Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts (RARZI) Psiholoģijas dienu ietvaros 14. oktobrī organizēja semināru “Kovidnogurums un Baznīca. Kā izskatīsies sabiedrība un Baznīca pēc pandēmijas?” Temata augsto aktualitāti apliecināja arī fakts, ka nedēļu vēlāk valstī tika izsludināts ārkārtējais stāvoklis pārpildīto slimnīcu dēļ. Šis nevienkāršais (un daudziem pat traģiskais) laiks vienlaikus ir iespēja arī dziļākai refleksijai par seminārā izskanējušajām atziņām.
Diskusijsemināru atklāja Inese Lietaviete, iezīmējot statistiskos rādītājus par pandēmijas negatīvo ietekmi uz jauniešu un pieaugušo mentālo veselību, kā arī pieprasījuma pēc Baznīcas garīgajiem pakalpojumiem (kristības, laulības, bēres) samazināšanos 2020. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem. Apkopojot auditorijas iesūtītos jautājumus, iezīmējās vairākas jautājumu kategorijas: vilšanās Baznīcā (līdzšinējā priekšstatā par Baznīcu), ētiskās dilemmas saistībā ar vakcināciju, viedokļu sašķeltības problēmas, kā arī risinājumu meklējumi, kas palīdzētu stiprināt draudzes kopienas sadraudzību un vitālo spēju pasludināt Kristu šajos ārkārtas apstākļos, neļaujoties nogurumam un pūļu maznozīmīguma izjūtai.
Diskusijsemināra pirmajā daļā uzstājās uzaicinātie lektori: teologs, ārsts un priesteris Andris Marija Jerumanis (Lugāno Teoloģijas fakultātes profesors un RARZI viesprofesors), sociālais psihologs Ģirts Dimdiņš (profesors Latvijas Universitātes (LU) Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē), kā arī teologs un Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls (LU Teoloģijas fakultātes pēcdoktorants un vadošais pētnieks). Savukārt otrajā daļā tika kopīgi meklētas atbildes uz klausītāju jautājumiem.
Laiks redzēt realitāti, izvēlēties prioritātes un rīkoties
Profesors Andris Marija Jerumanis, atsaucoties uz pāvesta Franciska viedokli, uzsvēra, ka “laiks, kurā mēs dzīvojam, ir izšķirošs laiks, tas palīdz reorientēt sabiedrību un mūsu personīgo dzīvi, kas bieži vien ir iekritusi individuālismā, pārmērīgā ego kulta veicināšanā un solidaritātes trūkumā”. Pirmkārt, tas ir laiks, lai redzētu realitāti ‒ pretēji noliegumam un dzīvei “it kā kovids nebūtu”. Profesors saistīja šo tendenci ar “post-truth” (“pēc-patiesības”) un “post-factual” (“pēc-faktu”) domāšanas uztveri, kurā dzīvojam saskaņā ar savām idejām, nevis reāliem faktiem. “Pārbaudījumu laiks atklāj cilvēka sirdi un arī sabiedrību kopumā. (..) Individuālā brīvība ir saistīta ar otru cilvēku. Brīvība nepastāv ārpus konteksta, brīvība nepastāv bez patiesības un bez mīlestības,” norādīja priesteris.
Profesors A. M. Jerumanis atgādināja, ka teoloģiskā skatījumā cilvēks nav tikai indivīds, bet “ir brālis un māsa citiem”. Pašpietiekamība ir mīts, jo neviens no mums nevar iztikt viens. Profesors atzina, ka šis laiks ir ļāvis uzplaukt arī “brālības nostaļģijai”, kas atspoguļojas brīvprātīgo darbā, ilgās būt vienotiem, arī Baznīcas meklējumos rast jaunas iespējas būt vienotiem ar interneta palīdzību. Profesors uzsvēra “ticības un prāta” pretnostatīšanas risku un negatīvās sekas. Vakcinēšanās ir ētiska rīcība, rūpējoties ne vien par savu veselību, bet arī par citiem. Profesora video uzruna ŠEIT.
Dzīvojam klasiskā sociālās dilemmas situācijā
Skaidrojot notiekošo sabiedrībā, profesors Ģ. Dimdiņš atsaucās uz kognitīvās un sociālās psiholoģijas paradigmām. Viņš norādīja uz vairākām spriešanas kļūdām, kas traucē saprasties: “naivo reālismu” (vispārcilvēcisko tendenci domāt, ka “mums ir taisnība, bet citi kļūdās”), objektivitātes ilūziju (“Kāpēc man jāpielāgojas kļūdainam viedoklim?”), selektīvo uztveri, kas saistīta ar attieksmju stabilitāti un polarizāciju (piemēram, grūtības atzīt otras puses argumentu pareizību, ja ilgstoši esam bijuši pretējā pozīcijā), viltus vienprātības efektu (“Daudzi domā tāpat kā es!”), kā arī viltus polarizācijas efektu (“Citi domā vēl ekstrēmāk kā es!”). Viltus polarizāciju veicina arī tas, ka sociālajos tīklos biežāk izskan skaļākie, ekstrēmākie viedokļi. “Patiesībā vairākuma viedoklis ir daudz mērenāks un tuvāks viduspunktam, nekā mums šķiet,” uzsvēra Ģ. Dimdiņš.
