Jau kādu brīdi katoliskā pasaule dzīvo pāvesta Franciska uzsāktā sinodālā ceļa jūtīs. Rodas jautājumi, kāpēc tas vajadzīgs? Ko tas dos Baznīcai un katram ticīgajam? Kā pieņemt un izprast tik plašo laju iesaisti? Vai šis ceļš sniegs atbildes uz Baznīcas, sabiedrības un katra cilvēka lielajiem jautājumiem par ātrajām un neizprotamajām pārmaiņām pasaulē? Atbildi uz jautājumu, kas ir ceļa galā, var atrast, tikai uzsākot to iet, un pats tā nosaukums liecina par aicinājumu uz kopīgu ceļu ar citiem – “syn” grieķu valodā nozīmē “kopīgs, kopā ar kādu”, bet “hodos” – “ceļš”.
17. oktobrī diecēžu katedrālēs visā pasaulē bīskapi ar svinīgiem dievkalpojumiem uzsāka sinodālā ceļa gājumu, kurš noslēgsies 2023. gada septembrī ar bīskapu sinodi “Par sinodālu Baznīcu. Kopība. Līdzdalība. Misija” Romā. Arī Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē šajā dienā notika svinīgs sinodālā ceļa atklāšanas dievkalpojums, kuru celebrēja Rīgas arhibīskaps metrpolīts Zbigņevs Stankevičs, koncelebrējot palīgbīskapam Andrim Kravalim un atbildīgajam par sinodālā ceļa norisi Rīgas arhidiecēzē priesterim Paulam Kļaviņam. Dievkalpojuma muzikālo ietērpu veidoja ērģelnieks Jānis Karpovičs, tajā apvienojot gregorisko dziedājumu rāmo vienkāršību un skaidrību ar Mocarta mūzikas pārpasaulīgo krāšņumu, un to ievadīja himna Svētajam Garam.
Arhibīskapa homīlija šoreiz bija ar ļoti bagātu saturu, ietverot īsu un skaidru vēstījumu par sinodālā ceļa būtību un jēgu, sniedzot ieskatu par gaidāmajām norisēm draudzēs un iesakņojot to šīs dienas Svēto Rakstu lasījumos.
Homīlijas ievadā arhibīskaps uzsvēra, ka šīs sinodes, atšķirībā no iepriekšējām, sagatavošanā iesaistīta ne tikai šaura ekspertu un bīskapu grupa, bet gan iespēju robežās visas katoļu draudzes un kopienas. Īpašu pārsteigumu sagādā tas, ka pāvests aicina šī sagatavošanās procesa ietvaros iesaistīt dialogā un uzklausīt arī citu kristīgo konfesiju, citu reliģiju un uzskatu pārstāvjus, kā arī tos, kuri atrodas Baznīcas perifērijā, pat neticīgos. Pāvests Francisks vēlas šādi turpināt Vatikāna Otrā koncila aizsākto Baznīcas atjaunotnes procesu, un arhibīskaps īpaši izcēla divus aspektus – jau pēckoncila laikā radās doma, ka pienācis laiks pamodināt snaudošo milzi – draudzes, lajus, kuri aicināti jebkuros apstākļos cilvēku sabiedrības sirdī būt par Kristus lieciniekiem. Tātad sinodāla Baznīca ir tāda ticīgo kopiena, kur ikvienam tiek dota iespēja tikt uzklausītam, kā arī pielietot savas prasmes un talantus šīs kopienas izaugsmei un piedalīties tās dzīvē un misijā. Tas nozīmē arī uzņemties līdzatbildību par to, lai Labā Vēsts izplatītos apkārtējā sabiedrībā, kas mūsdienu apstākļos ir liels izaicinājums. Otrais aspekts ir atvēršanās uz pasauli, tomēr tai nepielāgojoties, bet dzīvojot atbilstoši savai kristieša identitātei un savam “credo”, maksimāli ejot pretī pasaules dziļākajām ilgām.
Arhibīskaps atgādināja par pāvesta norādītajām trim iespējām, kuras paveras, iesaistoties sinodes sagatavošanas kopīgajā ceļā – vispirms tā ir iespēja pārvērst Baznīcu par atvērtu vietu, kur katrs justos kā mājās un varētu piedalīties tās dzīvē. Otrā iespēja ir kļūt par tādu Baznīcu, kas klausās – ieklausās gan tās locekļos un apkārtējos cilvēkos, gan arī ir atvērta uz Svētā Gara dvesmu, ieklausoties Dieva balsī un, lai mēs sadzirdētu šo balsi, arhibīskaps atgādināja par pāvesta aicinājumu atklāt no jauna adorācijas lūgšanas nozīmi. Trešā pāvesta minētā iespēja ir tāda Baznīca, kas ir tuva sabiedrībai, spējīga veidot draudzīgas attiecības, just līdzi un izturēties pret visiem ar maigumu.
