtīgs attiecībā uz iegūto mērķi pāri laikam. Mums jāizmanto laiks noderīgi, nevis jāizšķiež.

Dievs cilvēci nostādījis nemitīgā maiņā līdz ar citu redzamo radību. Viņš nostādījis Baznīcu šajā mainībā. To atgādina reliģijas vēsture, pestīšanas vēsture. Attiecības starp cilvēci un Dievu izvērsušās laikā esošajos notikumos gadsimtu gaitā, piepildot Dieva noslēpumaino plānu (sal. Kol. 1:26; Ef. 1:10; Gal. 4:4).

Šis Dieva plāns noteiktā brīdī, „laika pilnībā”, kļuva skaidrs ar Kristus atnākšanu. Bet tas nav piepildījies plāns, jo ved pie otras Kristus nākšanas nākotnē, kas būs galīga laiku beigās. Baznīca dzīvo šajā otrajā periodā, kas norit no Kristus pēc Evaņģēlija līdz Kristum pēc Apokalipses. Baznīca dzīvo laikā, tāpat kā jebkura cita cilvēciska institūcija; Baznīcai ir sava vēsture, savs svētceļojums.

Svētceļojošā Baznīca nozīmē to, ka Baznīca darbojas laikā, sargājot noteiktas vērtības, mantojumu (2. Tim. 1:12; 1:14). Šīs vērtības ir ticība, žēlastība, Kristus, kas dzīvo pašā Baznīcā kā savā Mistiskajā Miesā. Baznīca ir dzīva un ir saņēmusi no Jēzus garantiju, ka pretinieki nespēs viņu iznīcināt (Mt. 16:18), viņas svētceļojums turpināsies „līdz pasaules beigām” (Mt. 28:20).

Baznīcas svētceļojumam ir noteikts mērķis, proti, galīgā, godpilnā, nebeidzamā tikšanās ar Jēzu Kristu, kas dzīvo pie Tēva labās rokas, tas ir, pašā Dievā līdz ar sv. Garu vissv. Trīsvienības noslēpumā. Šis mērķis Baznīcai nojaušams kā tuvs tā, ka viņa var iesaukties: „Āmen. Nāc, Kungs Kristu!” (Atkl. 22:20; sal. Sv. Augustīns par 137.ps; PL 37:1781).

Svētceļojuma izpratne atgādina, ka vēstures nozīme un virzība nepastāv tikai aklu un nenovēršamu norišu maiņā, bet cilvēks iesaistīts evolūcijas procesā, kuru vada Dievs – Mūžīgais saprāts. Viņš visu vada uz pestīšanu (sal. Rom. 8:28). Tāpēc kristieši nebaidās no vēstures, tās notikumiem un maiņām. Mums šeit nav paliekošas pilsētas, bet „mēs meklējam nākamo” (Ebr. 13:14). Tāpēc vienmēr esam gatavi atjaunotnei un progresam, nezaudējam drosmi, lai kas notiktu. Esam ceļā, bet mūsu ceļš ir vēsturē, mēs ceļojam pasaulē ne kā bēgļi un svešinieki, bet kā līdzdalībnieki pasaules sarežģītajā un satrauktajā dzīvē (sal. visu Gaudium et spes). Esam kristieši, tāpēc šeit pasaulē mums ir misija, atbildība par to, veicams mīlestības darbs.

Pasaulē daudzas pārveides nevar paredzēt. Taču mums jāuztur iemesli dzīvošanai, saņemtais „mantojums”. Tātad jāiet kopsolī ar tradīciju, no kuras nāk kristīgā dzīve ar savu nemainību. Tikpat prasmīgi jāatjauno mainīgais Baznīcas dzīvē un misijā atbilstoši apstākļiem, vietām un laikiem. Praktiski ir grūti līdzsvarot, saskaņot abas attieksmes. Vajag stipru ticību un darbīgu mīlestību. Šo ceļu iet svētceļojošā Baznīca.

