17. oktobrī Universālā Baznīca katrā diecēzē ir sākusi sinodālā ceļa pieredzi. Tas ir sagatavošanās posms Bīskapu sinodei, kas Romā norisināsies 2023. gadā. Vārdu salikums “sinodālais ceļš” šķiet kaut kas vēl nezināms un svešs, tāpēc aicinājām uz sarunu priesteri Paulu Kļaviņu, kurš ir atbildīgs par sinodālā ceļa pieredzes norisi Rīgas arhidiecēzē, kā arī ir sinodālā ceļa koordinācijas centra vadītājs. Sarunas sākumā viņš norāda, ka sinodālā jeb kopīgā ceļa pieredzi mēs katrs jau īstenojam, paši nemaz to neapzinoties, jo visi kaut kur virzāmies, dodamies. Un tas arī ir kopīgs ceļš.
Ko īsti nozīmē vārdu salikums sinodālais ceļš?
Mēs visi esam attīstībā, nekad nestāvam uz vietas. Tā ir cilvēciska pieredze, ka ar retiem izņēmumiem esam nemitīgā kustībā visu laiku. Tāpat ir garīgās lietās – visu laiku esam attīstībā, mums pieaug zināšanas, pieredze. Tas notiek visu dzīvi, taču jautājums ir par to, vai tā ir pozitīva vai negatīva pieredze, vai tā informācija mums palīdz vai nē. Varbūt paiet gadi līdz saprotam, ka zināšanas un pieredze, ko reiz guvām, mums noder. Tēvs Pentjušs reiz sacīja, ka nepastāv morāli neitrāli akti. Pat ja lasām avīzi vai dzeram kafiju, viss ir vērsts vai nu uz labo, vai slikto. Mēs tikai to nevaram konkrētajā brīdī uztvert. Tas parādās mūsu atsevišķo darbību kopsakarību rezultātā. Ar laiku to saprotam, konstatējam sirdsapziņā. Vai nu ejam uz priekšu morāli, vai uz ļauno, regresājam. Arī ticību vai nu attīstām vai neattīstām, sevi ceļam vai degradējam.
Mēs ik dienu esam ceļā, un tāpat ir Baznīcas dzīvē. Ir svarīgi saprast, ka mēs esam Baznīca. Tā nav tikai institūcija, to neveido tikai garīdznieki – visi esam Baznīca. Tas ir izejas moments. Kā Dieva Tauta ejam ģeogrāfiski uz dievnamu, pie dievgalda, pie altāra. Tā ir elementāra kristieša prakse un pamatu pamats. Tas ir virziens, ceļš. Ceļš ir arī Kristībā saņemto tikumu – ticības, cerības un mīlestības – attīstīšana.
Sinodālā ceļa sakarā jānorāda, ka pāvests Francisks un Baznīca nevēlas, lai kāds no augšas diktētu šo ceļu, kustību. Te ir runa par Svētā Gara virzītu procesu, kas savā būtībā visu laiku īstenojas. Mūsu izaicinājums ir dalīties par to, runāt par to, un – vēl svarīgāk – ieklausīties vienam otrā. Uz to aicina pāvests. Mēs visu laiku varam būt kopā, piemēram, rindā pie kases, bet nerunāt. Parasti ar šiem cilvēkiem nerunājam, jo viņi mums ir sveši. Tāpēc tagad Baznīca piedāvā šo satikšanās, dalīšanās, ieklausīšanās pieredzi, kuras laikā mēs nestrīdētos par vakcināciju, Baznīcas un valsts attiecībām, par to, kuram ir vai nav taisnība, kurš ir vairāk vai mazāk izglītots, vai arī kurš domā vai nedomā pareizi. Sinodālā ceļa laiks nav domāts strīdiem un diskusijām, bet laiks, lai ieklausītos otrā un dalītos, īpaši ar tiem, ar kuriem ikdienā nerunājam, piemēram, atstumtajiem, neaktīvajiem, nosodītajiem utml. Tas ir tāpēc, lai mēs sevi pārvarētu un saprastu, ka viņi arī pieder pie mūsu kopīgā ceļa.
Ja tā ir pieredze, kuru jau neapzināti īstenojam, tad kāpēc tieši šobrīd tiek piedāvāts sinodālais ceļš?
