“Katoļu Kalendārā 2020” publicēto Vitas Brižes interviju ar Liepājas diecēzes bīskapu Viktoru Stulpinu piedāvājam arī Katolis.lv lietotājiem.
2018. gada 18. decembrī Liepājas diecēzes bīskapu Viktoru Stulpinu uz trim gadiem ievēlēja par Latvijas Bīskapu konferences priekšsēdētāju, un 2020. gada 11. jūnijā viņš atzīmēja 25 priesterības gadu jubileju. Aicināju bīskapu uz sarunu, lai pārrunātu viņa redzējumu, esot jaunajā amatā, kā arī pieredzi un spilgtākos notikumus priestera un bīskapa kalpojumā. Vaicāts par interviju “Katoļu Kalendāram”, bīskaps gan izskatās pārsteigts: “Kāpēc gribi rakstīt par mani?” Neraugoties uz atbildīgajiem amatiem, viņš nav zaudējis draudzīgumu un humora izjūtu. Mani savukārt pārsteidz tas, ka viņš atrod laiku sarunai Klusajā nedēļā, kad jādomā par Lieldienu dievkalpojumiem un gatavošanos svētkiem.
Šķiet, ka savu atbildīgo kalpojumu nesat ar vieglumu un prieku, un visam atrodat laiku. Kā Jums tas izdodas?
Tas varbūt izskatās ar vieglumu, bet tomēr ir jādomā, jāplāno savs laiks. Tagad jau ir dažas lietas, kas dažus mēnešus uz priekšu ir ieplānotas. Vienkārši jātur kārtībā sava dienasgrāmata, kurā visu ierakstīt, un kaut kur arī jāpasaka “nē”. Bet prieku dod vairāk tas, ka tu kaut ko dari. Kaut kas izdodas, varbūt kādreiz arī neizdodas, bet tad vienkārši jāpārdomā, ko darīt un vai vajag ko labot un mainīt. Tēvs Smelters mums savulaik seminārā teica, ka ir tāda grāmata “Ar vaļējām acīm caur Dieva pasauli”. Tā arī cenšos – iet ar vaļējām acīm un redzēt, kas kur vajadzīgs, kā lietas ir kārtojamas, un nezaudēt prieku. Ja prieka nav, ātri var padoties panīkumam un tad vispār neko citu negribēsies, kā tikai ielīst savā migā. Tas ir ļaunākais, kas var notikt ar jebkuru cilvēku – ne tikai priesteri vai bīskapu. Būt ar cilvēkiem, cik tik iespējams, un tad prieks arī nāks no tā, ka esi ko labu izdarījis, kādam palīdzējis, varbūt pašam pat nemaz nemanot. Tas jau sagādā prieku. Vairāk nekas īstenībā nav vajadzīgs.
Tikko biju klusuma rekolekcijās, kur Pūpolsvētdienas sprediķī stāstījāt par Mārtiņa Sirmā raidījumu un to, kā mazu meiteni apbalvoja par lasījumu klausīšanos.
Tāds sīkums, bet, redz, kā tas tomēr kāda uzmanību piesaistījis! Kā var Kristus ciešanu aprakstam pievilkt raidījumu par ēst gatavošanu? Stāsts vairāk bija par to, ka Mārtiņš Sirmais ceļo pa pasauli un Pūpolsvētdienā viņš bija baznīcā Polijā, kur bija bērni ar palmu zariem. Par meiteni, kurai piešķīra balvu par uzmanīgu Svēto Rakstu lasījumu klausīšanos, biju lasījis vienā katehētu izdevumā. Arī tādā veidā bērnus var ieaicināt baznīcā: viņam pašam jāizdara kāds labs darbs, bet tu to izcel. Ja reizēm pietrūkst ideju, bērnu var apbalvot par pašu vienkāršāko lietu. Bet, runājot par sprediķiem, šodienas pasaulē mēs esam ļoti atvērti uz vizuālo. Ir vajadzīgs kaut kas vizuāli piesaistošs, bet, ja tā nav, vajag mazu āķīti, ar ko aizķert uzmanību.
