2021. gada septembrī Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā norisinājās 52. Starptautiskais Euharistiskais kongress (turpmāk – IEC). Tajā piedalījās Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Šajā materiālā arhibīskaps stāsta par kongresa norisi, ieskicē tā vēsturi, kā arī dalās savos iespaidos par Budapeštā piedzīvoto.
Garais ceļš uz Budapeštu
Mana pieredze ar Budapeštā 2020. gadā plānoto IEC aizsākās jau 2018. gadā, kad Latvijas Bīskapu konference mani ievēlēja par nacionālo delegātu uz šo kongresu, un mans pienākums bija piedalīties ikgadējās kongresa sagatavošanas plenārsesijās, pirmoreiz tā paša gada novembrī Romā. Tur dzirdēju liecības par iepriekšējo kongresu un ieraudzīju, cik milzīgu garīgu impulsu šis pasākums dod valstij, kura to organizē. Nākamā tikšanās notika 2019. gadā Budapeštā, kur redzēju, cik nopietni ungāri, arī valsts augstāko amatpersonu līmenī, uztver kongresa organizēšanu.
Ieplānotajā 2020. gadā kongress nevarēja notikt Covid-19 pandēmijas izraisīto ierobežojumu dēļ, tāpēc pasākums tika pārcelts uz 2021. gadu. Pandēmija iespieda savu zīmogu arī šogad – no Latvijas bijām tikai četri – 2 pārstāves no Radio Marija Latvija, priesteris Rihards Rasnacis un es. Patīkams pārsteigums mani sagaidīja Rīgas lidostā. Lai arī nebijām sarunājuši, lidojām vienā lidmašīnā ar Radio Marija pārstāvēm. Viņām bija sarunāta apmešanās vieta ungāru viesģimenē, kura viņas sagaidīja lidostā ar plakātu, kurā bija uzzīmēts Latvijas karogs un krāsainiem burtiem uzrakstīti meiteņu vārdi. Biju nobažījies, kā nokļūšu līdz savai apmešanās vietai Budapeštā, bet viņu viesģimene mani laipni aizveda uz vajadzīgo viesnīcu pie HUNGEXPO, izstāžu kompleksa, kur norisinājās kongresa darba sesijas. Gan šajā situācijā, gan arī vēlāk pārliecinājos, ka ungāri ir ne tikai viesmīlīgi un izpalīdzīgi, bet arī ar ļoti spēcīgu nacionālo pašapziņu. Iespējams, tādēļ šī tauta maz pārvalda svešvalodas.
Kongresa vērtības un mērķi
IEC mērķis ir veicināt izpratni par Euharistijas centrālo vietu katoļu Baznīcas dzīvē un misijā. Kongresa rīkotāji – vietējā Baznīca – aicina visu citu zemju Baznīcas iesaistīties kopīgā lūgšanā, apcerē, domu un pieredzes apmaiņā. Kongresa laikā Euharistijas tēma un svinēšana kļūst par visu dievbijības formu, teoloģisko un pastorālo pārdomu, sociālās iesaistīšanās vadmotīvu un centru. Kongress vēlas novest līdz ikviena ticīgā apziņai, ka Euharistija ir Baznīcas dzīves avots un virsotne, ka tā ir “dzīvības avots”. Tādā veidā tā var būt resurss katram ticīgajam, ticīgo kopienai un sabiedrībai. Kongresa mērķis ir to izcelt, apcerēt un dot iespēju to piedzīvot.
IEC misija ir stiprināt ticību, zināšanas un misiju garu gan individuālā, gan draudzes līmenī, lai nestu citiem Pestīšanas, jeb atbrīvošanas no ļaunuma varas labo vēsti, tādā veidā aktīvi piedaloties Eiropas jaunajā evaņģelizācijā. IEC sagatavošanas process ilgt vairākus gadus – tās ir dažādas apmācības, kursi, sanāksmes, rekolekcijas, publikācijas, informatīvie bukleti utt. Tādējādi kongress vienlaikus ir arī zinātnisks forums, kura mērķis ir skaidrā un taustāmā veidā palīdzēt praktiski pagodināt un pielūgt Jēzu Kristu Euharistijā.
Kopumā Starptautiskā euharistiskā kongresa mērķis ir ļaut tā dalībniekiem piedzīvot sastapšanos ar Dievu, kurš nāk pie mums caur Jēzu Kristu, kas ir klātesošs Euharistijā. No Evaņģēlija apraksta par samariešu sievieti (Jņ 4,7-26) saprotam, ka “ūdens avots, kas verd mūžīgai dzīvībai,” (Jņ 4,14) ir atklājies mūsu vidū Jēzus Kristus personā. Jēzus arī šodien mūs visus aicina: “Kam slāpst, tas lai nāk pie manis un lai dzer, kas man tic. Kā Rakstos sacīts, no tā plūdīs dzīvā ūdens straumes.” (Jņ 7, 37-38)
52. Starptautiskā euharistiskā kongresa logo un simboli
No 2021. gada no 5. līdz 12. septembrim notikušā kongresa moto bija psalma vārdi:
“Visi mani avoti – tevī!” (Ps 87,7).