Šī akcentu maiņa, kā norādīja arhibīskaps, Baznīcas dzīvē notiek laikā, kad sabiedrībā un tās mentalitātē vērojamas straujas izmaiņas – globalizācija un tehnoloģijas pasauli padarījušas par ciematu. Viņš norādīja, ka arī pandēmija ir palīdzējusi mums saprast, ka visi esam “vienā laivā” – mūs vienādi apdraud slimība un tās izraisītie ierobežojumi, brūk uz “smiltīm” celtie pamati, bet tā ir arī izcēlusi esošās nevienlīdzības un izraisījusi jaunas šķelšanās. Šādā sarežģītā laikā esam aicināti vērot laiku zīmes un izvērtēt tās Evaņģēlija gaismā, un šodien Baznīcai ir jāsaprot iespējas, kā pavadīt indivīdus un kopienas, līdzdzīvot bēdu un ciešanu pārņemtajiem un sniegt viņiem atbalstu.
Arhibīskaps arī īsi raksturoja veidus un metodes, kā draudzēs tiks īstenotas sinodālā ceļa aktivitātes, uzsverot, ka sinodes sagatavošanas procesa galvenā metode ir uzklausīšana un dialogs. Dialogs atver uz Jēzus klātbūtni un ļauj Dieva valstībai atnākt spēkā, kas mūs pārveido, kā arī viņš atgādināja, ka šī mums ir Dieva dota atjaunotnes iespēja, Dieva īpašais laiks – kairos.
Pievēršoties dienas lasījumiem, arhibīskaps pievērsa uzmanību to pārsteidzošajai saiknei ar sinodālā ceļa tematiku. Runājot par otro lasījumu no Vēstules ebrejiem, kuras autors visus aicina pieiet pie Dieva žēlastības troņa ar paļāvību, lai saņemtu palīdzību īstajā laikā, arhibīskaps izcēla šo paļāvību, skaidrojot arī šī vārda dažādās nozīmes grieķu valodā. Tā ir ne tikai paļāvība, tā ir arī drošsirdība, gatavība, neskatoties uz šķēršļiem, doties uz priekšu. Arhibīskaps uzsvēra, ka sinodālais ceļš ir Dieva dotā atjaunotnes iespēja, tas ir Dieva laiks – kairos, neatkārtojamais Dieva laiks, kas tiek dots vienu brīdi, un tajā notiek cilvēka un Dieva sastapšanās. Šajā “kairos” esam aicināti atjaunot uzticību Jēzum un iet visi kopā pie Viņa žēlastības troņa, un arhibīskaps norādīja uz mūsu sabiedrībā dominējošo individuālismu kā traucēkli žēlastības laika pieņemšanā, jo īpašais laiks mudina iet pie žēlastības troņa visiem kopā, visiem kopā atsaukties Baznīcas iniciatīvai dalīties un satikt Dievu, kurš ir pieejams. Tas ir īpašs laiks, lai satiktu līdzcilvēku, arī to, kurš nepatīk, īpašs laiks, lai atsauktos Baznīcas aicinājumam dalīties kopīgā ceļa pieredzē, un varam atzīt, ka mums katram taču ir kāda dzīves ceļa pieredze, ar kuru dalīties, pat ja tā ir smaga un rūgta.
Arhibīskaps uzsvēra nepieciešamību iziet no sevis, no saviem priekšstatiem par otru cilvēku un atbildēt uz jautājumu, ko Dievs grib pateikt arī šī cilvēka klātbūtni, un atgādināja, ka noslēgšanās sevī traucē iet uz priekšu un ieiet “Apsolītajā zemē”. Viņš pieminēja arī šaubas, kas var izraisīties, nepieņemot otru cilvēku, kā arī norādīja uz atgādinājumu Rakstos, cik ļoti viena cilvēka atpalikšana var ietekmēt visu kopienu. Arhibīskapa vārdi ļauj saprast, ka kopā iešana pie žēlastības troņa satur arī cīņas elementus, jo ir šaubas par Dieva žēlastības mēru, iebildumi pret citiem kopīgā ceļa gājējiem, nepareizs priekšstats par sevi un savām iespējām, kuru var apskaidrot tikai atrašanās Dieva žēlastības troņa priekšā.
Kopīgais ceļš vispirms ir garīgā pieredze, kurā, kā norādīja arhibīskaps, komentējot dienas Evaņģēliju, būtiska ir kalpošana vienotībā ar augšāmcelto Kristu, un tad sajutīsim, ka mūsu sirdis degs kā mācekļiem ceļā uz Emausu.
Atgriežoties pie sinodālā ceļa norisēm, arhibīskaps aicināja neslēpt tās reakcijas, kādas to gaitā radīsies, bet atklātībā izrunāt. Noslēgšanās sevī slēpj Kaina un Ābela drāmu, atbildības trūkumu par otru, un viņš aicināja uzdot sev jautājumu – kurš ir mans Ābels un atzīt, ka katram ir kāds cilvēks vai cilvēki, pret kuriem esam noslēgušies, kurus esam kādā veidā pat “norakstījuši” un kurus vēlamies izslēgt no savas dzīves. Tā ir cīņa starp mīlestības un naida civilizāciju, atgādināja arhibīskaps, un no savas dzīves pieredzes zinām, ka šī cīņa norisinās mūsu sirdīs katru dienu, katru brīdi.
Stella Jurgena;
Fotogrāfiju autors: Edvīns Cibuļskis.