Grūtības vienoties pastāv arī tāpēc, ka “saduras dažādas leģitīmas izpratnes par taisnīgumu, to aizskaršana izraisa dusmas kā atbildes reakciju,” skaidroja Ģ. Dimdiņš. “Mēs dzīvojam klasiskā “sociālā dilemmā”, kurā, lai panāktu visai sabiedrībai vēlamu rezultātu, katram sabiedrības loceklim vai absolūtam vairākumam ir jāiesaistās ‒ jāizdara savs mazumiņš vai arī jāatturas no tā, kas var situāciju pasliktināt,” norādīja profesors, skaidrojot arī sabiedrības dusmu mehānismu pret tiem, kuri neiesaistās. “Ja daļa sabiedrības neiesaistās, tas izraisa automātisku dusmu reakciju tajos, kuri sadarbojas ‒ šo fenomenu pazīst kā “free-riding” problēmu (“braukšana bez biļetes”), kur daļa sabiedrības “izbrauc” uz citu rēķina.”
Mainīt uzskatus par vakcināciju traucē arī vispārcilvēciskā vajadzība pēc konsekvences (“Ja es visu laiku esmu iestājies par brīvību, kā varu atbalstīt obligāto vakcināciju? Ko par mani domās mani draugi, ja mainīšu savus uzskatus?”). “Paši sev esam “vagari”, neļaujam sev mainīt viedokli, jo esam tajā ieguldījušies,” sabiedrībā notiekošo komentēja profesors, norādot, ka ieviestie piespiedu pasākumi attiecībā uz vakcināciju varētu būt labs attaisnojums tiem, kuri līdz šim ir šaubījušies to veikt, vienlaikus saglabājot pašcieņu (“Es joprojām neticu vakcīnai, bet valsts mani piespieda”). ŠEIT var noskatīties pilnu Ģ. Dimdiņa uzrunu.
Bez vilšanās nenotiek transformācija
“Tikai atduroties pret robežām, mēs varam nonākt jaunā telpā, jaunā pakāpē, kur kaut kas var mainīties,” uzsvēra teologs, mācītājs un LU Teoloģijas fakultātes pēcdoktorants Linards Rozentāls, vienlaikus salīdzinot pandēmiju ar “lēcu”, kas ir fokusējusi mūsu uzmanību uz dažādām problēmām, kas pastāvēja jau agrāk, arī Baznīcā. “Manuprāt, vairs nepastāv iespēja atgriezties vecajā normalitātē,” viņš atzina, “drīzāk notiek pakāpeniska izlaušanās kādā jaunā postpandēmijas ikdienā, arī postpandēmijas Baznīcā, post-kovid kristietībā, kur uzticēšanās [Baznīcai] būs atjaunojusies, tikai mēs nezinām, kā un kad, un kāda tā izskatīsies.”
Savā uzrunā mācītājs pieskārās jautājumam par to, kā izskatīsies Baznīca pēc pandēmijas. Atsaucoties uz Tobiasa Faiksa, vācu praktiskās teoloģijas profesora, viedokli, viņš akcentēja Baznīcas spēju būt elastīgai, reformspējīgai attiecībā uz izmaiņām. Ejot pārmaiņu ceļu, Baznīca kļūst “plūstošāka, tā ir kā dzīvsudrabs ‒ tā ir Baznīca, kurā ir “zems durvju slieksnis”, nekonfesionalitāte, tā ir situatīva, individualizēta. (..) Baznīca ir nostājusies uz “digitālajām kājām” un, visticamāk, arī nākotnē paliks gan digitāla, gan analoga. Otrkārt, tā ir kļuvusi mazāk lokāla. Digitālos piedāvājumus skatās vismaz trīs reizes vairāk cilvēku nekā piedalās analogajos dievkalpojumos. Ja agrāk mēs “apmeklējām baznīcu”, “sēdējām dievkalpojumā”, tad tagad ir izveidojušies daudzi modeļi, kuros tu “ieej un aizej”, vai “iegriezies un paskaties”. (..) Atklājas, ka cilvēki ļoti ilgojas pēc piedalīšanās, pēc klātbūtnes,” atzina teologs, norādot Baznīcas svētku (Ziemassvētku, Lieldienu) joprojām lielo nozīmi sabiedrībā. “Satikšanās un klātbūtne ir kristietības DNS, bez tās Baznīca nav iedomājama,” viņš uzsvēra, atzīstot, ka Baznīcai, iespējams, vairāk “jāiet ārā, tur, kur ir cilvēki”.
“Pārmaiņās un krīzēs var pēkšņi parādīties un atspīdēt tādi spēki, kuri bez šīs vilšanās un krīzēm, kad irdenums nav tik liels, nevarētu izlauzties,” iedrošināja L. Rozentāls. Noskaties pilnu uzrunu ŠEIT.
Secinājumi
Apkopojot diskusijsemināra atziņas, nostiprinās pārliecība, ka pandēmija mūs ir mācījusi un turpina mācīt, kā nebūt trausliem grūtībās, kā dzīvot un izdzīvot sašķeltībā starp dažādiem uzskatiem un kā vērtēt savstarpējās attiecības augstāk par viedokļiem. “Es uzskatu, ka ir jāvakcinējas, un es mīlu cilvēkus, kuri nevakcinējas,” kristīgas attieksmes paradoksu noformulēja L. Rozentāls.
Noslēgumā lektori dalījās arī ar dažiem ieteikumiem, kā pārvarēt pandēmijas izraisīto nogurumu. Paldies visiem, kuri iesaistījās diskusijseminārā tiešsaistē, ļaujot piedzīvot dzīvu viedokļu apmaiņu! Papildu informācija par pasākumu, atrodama RARZI Pastorālās konsultēšanas izglītības centra MĀJASLAPĀ.
RARZI