Savukārt pasākuma logo bija redzama apaļa hostija, biķeris, krusts un avots. Dzeltenais aplis ir hostija, kas kopā ar biķeri simbolizē Vissvētāko Altāra sakramentu jeb Kristus klātbūtni zem maizes un vīna zīmēm. Hostijā novietotais krusts norāda uz Euharistijas jeb Kunga Pēdējo Vakariņu piemiņas mielasta un Golgātas saistību ar upuri, turklāt krusta sarkanā krāsa izsaka arī Jēzus mīlestību uz mums, viņa gatavību pieņemt nāvi pie krusta, lai mūs glābtu no ļaunuma un nāves varas.
Avots, kas izplūst no Vissvētākā Altāra sakramenta, ietver šī gada kongresa moto. Avota ūdeņi sadalās četrās straumēs, tas izsaka Labās Vēsts izplatīšanos caur četriem evaņģēlijiem. Avota ūdeņi ieplūst upē, kuru iezīmē apakšējā viļņotā līnija. Šis vilnis izsaka Baznīcas misionāro darbību un atsaucas arī uz Donavu, Budapeštai cauri plūstošo upi. Donava šķērso 10 valstis, sākumā plūstot no rietumiem uz austrumiem, pēc tam no ziemeļiem uz dienvidiem. Tā norāda uz to, ka Euharistija vieno dažādu valodu un kultūru Eiropas kristiešus, tā ir avots mūsu izlīgumam. Četras avota straumes nozīmē arī četras debess puses, Evaņģēlijs tās padara auglīgas, un Euharistija tās dzīvina.
Logo izmantotās krāsas saskaņā ar ikonogrāfijas principiem izsaka Vissvēto Trīsvienību: baltā ir Dieva Tēva krāsa, Dieva Dēla krāsas ir zelts un sarkans, bet Svētā Gara krāsa ir debeszilā.
Misiju krusts ir šī kongresa simbols. Tas ir aptuveni trīs metrus augsts, gatavots no ozolkoka un pārklāts ar bronzas rotājumiem. Krusts vienlaicīgi ir arī relikviārijs – tā centrā atrodas svētā krusta relikvija, bet ap to 29 svēto un svētīgo relikvijas.
Nedaudz no vēstures
Pēc Lielās Franču revolūcijas un tās izraisītajiem satricinājumiem, kad notika organizēta vēršanās pret Katolisko Baznīcu un tai piederīgajiem un likās, ka Baznīca neatgūsies pēc tai nodarītajiem postījumiem, 19. gs. vidū Eiropas valstīs un jo īpaši Francijā neparastā tempā sāka attīstīties iniciatīvas, kuru mērķis bija veicināt cieņu pret Euharistiju. Šāda veida garīguma atjaunošana notika arī kā pretreakcija sociālajām pārmaiņām un industriālajai revolūcijai, kuras sākās pēc tam, kad jansenisma garīgums ar savu rigorismu un negatīvo attieksmi pret cilvēka dabu un pasauli bija sevi izsmēlis un Ancien Régime bija piedzīvojis krahu. Jaunā garīguma centrā bija zem maizes zīmēm apslēptā Jēzus pielūgsme un samierināšanās ar Viņu. Šajā vēsturiskajā kontekstā drīz pēc 1870. gada dzimst ideja par euharistisko kongresu rīkošanu. To mērķis bija sapulcināt lielu cilvēku skaitu uz Vissvētās Euharistijas godināšanu, padarot cilvēkus šādā veidā jutīgus pret euharistisko “klātbūtni”, kā arī parādīt ticīgajiem, cik viņu ir daudz, ļaut piedzīvot, cik liels var būt spēks, visiem sanākot kopā.
Pirmais Euharistiskais kongress norisinājās 1881. gadā Francijas pilsētā Lillē. Tā organizatori nolēma izveidot komisiju, lai nodrošinātu kustības nepārtrauktību, un viņi plānoja turpmākajos kongresos iekļaut arī priekšlasījumus, liecības, dievkalpojumus un noslēguma procesiju. Gadu vēlāk Aviņonā notika otrais kongress, bet 1883. gadā Ljēža uzņēma jau trešā kongresa dalībniekus. Šajā Beļģijas pilsētā beidzot notika arī procesija, kas, saskaņā ar organizatoru nodomu, kļuva par redzamu zīmi cieņai pret Euharistiju.
Pirmie 15 Euharistiskie kongresi notika franciski runājošās valstīs, bet pēc tam, kad kongresu 1905. gadā Romā pulcēja pāvests Pijs X, tie sāka pārcelties arī uz citām valstīm un kontinentiem. Pēc Vatikāna II koncila (1962-1965) sasaukšanas euharistiskie kongresi no Bombejas (1964) līdz Bogotai (1968), no Melburnas (1972) līdz Filadelfijai (1976) un Lurdai (1981) arvien vairāk bija veltīti pasaules priekiem, sāpēm, cerībām un vajadzībām un, balstoties Euharistijā, sniedza ieguldījumu taisnīgākas un cilvēcīgākas sabiedrības attīstībā. Universālās vērtības, tādas kā ģimene, miers un brīvība, kā arī nepieciešamība pēc jaunās evaņģelizācijas bija Euharistisko kongresu centrā, kas aptvēra visu pasauli no Nairobi (1985) līdz Kvebekai (2008). Pēdējais kongress 2016. gadā norisinājās Filipīnu pilsētā Sebu.