VIII

Baznīca veic savu pestīšanas misiju visā pasaulē nodot tālāk solīto pestīšanu un mūžīgo dzīvi. Baznīca šodien vaid kā katra radība (Rom. 8), izraisot jaunu dzīvi, nes sevī Dieva garu, radošo Garu, mīlestības Garu. Šķelšanās gars arī darbojas, nezāles aug līdzās (Mt. 13:25), bet esam par to brīdināti, tāpēc šis traucēklis nevieš nedrošību. Mēs turpinām savu kristīgo dzīvi, skatoties laiku zīmes, lūdzoties un darot tuvākmīlestības darbus. Jēzus Gars darbojas Baznīcā. Viņš nav strīdu gars, bet gan atjaunotnes un miera gars. Viņš nepārtraukti rosina jaunas norises apustulātā un svētumā. Lai esam vērīgāki Gara balsij, paklausīgāki viņa iedvesmām, bezbailīgāk atbildam Viņa mudinājumiem. Viņš vērš mūs dziļumā, proti, uz laikmeta vajadzībām, kuras jāsastop ar mīlestību, apdomību, nepadodoties sekulārās pasaules negudrām tendencēm, nebaidoties ļaunā gara izlikto slazdu. Mēs taču esam Dieva rokās, Viņa mīlestība mūs nes.

No visiem Baznīcas bērniem vajadzīga liela drosme, sevišķi drosme patiesībā, kā Jēzus ieteica sekotājiem: „Lai jūsu jā ir jā un nē nē” (Mt. 5:37). Strīdi, negācijas un vardarbība nomāc cilvēku, kas līdzinās apjukušam kuģotājam lielos viļņos bez sakariem ar sauszemi. Cilvēks līdzinās arī kalnā kāpējam, kuru pārsteigusi vētra un apreibina zemes dziļums.

Šķiet, ka daudzi kristieši vairs nezina, kas ir Kristus, Baznīca, ticība, kas ļauj kalpot Kristum un Baznīcai. Sv. Raksti brīdina neieklausīties tajos, kas nes citu Evaņģēliju (sal. Gal. 1:8-9). Daudzi uzskati gadsimtu gaitā izrādījušies pārejoši, lai gan savā laikā likās daudz saprātīgāki nekā krusta noslēpums un Pestītāja Jēzus vārds (1. Kor. 1:18-25). Dievekļi aizvien parādās atkal. Bet kristietība nav reducējama par ideoloģiju. Kristus nāca atbrīvot cilvēku no visiem dievekļiem, sevišķi no viņa paša veidotajiem elkiem, kad kaislību un prāta skepticisma priekšā ilgstoši nevar izturēt nekāda patiesība.

No kristiešiem prasīta drosme patiesībā, lai paliktu uzticīgi savam aicinājumam iedzīvināt jauno, meklēto pasauli. Lai nevājinās ticība Kristum un nemazinās drosme sludināt patiesību! Runa iet par cilvēces pestīšanu, tāpēc sv. Gara spēkā vajag attīrīt visu netīro, sasildīt remdeno, stiprināt vājo, apgaismot tumšo. Vajag skaidrību Baznīcas ticībā, kas aicina ar Evaņģēliju izgaismot visu cilvēcisko, lai gūtu garīgo mieru, kas iestājas ar patiesību, kas sasniegta.

Patiesības drosmīga apliecināšana bija arī Jēzus darbības nolūks. Pilāta priekšā viņš teica: „Tāpēc es piedzimu un tāpēc nācu pasaulē, lai liecinātu par patiesību” (Jn. 18:37). Jēzus ir pasaules gaisma (Jn. 8:12), Viņš ir atklātā patiesība. Lai veiktu savu pestīšanas misiju, Jēzum bija jāatdod sava dzīvība kā moceklim par patiesību. Pilātu varēja pārsteigt, ka šis rabīns, kas atvests viņa priekšā kā nāves soda noziedznieks, sevi uzskata par patiesības liecinieku. Tāpēc Pilāts jautā: „Kas ir patiesība?”

Šis lielais jautājums ietver sirdsapziņu, faktus, vēsturi, zinātni, kultūru, filozofiju, teoloģiju, ticību. Tā ir ticības patiesība, uz kuras balstās Baznīcas struktūra, kristietības, pestīšanas struktūra, kas saistīta ar cilvēka, civilizācijas gaitām. Ticības patiesība ir tas pamats, uz kura veidojama mūsu dzīve kā uz stūrakmeņa (sal. 1. Pt. 2:6-7; Ef. 2:20; Mt. 21:42).