Pirms sešiem gadiem, stājoties bīskapa amatā, intervijā “Katoļu Baznīcas Vēstnesim” teicāt, ka bīskapa kalpojums – tas nebūs tik viegli. Cik viegli vai grūti tas ir?
Jebkurā vietā ir savs grūtums – arī šeit, jo tomēr tā ir atbildība par cilvēkiem. Vispirms tā ir atbildība par priesteriem, un tas varbūt sagādā lielākās grūtībās, jo, pirmkārt, esam izkaisīti. Kurzeme nav pati lielākā diecēze teritorijas ziņā, bet priesteri dzīvo patālu viens no otra. Liepāja atrodas vienā diecēzes stūrī, tāpēc brauciens uz jebkuru vietu ir stunda vai vairāk. Tuvākā te ir Grobiņa, vēl Priekule, bet, ja uz Ventspili vai Saldu jābrauc, tad tā ir pusotra stunda. Vistālāk ir Talsi, tur sanāk divas stundas vienā virzienā, ja brauc saprātīgi. Bet es šo laiku cenšos lietderīgi izmantot. Visbiežāk lūgšanu dzīve man sanāk tieši pie stūres. Var jau klausīties radio vai uzlikt kādu mūziku. Es šo laiku izmantoju, lai pārdomātu kādas lietas un palūgtos. It sevišķi no rīta var tā mierīgi ar svaigu galvu padomāt par svarīgo tanī brīdī.
Ir savi vieglumi un savi grūtumi, bet nav tik grūti, ka tūlīt jāmet plinte krūmos. Vienreiz bija atbraucis viens no jaunajiem citas diecēzes priesteriem un man jautāja: “Bet jūs kā bīskaps ne reizi neesat kļūdījies?” Es viņam teicu: “Esmu kļūdījies, un man jādomā, kā to vērst par labu.” Viņam bija pārsteigums, ka es tā pateicu. Domāju, viņam bija svarīgi dzirdēt to, ka, ja esi priesteris vai bīskaps, tas nenozīmē, ka esi nemaldīgs. Tev arī jāatzīst, ka vari kaut ko izdarīt nepareizi, un jāuzņemas atbildība. Te svarīgākais ir atcerēties, ka tu esi atbildīgs par cilvēkiem, kas tev uzticēti, neskatoties ne uz ko. Patiesībā reizēm, kad tu kādām grūtībām izej cauri un pēc tam redzi labu rezultātu, arī ir tas, kas sagādā visvairāk prieka.
Kas Jūsu diecēzē ir noticis šajos sešos gados, par ko jums ir prieks?
Prieks ir par to, ka mēs ar priesteriem satiekamies. Kaut vai tad, kad ir t.s. priesteru svētuma diena, kas ir pirms Jēzus Sirds svētkiem katru gadu. Mēs mēģinām satikties, būt kopā, palūgties. Man ir prieks arī par to, ka varam pēc Ziemassvētkiem ar priesteriem satikties kūrijā. Mums ir kopīgas pusdienas, pavadām kopā kādu laiku, pārrunājam dažādas lietas, pajokojam. Domāju, tā ir laba lieta, ka starp priesteriem veidojas vide, kurā ir brālīgums. Ir prieks arī par sadzīviskām lietām – pateicoties priesterim Andrim Vasiļevskim, vācu fondiem, valsts programmai “Sakrālā mantojuma saglabāšana”, mums ir izdevies nomainīt un salabot Liepājas katedrālei jumtu.
Esmu dzirdējusi, ka liepājnieki interesējas par to, kad būs pabeigta Māras baznīca. Tagad dievkalpojumi notiek kapelā.