20 000 brīvprātīgo
52. Starptautiskais euharistiskais kongress sākās svētdien, 5. septembrī, ar atklāšanas ceremoniju un Svēto Misi Varoņu laukumā. Ceremonijā bija bagāta kultūras programma, bet Svētajā Misē pirmo Svēto Komūniju saņēma vairāk nekā 1200 bērni. Pēc dievkalpojuma bīskapi bija uzaicināti vakariņās tuvējā pilī.
Sākot ar pirmdienu, 6. septembri, un līdz 10. septembrim HUNGEXPO izstāžu kompleksa ēkās notika kongresa darba sesijas. Katra kongresa diena bija veltīta citai tēmai, kura dažādos veidos tika padziļināta. Atklāšanas diena bija veltīta priekam, bet turpmākās darba sesiju dienas bija veltītas labestībai, mieram, pacietībai, cerībai, ticībai. Noslēguma dienas vadmotīvs bija mīlestība.
Piecu dienu darba sesiju struktūra parasti bija šāda – diena iesākās ar liturģisko rīta lūgšanu – laudēm, tad sekoja katehēze, liecība, pārtraukums un Svētā Mise. Starp atsevišķajiem programmas punktiem bija iespēja baudīt mākslu – uzstājās mūziķi, folkloras ansambļi, citi mākslinieki. Pusdienas tika ļoti operatīvi izdalītas daudzajos izsniegšanas punktos divās lielās hallēs. Pēc pusdienām sekoja tikšanās mazākās tematiskās grupās. Vakarā parasti bija iespējams apmeklēt kādu koncertu vai citu kultūras pasākumu.
Kongresa sekmīgas norises nodrošināšanai bija iesaistīti 20 000 brīvprātīgo, no tiem 300 bija skauti. Organizatori teica, ka aptuveni 60 cilvēki bija nodarbināti uz pilnu slodzi. Bija daudz materiālu galvenajās Rietumeiropas valodās, piemēram, programma gan bukleta formā, gan izvērstā grāmatiņas formātā. Gan rīta lūgšanām, gan dievkalpojumiem bija sagatavotas grāmatiņas vairākās valodās. Gan rīta, gan pēcpusdienas darba sesijās bija pieejams tulkojums galvenajās Eiropas Savienības valstu valodās.
Kongresa dalībniekiem braukšana pilsētas sabiedriskajā transportā bija par brīvu. Metro Budapeštā ir ļoti labs, ātrs un ērts. Galveno ielu trotuāri parasti ir ļoti plati, tie sadalīti divās daļās, viena ir atvēlēta velo celiņiem, kuru ir ļoti daudz, tie arī tiek diezgan intensīvi izmantoti.
Jāuzsver kongresa izcilais organizācijas līmenis un augstu jānovērtē tā rīkotāju milzīgais ieguldījums. Ļoti jūtams bija valsts puses atbalsts, it īpaši gādājot par pasākuma drošību.
Pirmā diena – labestība
Konferences pirmās dienas rītā sagaidīja pārsteigums, kas nebija iekļauts oficiālajā programmā, darba sesijas sākumā mūs uzrunāja metropolīts Hilarions, atbildīgais par ārlietām Maskavas pareizticīgo patriarhātā. Viņa apmēram pusstundu ilgā uzstāšanās bija ļoti pārdomāta, saturēja labu garīgo lādiņu. Bija skaidrs, ka abās tradīcijās – gan katoļu, gan pareizticīgo – Euharistijai ir centrālā loma garīgās dzīves izkopšanā. Vienlaikus viņš norādīja uz dažiem akcentiem, kas Austrumu baznīcu tradīcijā tiek vairāk izcelti, īpaši atsaucoties uz svētā Simeona Jaunā teologa mantojumu. Atceros viņa teikto: “Pieņemot Svēto Komūniju, Kristus ir mūsos, bet mēs ne vienmēr esam Kristū.” Cilvēka garīgā izaugsme pastāv tanī, ka viņš arvien vairāk ir Kristū.
Pēcpusdienā mani uzrunāja Marijas Hīlijas (Mary Healy), Svēto Rakstu profesores no ASV, teiktais. Uzrunas “Mīlestība saka – ej: Euharistija un kristīgā dzīve” laikā viņa, citastarp, pastāstīja par diviem īpašiem cilvēkiem, ar kuriem viņai bija saskarsme. Pirmais stāstījums bija par 14 gadus vecu neticīgu meiteni, kura gāja garām atvērtai baznīcai un sajuta pamudinājumu ieiet. Tur meitene sajuta spēcīgu Dieva klātbūtni. Pēc gada viņa kļuva par katoli un viņā dzima vēlēšanās uzņemties rūpes par ielas bērniem. Neskatoties uz savu nabadzību, viņa atvēra durvis viņiem. Kādu brīdi tie bijuši vienlaicīgi 17 bērni! Pēc tam arī policija un sociālie dienesti sūtīja pie šīs sievietes bērnus, ar kuriem paši netika galā. Šī sieviete aizgāja mūžībā pirms 5 gadiem, savas dzīves laikā kopumā rūpējoties par 100 bērniem.