Tomēr šodien patiesība atrodas krīzē. Objektīvo patiesību, kas ar zināšanām ļauj pārņemt realitāti, aizvieto subjektīva patiesība: pieredze, sirdsapziņa, brīvi pausts viedoklis, nemaz nerunājot par kritiku, ka diez vai spējam atbilstoši kaut ko izzināt un apdomāt.  Filozofisko patiesību nomaina gnosticisms, skepticisms, sistemātiskas šaubas, cilvēki apmeklē lekcijas, lai saprastu, nevis kaut ko atrastu. Tie drīzāk izvēlas tukšumu, tumsu nekā gaismu (Jn.3:19). Līdz ar filozofisko patiesību, daudzu prātos sagruvusi arī reliģiskā patiesība, jo nav vairs spēju aptvert dabisko teoloģiju, vēl mazāk atklāsmes teoloģiju. Acis aptumšojušās, kļuvušas aklas. Cilvēks sāk iedomāties, ka ar savu aklumu iestājusies „Dieva nāve”.

Cilvēki cenšas atvieglot ticību, iztukšojot to no patiesībām, kas liekas nepieņemamas mūsdienu prātam. Tie seko savai gaumei, izvēlēties vienīgi pieņemamu patiesību. Citi meklē jaunu ticību, sevišķi attiecībā uz Baznīcu, kuru pieskaņo savai izpratnei. Vēl citi pievēršas tīri dabiskiem, utilitāriem uzskatiem, kuru pamatā varētu būt arī ticības, īstas mīlestības vērtības, bet ar to izceļ cilvēku, atstāj novārtā Dieva godu. Vēl citi plurālisma vārdā attaisno ticības neskaidras izpausmes. Tie izmanto ticīgo aptaujas, lai uzzināto to, kam tie vēlas ticēt. Tas viss notiek, nepaklausot Baznīcas maģistērijam, kuru Jēzus gribēja, lai aizsargātu ticības patiesības (sal. Ebr. 13:7; 9:17).

Pateicoties Dieva žēlsirdībai, mums ir ticības vairogs (Ef. 6:16), proti aizsargāta, droša patiesība, kas spēj izturēt pasaules straujo uzskatu sabrukumu (Ef. 4:14). Mums jābūt drosmīgiem patiesībā, un drosme ietver cilvēcisku briedumu, skaidru prātu, drošu gribu un spēju mīlēt un uzupurēties. Kristīgā audzināšana var sagatavot garīgus spēkus, cilvēcisku cēlumu, valdīšanu pār sevi un pienākuma apziņu. Patiesības drosme vajadzīga visiem kristītiem un iestiprinātiem kristiešiem, lai būtu uzticīgi Kristum un viņa Baznīcai, lai kalpotu pasaulei, kurai vajag šo stiprinošo, labvēlīgo ticību.

IX

Dažkārt kristiešiem pārmet, ka dogmatiskā ticība neļauj izprast kaut ko jaunu, to vēlēties, attīstīt. Ticīgais it kā dzīvo pagātnē, skatās atpakaļ, viņa psihe esot sveša pašreizējiem notikumiem. Viņš neuzticas izmaiņām domāšanā, zinātnē, tehnikā, socioloģijā, uzvedībā. Viņš nevar izprast jauniešus. Tam nav vēlmju un cerību. Tas ir būtībā apātisks un bailīgs. Vai tā tas ir?

Ticīgais tiešām saistīts ar tradīciju, kurā dzīvo kā Baznīcas loceklis, piederošs sociālam organismam, kuru dzīvina Kristus. Kristus tagad dzīvo debesu godībā, dievišķā pilnībā, pie Tēva labās rokas. Vārdu sakot, kristietis dzīvo ar mantojumu, ar piemiņu, kas nākusi no cilvēciski izšķirošas norises vēsturē: ar Evaņģēliju. Viņš arī dzīvo tagadnē, kuru tam nodod sv. Gars no sfēras ārpus laika un dabiskās realitātes. Tas ir, viņš dzīvo ticībā un žēlastībā. Bez tā kristieša dzīve nepastāv.