Sinodes ir notikušas jau 2000 gadus. Pārsvarā tās ir bijušas tā saucamās vietējās sinodes. Latvijas vēsturē tās ir bijušas četras vai piecas, sākot no Livonijas laikiem. Parasti tās sasauca pēc vispārējiem vai ekumeniskiem konciliem, lai izstāstītu, ko koncili pieņēmuši, un izstrādātu vietējo pastorālo stratēģiju koncila lēmumu īstenošanai.
Pēdējā laikā ir bijušas bīskapu sinodes, kuras sasauc pāvests. Kopš 1967.gada diezgan regulāri tās notikušas par dažādām tēmām – par priesteriem, katehizāciju, ģimenēm, Grēksūdzes sakramentu, lajiem, priesteru audzināšanu, konsekrētām personām, bīskapiem, bija arī reģionālās pa kontinentiem. Šajā gadsimtā pāvests Benedikts XVI sasauca sinodi par Dieva Vārdu, Euharistiju, Francisks – otro sinodi par ģimeni, pēc kuras iznāca apustuliskais pamudinājums “Amoris Laetitia”, par jauniešiem, pēc kuras iznāca “Cristus Vivit”.
2023. gadā ieplānotā sinode ir par sinodālismu, kas nekad vēl nav bijis, jo līdz šim tās notika vairāk par konkrētām tēmām, nekā pašu Baznīcas pieredzi. Tās nosaukums ir: “Par sinodālu baznīcu. Kopība, līdzdalība, misija.” Tā kā sinode Romā būs par sinodālismu, mums šis sinodālisms, pēc pāvesta domām, ir jāsāk vietējā līmenī, lai nenotiek tā, ka bīskapi dalās tikai savā pieredzē. Viņaprāt, šajā sinodē jābūt integrētai visas Dieva tautas pieredzei. Tāpēc notiek gatavošanās, ieviešot sinodālā ceļa pieredzi, kas diecēzēs plānota līdz 2022. gada marta beigām. Aprīlī šī pieredze tiks apkopota, bet, sākot ar maiju, tiks nodota bīskapu konferencēm, pēc tam tiks apkopota Eiropas un pasaules līmenī.
Jūs stāstījāt par dokumentiem, kas ir iznākuši pēc iepriekšējām bīskapu sinodēm. Vai tāds būs arī pēc 2023. gada sinodes?
Parasti gandrīz pēc visām sinodēm tiek izdoti apustuliskie pamudinājumi, kas nav likumdošanas dokuments vai konstitūcija, bet tikai pamudinājums. Varbūt tas šoreiz neiznāks. Ir dzirdēta ierosme, ka tas, kas tiks pārrunāts sinodē, pēc tam tiks atkal izvērtēts vietējā situācijā. Tas nozīmē, ka pieredze, kuru mēģinām apkopot vietējās Baznīcās, vēlāk tiks integrēta un salīdzināta ar materiāliem, kas tiks izdoti vispārīgā līmenī pēc bīskapu sinodes.
Īstenībā bīskapu sinode nav lēmēj-, bet padomdevējorgāns, kas sniedz padomus pāvestam un arī Dieva tautai. Taču, ja kāds dokuments arī iznāks, tas visdrīzāk būs 2024. vai 2025. gadā. Varbūt arī pie mums pēc tam norisināsies vietējā sinode, kur varētu ņemt vērā šo pieredzi. Taču vēlreiz jāatzīst, ka diemžēl pandēmijas dēļ šī pieredze Latvijā būs ļoti ierobežota. Diemžēl daudziem varbūt paies garām. Mēs mēģinām atvērt cilvēkus šai pieredzei, izraisīt interesi un entuziasmu, bet šajā situācijā tas ir sarežģīti, jāņem vērā ierobežojumi un epidemioloģiskie apstākļi.
Šajos apstākļos tieša tikšanās, ieklausīšanās, kas ir ļoti būtiskas sinodālā ceļa sastāvdaļas, diemžēl ir apgrūtinātas. Ārkārtējos apstākļos var notikt attālināta tikšanās un dalīšanās, bet daudziem nav interneta izmantošanas iemaņu. Varētu veikt rakstiskas aptaujas, taču to nav jāuzskata par parastu un normatīvu sinodālo pieeju.