Viena lieta ir uzcelt ēku, bet ir vajadzīgi arī cilvēki, kas uz to nāk. Pašlaik draudzē ir apmēram 20-30 cilvēku. Ir jādomā par to. Lai uzaicinātu kādu uz draudzi, nav jābūt lielām teoloģiskām zināšanām. Var vienkārši pastāstīt par to, kas tajā notiek: “Es biju uz Misi un sprediķī dzirdēju kaut ko tādu!” Pasmaidīt, pateikt cilvēkiem “Labdien!” Varbūt zinām katoli, kurš tuvumā dzīvo, bet nenāk uz baznīcu. Būt par misionāriem savā vidē! Vajag, lai būtu cilvēki, jo ko līdz, ka ēka ir liela, bet stāv tukša?
Kurzemē ir diezgan daudz lietuviešu, kuri nāk uz baznīcu, vai ne?
Jā. Pirmskara gados ļoti daudzi lietuvieši kā viesstrādnieki atbrauca uz šejieni, iekārtojās un daudziem šeit ir jau dzimtas – bērni ir šeit, mazbērni. Jaunie diemžēl vairs ne tik labi runā lietuviski, bet vecākie vēl turas pie lietuviešu valodas. Liepājā ir viens dominikāņu tēvs, lietuvietis, un viņš bija pārsteigts par to, kā pie mums Krustaceļš notiek. Viņš teica, ka šeit lietuvieši dzied tādus dziedājumus, ko Lietuvā vairs nedzied. Tas ir saglabājies no pirmskara laikiem un nodots mantojumā. Jā, lietuvieši ir diezgan aktīvi draudzē.
Jūsu kā bīskapa izvēlētā devīze ir apustuļa Toma sacītie vārdi Kristum pēc augšāmcelšanās: “Mans Kungs un mans Dievs.” Kā šī devīze Jūs vada un palīdz ikdienā?
Tas ir tas, ar ko es aizvien turpinu lūgties. Tā nav tikai devīze, bet arī lūgšana, ko ik pa brīdim pasaku – “Mans Kungs un mans Dievs”, un pie tā arī palieku. Tie ir Toma vārdi, kurus viņš teica, kad apliecināja savu ticību augšāmcēlušajam Kristum, bet reizē tā bija arī lūgšana, lai tas, ko ir piedzīvojis, viņa sirdī paliktu, ka augšāmcēlies Kristus ir viņa Kungs un Dievs. Ar to es visbiežāk lūdzos. Ikdienas gaitā šie vārdi vairākas reizes parādās manās domās kā tāds sauciens uz debesīm.
2018. gada decembrī kļuvāt par Bīskapu konferences priekšsēdētāju. Kādi ir tās galvenie uzdevumi? Kādi ir Jūsu mērķi, esot šajā amatā?
Arī bīskapiem ir vajadzīga sava komūnija, satikšanās, lai, vienā valstī esot, mums nebūtu tā, kā tajā parunā “Katrs prāvests savā draudzē pāvests”. Tā ir sava veida koleģialitāte, kura ir svarīga starp cilvēkiem un arī starp bīskapiem. Bīskapu konference ir vajadzīga, lai koordinētu darbu vai kopīgi izteiktu viedokli kādā situācijā, lai mēs zinātu, ko katrs dara, varētu padalīties savā pieredzē un nodot viens otram kādu labu ideju, labu risinājumu. Piemēram, tagad gatavojam Bīskapu konferences vēstījumu saistībā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Tāpat daudz strādājām pie liturģiskajām grāmatām. Pirms kāda laika iznāca “Svētību rituāli”, tad – “Priesteru, diakonu, bīskapu svētību rituāli”. Tagad ir iznākuši “Eļļas svētīšanas rituāli”. Domājam arī par citām liturģiskajām grāmatām, kuras būtu jāatjauno. Viena no aktuālām tēmām, par ko bieži nākas domāt, ir Garīgais seminārs. Jādomā par to, lai tur būtu semināristi, kas mācītos un būtu gatavi kalpot baznīcās un draudzēs kā priesteri.
Ko varētu darīt, lai būtu semināristi?