Šī saikne ar pagātni un pārdabisko, pārsniedzošo realitāti tomēr neattālina ticīgo no tagadnes un nākotnes laikā un citā pasaulē. Tieši pretēji, šī saikne aizvien dziļāk iesaista tagadnē un nākotnē. Tas ir tāpēc, ka viņa ticība pati ir solījums vai drīzāk piekrišana patiesībām, kurām vēl pilnīgi jāatklājas mūsu zināšanām, mūsu pieredzei. Ebreju vēstule raksturo ticību kā „drošību par tiem labumiem, uz ko ceram; pārliecību par lietām, ko neredzam” (Ebr. 11:1). Ticība tātad būtiski saistīta ar cerību.

Cerība virza cilvēcisko dinamismu. Kā teoloģisks tikums, cerība ir spēks, kas virza kristīgo dinamismu. Cilvēks dzīvo ar cerību tādā ziņā, ka viņa dvēsele tiecas uz nākotni, uz kādu sasniedzamu labumu. Tagad esošais neapmierina, bet mudina pēc kaut kā vairāk. Cerība darbībā izpaužas studijās, darbā, progresā, strīdos un pat revolūcijā. Kad ne visai patīk pagātne vai tagadne, tad vairāk ir cerība. Sevišķi tas attiecas uz jauniešiem. (sv. Toms ST I-III, 40, 6). Ja tie pieviļas cerībā sasniegt kaut ko labāku nākotnē, tie krīt izmisumā. Šādu izmisumu piedzīvo daudzi.

Kristietim jācer un nav jāpazīst izmisums. Laicīgam cilvēkam ir daudzas vēlmes. Tas cenšas pietuvoties sasniedzamiem labumiem. Tam ir īstermiņa cerības, vēlas tās drīz apmierināt. Šādas cerības nerada cildenu prātu, nedod dzīvei pilnu nozīmi, dzīve var pavērsties apšaubāmā attīstībā. Viegli tās apmierinot, var viegli vilties.

Kristietis cer paīstam un viņa mērķis ir sasniegt augstāko labumu. Savos centienos sasniegt vēlamo viņam palīdz pats augstākais labums, kas cerībai pievieno pārliecību un žēlastību to īstenot (sal. Sv. Toms ST, I-II, 40,7).

Sekulāras un kristīgas cerības motivē nepilnības pašreizējā stāvoklī, sāpes, nabadzība, nožēla, vajadzība, neapmierinātība. Taču tās uztur tālāk cits spēks, un kristīgā cerība var ietvert sevī visu īsti cilvēcīgo un godīgo sekulārā cerībā. Kristus sekotājos atskan viss īsti cilvēcīgais, saka Gaudium et spes (n.1).

Ticīgais tātad nav svešinieks modernai dzīvei, akls pret laiku zīmēm, bez cerības dzīvojošs. Ticīgais dzīvo no cerības. Kristīgā pestīšana ir kā piedāvātā dāvana, sasniedzams mērķis, vēl it kā saņemta „uz kredīta”, jo vienīgi „cerībā esam pestīti” (Rom. 8:24). Ticīgais cerībā nepadosies pārejošā laika relatīvismam, jauninājumu tieksmei bez saiknes ar katolisko tradīciju. Tomēr viņš arī nevērsīsies pret atjaunotni un progresu atbilstoši Dieva plāniem. Tieši pretēji, viņš saprātīgi veicinās šādu atjaunotni un progresu, jo ir Cerības cilvēks.