Vai pareizi saprotu, ka Latvijas līmenī tagad runājam par sinodālo ceļu tikai Rīgas arhidiecēzē?
Esmu atbildīgs par šī ceļa norisi Rīgas arhidiecēzē. Tāpēc nevaru runāt par citām diecēzēm. Ir vispārējās sinodālā ceļa normas, un visur šī pieredze noritēs līdzīgi, bet, iespējams, atšķirsies praktiski nosacījumi. Mūsu arhibīskaps vēlas, lai lielākajās draudzēs sinodālās tikšanās notiek divas reizes mēnesī. Taču ir skaidrs, ka pandēmijas dēļ tas nebūs viegli īstenojams. Tikšanās plānojam arī katedrālē, bet nezinām, kā tas vēl konkrēti īstenosies.
Kuras ir lielākās draudzes?
Normas paredz, ka draudzes var apvienoties. Mazākās draudzes vai misiju punkti var apvienoties, bet jautājums, kā šie cilvēki patreizējos Latvijas apstākļos var tikties. Tas ir loģistikas, telpu jautājums. Lielākās ir baznīcas Rīgā, dekanāta draudzes, kur ir lielāki dievnami. Taču kopumā šis jautājums ir jāizšķir prāvestam un viņa pastorālajai komandai, lai saprastu, kā tikšanās un šo pieredzi kopumā organizēt. Dekāni var apvienot draudzes. Neko nevēlamies uzspiest, bet ļaut prāvestiem un dekāniem pašiem izvērtēt situāciju un savas iespējas. Svarīgi, lai pēc tam iegūstam no jebkuras draudzes vai dekanāta atgriezenisko saiti un liecības. Vēlamies, lai pieredze tiek apkopota ne tikai Rīgā, bet visā diecēzē, arī no mazajām draudzēm.
Mēs sinodālā ceļa koordinācijas centrā strādājam pie bukletiem un jautājumiem pēc prioritātēm, nevis organizatoriskas dabas jautājumiem. Un prioritāte ir ieklausīties, pieņemt otru, apzināties, kas ir mans garīgā ceļa biedrs. Domājam, ka tikšanās var organizēt arī attālināti, bet problēma būs tā, ka tad nebūs tiešās saskarsmes. Cilvēki var izpaust viedokli, to var darīt arī aptaujās, bet jāsaprot, tas nav parastais sinodālais ceļš. Parastais sinodālais ceļš, par ko runā pāvests, ir tieša satikšanās, otrkārt, ieklausīšanās, treškārt, izšķiršanās par to, ko darīsim tālāk, kāds ir kopīgais satikšanās rezultāts. Tiešām nezinu, kā tas izvērtīsies. Ja nebūs iespējama tiešā saskarsme un patiesa līdzdalība, tad no tā cietīs mūsu nākotnes Baznīca, tās attīstība.
Tas ir liels izaicinājums iesaistīt cilvēkus ne tikai sinodālajā ceļā, bet arī darīt viņus līdzdalīgus draudžu dzīvē. Prāvests nevar viens pats pārvarēt visas draudzes grūtības, emocionālās, arī finansiālās, kas saistītas ar tēriņiem. Tās ir pārvaramas tikai ar līdzatbildību, iesaisti. Draudze nesastāv tikai no prāvesta, un dievnams nepieder prāvestam. Dievnams ir visai tautai, kur sastopam Dievu Viņa Vārdā un Euharistijā. To varam tikai mēģināt aizvietot ar internetu. Bet sakramentāli tas nekad nebūs aizvietojams – Vārds, kas tiek pasludināts, un Miesa un Asinis, kas tiek pieņemta dievgaldā.
Kā Jums šķiet, vai prāvesti un arī ticīgie ir gatavi aktīvi iesaistīties?
Pagaidām ir pārāk agri par to runāt, jo notiek vēl gatavošanās. Koordinācijas centrā ir cilvēki, kas gatavi atbalstīt, koordinēt, novērtēt sinodālā ceļa procesu. Esam gatavi palīdzēt, atbildēt uz jautājumiem, iespēju robežās apmeklēt draudzes, stāstīt par sinodālo ceļu. Taču jāatzīst, ka motivācija Baznīcā Latvijā tiešām ir liela problēma.