Mēģināsim visās četrās diecēzēs apvienot dažus priesterus, kuri organizēs aicinājuma izzināšanas nometnes, kurās puiši iepazīs, kas ir seminārs un priesterība. Jāsaprot, ka puiši netiek gatavoti semināram, kas ir tikai seši gadi, bet gan reālai priestera dzīvei. Pēdējā laikā esam runājuši par to, ka priesteriem arī ārpus priesteru konferencēm un rekolekcijām vajag vēl kādas iespējas satikties, lai veidotos sadraudzība. Vēl nav līdz galam izkristalizējies, kā tas notiks un cik bieži, bet ir jau dažas domas, kā to varētu darīt.
2019.gada februārī Romā piedalījāties bīskapu konferencē, kas bija veltīta nepilngadīgo aizsardzībai Baznīcā. Kā Jūs redzat, kas būtu jādara, lai novērstu vardarbības noziegumus pret nepilngadīgajiem Baznīcā Latvijā?
Latvijā mēs jau esam izstrādājuši vadlīnijas, kā rīkoties gadījumos, piemēram, ja tiek celta kāda apsūdzība. Mēs, bīskapi, arī esam piedalījušies ASV Bīskapu konferences organizētajā krīzes vadības apmācībā par to, kā tikt ar šādu situāciju galā.
Ar situāciju, kad pārkāpumu veicis priesteris?
Tas attiecas ne tikai uz priesteriem, bet uz jebkuru Baznīcas darbinieku. Priestera dzīvei būtu jābūt svētākai, viņam būtu jābūt par paraugu, tāpēc šādi gadījumi ir daudz sāpīgāki, bet Romas tikšanās reizē izskanēja, ka ir runa par visiem Baznīcas darbiniekiem: diakoniem, skolotājiem skolā, katehētiem, pastorālajiem darbiniekiem.
Ko vēl ir plānots darīt, lai šādi pārkāpumi Latvijā nekad nenotiktu?
Mēs papildināsim jau esošās vadlīnijas, un tām būs jābūt pieejamām katoļu Baznīcas interneta vietnēs – katolis.lv, katedrale.lv u.c. Romas konferences sākumā pāvests mums iedeva 21 punktu pārdomām tikšanās reizes darbam. Viens no pirmajiem paredzēja to, ka Ticības mācības kongregācijai Romā ir jāizstrādā Vade Meccum bīskapiem arī šīm situācijām. Vade Meccum – tās arī ir vadlīnijas, un mēs ar tām papildināsim vadlīnijas, kas jau ir izstrādātas un Romā apstiprinātas. Vadlīniju papildināšanai tiks izmantots arī pāvesta Franciska dokuments “Kā mīloša māte”, kur pāvests norāda, ka bīskapa atbildība ir arī tādos gadījumos, ja nav pietiekami aktīvi rīkojies, un par to viņu var atbrīvot no pienākumiem.
2019. gada sākumā kopā ar jauniešiem devāties arī uz Pasaules jauniešu dienām Panamā. Kas bija spilgtākais šajā notikumā?
Karstums (smejas). Karstums bija nežēlīgs.
Cik karsts tur bija?
+33 / +36 grādi. Kad teica, ka ir auksts, bija +23 grādi, bet tas bija naktī. Vienu dienu tur smidzināja lietus, kaut gan tā bija sausā sezona. Panamā ir divi gadalaiki – viens, kad līst, un otrs, kad nelīst. Mēs bijām gadalaikā, kad nelīst un skolā ir brīvlaiks. Bija interesanti būt citā kontinentā, citā kultūrā. Lielākoties visi tur runāja spāņu valodā, angļu valodā – ļoti maz, varbūt vairāk jaunāki cilvēki. Bija interesanti vērot cilvēkus, jo tur ir kultūru sajaukums, cilvēki ir ar tumšāku ādas krāsu. Viņi varētu būt nākuši no Āfrikas kontinenta, tomēr zināmā mērā viņu izturēšanās un runas veids liecināja par eiropeiskumu. Bet cilvēki bija ļoti atvērti, draudzīgi, un pārsteidza arī draudze, kura mūs uzņēma. Šī draudze uzņēma ne tikai latviešus, bet arī poļus, īrus un brazīliešus. Kad jautājām prāvestam, kā viņam izskatās Jauniešu dienas, kad tās gāja jau uz beigām, viņš teica: “Mēs esam gatavi jaunām.”
