Piedāvājam Jaunākajā Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītī publicētās pārdomas par Adventa laiku.
Adventa laikā jācenšas novērsties no daudzveidīgās ikdienas trokšņa, lai klusumā ieklausītos tajā, ko Dievs varētu vēlēties pateikt sirdsapziņā. Lūgšanā būtu jāvienojas žēlastības iekšējam vārdam un mūsu iekšējai pasaulei ar ārējo vārdu Evaņģēlijā un Baznīcā. Mums būtu jāļauj nākt pie mums žēlastības Vārdam, un Evaņģēlija vārdu jāuztver ne tikai ar ausīm un prātu, bet arī tajā iekšējā „vietā”, kur ar brīvību un mīlestību atrodamies Dieva priekšā.
Advents nozīmē to, ka visa pasaule dzīvo apzinātā vai neapzinātā virzībā uz Dieva galīgo uzvaru ar savu spriedumu un mūžīgo pestīšanu. Katram būtu jābūt par Adventa personu arī visā savā dzīvē. Tas nozīmē brīvi, ar ticību, cerību un mīlestību sadarbīgi ieviest šo galīgo pasaules un vēstures gājumu uz Dieva atnākšanu tajā.
Adventa liturģija vispirms atgādina garu cilvēka pestīšanas vēsturi un jo īpaši to brīdi, kad Dievs kļuva cilvēks Jēzū Kristū. Jaunajā derībā šo izmaiņu pareizi uztvēra kā mērķi vēstures gaitai, kurā radība nepacietīgi gaidīja vēl neatklāto nākotni un kurā cilvēce mēģināja, pat žēlastības noslēpumainās apredzības vadībā, daudzās reliģijās izteikt savus centienus. Cilvēces vēstures drāma tad pati atvērās uzvarai un sakāvei, mūžīgai pestīšanai un mūžīgai pazušanai.
Ja neņem vērā Svētajos Rakstos atklāto, Dieva apslēpto un mūžīgo plānu, tad lielākajai daļai cilvēces nebija skaidrības, vai šī cilvēces vēstures drāma izvērsīsies galīgā priekā vai traģēdijā. Jau no paša sākuma pats Dievs bija noslēpumaini darbīgs savā apslēptajā žēlastībā, bet Dievs vēl nebija sevi galīgi nostiprinājis pasaulē ar sevis atdošanu pasaulei. Cilvēces un pestīšanas vēsture šajā ziņā bija vienkārši Advents ar virzību uz nepazīstamu nākotni – ar jautājumu par nākotni bez kādas jau skaidras atbildes pašā vēsturē.
Un tomēr šajā laikā no Dieva žēlastības slepeni jau dzīvoja Adventa cerība uz pestīšanu. Kad mūžīgais Dieva Vārds Jēzū ienāca cilvēka vēsturē, tad tajā iestājās radikāla izmaiņa: Dievs vairs nevar visai pasaulei ļaut noiet no savas mīlestības un žēlastības ceļa. Dievs ar savu mīlestību pārsniedza cilvēka brīvību tā, ka visas cilvēces brīvība nemaldīgi brīvi atdodas mīlestības Dievam un patiesi pieņem šo piedāvāto mīlestību.
Mēs ticam, ka, kļūstot cilvēks, Dievs neatsaucami iestājās par pasauli; ar Jēzus augšāmcelšanos jau kaut kas no pasaulē esošā ir uzņemts pie Dieva. Tāpēc kristieši dzīvo pestīšanas laikmetā, kas atšķiras no tā, kas bija pirms Kristus. Visa pasaules vēstures drāma tagad ir izšķirta. Lēmums par pasaules mūžīgo pestīšanu izpildīts ne ar to, ka Dievs būtu devis kaut ko nepilnīgu, bet ar to, ka pats Dievs sevi ir dāvājis. Cilvēkam tagad ir solidāri jāpievienojas šim pamatlēmumam pasaules drāmā.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis, Nr. 20 (392) 2021. gada 5. decembris