Kāpēc, Jūsuprāt?
Uzskatu, ka problēmu pamatā nav tikai cilvēciskie faktori, respektīvi, ka esam tendēti uz savrupību un diezgan lielu pasīvismu. Arī teoloģiski nav bijusi pieredze ar Dieva Vārdu, apziņa par Baznīcas teoloģijas jautājumiem, Vatikāna II koncila jautājumiem. Vatikāna II koncila dokumentus mēs izdevām, bet tie nav sistemātiski izklāstīti vietējās baznīcās. Sinodālā ceļa pamats ir Vatikāna II koncils, kas runā par Baznīcu kā Dieva tautu, svētceļojošo Baznīcu, Baznīcu kā kopību. Tā kā nav bijusi izvērsta katehēze par šīm tēmām, motivācija apgūt šo koncilu, tagad ar ātru izrāvienu to ir grūti darīt. Tā kā koncila jautājumi nav tikuši pietiekami aktualizēti, cilvēkiem joprojām ir uztvere, ka Baznīca ir institūcija, garīdznieki, bet nav apziņas, ka Baznīca ir Dieva tauta, ka katrs nokristītais ir Baznīcas loceklis un veido Baznīcu. Tas ir viens no lielākajiem šķēršļiem.
Mēs nemeklējam kādu grēkāzi, bet tas ir vēsturiski izveidojies process, kurš mums ir jāpārvar. Ja mēs ignorēsim un neņemsim vērā Vatikānā II koncilu un ignorēsim šīs iniciatīvas, mūsu Baznīcas atjaunotne nav iespējama. Šajā straujajā un mainīgajā pasaulē un sabiedrībā atkārtot līdzšinējās formulas un pastorālās prakses nav pietiekoši, ir teicis pāvests. Mums visiem jāsanāk kopā, lai varam Svētajā Garā ar Dieva Vārda palīdzību izšķirt vislabāko kopgaitu, kas mūs virzītu uz priekšu. Virzītu mūs šeit, Latvijā, nevis kaut kur citur. Ja mēs pārņemam materiālus, kā tas bieži vien notiek, no ārzemēm, vienkārši pārtulkojot un ieviešot ārzemju prakses, tas parasti nedarbojas. Tas, kas darbojas citās zemēs, nedarbojas pie mums.
Pastorālās pieejas un atjaunotnes virzieni mums ir jāizšķir šeit un tagad Latvijā ar Svēto Garu un Dieva Vārdu, nevis automātiski jāpārņem no ārzemēm. Kļūdāmies, domājot, ka, atražojot to, kas ir ārzemēs, sniedzam pietiekoši atbilstošu virzienu Dieva tautai.
Pāvests runā arī par citiem šķēršļiem, kas var ietekmēt iesaisti sinodālā ceļa pieredzē un tā gaitu. Viens no tiem ir formālisms, kad, piemēram, pandēmija tiek izmantota kā attaisnojums vai izskan doma – gan jau citi zinās labāk par mums. Otrs šķērslis ir pašapmierinātība, kad esam pieraduši darboties kā līdz šim, uzskatām, ka zinām visu labāk, un domājam, ka nekas jauns mums nav nepieciešams.
Kā šādā situācijā tomēr ieinteresēt cilvēkus, mudināt viņus aktīvi iesaistīties sinodālā ceļa pieredzē, palīdzēt viņiem sajusties līdzatbildīgiem?
Tam jānotiek uz cilvēcisko attiecību pamata. Tas būtu jādara tiem, kas jau piedalās. Viņi varētu uzrunāt kaimiņus, paziņas, radiniekus, arī darba kolēģus. Pirmkārt, tam jānotiek ģimenēs. Svarīgi lai sievas vīriem vai otrādi aktualizētu šo jautājumu, ieinteresētu jauniešus.
