“Mēs nevaram nerunāt par to, ko redzējām un dzirdējām” (Apd 4, 20)
Dārgie brāļi un māsas,
Kad esam piedzīvojuši Dieva mīlestības spēku un atzinuši Viņa tēvišķo klātbūtni mūsu personiskajā un kopienas dzīvē, tad nevaram rīkoties citādāk, kā sludināt un dalīties ar to, ko redzējām un dzirdējām. Jēzus attiecības ar mācekļiem un Viņa cilvēcība, kā tas ir atklāts Iemiesošanās noslēpumā, Evaņģēlijā un Lieldienu noslēpumā, parāda mums, cik ļoti Dievs mīl mūsu cilvēcību un padara par saviem mūsu priekus un ciešanas, mūsu cerības un bažas (sal. Gaudium et Spes, 22). Viss Kristū mums atgādina, ka Viņš labi zina pasauli, kurā dzīvojam, un tās vajadzību pēc pestīšanas un aicina mūs aktīvi iesaistīties misijā: “Tāpēc ejiet uz ceļu krustojumiem un aiciniet kāzās visus, ko sastapsiet” (Mt 22, 9). Neviens nav svešinieks, nevienam nevajadzētu justies tālu vai atšķirtam no šīs līdzjūtīgās mīlestības.
Apustuļu pieredze
Evaņģelizācijas vēsture sākas ar Kunga dedzīgo vēlmi uzrunāt un veidot draudzīgu dialogu ar katru cilvēku, lai kur viņš arī būtu (sal. Jņ 15, 12-17). Apustuļi ir pirmie, kas mums to izstāsta; viņi atceras pat dienu un stundu, kad tie pirmo reizi satika Viņu: “Tas bija ap desmito stundu” (Jņ 1, 39). Kunga draudzības piedzīvošana un skatīšanās, kā Viņš dziedina slimos, ēd ar grēciniekiem, pabaro izsalkušos, tuvojas izstumtajiem, pieskaras nešķīstajiem, identificējas ar trūcīgajiem, aicina uz Kalna svētībām un māca jaunā un autoritatīvā veidā, atstāj uz viņiem neizdzēšamu zīmi, raisot apbrīnu, patiesu un nesavtīgu prieku kā arī dziļu pateicības sajūtu. Pravietis Jeremija apraksta šo pieredzi kā dedzinošo uguni, ar kuru Kungs ir aktīvi klātesošs mūsu sirdīs un mudina uz misiju, neskatoties uz upuriem un pārpratumiem, ko tā var nest līdzi (sal. 20, 7-9). Mīlestība vienmēr ir kustībā un mudina mūs dalīties ar šo brīnišķīgo un cerības pilno vēsti: “Mēs atradām Mesiju!” (Jņ 1, 41).
Ar Jēzu arī mēs esam redzējuši, dzirdējuši un piedzīvojuši, ka var būt citādāk. Jau tagad Viņš mums ir atklājis nākamos laikus, atgādinot mums par bieži aizmirsto mūsu cilvēcības dimensiju, proti, ka “esam radīti pilnībai, ko varam atrast vienīgi mīlestībā” (Fratelli Tutti, 68). Jaunie laiki modina ticību, kas ir spējīga iedvesmot jaunas iniciatīvas un veidot sieviešu un vīriešu kopienas, kuras, mācoties pieņemt savu un citu trauslumu, veicina brālību un sociālo draudzību (sal. turpat, 67). Baznīcas kopiena atklāj savu skaistumu ikreiz, kad ar pateicību atceras, ka Kungs ir pirmais mūs mīlējis (sal. 1 Jņ 4, 19). “Īpašā Kunga mīlestība pārsteidz mūs un pārsteidz tieši ar savu dabu – tā nevar piederēt vai būt uzspiesta [… ] Tikai tā nesavtības brīnums, nesavtīga sevis dāvāšana var uzplaukt. Misionāro degsmi nevar iegūt ar argumentāciju vai aprēķiniem. Ieiešana „misijas stāvoklī” izriet no pateicības sajūtas” (Vēstule Pontifikālajām Misiju apvienībām, 2020. gada 21. maijs)
Tomēr ne vienmēr bija viegli laiki. Pirmie kristieši sāka savu ticības dzīvi naidīgos un grūtos apstākļos. Atstumtība un apcietinājumi, iekšējā un ārējā pretestība, šķiet, bija pretrunā ar to, ko viņi bija redzējuši un dzirdējuši, un pat noliedza to. Tomēr tā vietā, lai grūtības vai apstākļi mudinātu atkāpties vai noslēgties sevī, visas problēmas, konfliktus un grūtības viņi pārvērta par misijas iespējām. Ierobežojumi un apstākļi kļuva par priviliģētu iespēju, lai visu un visus svaidītu Kunga Garā. Nekas un neviens netika atstāts bez atbrīvojošā vēstījuma.
