Šovakar, 24. decembrī, Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs celebrēja Kristus dzimšanas svētku vigīlijas dievkalpojumu. Publicējam dievkalpojumā izskanējušo arhibīskapa sprediķi.
Dārgie brāļi un māsas kristū!
Pēdējos divus gadus ejam cauri īpašam pārbaudījumu laikam. Daudz ir bijis neziņas par nākotni, apdraudētības sajūtas. Dzirdam par to, ka mūsu sabiedrībā pieaug spriedze un agresivitātes līmenis, un daudzi mokās ar depresiju. Pilnīgā pretstatā šāda veida noskaņojumam ir tikko dzirdētie psalma vārdi: “Svētīga ir tauta, kas prot gavilēt, Kungs, viņi staigās Tava vaiga gaismā, un ik dienas viņi līksmosies par Tavu vārdu, Tavā taisnībā viņi tiks paaugstināti. Viņš mani piesauks: “Tu esi mans Tēvs, mans Dievs un manas pestīšanas klints.”” Tas ir aicinājums priecāties – “svētīga tauta, kas prot gavilēt”.
Ko darīt, lai mēs varētu nonākt līdz šim stāvoklim? Kā iemācīties gavilēt arī grūtību un pārbaudījumu brīžos? (…) Pārbaudījumā iznāk uz āru tas, kas ir apslēpts mūsu sirds dziļumos. Šādā nozīmē pārbaudījumu laiku var salīdzināt ar sava veida tiesu, mūsu dzīves inventarizāciju. No vienas puses, pārbaudījumu laikā jūtamies tā, it kā mums māktos virsū tumsa un apdraudētības sajūta, bet patiesībā ir tā, ka Dievs pārbaudījumu laikā izgaismo un objektivizē mūsu dzīves situāciju, aicinot veikt revīziju. Tāpēc pārbaudījumu brīžos ir svarīgi apzināties un saprast to, kas patiesībā notiek, un atvērties tam Dieva plānam, kas caur tiem īstenojas. Mums gribētos visu laiku dzīvot mierā, pārticībā, drošībā un līdzsvarā. Tomēr ir skaidrs, ka ik pa laikam ir vajadzīgs atjaunot un nokoriģēt mūsu dzīves uzstādījumus.
Pirmajā lasījumā dzirdējām: “Es neklusēšu Sionas dēļ un Jeruzalemes dēļ es nerimšos, kamēr viņas taisnība nenāks kā spožums un viņas pestīšana neiedegsies kā lāpa.” Mēs esam šī Siona un Jeruzaleme! Tie esam mēs, ticīgie, tā ir draudze, Baznīca, tā ir kristiešu kopiena. Dievs neliek mūs mierā un vēlas, lai mūsu taisnība iedegas kā lāpa.
Jēdziens taisnība vai taisnīgums ir saistīts arī ar vārdu tiesa, bet Jēzus savas zemes dzīves laikā teica: “Es esmu gaisma un esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas tic man, nepaliktu tumsā. Ja kāds manus vārdus dzird, bet nepatur, es viņu netiesāju. Es neesmu nācis, lai pasauli tiesātu, bet lai pasauli atpestītu. Kas mani atraida un manus vārdus nepieņem, tam jau ir tiesātājs: mans vārds, ko es esmu runājis, tiesās viņu pastarā dienā.” (Jņ 12, 46-48) Vārds ar kuru Dievs bija vērsies pie mums, ja tas nebija pieņemts, kļūs par mūsu tiesnesi.
Tātad ir svarīgi apzināties, ka šie, it kā dažādie jēdzieni, ir savstarpēji cieši saistīti: gaviles, prieks, arī taisnīgums jeb tiesa un pestīšana. Pirmajā šīs Svētās Mises lūgšanā pirms dzidājuma “Gloria” skanēja vārdi: “Dievs, Tu ik gadu mūs iepriecini ar mūsu atpestīšanās gaidām, dāvā, lai mēs Tavu viendzimušo Dēlu, kuru priecīgi uzņemam kā Pestītāju, varētu droši sagaidīt arī kā Tiesnesi.”