Otrs cilvēks bija Marks. Redzēdams, ka blakus esošā sieviete cieš no milzīgām galvassāpēm, viņš sajuta mudinājumu par viņu aizlūgt. Sieviete bija neticīga, bet piekrita. Lūgšanas rezultātā sāpes pārgāja. Marks pēc tam pievērsās evaņģelizācijai, īpaši nabadzīgo vidū. Kādu reizi dalot ēdienu, Marks redzēja, ka cilvēku ir daudz vairāk, nekā viņa rīcībā esošo pārtikas paku. Tomēr viņš lūdza Dievu, lai Viņš palīdz pabarot trūkumcietējus. Un notika brīnums: beigās paciņu bija tieši tik daudz, cik cilvēku.
Vakara programmā man bija ielūgums uz izstādes “Krusts liesmās – kristiešu vajāšanas konfliktu zonās. Piemēri no Vidējiem Austrumiem un Rietumāfrikas” atklāšanu Nacionālajā mākslas muzejā. To organizēja premjerministra birojā strādājošais valsts sekretārs Tristans Azbejs, atbildīgais par palīdzību vajātajiem kristiešiem un Ungārijas palīdzības programmām. Pasākuma laikā tika prezentēta grāmata “Budapest report on Christian persecution 2020”. Bija šokējoši dzirdēt, ka viena astotā daļa kristiešu pasaulē – apmēram 230 miljoni – cieš no vajāšanām, bet vidēji dienā savas ticības dēļ tiek nogalināti 13 kristieši.
Otrā diena – miers
Šajā dienā manu uzmanību piesaistīja trīs runātāji. Rīta katehēzē Kanādas primāts Toronto arhibīskaps metropolīts Džeralds Lakruā stāstīja par savu deviņus gadus ilgo misiju pieredzi Kolumbijā. Viņa pārziņā bija 18 ciemi, tālāko varēja sasniegt tikai zirga vai mūļa mugurā, jājot gandrīz 20 stundas. Viņa draudžu teritorijā aktīvi darbojās partizāni, jau pirmajā misiju gadā tika nogalināti 35 viņa draudzes locekļi. Neskatoties uz nāves briesmām, viņš vēl 8 gadus turpināja savu darbu šajā apvidū.
Kaldejiešu rita baznīcas patriarhs kardināls Luiss Rafaēls Sako no Bagdādes stāstīja par to, ka 2010. gadā Bagdādē 48 jaunie draudzes locekļi tika nogalināti Svētās Mises laikā. Islāma valsts uzbrukuma rezultātā 120 tūkstoši kristiešu atstāja savas mājas, atstājot visu savu iedzīvi un mantību, neviens neatteicās no ticības. Šodien kopumā ir 18 kaldejiešu rita diecēzes – 16 Irākā un 2 Irānā.
Pirms Svētās Mises nofotografējāmies kopā ar vienu no pēcpusdienas sesiju lektoriem Sīriešu – Malabaras rita bīskapu Jozefu Pamplaniju (Joseph Pamplany) no Keralas Indijā.
Latvijā jau pazīstamais vācu teologs un ekumeniskā Lūgšanu nama (Gebetshaus) dibinātājs Johannes Hartls stāstīja par to, ka Lūgšanu nams, kur nepārtraukti notiek lūgšana, šogad svin desmit gadu jubileju. Viņš pastāstīja par paša rīkotajām evaņģelizācijas konferencēm “Mehr Konferenz”, kurās dalībnieku skaits ik gadu pieaug. Man personīgi bija iespēja piedalīties un arī sprediķot šādā konferencē 2011. gadā, toreiz piedalījās 2600 cilvēku. Tur vadīju Svēto Misi un arī pēc tās teicu uzrunu.
Johannesa uzrunas tēma bija “Fascination of Beauty. The discovery of God’s beauty in prayer and adoration” (Skaistuma valdzinājums. Dieva skaistuma atklāšana lūgšanā un adorācijā). Viņš minēja 5 Baznīcas būvēšanas principus: valdzinājums, teocentrisms, telpas, skaistums un lūgšana pirmajā vietā. Jaunajā Derībā ir liecības, ka Jēzus personība pievilka cilvēkus. Varam secināt, ka kristīgās dzīves centrā ir Jēzus personas valdzinājums, tāpēc ir svarīgi fokusēties nevis uz sevi, bet uz Dievu. Laicīgajā pasaulē, kad cilvēks sāk savu biznesu, viņš cenšas to padarīt pievilcīgu klientiem, domājot par katru detaļu. Ir svarīgi, lai arī Baznīca ne tikai piedāvātu tikšanās telpas, bet padarītu tās pievilcīgas, skaistas.
Viņš uzsvēra lūgšanas svarīgumu, atsaucoties uz Jēzus vārdiem: “Es esmu vīnakoks, jūs esat zari. Kas manī paliek un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs neko nespējat darīt.” (Jņ 15,5) Lūgšana nav viss, bet bez lūgšanas viss kļūs par neko. Pretējā gadījumā kalpošana Kungam var kļūt par kungu.
Vakara pusē izņēmuma kārtā nebija paredzēti nekādi pasākumi, tāpēc devos pastaigā HUNGEXPO rajonā. Izrādījās, ka tuvumā ir milzīgs hipodroms, kura teritorijā sargs mani laipni ielaida.