Mums ir spilgtas liecības par to Apustuļu darbu grāmatā, kas misionāriem-mācekļiem vienmēr ir pie rokas. Šajā grāmatā varam lasīt, kā izplatās Evaņģēlija smarža, kad to sludina, rosinot prieku, ko var dot vienīgi Gars. Apustuļu darbu grāmata māca mums izturēt grūtības, turoties pie Kristus, lai augtu “pārliecībā, ka Dievs spēj rīkoties jebkurā situācijā, pat šķietamu neveiksmju gadījumos”, zinot, ka “visi, kas uztic sevi Dievam, nesīs augļus” (Evaņģēlija prieks, 279).
To pašu varam teikt arī par mums: mūsu laiki nav viegli. Pandēmija ir izcēlusi gaismā un saasinājusi sāpes, vientulību, nabadzību un netaisnību, ko piedzīvo tik daudzi cilvēki. Tā atmasko mūsu viltus drošības sajūtu un atklāj mūsu vidū klusi augošo sašķeltību un polarizāciju. Vājākie un neaizsargātākie vēl spēcīgāk izjūt savu bezspēcību un trauslumu. Mēs esam piedzīvojuši apjukumu un vilšanos, izjutuši nogurumu; neesam arī bijuši imūni pret augošajām negācijām, kas apslāpē cerību. Tomēr mēs “nesludinām paši sevi, bet gan Kungu Jēzu Kristu un mūs kā jūsu kalpus caur Jēzu” (2 Kor 4,5). Tāpēc mūsu kopienās un mūsu ģimenēs mēs varam dzirdēt spēcīgo dzīvības vārdu, kas atbalsojas mūsu sirdīs un sludina: “Viņa šeit nav. Viņš ir augšāmcēlies!” (Lk 24, 6) Šis ir cerības vārds, kas lauž jebkādu determinismu, nolemtību, un tiem, kas ļauj tam sevi uzrunāt, tiek dāvāta brīvība un drosme, kas nepieciešama, lai celtos un radoši meklētu visus iespējamos veidus, kā parādīt līdzjūtību, Dieva “sakramentālo” tuvību mums, tuvību, kas nevienu neatstāj ceļa malā.
Šajās pandēmijas dienās, kad veselīgas sociālās distancēšanās vārdā ir kārdinājums slēpt un attaisnot vienaldzību un apātiju, ir īpaša nepieciešamība pēc līdzjūtības misijas, kas šo nepieciešamo distancēšanos pārveido par iespēju satikties, rūpēties un virzīties uz priekšu. “Ko mēs redzējām un dzirdējām” (Apd 4, 20), žēlsirdība, ko piedzīvojām, var kļūt par uzticamu atskaites punktu, kas atjauno spēju aizrautīgi veidot “piederības un solidaritātes kopienu, kas ir mūsu laika, enerģijas un resursu vērta” (FratelliTutti, 36). Kunga Vārds ik dienu pasargā mūs no aizbildinājumiem, kas vedina noslēgties visgļēvākajā skepticismā: “Nekas nemainās, viss paliek pa vecam”. Tiem, kas jautā: „Kāpēc gan man būtu jāatsakās no savas drošības, savām ērtībām un iepriecinājumiem, ja es tam neredzu nekādu nopietnu rezultātu?”, mūsu atbilde ir nemainīga: “Jēzus Kristus ir uzvarējis grēku un nāvi, ka Viņš ir visvarens. Jēzus Kristus patiešām dzīvo” (sal. Evaņģēlija prieks, 275) un vēlas, lai mēs esam dzīvi, brālīgi un spējīgi pieņemt, kā arī dalīties ar šo cerību. Mūsdienu situācijā ir steidzami nepieciešami cerības misionāri, kuri, saņēmuši Kunga svaidījumu, pravietiski atgādinātu, ka nevar izglābties viens pats.