X

Mēnesi pirms koncila svētais Jānis XXIII norādīja, ka „Baznīca stādās priekšā tāda, kāda ir, un kāda vēlas būt, kā Baznīca visiem, sevišķi kā nabagu Baznīca” (AAS, 1962, 682). Šie vārdi atgādina Jēzus citētos pravieša Isaja vārdus: „Viņš mani svaidījis nest labo vēsti nabagiem” (sal. Lk. 4:18). Nabadzības tēma ir svarīga Evaņģēlijā, sākot ar svētlaimēs: „garā nabagie” ieņems pirmo vietu debesu valstībā. Tur labvēlīgi locekļi ir pazemīgie, mazie, cietošie (Mt. 18:3), kas pārstāv dzīvē pašu Kristu (Mt. 25:40). Kristus piemērs ir arguments par labu evaņģēliskai nabadzībai (sal. 2. Kor. 8:9; sv. Augustīns, Sermo 14; PL 38, 115). Šī nabadzība uzlabo attiecības ar Dievu, ar Jēzu, jo dzīves priekšplānā, meklējumos, mīlestībā vispirms kā vērtības liekami garīgie labumi. Vispirms jāmeklē Dieva valstība (Mt. 6:33), tad tikai laicīgie labumi, labklājība, pašreizējā labsajūta. Augstākais labums ir Dievs. Jēzus mācīto un ar piemēru rādīto nabadzību raksturo sirds pazemība (sal. Sv. Augustīns, Enarr. In Ps 73; PL 36, 943), mērenība, bieži vien iekšēja nepiesaiste laicīgām lietām. Jēzus sociāli atklājās caur nabadzību.

Kristīgā nabadzībā pamats ir teoloģisks, kas izvēršas morālā darbībā, kas savukārt rosina kristīgu askētismu. Tās ietvaros nabadzība labprāt izriet no mīlestības izvēles par labu Kristum un Viņa valstībai; līdz ar atsacīšanos no mantkārības, no bagātībām. Alkatība ietver virkni laicīgu rūpju, pasaulīgu saišu, kas daudz aizņem sirdi. Evaņģēlijā lasām par bagāto jaunekli, kam bija dota iespēja sekot Kristum, līdz ar to, atstāt malā savu mantu. Viņš vairāk vēlējās mantu nekā sekošanu Kristum. Jēzus viņu uzlūkoja ar mīlestību (Mk. 10:21), bet nācās redzēt viņu bēdīgu aizejam.

Bez nabadzības kā personīga tikuma koncils aicina arī Baznīcai būt nabadzīgai, liecināt par to mīlestībā (sal. GS, 88). Ilgās pēc patiesības un patiesuma arī Baznīcai vēlams atbrīvoties no vēsturiskiem ieradumiem, kas izrādās, ka deformē Baznīcas evaņģēliskumu un apustulisku misiju. Kritiski, vēsturiski un morāli jāizmeklē sirdsapziņa, lai Baznīca atgūtu patiesus vaibstus, kuros mūsdienu cilvēks varētu atpazīt Kristu.

Ne katrs var redzēt attaisnojumu Baznīcas dažādiem aspektiem gadsimtu gaitā. Savā laikā Baznīcai piederēja daudz zemes teritoriju, kad viņa centās izvērst jaunas darba pieejas zemkopībā. Viņai piederēja civilā vara laikā, kad laicīgā vara piedzīvoja krīzi un bija nepieciešama autoritāte. Savā laikā baznīcas dievkalpojumi bagātinājās ar greznām celtnēm un vērtīgiem ietērpiem, lai paustu savu sakrālumu un garīgo raksturu. Kalpošanas labā bija jānodrošina iztika garīdzniekiem; izglītības un sociālā darba izvēršanai viņa dibināja skolas un atvēra slimnīcas. Ieviešoties kultūrā, viņa ļoti izcili izpaudās mākslas valodā.

Baznīcai piedēvētā bagātība un greznums jāizprot vēsturiskā kontekstā. Bieži vien laicīgie līdzekļi tik tikko pietiek, lai nodrošinātu atbilstošu dzīvošanu, parastās vajadzības daudziem garīdzniekiem, pastorāliem un karitatīviem projektiem. Cilvēki vēlas no ārpuses Baznīcu redzēt ne kā ekonomisku un finansiālu institūciju, bet gan evaņģēliskā nabadzībā. Taču vajadzība pēc ekonomiskiem un materiāliem līdzekļiem pastāv, tos jāmeklē, jālūdz, jāpārvalda. Bet tie ir līdzekļi, nevis mērķi, kuru dēļ tie pastāv. Līdzekļi pauž mērķu robežas, kā arī cilvēku atbalstu.

Kristiešiem jāmīl nabadzība, kas paustu ticības dzīvi; viņiem jāmīl nabagi, lai par tiem sevišķi rūpētos.