Prāvests bija ļoti atvērts, atsaucīgs, un varēja redzēt, ka arī draudze aktīvi iesaistās. Organizatoriskajā darbā bija iesaistījušies daudzi cilvēki, t.sk. jaunieši, seniori. Ģimene, kas mani uzņēma, bija pāris, kas bija vecumā virs 80 gadiem, vairāk nekā 50 gadus pavadījuši laulībā, bērni un mazbērni jau izauguši. Viņi vēl ar mašīnu brauca un bija gatavi mani vienmēr aizvest. Pat drēbes izmazgāt. Tas bija ne tikai tāpēc, ka esmu bīskaps. Šāda attieksme bija lielākajā daļā ģimeņu. Varēja arī redzēt, ka zeme nav ļoti bagāta, ir diezgan liels kontrasts starp cilvēkiem. Milzīgi debesskrāpji, kas viens pēc otra top, un turpat lejā – graustu rajons. Arī mēs dzīvojām rajonā, kas varētu būt kā Rīgas Maskačka 1990. gados. Bet policija nodrošināja kārtību. Jaunieši tiešām piedalījās visos pasākumos. Ja bija adorācija, tad viņi bija adorācijā, nevis māja ar rokām, ja pret viņiem pagrieza kameru un uz lielā ekrāna parādīja.
Kas Jums šķita svarīgs no pāvesta teiktā?
Pāvests runāja par grūtībām, kas ir tajā zemē – tai cauri iet narkotiku ceļš, notiek cilvēku tirdzniecība, bet viņš uzsvēra, ka jauniešiem, neskatoties uz visām šīm negācijām, ir jācenšas saglabāt cerību. Dzīve var mainīties, un viņiem pašiem jāiet un jādara, lai tas tā notiktu. Viņiem ar ticību jāiet cauri dzīves skolai. Jauniešu atmiņā palika pāvesta vārdi, un daudzi varēja smelties iedrošinājumu iet ticības ceļu. Skaisti bija arī tas, ka pāvests bija cietumā pie ieslodzītajiem jauniešiem, kuri nevarēja piedalīties Jauniešu dienās. Līdzīgi kā Jēzus, kurš arī iet tur, kur negaidām Viņu satikt. Pāvests arī sasmīdināja visus. Panamas katedrāle īsi pirms tam bija atjaunota, un vienā rītā pāvests svinēja Svēto Misi un iesvētīja tās altāri, savā uzrunā sakot: “Es apsveicu jūsu bīskapu ar jaunu sievu.” Visi uzreiz tā: “Kā? Kas? Kur?” Bet pāvests to bija domājis tā, ka katedrāle ir atjaunota un tā bīskapam ir kā sieva. Kā svētais Pāvils saka – Kristus ir līgavainis un Baznīca ir Viņa līgava. Tas bija skaisti. Protams, uzrunāja arī Krustaceļš. Daži iebilda pret to, ka tas bija tikai uz skatuves, bet jāsaprot, ka visi jauniešu dievkalpojumi notika garā piekrastes joslā. Vienā vietā vēl bija kanāls pa vidu, nevarētu visur iziet cauri. Taču tas bija skaisti, un nevarēja just, vismaz es nepiedzīvoju, ka cilvēku pūļu dēļ notiktu lielas ķibeles. Diezgan organizēti un labi.
Kā, Jūsuprāt, piesaistīt Baznīcai jauniešus Latvijā?