Līdzīgi kā apustuļi un pirmie kristieši arī mēs varam teikt ar pilnu pārliecību: “Mēs nevaram nerunāt par to, ko redzējām un dzirdējām” (Apd 4, 20). Viss, ko esam saņēmuši no Kunga, ir domāts, lai to liktu lietā un brīvi dalītos ar citiem. Gluži kā apustuļi redzēja, dzirdēja un skāra Jēzus pestījošo spēku (sal. 1 Jņ 1, 1-4), arī mēs varam ik dienas pieskarties ciešanu un godības pilnajai Kristus miesai; varam rast drosmi dalīties ar visiem satiktajiem par cerības pilno nākotni un drošu pārliecību, ka Kungs vienmēr ir mūsu pusē. Kā kristieši, mēs nevaram paturēt Kungu tikai sev: Baznīcas evaņģelizējošā misija rod redzamo piepildījumu pasaules pārveidošanā un rūpēs par radību.
Ielūgums katram no mums
Šī gada Pasaules Misiju dienas tēma – “Mēs nevaram nerunāt par to, ko dzirdējām un redzējām” (Apd 4, 20) – ir aicinājums katram no mums uzņemties atbildību un darīt zināmu citiem to, ko nesam savā sirdī. Šī misija raksturo Baznīcu un vienmēr bijusi tās identitātes pamatā, jo “pastāv, lai evaņģelizētu” (Sv. Pāvils VI, Evangelii Nuntiandi, 14). Kad mēs izolējamies vai noslēdzamies mazās grupās, mūsu ticības dzīve vājinās, zaudē pravietisko spēku un spēju brīnīties un pateikties. Pēc savas dabas, ticības dzīve prasa arvien lielāku atvērtību, lai sasniegtu ikvienu jebkurā vietā. Pirmos kristiešus, tālu no padošanās kārdinājumam kļūt par elitāro grupu, iedvesmoja Kungs un Viņa jaunās dzīves piedāvājums iet pie tautām un liecināt, ko viņi ir redzēja un dzirdēja: Dieva Valstība ir tuvu. Viņi to darīja ar dāsnumu, pateicību un cēlsirdību, raksturīgu tiem, kas sēj sēklu, zinot, ka viņu pūļu un upuru augļus baudīs citi. Man patīk doma, ka “vistrauslākie, ierobežotākie un ievainotākie var būt savā veidā misionāri, jo labajā var vienmēr dalīties, pat ja tas pastāv līdzās daudziem ierobežojumiem” (Kristus dzīvo, 239).
Pasaules Misiju dienā, ko mēs svinam priekšpēdējā oktobra svētdienā, mēs ar pateicību atceramies visus, kuri ar savas dzīves liecību ir palīdzējuši mums atjaunot no kristības izrietošo apņemšanos būt par dāsniem un priecīgiem Evaņģēlija apustuļiem. Īpaši atcerēsimies tos, kuri ir atstājuši savu dzimteni un ģimeni, lai apņēmīgi nestu Evaņģēliju visām tautām un tālām pilsētām, kur tik daudzas dzīvības slāpst pēc svētības.
Pārdomājot viņu misionārās liecības, mēs esam iedvesmoti paši būt drosmīgi un lūgt “pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā” (Lk 10, 2). Mēs zinām, ka aicinājums uz misiju nepieder pagātnei un nav romantisks pārpalikums no agrākiem laikiem. Arī šodien Jēzum vajag sirdis, spējīgas īstenot aicinājumu kā patiesu mīlestības stāstu, kas liek doties uz pasaules nomalēm un kļūt par līdzjūtības vēstnešiem un instrumentiem. Viņš aicina ikvienu, kaut arī ne visus vienādi. Mēs atceramies, ka nomales atrodas mums tuvu, mūsu pilsētu centros vai mūsu pašu ģimenēs. Mīlestībā pastāv universālas atvērtības aspekts, kas ir drīzāk eksistenciāls, nevis ģeogrāfisks. Vienmēr, bet īpaši šajos pandēmijas laikos, ir ļoti svarīgi paplašināt savu draugu loku un sasniegt tos, kuri, kaut gan ir fiziski tuvu mums, tomēr nav iekļauti mūsu “interešu lokā” (sal. Fratelli Tutti, 97). Būt misijā nozīmē censties just, kā Jēzus Kristus jūt, ticēt ar Viņu, ka tas, kurš ir man blakus, ir arī mans brālis un māsa. Lai Viņa līdzjūtīgā mīlestība aizskar mūsu sirdis un veido mūs visus par patiesiem misionāriem-mācekļiem.
Lai Marija, pirmā misionāre-mācekle, stiprina visos kristītajos vēlmi būt par pasaules sāli un gaismu mūsu zemēs (sal. Mt 5, 13-14).
Romā, Svētā Jāņa Laterāna bazilikā, 2021. gada 6. janvārī, Kunga Epifānijas svētkos