XI

Pamatpienākums atdot godu Dievam (latria kults) izvēršas arī pienākumā kalpot (diaconia). Isaja grāmatā iet runa par „Kunga kalpu”, kuru parasti saprot Mesiāniskā – Jēzus nozīmē. Jēzus tiešām pieņēma kalpa veidu, lai gan bija Dieva Dēls. Viņš „pazemojās un kļuva paklausīgs līdz pat nāvei uz krusta” (Fil. 2:6-8). Jēzus darbojās, paklausot Tēva gribai un kalpojot citiem. Jēzus nāca „ne lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu” (Mt. 20:28). Savu piemēru viņš noteica saviem sekotājiem: viņš kalpo un viņiem jākalpo, sevišķi tam, kas lielāks (sal. Lk. 22:25-28).

Kalpošana veicama Dieva Tautas labā ar mīlestību, pat uzupurējoties (sal. Lumen, 32). Baznīcas hierarhiskā vara, pastorālā darbība balstās uz mīlestību. Vēsturē pastorālā darbība bija cieši saistīta arī ar civilo varu, no tā sarežģījās un mainījās evaņģēliskais priekšstats par hierarhisku amatu. Jēzus vēlējās, lai viņa Baznīca būtu vadīta kalpošanas garā, aizvien saglabājot hierarhisko pārvaldes veidu. Pēterim dotām atslēgām ir liela nozīme, tāpat arī apustuļu no Jēzus dotā dievišķā autoritāte: „Kas jūs klausa, mani klausa; kas jūs nicina, mani nicina” (Lk. 10:16). Ar šiem vārdiem Jēzus pielīdzinājās apustuļiem un parādīja varu, kas piešķirta tiem, kas pārstāv Kristu. Tā ir vienmēr pastorāla vara, kas paredzēta baznīcas labumam, un tā ir spēcīga un iedarbīga. Tomēr tā nāk ne no kopienas izvēles, bet no apustuliskas pārmantošanas ordinācijas sakramentā. Apustulis Pāvils apzinājās, ka kalpo visiem (Rom. 1:14), taču nebaidījās pat iestāties par sodu tiem, kas ir patiesi vainīgi (1. Kor. 4:21). Nedz viņš baidījās draudēt ar asinsgrēkā vainīgā cilvēka ekskomuniku, kas ir ticīgā cilvēka izslēgšana no pilnīgas dievgalda kopības, lai tikai grēcinieks vēlāk apzinātu savu vainu un morāli atgrieztos (sal. 1 Kor 5:5).

Visu kārtību Baznīcā var izprast vienīgi kalpošanas ietvaros. Hierarhijas kalpošana jāsaista ar visu Baznīcas locekļu kalpošanu gan atsevišķi, gan kopā kā vesels organisms. Visa Baznīca kalpo cilvēcei (sal. GS, nn. 3,11,42,89). Ja Baznīcā pieaug apziņa par pestīšanas kalpošanu pasaulei, tad vairāk būs vēlmes pēc vienotības, svētuma, dāsnuma, misiju darbības, atvērtības un izpratnes par mūslaiku vajadzībām. Tad Baznīca vēl rūpīgāk glabās neskartu saņemto ticību, saglabās Kristus atstāto patiesības un žēlastības mantojumu. Tad arī Baznīca vairāk spēs nodot cilvēcei savu vēsti un pestīšanas harizmu.

Kalpošana šādi ļauj Baznīcai atjaunot savu īsto iekšējo aicinājumu un pievērsties apustulātam aizvien jaunos veidos. Pienākums tad īstenotos atjaunojošā spēkā, mīlestību izplatošās iespējās aizvien atbildēt uz Jēzus kā Labā Gana aicinājumam kalpot citu cilvēku un visas pasaules labā.

XII

Baznīca ir Dieva Tauta, Kristus mistiskā miesa, kopība. Nav tas jāaizmirst, ja vēlamies būt par kristiešiem, ja vēlamies būt „uzticīgi”. Reliģiskā dzīve nevar individuālistiski paust attiecības starp cilvēku un Dievu, starp kristieti un Kristu, starp katoli un Baznīcu. Reliģiskā dzīve nav apmierināma kādā autonomā grupā atšķirti no lielās kopības Baznīcā bez ārējas ietekmes no priekšniekiem, kolēģiem vai citiem Kristus sekotājiem. Ticīgajam vajag kopienas gaisotni. Koncils kristiešu atziņu un praksi vērsa pie šādas gaisotnes.