Vajag sākt ar to, ka jaunieši, kas draudzē ir, satiekas. Vienlaikus jāuzmanās no tā, lai neizveidojas noslēgta vide. Dažreiz cilvēki sadraudzējas, un tad, kad kāds ienāk no malas, attieksme ir tāda, ka mēs esam pazīstami gadiem ilgi un čuposimies tikai savā starpā. Ir svarīgi būt atvērtiem arī pret tiem, kas ienāk. Pieņemt, ka var atnākt visdažādākie jaunieši, kuri varbūt neko nezina par ticību, un mēģināt viņiem palīdzēt ieiet Baznīcā.
Man šķiet, problēma ir tā, ka jaunieši neatnāk uz baznīcu.
Pirms diviem gadiem Lodzā, Polijā, nomainījās arhibīskaps, kurš atnāca no Krakovas. Pirms viņa ieiešanas katedrālē, t.i., pirms ingresa, Lodzas jezuītu baznīcā bija lūgšanu vakars, un baznīca bija pilna ar jauniešiem. Tad viņš teica, lai nākamreiz katrs jaunietis paņem līdzi savu draugu. Te ir tas – katram ir jāatved līdzi vēl kāds, jāpaaicina, jāpiedāvā, jāpastāsta par to, ko es piedzīvoju. Bet tur ir vajadzīga arī gudrība, ir jājūt, kurā brīdī otru uzrunāt. Nevis tā, ka es tagad iešu un katram uzbāzīšos, bet vērošu un pamanīšu, ka cilvēks ir situācijā, kurā ir atvērtāks ticības lietām. Tādā brīdī var pastāstīt, ka esmu tādā kopienā. Varbūt tu arī vēlies? Jo piedāvājums ir tas, kas pamudina cilvēku atnākt.
Kāpēc pats, savulaik būdams jaunietis, izvēlējāties priestera kalpojumu?
Tas bija piemēra dēļ. Kad sāku piekalpot Jēkaba katedrālē Rīgā, prāvests bija tagadējais kardināls Jānis Pujats. Kā palīgs viņam – tēvs Pentjušs. Vēlāk atnāca Zigfrīds Naglis. Mani ieinteresēja tas, kā viņi svin Svēto Misi. Tāpat man patika visa tā darbošanās. Atceros, toreiz domāju, kā viņi visu laiku var ņemt no tabernākula ārā hostijas, nekad neko neliekot iekšā. Vai tur notiek kāds brīnums, maizes pavairošana? Toreiz biju 12 gadīgs puika, tikko piegājis pie Pirmās Komūnijas, kaut gan nokristīts jau senāk. Kādā tikšanās reizē man pajautāja: “Jūs pieci tādi aktīvāki ministranti, kurš no jums ies uz semināru?” Protams, visi pacēlām roku, bet aizgājām mēs divi un abi arī pabeidzām semināru. Toreiz es arī tā pateicu, bet pēc tam visu laiku domāju par to, ko īsti darīšu pēc skolas beigšanas. Kādā brīdī sapratu, ka ir jāiet uz semināru. Negāja jau seminārā arī viss viegli, bet gan ar garīgā tēva palīdzību, gan arī pašam darbojoties un mēģinot mācīties semināru pabeidzu. Domāju, garīgā dzīve mums palīdzēja iziet cauri grūtībām, kas bija.
Pirms Garīgā semināra mācījāties Rīgas celtniecības tehnikumā. Vai tur apgūtais Jums ir vēlāk noderējis?
Jā, šis tas ir noderējis. Tas, ko tehnikumā apguvu, dažkārt ir palīdzējis runāt ar celtniekiem. Viņi redz, ka saprotu šīs lietas un mani nevar aptīt ap pirkstu. Vienreiz celtniekam bija pārsteigums, ka zinu apzīmējumus, kas ir projektā un spēju atrast vajadzīgo informāciju. Arī seminārā, kad biju tā inspektors, strādnieki vienreiz mēģināja iestāstīt, ka dībeli no sienas nevar izvilkt. Es teicu: “Paņem ar lauzni, un dībelis iznāks ārā.” Parādīju, kā tas izdarāms. Tas kādreiz noder, bet es domāju, šīs prasmes ir svarīgas arī man pašam. Tas, ka esi priesteris, nenozīmē, ka vairs neesi vīrietis. Tu tomēr esi vīrietis, un ir kādas lietas, ko jāspēj izdarīt pašam. Zināmā mērā tas dod pašapziņu vīrieša identitātei. Arī kā bīskaps šeit esmu kārtojis lietas, un tiešām ir labi, ka varu runāt kā līdzīgs ar līdzīgu.