Trešā diena – pacietība
Bangkokas kardināls Šarls Mongs Bo (Charles Maung Bo) savā uzrunā stāstīja par to, kā ar Jaunavas Marijas palīdzību var tikt atraisīti dažādu sarežģījumu – psiholoģisko, garīgo, sirdsapziņas problēmu – mezgli. Covid-19 pandēmijas krīzi viņš nosauca par vingrinājumu pacietībā. Skaidrojot grieķu terminus Jaunajā Derībā, pacietīgu cilvēku viņš interpretēja kā tādu, kas ir lēns dusmās un spējīgs ilgi ciest. Kā piemērus viņš minēja Ābrahāmu, Mozu, Ījabu, Simeonu un Annu. Viņš prezentēja pacietības 10 baušļus.
Brazīlietis Mojzess Azevedo (Moyses Azevedo), “Shalom” kopienas dibinātājs, sniedza liecību par savu ceļu līdz šai kopienai. 1980. gadā pāvesta Jāņa Pāvila II vizītes laikā viņa dzimtajā pilsētā Fortalecā viņš tika bīskapa izvēlēts visu jauniešu vārdā pienest dāvanu augstajam viesim. Jaunietis lūgšanā sajuta pamudinājum veltīt savu dzīvi Dievam un jauniešu evaņģelizācijai. To viņš arī pateica pāvestam. Pēc tam Azevedo kopā ar jauniešiem atvēra kafejnīcu – picēriju, ko izmantoja evaņģelizācijai un kurā bija arī kapela. Rezultātā radās kopiena “Shalom”. Šobrīd tā pastāv 30 valstīs, arī Ungārijā. Ceru, ka tā atradīs savu vietu arī Latvijā, viena pārstāve no Latvijas šajā kopienā Budapeštā pavadīja 6 mēnešus.
Pēcpusdienas sesijā priesteris Maikls Vaits (Michael White) no ASV, kustības “Rebuilt movement” dibinātājs, dalījās savā pieredzē par to, kā var atdzīvināt draudzi. Viņš pastāstīja, ka iesākumā viņa draudze bija dziļā krīzē. Mūzika dievkalpojumu laikā bija kļuvusi par lielu problēmu. Neviens nedziedāja līdzi. Cilvēki dievkalpojumos mocījās. Priesteris kopā ar tuvākajiem līdzstrādniekiem gribēja dziedināt mūziku draudzē. Viņi lūdzās un gavēja šajā nodomā, lai atrastu pareizos cilvēkus, un nonāca pie vairākām atziņām. Piemēram, ka muzikālais kalpojums ir svarīgs, tāpēc ir jābūt drosmei pateikt “nē” cilvēkam, kas nav piemērots šai kalpošanai. Draudzes budžetā ir jābūt pozīcijai, kas ir paredzēta mūzikas jomai. Ir noderīgi pieaicināt profesionāļus. Ja nav tādu iespēju, tad atbilstošus brīvprātīgos. Kā arī ir jānoskaidro, kāda mūzika cilvēkiem patīk. Tāpat viņi saprata, ka sprediķis var būt iespēja padziļināt ticību. Taču tiem jābūt viengabalainiem. Vēl viena atziņa bija tāda, ka jāmaina attieksme pret apmācību programmām jauniešiem un bērniem, vairojot viesmīlību.
Pēcpusdienas cēlienā bija svinīga bizantiešu rita liturģija Svētā Stefana bazilikā, ko vadīja Melhītu grieķu katoļu rita patriarhs Jusefs Absi (Youssef Absi) no Sīrijas. Vakarā kultūras programmas ietvaros bija piedāvājums apmeklēt čigānu simfoniskā orķestra ar simts stīgu instrumentiem koncertu. Nezināju, ka dalība bija iepriekš jāpiesaka, lai saņemtu biļeti. Organizatori bija tik laipni, ka man sagādāja biļeti un ierādīja labu vietu. Biju pārsteigts par ansambļa virtuozitāti. Vairāki orķestra dalībnieki spēlēja arī solo partijas. Ar sevišķu meistarību izcēlās viens no solistiem, kas spēlēja uz ksilofonam līdzīga instrumenta. Lai gūtu iespaidu par šo orķestri, var noskatīties šo ierakstu YouTube:
Ceturtā diena – cerība
No rīta kardināls Džons Onaijekans (John Onaiyekan), atsaucoties uz Baznīcas dokumentiem, skaidroja, ka Euharistija ir trīskāršs noslēpums: noslēpums, kuram ticam; noslēpums, kuru svinam; noslēpums, kuru izdzīvojam jeb saskaņā ar kuru dzīvojam. Tālāk viņš skaidroja trīs veidus, kā Dievs ir klātesošs Euharistijā – priestera personā, maizes un vīna zīmēs, savstarpējas mīlestības zīmē. Tas ir Jēzus, kas celebrē Euharistiju, priesteris ir vienīgi cilvēciskais instruments. Svētās Mises derīgums nav atkarīgs no tā, vai to vada pāvests vai bīskaps, vai tikko ordinēts priesteris. Katoļu Baznīcā nav vietas radošiem papildinājumiem vai izmaiņām Svētajā Misē, kas nav paredzētas liturģiskajos priekšrakstos. Kardināls atgādināja Baznīcas mācību par grēksūdzi un norādīja, ka svētība Svētajā Misē ir visiem, bet Komūnija – tikai tiem katoļiem, kas ir pienācīgi sagatavojušies.