Protams, ir daudz cilvēcisku, pastorālu, katehētisku iemeslu, kāpēc nebūs viegli iesaistīt cilvēkus. Cilvēki nav pieraduši iesaistīties. Tāpēc domāju, ka visefektīvākais veids tiešām ir cilvēcisku kontaktu ceļā uzrunāt tuviniekus, kaimiņus, kolēģus, uzsverot, ka šī pieredze un katra viedoklis ir svarīgs Latvijai un Baznīcas nākotnei. Protams, ja pašā cilvēkā nav atvērtības šim ceļam, tad viņš nevar ieinteresēt otru.
Baznīcai ir jābūt par kopības, sadraudzības, miera ostu šajā satrauktajā, polarizētajā ideoloģiski konfliktējošajā pasaulē, jo cilvēki ļoti cieš no ideoloģijām, konfliktiem, viņi ir nomākti. Mūsdienās plaukst arī populisms, kas iestājas pret izšķiršanu un ieklausīšanos, jo populismā jau ir gatavas atbildes uz gataviem jautājumiem, tāpēc nekas vairs nav nepieciešams. Un tieši to mēs nevēlamies. Vēlamies, lai sinodālajā ceļā iesaistās iekšēji atvērti cilvēki, kas ir gatavi uzklausīt un dalīties, nevis konfliktēt, ienest savu ideoloģiju, mācīt citus.
Vai pareizi saprotu, ka šīm tikšanās reizēm draudzēs sinodālā ceļa ietvaros tiek piedāvāts pārrunāt un dalīties par desmit dažādām tēmām?
Pāvests piedāvā konkrētus jautājumus, kuri sinodālā ceļa ietvaros ir draudzēs vai citos kontekstos izrunājami. Veidojam bukletus ar vienkāršotiem jautājumiem, lai tēmas būtu aktuālākas un saprotamākas draudzēm, jauniešiem, ģimenēm, laju kustībām, dažādām cilvēku kategorijām. To darām, lai cilvēkiem būtu lielāka iespēja dalīties.
Tēmas prāvesti vai tikšanās vadītāji var apvienot, vispirms pārrunājot aktuālākās, īpaši, ja nav iespējams visas aptvert. Kā jau sacīju, vissvarīgākais šajā procesā ir dalīšanās, lai var izteikties ikviens. Arī tie, kuri parasti runā mazāk, kas ir intraverti. Tas būs tikšanās organizatoru liels izaicinājums!
Tikšanās (vai nu tā būtu attālināta, vai iespēju robežās klātienē) laikā draudzē dalīšanās procesam jābūt piefiksētam rakstiski ar pozitīvām, negatīvām, jauktām reakcijām. Tie būtu pieturas punkti, jo negribam procesu sarežģīt un apgrūtināt, jo pēc tam pierakstītais materiāls būs jāapkopo.
Protams, pandēmijas apstākļos satikšanās reizes nebūs tik biežas, kā mēs gribētu. Daudzas lietas būs atkarīgas no draudžu, prāvestu iespējām, cilvēku atsaucības un motivācijas.
Sinodālā ceļa pieredze ir garīga pieredze, kuru jau īstenojam un pieredzam, bet mums vajag satikties un dalīties, lai apkopotu un atstātu par to liecību. Draudzēs plānots to darīt šo tikšanos laikā. Manā uztverē tas nav nekas ārkārtējs, mēs tikai neesam pieraduši to darīt.
Kā un vai jau draudzēs pārrunātie jautājumi, apkopotā informāciju būs noderīga? Vai draudzes, izanalizējot šo informāciju, varēs kaut kādā veidā reaģēt un ieviest jauninājumus vēl pirms tā tiks nodota tālāk diecēzes un vēlāk arī pasaules līmenī?
Jā, to varēs draudzes izmantot arī savām vajadzībām! Baznīcas likumi paredz, ka sinodālas vai līdzdalības struktūras ir dibināmas katrā draudzē. Runāju par draudzes pastorālajām vai finansiālajām padomēm. Arī arhibīskaps ir vēlējies, lai šādas sinodālas struktūras draudzēs būtu. Mēs tās saucam par līdzdalības vai pārstāvniecības struktūrām. Tādām būtu jābūt katrā draudzē. Tās veicinātu līdzdalību draudzē, risinātu ne tikai pastorālās, bet arī finansiālās un ekonomiskās problēmas. Šīs struktūras mums palīdzētu, bet diemžēl daudzviet tās nav izveidotas. Šī pieredze, kas tagad tiek piedāvāta, varētu veicināt to izveidošanos.