Stāstot par Jums, cilvēki bieži atceras, ka esat viņiem praktiski palīdzējis. Piemēram, Kānas ģimeņu brālības pasākumā palīdzējāt virtuvē.
Tā taču normāla lieta! Jābūt tuvāk pašam galvenajam (smejas). Ja tas cilvēkus ir uzrunājis – paldies Dievam! Arī man pašam tas sagādā prieku, ja varu kaut ko palīdzēt un būt kopā ar cilvēkiem.
2020. gadā apritēs 25 gadi, kopš esat priesteris. Kas ir tās lietas, kuras šajos 25 gados ir notikušas, par ko Jums ir īpašs prieks?
Tādu lietu ir daudz. Kaut vai Aizkraukles Sv. Terēzes no Bērna Jēzus baznīca, kad tā tika pabeigta. Terēze tur savus mazos brīnumus darīja. Mākslinieki Kaspars un Rūta Poikāni taisīja svētās mozaīku. Viņi kādas trīs nedēļas sēdēja un lipināja mazos keramikas gabaliņus un pabeidza darbu 1. oktobrī, sv. Terēzes no Lizjē piemiņas dienā. Tas nebija plānots, vismaz es to nebiju plānojis. Nezinu, kā viņi, neesmu to viņiem nekad jautājis. Interesanti arī tas, ka mozaīkas augšējā daļā bija pusloks. Kad atveda lielo altāra gleznu, arī tās augšēja mala bija pusapaļa, bet šo gleznu bija taisījis pavisam cits mākslinieks. Viņi nekad nebija sastapušies, nekas nebija runāts. Beigās vēl no kādas Vācijas baznīcas atsūtīja Krustaceļa bildes, un arī tās bija ar pusapaļu augšu. Kā tas var būt? Terēze pati par savu baznīcu parūpējās. Dažreiz tie ir sīkumi, bet caur tiem redzi, ka Dievs ir pielicis savu pirkstu.
Kādreiz nācās runāt ar kādu gados jaunu cilvēku, kurš bija ratiņkrēslā, jo bija cietis avārijā un vairs nevarēja staigāt. Viņš kādu brīdi bija depresijā, jo nevarēja vairs neko darīt. Biju pie viņa mājās, un mēs kādas pāris stundas runājām. Pēc kāda laika man cilvēki saka – klausies, par tevi rakstīts avīzēs. Kas rakstīts avīzēs? Paņemu, skatos – vietējā avīzē ir intervija ar šo cilvēku, un viņš stāsta par mūsu sarunu. Pirms avārijas viņam patika skriet maratonus, un pēkšņi viņš vairs to nevarēja. Bet es viņam teicu: “Tev maratons turpinās. Tagad tavs maratons ir tas, ka tu sēdi ratiņos. Tur ir savas grūtības, tāpat kā maratonā.” Viņš to bija uztvēris nopietni, un tas viņam bija devis stimulu – būt maratonā, kas ir dzīves garumā.
Prieku sagādā arī mazās baznīciņas, kas uzceltas Skrīveros, Vecbebros. Biju tur klāt un mēģinājām darboties, lai viss tiktu sakārtots. Ir gandarījums, kad atnāk cilvēki un priecājas par to, ka viņiem ir sava baznīca.
Viena konsekrēta māsa stāstīja, ka Jūs viņu kristījāt. Viņa pusaudža gados esot pie Jums aizgājusi un teikusi, ka grib kristīties, un Jūs teicāt: “Tiešām? Kāpēc tu gribi? Vai tad vajag?”