Šie vārdi pareizi iecentrē mūsu svētku noskaņojumu un uzstādījumus. Ziemassvētkos parasti novēlam priecīgus Ziemassvētkus vai Kristus dzimšanas svētkus. Tie ir prieka svētki. Novēlam arī mieru, mierpilnus svētkus. Taču šajā lūgšanā un arī lasījumos izskan vēl kaut kas cits, te ir zemteksts – lai prieks nav virspusējs, sekls, lai zem prieka slāņa nav apslēpti mūsu dzīves nepareizie uzstādījumi. Tāpēc ir svarīgi, ka mēs Viņu priecīgi uzņemam, bet arī izvērtējam savas sirds dziļimus, apskatāmies, kas tur ir iekšā. Galu galā tie aizvadītie divi gadi uzrādīja daudz ko. Mēs dzirdam, ka miljardieri ir pavairojuši savus miljardus, nabadzīgie – savu nabadzību. Negribu teikt, ka visi ir rīkojušies nepareizi, kas pavairojuši bagātību bet katrā ziņā pandēmijas laikā ir aicinājums uz solidaritāti. Pandēmijas laikā izrādījās, ka daudzas valstis nevar tikt galā ar grūtībām, tāpēc ir aicinājums atvērties pretī otram un palīdzēt grūtībās, sekojot Dieva uzaicinājumam un skatoties, kā Kristus ir rīkojies savā dzīvē.
Lūgšanā tāpat skanēja vārdi, “lai mēs Tavu viendzimušo Dēlu, kuru priecīgi uzņemam kā Pestītāju”. Vārds “Jēzus”, “Jeshua” ir atvasinājums no vārda “Dievs”, no Vecās Derības vārda “Jahve”. Jahve ir Pestītājs. Jahve ir Glābējs. Viņš ir Atbrīvotājs. Vārds “Jēzus” nozīmē, ka Dievs ir atnācis viņa personā, lai atbrīvotu mūs no ļaunuma un grēka, no bailēm un nedrošības. Tas nozīmē, ka Viņš ir Pestītājs. Domāju, ka esm pieraduši teikt Pestītājs, bet neapzināmies, ka aiz šī vārda slēpjas realitāte, Dieva klātbūtne. Ja atveramies, tad šī klātbūtne mūs pārveido. Uzņemt Jēzu kā Pestītāju, priecāties par Viņa piedzimšanu nozīmē atvērties Viņa Vārdam, ļaut, lai tas mūs tiesā, šķīstī un atbrīvo no ļaunuma varas.
Kristus Dzimšanas svētki – tā ir Dieva mums dotā iespēja pacelt savu skatu uz Kungu, paskatīties uz šo pārbaudījumu laiku no Viņa perspektīvas, no jauna izvērtēt savas dzīves uzstādījumus. Tas nozīmē ienākt Viņa gaismā, līksmoties par to, ka Viņš ir tuvu un piedzīvot drošības sajūtu līdzīgi kā šodien dzirdēto un jau minēto psalma vārdu autors: “Tu esi mans Tēvs, mans Dievs un manas pestīšanas klints.”
Vienīgi Tu man spēj dot drosības sajūtu. Visas pārējās garantijas un drošības sajūtas ir izzūdošas, mānīgas, tās nav absolūtas. Vienīgā klints, uz kuras varam droši nostāties, ir Dievs, Dieva Vārds, bet tam ir vajadzīga ticība, jo Vārds nav materiāli tverams. Tas nāk mūsu dvēseles dziļumos. Sanākot un kopā svinot vigīlijas dievkalpojumu, klausoties Dieva Vārdu, mēs pieskaramies tai realitātei un kļūstam līdzdalīgi tajā.
Novēlu jums mierpilnus un priekpilnus, bet arī Kungā un ticībā balstītus Kristus dzimšanas svētkus! Lai mēs izejam no šī dievkalpojuma stiprināti un drošības sajūtas piepildīti! Āmen.