Reliģiskās dzīves prasības ietver personīgu, brīvu līdzdalību. Attiecības starp cilvēku un Dievu notiek indivīda sirdsapziņā, tieši tad, kad cilvēks jūtas pilnīgi atbildīga persona ar tieksmi izlemt savu likteni (sal. ST II-III, 81). Piederība Baznīcas kopienas dzīvei izraisa un pieprasa šādu brīvu darbību; tā nemazina personīgu ieguldījumu lūgšanā, arī liturģijā, sociālās attiecībās, taisnībā un mīlestībā.

Ticība mums dota caur Baznīcu. Žēlastība nonāk pie mums caur Baznīcu. Mēs pazīstam Kristu tāpēc, ka Baznīca mums to mācīja. Pati liturģija pieprasa dvēseles tieksmi un kontemplāciju, un līdzdalība liturģiskā dzīvē gatavo uz vienotību ar Dievu mīlestības kontemplācijā. (Maritēns, Liturģija un kontemplācija). Kopienas gara izkopšana ir atgriešanās pie kristīgā garīguma sākumiem. Ar to ticīgā personīgās jūtas tiek pastiprinātas „karaliskās priesterības” attieksmē un stāvoklī, kas atbilst katram nokristītajam (sal. Lumen gentium, 10-11).

Tāpat tas ir arī tiem kristiešiem, kas cenšas sekot Kristum evaņģēliskos padomos, saskaņā ar saviem kritērijiem, kurus Baznīcas autoritāte atzīst kristīgās pilnības labā (Lumen, n. 43). Viņi dzīvo Baznīcā savā veidā, dzīvo no Baznīcas un priekš Baznīcas. Viņi nav nodalīti no iekšējas un ārējas kopības ar viņu; arī viņi piedzīvo kopienas dzīvi. Bieži tiem tā ir vairāk kā citiem.

Tas pats sakāms par vietējām Baznīcām ar savām tradīcijām, ritiem, normām. Arī viņām „kopība” ir būtiska prasība, lai piederētu vienai īstai Kristus Baznīcai. Ar „kopības” jēdzienu saistīts arī ekumēnisms (…).

Vietējās Baznīcas nav atdalītas no vispārējās Baznīcas vienotības. Tās integrāli tai pieder kā dzīvas locekles, plaukstoši zari ar savu dzīvīgumu, gūstot spēku no ticības un žēlastības. Savā kopībā arī vietējās Baznīcas izpauž visu Baznīcas kopību, tās saskaņu, dažādību vienotībā.

Baznīca pēc koncila ir vēl vairāk kopienas izpausmē nekā agrāk. Jo vairāk viņa izplatās pasaulē, jo vairāk parādās kā „kopība” pēc iekšējas nepieciešamības. Cilvēci var arī uztvert kā kopienu, kuru satur noteikti nolūki vai intereses; taču „kopība” ir tāda cilvēce, kādu Kristus gribēja. Tās nosacījums ir ticība, Gars, hierarhija. Tāda ir Baznīca.

Ja Baznīca ir kopība, tā ietver pamatā esošo vienlīdzību, personas cieņu, kopīgu brālību; ietver pieaugošu solidaritāti (Gal. 6:2), arī disciplinētu paklausību un lojālu sadarbību; tā ietver līdzatbildību kopējā labuma veicināšanā. Taču funkciju ziņā nav viens un tas pats. Funkcijas ļoti atšķiras viena no otras Baznīcas kopībā, kas ir organiska, hierarhiska, ar dažādām noteiktām atbildībām esoša miesa.

Vajadzētu vairot kopienas izjūtas, kā arī atbilstošo tikumu izaugsmi. Mums būtu  jāaug mīlestībā. Tas ir kopienas gars, kurā ticīgiem labi jāveidojas pēc koncila vēlmēm. Baznīcas pašā sākumā sv. Pāvils mācīja to pašu īstu kopienas garu, rakstot: „Mīlestībā turēdamies pie patiesības, augsim visās lietās līdz viņam, kas ir Galva, Kristus. No viņa visa Miesa aug augumā, būvēdama sevi mīlestība…” (Ef. 4:15-16).