Pēcpusdienas sesijā kardināls Andželo Baņasko (Angelo Bagnasco) no Itālijas, tobrīd vēl CCEE (Eiropas Bīskapu konferenču padomes) prezidents, runāja par to, ka pandēmijas laikā ir radusies jauna – veselības – reliģija, kura ir stājusies Dieva vietā. To viņš minēja saistībā ar drastiskajiem ierobežojumiem attiecībā uz dievkalpojumu apmeklēšanu. Daudzās valstīs, tai skaitā Itālijā, dievnami ilgāku laiku bija pilnībā slēgti.
Savukārt Luksemburgas kardināls Žans-Klods Holerihs (Jean-Claude Hollerich), COMECE (Eiropas Savienības Bīskapu konferenču komisija) prezidents, runāja par triju veidu krīzi, kas aptver sekojošas jomas: attieksme pret brāli, kuram ir citāds vaigs; ekoloģija; Eiropas identitātes krīze, kas skar cilvēka identitāti, seksualitāti un ģimeni. Viņš atgādināja Eiropas Savienības moto: vienotība daudzveidībā. Viņš uzsvēra, nav pieņemams šāds apgalvojums: “Kas nepieņem gender ideoloģiju un LGBT postulātus – tam nav vietas Eiropas Savienībā.” Vienlaikus viņš uzsvēra nepieciešamību, lai Baznīca kļūst atvērtāka, autentiskāka, brālīgāka.
Vakarā bijām uzaicināti piedalīties Vissvētākā Sakramenta adorācijas vakarā Svētā Stefana bazilikā. Adorācijas laikā visapkārt bazilikai tika piedāvāts izsūdzēt grēkus. Tā bija iespēja visiem klātesošajiem iegremdēties Jēzus klātbūtnes apziņā, kurš ir klātesošs maizes zīmē, kas lielas hostijas formā tika uzstādīta uz altāra. Lai izgatavotu monstranci, kurā tika ielikta hostija, pirms kongresa tika izsludināts konkurss. Uzvarēja arhitektes – zeltkales Katas Lenšeras-Mezei izstrādātais projekts. Monstrance sastāvēja no divām daļām. Pamata daļas augstums bija 157,5 cm, tās centrā tika ielikta 70,5 cm liela izņemamā daļa, kurā atradās hostija. Dziedāja koris dažu instrumentu pavadībā, apvienojot tradicionālos dziedājumi jaunā apdarē, kas akcentēja šo melodiju skaistumu, ar modernākiem motīviem, tomēr saglabājot mūzikas sakrālo raksturu.
Ierados uz lūgšanu savlaicīgi, tāpēc organizatori mani uztvēra kā goda viesi un ierādīja vietu baznīcas solu pirmajā rindā. Izrādījās, ka Ungārijas valdībā ir tāds amats – valsts sekretārs Baznīcas lietās -, bijām ar viņu vienā solā. Redzēju, ar cik lielu sakopotību viņš lūdzās. Kopumā kongresa laikā bija acīmredzams, ka starp Ungārijas augstākajām amatpersonām ir daudz kristiešu, kuri nopietni attiecas pret savu ticību.
Piektā diena – ticība
Šajā dienā uzstājās Ungārijas prezidents Janošs Aders (János Áder), kurš sākumā dalījās savā pieredzē par vizīti Vatikānā. Viņš pievērsās arī Dieva klātbūtnes tēmai mākslā, zinātnē un ungāru poēzijā. Noslēgumā viņš informēja, ka Ungārijā no Covid-19 ir miruši 30 000 cilvēku, tā rezultātā ir palikuši vairāk nekā 600 bāreņi. Tas viņu ir mudinājis nodibināt fondu rūpēm par bāreņiem, nosaucot to priestera Ištvana Regoci (István Regőczi) vārdā. Šis priesteris starpkaru laikā rūpējās par bāreņiem un komunisma laikā bija ieslodzīts cietumā.
Vakarā nolēmu apmeklēt koncertu jauniešiem “Ákos Concert and Springtime Youth Night” (dziedātāja Akos koncerts un jauniešu vakars “Avots”) Papp László sporta arēnā ar 12,5 tūkstošiem vietu. Arī te tomēr bija vajadzīgas biļetes. Mani ielaida. Sākumā stāvēju pie pašas skatuves. Katram, kam nebija sēdvietas, bija sarūpēts saliekams un kabatā ieliekams putuplasta paliktnītis. Kad biju apsēdies uz grīdas blakus vienai klostera māsai no Ungārijas un iepazināmies, viņa bija pārsteigta un pēc brīža kaut kur aizskrēja. Pēc kāda laika pie manis pienāca viens no personāla un ierādīja sēdvietu amfiteātrī. Vēl pēc brīža mani aicināja doties uz VIP zonu, jo tur man esot ierādīta vieta. Jutos pagodināts un paklausīju.