Es vienkārši mēģinu saprast, kas cilvēku pamudina. Cilvēks ir kādus gadus dzīvojis bez nekā un šķiet, ka viss kārtībā. Te pēkšņi izdomā, ka grib kristīties. Tas ir gandrīz vai standarta jautājums, bet mēģinu to vienmēr ar humoru uzdot, lai cilvēks nejūtas tā, ka viņam uzreiz pa pieri iesit. Atbilde uz šo jautājumu palīdz saprast, kas īsti cilvēkam ir aiz ādas un uz ko viņš ir gatavs. Lai nav tā, ka kristības ir tikai rituāls, un pēc tam atkal pazūd.
Pieminējāt Terēzi no Lizjē. Kuriem svētajiem ir svarīga nozīme Jūsu dzīvē?
Tā, protams, ir Terēze no Lizjē, mēs ar viņu sadraudzējāmies seminārā. Viņa ir viena no semināra aizbildnēm. Svētki, kas seminārā katru gadu notiek ar teātra izrādi, ko arī mums kā semināristiem vajadzēja gatavot, satuvināja ar šo svēto. Man arī pašam bija iespēja pabūt Lizjē divas vai trīs reizes, būt pie viņas klosterī un mājā, kur viņa dzīvoja. Arī grāmatā “Kādas dvēseles stāsts” man ir pasvītrojumi, atzīmes lappušu malās. Otrs svētais ir apustulis Toms, kurš aizvien uzrunā ar savu mazticību un laikam uzdod jautājumu par manu ticību.
Uzrunās, intervijās esat minējis, ka garīgās dzīves pamatā ir lūgšana. Ko darīt, ja ikdienā nepietiek laika lūgšanai?
Es daudziem atgādinu par šautru lūgšanu, ko pats praktizēju. To pašu “Mans Kungs un mans Dievs!” Tu to atkārto daudzas reizes dienā, un tā ir tava lūgšana. Tas tavu dzīvi zināmā mērā svētdara. Tu neesi tikai skrējis un kaut ko darījis, bet kādā brīdī savās domās esi pacēlies pie Dieva. Tas ir svarīgākais. Protams, ir labi, ka ir laiks, ko vari izbrīvēt, piecelties no rīta, bet es negribētu, ka cilvēki aizmirst šo seno Baznīcas tradīciju – šautru lūgšanu. Tādā veidā mēs varam diezgan daudz iegūt mūsu svētumam caur to, ka esam pastāvīgā vienotībā ar Dievu. Ne tikai tas, ka es esmu baznīcā zināmā laikā un lūdzos lūgšanu, ko esmu iemācījies no galvas, bet svarīgākais ir būt nemitīgi vienotībā ar Dievu. Svarīgi, ka ir laiks, kuru mēs neesam nozaguši Dievam – kaut arī tās ir sekundes vai varbūt sekundes daļas.
Ko Jūs gribētu novēlēt “Katoļu Kalendāra” lasītājiem?
Pēdējā laikā man bija iespēja braukt uz Poliju, uz semināristu formatoru skolu Krakovā. Mācību programmā viens no lūgšanu veidiem bija lectio divine, lūgšana ar Svētajiem Rakstiem. Es domāju, mums vajadzētu aizvien vairāk mācīties un praktizēt lūgties ar Svētajiem Rakstiem, pārdomāt un apzināties, ka mēs katrs esam ietverts Svētajos Rakstos, tajos ir katra mūsu situācija. Tā varbūt nav aprakstīta tieši, bet tu vari tur atrast sevi, un tas palīdz mūsu garīgajā dzīvē, lūgšanu dzīvē un arī ikdienā iet caur dzīvi ar vaļējām acīm, uz visu skatoties ticības un Svēto Rakstu gaismā. Tas ir svarīgākais, un to es arī gribētu novēlēt – mācīties un atrast laiku Svētajiem Rakstiem, lūgties ar tiem, lasīt tos un pamanīt, kā Dievs mūs veido un pārveido.
Vita Briže, “Katoļu Kalendārs 2020”