Ilgtermiņā, kad būs sinodes gala slēdzieni, mēs vēlamies atgriezties pie mūsu pieredzes un to izvērtēt. Tāpēc būtu vērts to pierakstīt un glabāt draudzē, kūrijā, lai tā netiktu iznīcināta, lai to varam analizēt, uzlabot, domāt, ko darīt, lai mēs ietu kopsolī ar visu Baznīcu. Mēs te runājam par ticības pieredzi (sensus fidei), par kuru runā Vatikāna II koncils. Tā nav tikai cilvēciska, bet ticības pieredze, kopīgā ceļa pieredze, kur mūsu individuālā ticība saskaņojas ar Baznīcas ticību. Sensus fidei ir ticības nojausma, kas ir katrā kristietī, tikai to vajag attīstīt kopīgajā pieredzē. Tā ir dāvana, ko saņemam Kristībā, bet tā var īstenoties tikai kopīga ceļa pieredzē, kad mūsu individuālā ticība, kas bieži vien ir nepilnīga, ir saskaņota ar Baznīcas ticību.
Vai tad, kad tiks apkopts draudzēs pārrunātais, arī diecēzes pieredze, ticīgie varēs iepazīties ar šo informāciju?
Par to lēmumu pieņems arhibīskaps. Dokuments, kas apkopos informāciju par sinodālā ceļa pieredzi diecēzē, tiks izstrādāts aprīlī, un tas būs pietiekami vispārīgs un aptverošs materiāls, ko, manuprāt, varētu publicēt. Bet pagaidām par to ir pāragri runāt.
Runājot par draudzēm, tur katra tikšanās reize tiek protokolēta, taču, lai nodrošinātu konfidencialitāti un izvairītos no tā, ka cilvēki varētu sevi identificēt, tikšanos laikā netiek uzņemti audio vai video materiāli. Tāpēc arī protokols, pēc manām domām, nebūtu publiskojams. Tas tiks izmantots pēc tam kopīgā materiāla izveidei.
Noslēgumā vēlējos zināt, kādos gadījumos cilvēki var vērsties sinodālā ceļa koordinācijas centrā un kādā veidā centrs var palīdzēt?
Vērsties var jebkādos jautājumos, kas attiecas uz sinodālo pieredzi. Tie ir organizatoriskie, teoloģiskie, arī psiholoģiskie un citi jautājumi. Ja ir jautājumi, tas nozīmē, ka cilvēkiem ir interese. Tā ir pozitīva iezīme. Ja būs jautājumi attiecībā uz lieliem konfliktiem vai neskaidrībām, tad, iespējams, kāds no koordinācijas centra aizbrauks uz konkrēto draudzi vai dekanātu. Informācijai elektroniski prāvestiem nosūtīsim arī bukletus. Tos, līdzīgi kā citus sinodālā ceļa materiālus, rakstus, ziņas par sinodālā ceļa norisi un vadlīnijas, varēs atrast vietnes katolis.lv sadaļas “Baznīca” apakšsadaļā “SINODĀLAIS CEĻŠ”. Tur ir arī pieejami Rīgas arhidiecēzes sinodālā ceļa koordinācijas centra KONTAKTI.
Sinodālo ceļu šobrīd ejam lēnāk nekā gribētos, taču Svētais Gars vada un rosina Baznīcu viņas ceļā. Diemžēl pandēmijas, vakcinācijas un citu ar to saistīto jautājumu dēļ pastāv objektīvie šķēršļi, kas nav atkarīgi no mums. Protams, no tā paši ciešam, bet šī ir atjaunotnes iespēja, kura mums jāizmanto, nevis jānoraksta kaut kādu savu iedomu dēļ.
Ja kādam rodas vēlme uzzināt vairāk par sinodālā ceļa norisi, kā arī iesaistīties šajā pieredzē draudzē, priesteris Pauls Kļaviņš aicina vērsties pie savas draudzes prāvesta. Ja rodas neskaidrības, tad var vērsties pie savas diecēzes bīskapa. Jautājumu gadījumos var palīdzēt arī Rīgas arhidiecēzes sinodālā ceļa koordinācijas centrs.
KABIA