Halle bija pārpildīta. Programmas pirmajā daļā bija Akos – viena no populārākajiem Ungārijas rokmūzikas pārstāvjiem – koncerts. Viņš dziedāja par Dievu, ticību un mīlestību. Tas bija roks, uzmodināja daudzos klātesošajos jauniešos entuziasmu un aktīvu kustēšanos, bet vienlaicīgi mudināja pacelt sirdi pretī Dievam. Otrajā daļā sporta arēna pēkšņi pārvērtās par baznīcu. Ar projektoru palīdzību skatuves fonā parādījās baznīcas logu vitrāžu aprises un sekoja slavēšana un liecības. No tām visvairāk mani uzrunāja vācietes Sofijas Kubijas (Sophia Kuby) teiktais.
Viņa ir juriste, kura ir strādājusi dažādos amatos Eiropas Savienības struktūrās, bet pašreiz vada European Dignity Watch. Tā ir organizācija, kas seko līdzi tam, kā Eiropā tiek respektēta cilvēka cieņa. Tā ir viena no organizācijām, kas iestājas par dzīvību un ģimeni. Sofija stāstīja, ka jaunībā esot bijusi neticīga un nekristīta, bet kāds viņu pārliecinājis doties svētceļojumā. Viņa negribīgi, domādama, ko gan tur darīšu, un tur būs garlaicīgi, tomēr piekritusi. Svētajā Misē mamma ieteica Sofijai Komūnijas laikā aiziet saņemt svētību. Sofija piekritusi. Ignorējot Sofijas noraidošo žestu, priesteris sniedza viņai Svēto Komūniju. Viņa norādīja, ka lūdz tikai svētību. Tad priesteris, rādot hostiju, jautāja: “Vai tici, ka tas ir Jēzus Kristus?” Viņa gribēja atbildēt: “Nē, neticu!” Taču tajā brīdī pēkšņi Sofijai likās, ka pasaulē ir tikai viņa un baltais aplītis priestera rokā, kas ir kļuvis par visa centru. Un Sofija atbildēja: “Ticu.” Priesteris ielika viņai mutē Svēto Komūniju un aizgāja. Viņa pēkšņi no neticīgas bija kļuvusi par ticīgu. Pēc gada Sofija saņēma kristību. Viņas gadījumā Dievs bija paredzējis izņēmumu, atklādamies kā lielāks par cilvēku rakstītajiem priekšrakstiem.
Noslēguma daļā uz skatuves tika uzstādīts Vissvētākais Sakraments, kāds brīdis tika veltīts adorācijai un pielūgsmei, pēc tam sekoja svētība. Mani ļoti uzrunāja, kad redzēju, kā pirmās daļas solists – rokmūziķis Akos – vispirms aktīvi piedalījās slavēšanā, bet adorācijas laikā stāvēja uz ceļiem un lūdzās kopā ar pārējiem.
Arēnā varēja skaidri manīt, ka klātesošo jauniešu dzīvēs ticība spēj organiski vienoties un nav pretrunā ar mūsdienu kultūru, šai gadījumā moderno mūziku.
Kopumā kongresa ietvaros bija pieejams ļoti daudzveidīgs kultūras notikumu klāsts, īpašu uzmanību pievēršot ne tikai ungāru, bet arī vietējo minoritāšu, piemēram, čigānu tautas mūzikai, dejām. Bieži tie notika vienlaicīgi, tāpēc visu apmeklēt un izbaudīt nebija iespējams.
Sestā diena – uzticība
Sestdiena bija ģimenes diena, un pasākumi bija iecerēti Margaretes salā uz Donavas. Tā ir ļoti plaša teritorija ar parkiem un apstādījumiem, kur pilsētnieki parasti dodas pastaigāties un atpūsties. Šoreiz salā bija tūkstošiem kongresa dalībnieku, uz skatuves bija paredzēta plaša kultūras programma, bet apkārtnē bija izvietotas vairāk nekā 70 teltis, kurās dažādas kustības, kopienas un ar Baznīcu saistītas organizācijas prezentēja savu darbību, iepazinās ar cilvēkiem, dibināja kontaktus, dažreiz arī cienāja savus ciemiņus. Bija daudz ģimeņu ar bērniem. Pie daudzām teltīm bija bērniem piemērotas aktivitātes. Atmosfēra bija priekpilna. Šai laikā izveidoju kontaktus gan ar kopienu “Shalom”, gan “Antiochia”, kā arī apciemoju mūs atbalstošās vācu organizācijas “Renovabis” telti, kur nofotografējos ar šīs organizācijas direktoru, oktobrī notiks direktoru maiņa.
Valstu nacionālie delegāti bija uzaicināti uz Ungārijas parlamentu, kur vispirms notika ekskursija, bet pēc tam kopīgas pusdienas. Parlamenta ēkā goda vietā atrodas Ungārijas pirmā karaļa svētā Stefana kronis kopā ar citiem karaļa varas atribūtiem. Kronis pēc valstiskās neatkarības atgūšanas ir atgriezies no tā pēdējās uzturēšanās vietas ASV. Gadsimtu gaitā daudzo vēsturisko peripetiju rezultātā krusts tam ir noliekts uz sāniem, un restauratori vilcinās to atjaunot, lai nenodarītu vēl lielākus postījumus. Pirms pusdienām bija iespēja kādu brīdi pabūt arī uz parlamenta ēkas balkona.
Pusdienu laikā pie galda bijām seši cilvēki, no kuriem četri bija arhibīskapi. Lai arī visi pie galda sēdošie bijām vakcinējušies, tieši arhibīskapi “tika pagodināti” ar inficēšanos ar Covid-19 izraisošo vīrusu. To izslimojām vieglā formā.
Kopumā mani pārsteidza, ka Budapeštā īsti nevarēja manīt, ka ir pandēmijas laiks. Reti kurš nēsāja maskas, protams, izņemot lidostu. Bija iespaids, ka viss ir atstāts cilvēku pašu ziņā – esat pieauguši, zināt, kāda ir situācija, paši uzņemieties atbildību par savu un līdzcilvēku drošību. Pārsteidzoši, ka, neskatoties uz šo attieksmi, Ungārija kongresa laikā atradās zema inficēšanās riska valstu saraksta lejasdaļā. Vēl zemāk Eiropas Savienības valstu vidū toreiz atradās vien Polija. Neskatoties uz to, ka valstī praktiski bez ierobežojumiem norisinājās arī citi masu pasākumi, Ungārija saglabāja šo vietu sarakstā arī pēc kongresa (pēc SPKC datiem uz 1. oktobri). Jāņem vērā gan tas, ka ungāri ir aktīvi vakcinējušies (uz 27. septembri tur bija par 13% vairāk vakcinēto iedzīvotāju nekā Latvijā), un uz kongresu atbraukušie dalībnieki bija darījuši to pašu savās mītnes valstīs. Jāatzīst, ka viņu pieeja atstāja lielu iespaidu. Bija daudz lielāka normālas dzīves sajūta.
Pēc pusdienām notika Svētā Mise. Altāris ar nojumi bija uzcelts pie parlamenta ēkas sienas. Pēc dievkalpojuma notika euharistiskā procesija ar iedegtām svecēm pa Budapeštas ielām gandrīz 5 kilometru garumā. Kad pirmie sasniedza gājiena mērķi, pēdējie tikai uzsāka ceļu. Gājienā piedalījās ap 300 000 cilvēku. Visā ceļa garumā bija uzstādīti skaļruņi, pēdējos pāris kilometros arī milzīgi ekrāni. Līdz ar to varēja viegli izsekot līdzi notiekošajam. Vienlaikus bija padomāts par drošību – ielas lielākajos krustojumos visa ceļa garumā bija nobloķētas ar policijas autobusiem, citos krustojumos – ar policijas mašīnām un speciāliem nožogojumiem. Gājiena malās līdzi gāja apsardzes dienestu vīri. Gājiens noslēdzās ar adorāciju un svētību.
Noslēgums – mīlestība
Kongresa noslēguma dienas centrālais notikums bija Svētā Mise, kuru vadīja pāvests Francisks. Man bija interesants piedzīvojums. Kad ar citiem bīskapiem devos uz dievkalpojuma vietu, izrādījās, ka manā altāra pusē visas brīvās vietas jau ir aizņemtas, atlikuši tikai Vatikāna delegācijai paredzētie krēsli. Kopā ar vienu no kardināliem pacietīgi gaidīju, kas notiks. Teicu viņam: “Pazienza!” (tulk. No itāļu valodas – pacietību!) Viena no kongresa dienām bija taču veltīta šai tēmai. Pēc kāda brīža viens no organizatoriem norādīja uz brīvu vietu otrā pusē. Izrādījās, ka tā bija pati pirmā vieta, priekšā visiem kardināliem un patriarhiem. Tikai pēc tam man priekšā nosēdās ceremoniāriji un vēlāk blakus, slēpdamies no spilgtās saules, viens no Austrumu rita patriarhiem. Līdz ar to savā pusē biju vistuvāk pāvestam. Otrā pusē goda vietā sēdēja Konstantinopoles patriarhs Bartolomejs I.
Visa kongresa laikā mani patīkami pārsteidza tas, cik ļoti lielā harmonijā bija Euharistijas godināšana, tradicionālās lūgšanas un gregoriāniskie dziedājumi ar mūsdienīgumu. Organizatoriem bija ļoti labi izdevies mūsu ticības tradicionālo pamatsaturu izteikt mūsdienīgās formās.
Lūgšana
Noslēgumā vēlos pievienot mazliet atjauninātu pirms kongresa izplatīto lūgšanu par tā garīgajiem augļiem:
Debesu Tēvs, ikvienas dzīvības avots! Sūti mums savu Svēto Garu, lai mēs arvien labāk pazītu un iemīlētu Jēzu Kristu, kurš ir klātesošs Euharistijā un kurš atdeva sevi par mums! Viņš ir mūsu Kungs un mūsu Skolotājs, mūsu draugs un mūsu barība, mūsu dziedinātājs un mūsu miers. Dod mums drosmi, lai mēs varētu aiznest viņa spēku un prieku ikvienam cilvēkam! Dari, lai aizvadītais Euharistiskais kongress veicinātu visas ticīgo kopienas, mūsu pilsētu un mūsu tautas, Eiropas un visas pasaules garīgo atmodu!
Marija, jaunās evaņģelizācijas zvaigzne, lūdz par mums! Āmen.
Arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs
