Turpinām publicēt 202o. gada izdevumā “Katoļu Kalendārs” publicētos materiālus. Šoreiz intervija ar Latvijas Starpdiecēžu augstākā garīgā semināra rektoru Marcinu Vozņaku.
Rīgas Sv. Franciska draudzes prāvests Marcins Vozņaks 2020. gada 20. janvārī svinēja apaļu 50 gadu jubileju. Intervijā viņš stāsta par saviem piedzīvojumiem ar Dievu, kurš viņu aizveda līdz priesterībai. Latvijā priesteris Marcins kalpo jau 23 gadus. Pats par sevi smejas: “Pēc tautības esmu polis, bet pēc priesterības – latvietis.” Bez draudzes prāvesta pienākumiem viņam ir uzticēts būt arī par Svētā Jāzepa vīru lūgšanu grupas kapelānu, RARZI pasniedzēju, diecēzes ekonomiskās padomes locekli, Baznīcas tiesas laulības saišu aizstāvi u.c.
Kā aizsākās Jūsu ceļš uz priesterību?
Tas aizsākās 1970. gada 20. janvārī, kad piedzimu. Tas ir joks, bet, ja nebūtu piedzimis, pēc 20 gadiem šis ceļš nebūtu iesācies. Aicinājumu saņēmu 1990. gada 12. aprīlī, Lielajā Ceturtdienā. Biju jau 20 gadus vecs. Toreiz ar vecākiem braucām uz Ļubļinu, lai iepirktos svētkiem, taču mums ar tēti bija nepieciešams pieiet pie grēksūdzes. Kamēr mamma staigāja pa veikaliem, mēs braucām uz baznīcu. Manuprāt, devāmies uz Svētā Franciska baznīcu, kas atrodas Ļubļinas centrā un kurā kalpo kapucīni. Pie visiem biktskrēsliem bija garas rindas. Sapratām, ka būs jāiet uz kādu citu baznīcu. Kad bijām jau izgājuši ārā, tētis tomēr ierosināja doties atpakaļ, jo ar mammu bija norunāts tikties tieši pie šīs baznīcas. Mobilo telefonu toreiz nebija, tāpēc vajadzēja palikt tur, kur bija sarunāts. Gājām atpakaļ.
Staigājot pa baznīcu, vienā stūrī ieraudzīju biktskrēslu, pie kura stāvēja viena pati sieviete, bet priestera nebija. Pajautāju, vai te kāds nāks, viņa man atbildēja, ka drīz atnāks tēvs Juzefs. Vairākas reizes izbrīnīts sievietei pārjautāju, vai tiešām viņa te stāv viena? Jā, viena! Tad ieņēmu rindu aiz viņas, pasaucu arī tēti. Atminos, ka tēvs Juzefs grēksūdzes laikā pajautāja, vai man ir draudzene. Pie sevis nodomāju – ko viņš te jautā? Iemīlējies biju, bet tobrīd biju viens, tāpēc droši varēju atbildēt, ka nav. Tad izskanēja otrs jautājums – vai neesmu domājis par priesterību? Skaidri atbildēju, ka neesmu. Tikai atkal nodomāju, kas tie par jautājumiem? Pēc grēksūdzes priesteris man uzdāvināja bukletu par tēvu Pio, uz kura uzrakstīja savu vārdu un noteica – ja vēlēšos parunāt par dzīvi, lai nāku pie viņa.
Tas bija laiks, kad beidzu poligrāfijas tehnikumu. Mācoties pēdējā kursā, katru dienu apmeklēju baznīcu. Man bija viens nodoms divās daļās – lai Dievs man palīdz pabeigt skolu, jo priekšā vēl bija eksāmeni; un galvenais nodoms – lai Dievs man palīdz nokārtot dzīvi pēc skolas beigšanas. Toreiz vēl skaidri nezināju, ko tālāk darīšu – iešu studēt vai meklēšu kādu darbu. Kad Dievam lūdzu šīs divas lietas, nekad neizteicu savus nosacījumus, ko un kā gribu. Vienīgais, ko vēlējos, lai palīdz man sakārtot dzīvi. 1990. gada 12. aprīlī Dievs man atbildēja.
Pēc grēksūdzes ilgi domāju, kāpēc man uzdeva jautājumu par priesterību. Manī sākās iekšēji procesi – es mocījos. Tas bija apmēram tā, kā lasām Svētajos Rakstos, kur Jēkabs cīnījās ar Dievu. Toreiz piedzīvoju ko līdzīgu. No vienas puses skaidri zināju, ka Dievs mani aicina, bet no otras zināju, ka būs radikāli jāmaina dzīve. Man ļoti patika dejot. Gāju uz diskotēkām un zaļumballēm. Patika braukt ar motociklu. Nevarēju saprast, kā no tā visa spēšu atteikties. Pirmais jautājums man pat nebija par celibātu, bet gan par šīm lietām. Vēlāk sapratu, ka lēmumu īstenībā biju pieņēmis tajā brīdī, kad izgāju no baznīcas.
Biktstēvs Juzefs man ieteica seminārā iestāties uz vienu gadu, un tad jau redzēšu, kur tas mani tālāk aizvedīs. Tas viens gads turpinās jau 30 gadus. Sekmīgi nokārtojis eksāmenus tehnikumā, varēju iestāties Garīgajā seminārā. Studējot Dievs man deva laiku, lai sadraudzētos ar to, uz ko bija aicinājis.
Minējāt, ka Jums bija mīlestība. Kas notika ar to?
Meitene, kas bija mana draudzene, uzrakstīja vēstuli tad, kad tikko biju iestājies seminārā. Mobilo sakaru nebija. Ja būtu bijušas mūsdienu tehnoloģijas, varbūt nebūtu kļuvis par priesteri. Mūsu draudzība bija tīra. Mūs vienoja dejas. Pēc tam šo meiteni vairs neesmu saticis. Pat nezinu, ko viņa dara.
Pastāstiet vairāk par laiku Garīgajā seminārā! Kas bija grūtākais un kas skaistākais, ko piedzīvojāt?
1990. gada jūlijā jau kārtoju iestājeksāmenus Ļubļinas Garīgajā seminārā. Eksāmens bija poļu filoloģijā, izvēlētajā svešvalodā, un notika arī pārrunas. Pirms tam mājās bija jāuzraksta pamatojums, kāpēc vēlos stāties Garīgajā seminārā. Tas bija mans pirmais pieauguša cilvēka darbs, kur rakstiski pamatoju savu rīcību. Pēc visiem veiksmīgi nokārtotiem pārbaudījumiem tiku uzņemts.
Laiks, ko tur pavadīju, man patika, jo katrs gads tuvināja mērķim – priesterībai. Nelielu krīzi piedzīvoju, studējot trešajā kursā. Bet tā nebija saistīta ar aicinājumu. Drīzāk tās bija iekšējas grūtības atlaist pagātni. Kā jau minēju, grūti bija saprast, kā tas būs, kad no daudzām lietām būs jāatsakās. Krīzes ir nepieciešamas, jo tās attīra un šķīstī cilvēka aicinājumu. Vienu dienu pēc vakara kopīgām lūgšanām paliku ilgāk tabernākula priekšā. Lūdzos ar Svētajiem Rakstiem. Lasīju Pirmo vēstuli korintiešiem un saņēmu atbildi – piedzīvoju Viņa dziedinošo pieskārienu, kas mani atbrīvoja no iekšējā pārdzīvojuma. Otru krīzi piedzīvoju piektajā kursā, kad man radās jautājums: “Kāda jēga ir priesterībai?” Lūdzoties ar Svētajiem Rakstiem, Dievs atkal deva skaidru atbildi no Vēstules ebrejiem (5, 1–3). Svētos Rakstus lasīju katru dienu pa vienai nodaļai. Izlasīto Dieva vārdu parasti apcerēju un pārdomāju. Tā bija mana garīga barība, jo pats Dievs caur tiem uz mani runāja. Tas deva spēku iet līdz galam.
Vēl viens piedzīvojums ar Dievu bija kāda gada 1. oktobris, kad pie mums viesojās bīskaps no Dienvidāfrikas. Viņš bija atbraucis kopā ar Ļubļinas diecēzes priesteri, kurš tobrīd kalpoja Dienvidāfrikā, lai aicinātu gan priesterus, gan semināristus doties misijā. Tajā brīdī man sirdī “iedegās” uguns, un es sev teicu: gribu būt misionārs. Drīz vien tikos ar semināra garīgo tēvu, lai pārrunātu piedzīvoto. Pēc sarunas viņš man iedeva izlasīt grāmatu par svēto Maksimiliānu Kolbi. Izlasījis sapratu, kāpēc man to iedeva – lai nedaudz piebremzētu. Garīgais tēvs man teica: “Pagaidām tiec galā ar savu aicinājumu. Ja tas ir no Dieva, tad vēlāk arī kļūsi par misionāru.” Domas par misijām mani nepameta. Patiesībā jau pēc pirmā kursa es biju izvēlējies Misiju pulciņu. Piedalījos kongresos, gāju uz visādām tikšanās reizēm, uzturēju kontaktus ar misionāriem no Āfrikas un Dienvidamerikas. Domāju par iespēju doties misijā uz kādu no šīm zemēm.
1996. gada 25. maijā tiku ordinēts par priesteri.
Kā sanāca, ka šodien kalpojat Latvijā, nevis Āfrikā vai Dienvidamerikā?
Manā priesterības trešajā gadā uz Tarnuguru draudzi, kur kalpoju, bija atbraucis poļu priesteris, kurš tobrīd kalpoja Čehijā. Mani uzrunāja tas, cik dedzīgi viņš stāstīja par savu kalpošanu. Es pie sevis nodomāju, šis ir priesteris, kurš kopā ar mani studēja, bet nevarēja nokārtot trešā kursa eksāmenus un pabeidza studijas citā Polijas seminārā, iemācījās vēl valodu un ir misionārs Čehijā. Neesmu dumjāks par viņu, bet kāpēc es baidos ko tādu uzsākt?
Tikšanās reizē ar kursabiedriem izskanēja doma, ka mūsu kursabiedrs, tagadējais arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs aicina braukt palīdzēt kalpot Latvijā vismaz uz pieciem gadiem. Tas atkal mani uzrunāja. Nodomāju – lūk, atbilde no Dieva. Bet uzreiz nepieteicos. Tobrīd bija vasara, un biju apņēmies par to lūgties līdz kolendām (Poļu tradīcija, kuras ietvaros priesteris pirms Ziemassvētkiem apmeklē draudzes ģimenes mājās – red. piez.). Pienāca Ziemassvētki, bet domas par Latviju mani nepameta. Zvanīju arhibīskapam, toreiz viņš kalpoja kā priesteris Rīgā, Svētā Franciska draudzē. Viņš tikai pajautāja, cik mēs esam braucēji? Atbildēju, ka es viens. 1999. gada 21. jūlijā ierados kalpot Latvijā.
Pirmā apstāšanās bija Rīgā. Atminos, ka ierados trijos vai četros naktī un nakšņoju tepat, Katoļu ielā, mašīnā pie Garīgā semināra. Vēl nodomāju, kāds te ir miers. Var just, ka ir cita zeme un ir droši. Tikai vēlāk uzzināju, kas tas par rajonu – Maskačka. Pēc tam cilvēki man teica, ja izdzīvoju to vienu nakti un mani nenogalināja, tad dzīvošu.
Drīz vien kardināls Jānis Pujats mani nozīmēja kalpot Rīgas Sāpju Dievmātes draudzē, bet vēlāk Dievs aizveda uz kādu īpašu vietu, kas kļuva par manu pirmo mīlestību.
Kas bija šī vieta?
Pēc gada Liepājā iepazinos ar bīskapu Vilhelmu Lapeli. Sarunā viņš minēja, ka Liepājas diecēzē trūkst priesteru. Ziemeļkurzemē uz visu apgabalu esot tikai viens, un Ventspils draudzē ir iespēja svinēt Svētās Mises arī poļu valodā. Tas man likās interesants piedāvājums. Kad atgriezos Rīgā, sāku pārdomāt, kas ir mainījies, kopš pārcēlos no Polijas. Īpaši nekas. Tikai adrese. Svētās Mises Sāpju Dievmātes draudzē svinēju poļu valodā, poļu skolā un Rīgas Garīgajā seminārā pasniedzu poļu valodu. Latviešu valodā neko daudz tobrīd nezināju, tāpēc nolēmu doties kalpot uz Kurzemi.
Nonācu Ventspilī, kur kļuvu par pirmo draudzes prāvestu Svētā Krusta baznīcā. Atminos, cik sākums bija briesmīgs. Domāju, kādā bedrē gan esmu iekritis? Cik tomēr labi bija Rīgā, Sāpju Dievmātes baznīcā… Tur bija klostermāsas karmelītes un draugi priesteri. Bieži tikos ar diakonu Gunāru, ar kuru bija izveidojušās draudzīgas attiecības. Šodien esmu viņam par daudz ko pateicīgs. (M. Vozņaks: “Viņš man palīdzēja arī ar latviešu valodas apguvi. Bija reizes, kad atradāmies divatā katedrālē, un viņš man lika skaļi mikrofonā lasīt Svētās Mises liturģiju. Atceros tos mirkļus, kā viņš staigāja pa katedrāli un klausījās, kā es lasu. Te pēkšņi skaļā balsī iesaucās: “Nepareizi. Atkārtot!” Nevarēju izlasīt mīksto līdzskani ķ. Lika man izrunāt vairākas reizes vārdu ķoķa (no krievu valodas), kamēr apguvu. Gunārs bija pirmais skolotājs, kurš man iemācīja lasīt latviešu valodā. Palīdzēja orientēties liturģijā. Paldies viņam par to!”) Nonākot Ventspilī, realitāte krasi mainījās. Es biju viens. Nebija, ar ko pasēdēt un aprunāties. Bija ļoti grūti. Man tā pasaule bija sveša. Tuvākais priesteris bija Kuldīgā. Tobrīd Svētās Mises notika draudzes dārzā, jo baznīcā bija remonts. Atminos brīžus, kad no rītiem lija lietus. Nodomāju – ak, šausmas, kas būs vakarā! Nekādi ekskluzīvie dzīvošanas apstākļi arī nebija, bet man bija iespēja izdzīvot to, ka Svētā Mise ir kristiešu dzīves centrs. Tā notika sešos vakarā. Sāls bija tajā, ka visas dienas darīšanas bija jāpakārto Svētajai Misei. Bija kārtīgi jāsagatavojas: pārskatīju Misāli; pārlasīju vairākas reizes lasījumus un lūgšanas, lai kaut cik pareizi un saprotami nolasītu; gatavoju sprediķus latviešu valodā. Līdz tam zināju teorētiski, ka Svētajai Misei ir jābūt dzīves centrā, šeit to izdzīvoju burtiski.
Dzīvojot Rīgā, kad bija jāatbild uz telefona zvaniem, varēju mierīgi lietot frāzi: “Atvainojiet, esmu priesteris no Polijas, nerunāju latviski,” bet Ventspilī vairs tā nevarēju. Valodu nezināju un neko nesapratu, ko man saka otrā galā. Sākums bija traks. Lai gan neliels pamats man bija ielikts – kalpojot gadu Rīgā, apmeklēju latviešu valodas kursus tepat, Svētā Franciska draudzes telpās. Apgūstot valodu, grūtākais bija saprast, ko cilvēki saka. Man nav muzikālās dzirdes. Viss teiktais izklausījās kā viena liela plūsma. Nedzirdēju ne atsevišķus vārdus, ne teikumus. Un te viņi vēl runāja dialektā bez galotnēm! Nedrīkstēju padoties, jo cilvēki, redzot, ka nezinu valodu, labprātāk runāja krievu valodā. Rīgā tam biju padevies, bet te sapratu, ka tā valodu neapgūšu. Viņi gribēja komunicēt tāpat kā es, tāpēc nolēmu runāt tādā valodā, kāda cilvēkam tautība. Tikai īpašos gadījumos, kad vajadzēja ar draudzi par kaut ko vienoties, runāju krievu valodā, bet vienmēr lūdzu, lai cilvēki man palīdz saprast, kā tas skan latviešu valodā. Divu gadu laikā, kamēr tur kalpoju, izdevās valodu apgūt.
Veselības problēmu dēļ man uz gadu bija jāaizbrauc no Latvijas. Kad atgriezos, bīskaps mani nozīmēja kalpot Liepājas katedrālē. Tad pabiju Kuldīgā, vēlāk Saldū un pēc neilga laika Talsos. Kalpoju visā Kurzemē, vienīgi pie suitiem Alsungā nebiju. Pēc Talsiem atkal nonācu atpakaļ Rīgā.
Kas bija skaistākais, ko piedzīvojāt Kurzemē?
Par Kurzemi man ir siltas un skaistas atmiņas. Esmu Kurzemes fans, lai arī sākums bija grūts. Mani mīļākie mirkļi no bērnības ir tie, kad mājās paliku viens. Cik es biju laimīgs! Domāju, ka man ir tāds vientuļnieka raksturs un temperaments. Laikam Dievs zināja, ka iederēšos Kurzemē. Manas priesterības māls sacietēja tieši Kurzemē, kā podniekam, kurš veido traukus no māla. Kad māls sacietē, to liek krāsnī. Atnākot uz Kurzemi, priesterībā biju nokalpojis četrus gadus. Tobrīd biju 30 gadus vecs. Šie divpadsmit gadi spēcīgi iespaidoja manu priesterību pozitīvā nozīmē. Kurzemē notika mana izaugsme, un tur vienmēr jutos kā mājās. Arī starp cilvēkiem neizjutu, ka viņi ir vēsi un atturīgi, kā to mēdz stāstīt par kurzemniekiem. Man vienmēr bija labi. Biju ieguvis labus draugus, pat ja viņi nebija saistīti ar baznīcu. Braucot garām Kuldīgai, varēju iebraukt pie sava drauga Edgara. Vienmēr laipni uzņēma. Biju ieguvis labus draugus arī no citām konfesijām. Īpaši laba draudzība izveidojās ar draudžu mācītājiem. Viena no tādām bija ar Talsu mācītāju Māri Ludvigu, kurš ir manas mammas vecumā. Tā nebija ekumeniska, bet gan cilvēciska draudzība. Mēs varējām sazvanīties kā draugi, iet kopā pusdienās, sirsnīgi izrunāties. Šobrīd tiekamies retāk. Tagad, kad saku, ka mani apciemoja draugi, vairums zina, ka tie ir cilvēki no Kurzemes.
Domāju, ja es nebūtu aizgājis no Rīgas uz Kurzemi, iespējams, tagad vairs nebūtu Latvijā. Sapratu, ka iemācīties un runāt svešvalodā vēl nav nekas. Svarīgi ir tas, ka jūties piederīgs. To es piedzīvoju Kurzemē. Tur sāku interesēties par Latvijas vēsturi un kultūru, klausīties latviešu mūziku. Man patika latviešu komponista Imanta Kalniņa mūzika. Mašīnā klausījos Latvijas Radio 2. Man patika! Pamanīju, ka pašiem latviešiem Latvijas Radio 2 nepatīk. Sākumā nesapratu, tikai nodomāju, kā var nepatikt mūzika savā valodā. Šodien saprotu, ka tā ir šlāgermūzika un ne visiem tā patīk. Vienreiz, kad mani apciemoja draugi no Polijas, kādā kafejnīcā skanēja dziesma “Alvas zaldātiņi”. Sāku fanot par dziesmu. Viņi tikai noteica, ja jau man patīk latviešu mūzika, tad tiešām patīk būt Latvijā.
Esot Kurzemē, kļuvu par “latvieti”. Cilvēki smejas, ka man ir divas dzimtenes: viena Polijā un otra Kurzemē. Pats saku, ka pēc tautības esmu polis, bet pēc priesterības latvietis, jo no 23 priesterības gadiem divdesmit kalpoju Latvijā.
Pastāstiet, lūdzu, vairāk par bērnības gaitām! Kur uzaugāt un kas ir Jūsu vecāki?
Piedzimu svētā Sebastiana dienā Ļubļinas dzemdību namā, bet uzaugu mazā ciematā Jastkovā, kristīgā katoļu ģimenē. Vecākiem bija sava saimniecība. Pēc skolas vienmēr vajadzēja palīdzēt ar darbiem. Pavasarī sējām labību un stādījām kartupeļus. Protams, veicām arī citus dārza darbus. Rudenī bija jāpalīdz pie ražas novākšanas. Vecākiem bija vairāki hektāri ar cukurbietēm. Palīdzēju arī pie mājlopiem. Tas bija mūsu iztikas avots. Vēlāk, kad jau mācījos seminārā, vecāki iegādājās ceptuvi un kļuva par maizniekiem. Es “cepu” Dieva maizi, viņi – dienišķo.
Ģimenē uzaugām trīs bērni. Man ir divus gadus jaunāks brālis un divpadsmit gadus jaunāka māsa. Kāda sena poļu tradīcija saka, ka vecākais bērns ir Dievam, vidējais – cilvēkiem un jaunākais – vecākiem.
Savos jaunības gados biju skauts. Šīs nometnes mani sagatavoja dzīvei. Iemācījos gatavot ēst, staigājām pa kalniem un gulējām teltīs. Man tas viss patika. Kopš tā laika daudz staigāju kājām. Netālu no mājām mums bija mežs, tur daudz laika pavadīju ar draugiem. Spēlējām kariņus. Šāvām gaisā karbītu. Ļoti patika. Skaņa bija īsta, kā no ieroča. Ik pa laikam vajadzēja bēgt no mežsargiem. Pēc 1915. gada kaujas bija palicis viens izrakums, un mēs tur uztaisījām sev nelielu mājiņu ar jumtu.
Ar vecākiem man bija labas attiecības. Viņi man uzticējās. Atminos, kad bija 18 gadi, vecāki man nopirka motociklu. Ja kaut kur braucu, tad vajadzēja pateikt konkrētu laiku, cikos atgriezīšos. Tajā laikā centos ierasties, jo zināju, ka vecāki citādāk pārdzīvos. Īpaši svarīgi tas bija sestdienu vakaros, kad bija diskotēku laiks. Diemžēl tajā laikā manu draugu vidū bija jauni puiši, kas aizgāja bojā ar motociklu. Pats toreiz piedzīvoju divas avārijas. Viena bija pat ļoti nopietna – mēnesi pavadīju uz gultas. Šodien viena kāja vēl ir jutīga. Vienīgi pēc tam pašam bija jānopelna nauda, lai salabotu sasisto motociklu. Vecāki nedeva. Kad mācījos tehnikumā, mums maksāja par praksi, saņēmu stipendiju. No tās naudas arī ietaupīju.
Kā vecāki raudzījās uz to, ka izvēlējāties priesterību?
Vecāki par izvēli uzzināja netīšām – mamma atrada manu mapīti ar dokumentiem, kuri bija jāiesniedz Garīgajā seminārā. Kad izlasīja katehētes rakstīto raksturojumu, kur pēdējā teikumā pausts viņas uzskats, ka mani var uzņemt Garīgajā seminārā un es varētu būt labs seminārists, mamma no lasītā apmulsa, viņai sareiba galva un ap acīm palika tumšs. Vajadzējis apsēsties. Tāpēc, ka manā uzvedībā nav bijušas nekādas pazīmes, kas liecinātu, ka vēlos kļūt par priesteri. Nekad par to nevienam nebiju stāstījis. Baznīcā kā ministrants arī nebiju piekalpojis.
Mamma vispirms gāja par to runāt ar tēvu. Vienā rītā viņi man teica: “Mums vajadzētu parunāt.” Sākumā nesapratu, par ko, tikai sarunas laikā tēvs pajautāja, kāpēc neko iepriekš viņiem nebiju teicis. Viņam attiecībā uz mani bija citi plāni. Domāja, ka studēšu. Kļūšu patstāvīgs un veidošu ģimeni. Viņi ļoti cerēja uz pirmajiem mazbērniem. Saimniecība bija paredzēta brālim. Jāņem vērā arī faktors, ka Polija ir katoliska zeme. Ja iestājos Garīgajā seminārā, tad visi par to apkārt zina. Uzreiz kļūsti par publisku personu. Gadījumā, ja nebūtu pabeidzis, cilvēki arī par to runātu. Es nevēlējos, lai no tā ciestu vecāki. Viņi pārdzīvoja, kas būs, ja man neizdosies. Te jāņem vērā arī tas, ka mana draudze Polijā ir dibināta 1932. gadā, un līdz tam brīdim, kad iestājos Garīgajā seminārā, neviens cits no tās nebija izvēlējies priesterības ceļu. Vienīgi četras draudzes jaunietes bija kļuvušas par klostermāsām. Mana neizdošanās būtu arī viņu neveiksme.
Vai brāli un māsu arī mudinājāt uz priesterību vai klostera dzīvi?
Nemudināju. Māsa toreiz bija tikai astoņus gadus veca. Katrs gājām savu ceļu. Man kaimiņos bija draugs, nedaudz vecāks par mani. Viņš man jautāja, vai ievēroju to, ka savu izvēli izdarīju Lielajā Ceturtdienā. Sākumā nesapratu, par ko viņš runā. Tad viņš atgādināja, ka Lielajā Ceturtdienā Jēzus taču iedibināja Priesterības sakramentu. Tāpēc katra Lielā Ceturtdiena man ir ļoti īpaša.
Kāda bija vecāku reakcija, kad izlēmāt doties uz Latviju?
Tas viņiem bija kārtējais šoks un pārsteigums. Pārdzīvoja abi. Tētim bija tikai viens jautājums: “Ko tu tur Latvijā ēdīsi?” Ilgu laiku Polijai Latvija bija sveša.
Par ko sapņojāt kļūt, kad bijāt mazs zēns?
Ļoti vēlējos kļūt par karavīru. Gribēju iet armijā.
Šodien priesteriem ir iespēja kalpot Latvijas armijā kā kapelānam. Esat mēģinājis?
Ignācijs no Lojolas arī bija karavīrs, un Dievs viņu padarīja par Kristus karavīru. Par kapelānu nē, man bija sapnis par citu armiju. Skolas laikā ļoti patika divi priekšmeti: ģeogrāfija un vēsture. Skolotājs, kurš vadīja skautu nometnes, nekādi nevarēja saprast, ko savā dzīvē varēs darīt cilvēks, kuram patīk šie priekšmeti. Cilvēks nezina, bet Dievs gan. Šīs divas lietas priesterībā ir ļoti noderīgas. Bībele arī ir pestīšanas vēsture, kura jāizdzīvo savā dzīvē katru dienu.
Kā izdzīvojat garīgumu savā ikdienā?
Tas laikam ir visgrūtākais jautājums no visiem. Priesteris daļēji ir kā zemnieks vai dārznieks, kurš rūpējas par visu saimniecību. Mans laiks, ko pavadu divatā ar Dievu, ir no rītiem. Tad varu apstāties un padomāt. Palasīt kādu garīgu literatūru. Ja man nebūs šī laika ar Dievu, tad nebūs, ko citiem teikt. Cilvēki pie grēksūdzes un privātās sarunās man nejautā, kurš reģipsis ir labāks. Viņi uzdod citus sev aktuālus jautājumus. Uztic savas problēmas un sāpes.
Vai ir kāds svētais, kura piemēram īpaši sekojat?
Mani iespaido Ignācijs no Lojolas ar savu garīgumu. Pirms Garīgā semināra interesējos par svēto Francisku. Skatījos filmas par viņu. Toreiz viņš mani ļoti uzrunāja. Ir liela interese par vārda brāli svēto Mārtiņu no Turas. Tajā dienā, kad Latvijā svinam Mārtiņdienu, Baznīcā ir viņa piemiņas diena. Tā kā piedzimu svētā Sebastiana dienā, pie Iestiprināšanas sakramenta man jau bija skaidrs, ka par aizbildni ņemšu šo svēto. Tādu svēto man ir ļoti daudz.
Mani vairāk uzrunā tas, kā viņi veidoja attiecības ar Dievu, kā izdzīvoja aicinājumu un piederību Jēzum Kristum, kā apliecināja ticību Dievam. Uzrunā viņu garīgie vingrinājumi.
Kādi ir bijuši lielākie izaicinājumi priesterības ceļā?
Katra reize, kad jāmaina draudze, ir izaicinājums. Katrai draudzei ir sava specifika. Arī tie brīži, kad bīskaps uztic jaunus pienākumus. Piemēram, man izaicinājums bija kļūt par biktstēvu vai inspektoru Garīgajā seminārā. Uzskatu, ka kalpot par priesteri Rīgā arī ir izaicinājums. Vēl viens izaicinājums ir iemācīties atpūsties. Kalpojot Rīgā, sapratu, ka ilgu laiku mocījos ar nogurumu, jo vēlējos dzīvot kā Kurzemē, bet tas nav iespējams, jo šeit ir cits dzīves ritms. Te nav kā Talsos vai Ventspilī, kad svētdienas vakaros varēju apsēsties, paņemt rokās kalendāru un teikt: “Rīt būs brīva diena, tad darīšu to un to.” Rīgā plāni bieži mainās.
Ar kādām grūtībām, sāpēm cilvēki vēršas pie priestera?
Ar to, ka nejūtas mīlēti un nav nevienam vajadzīgi. Mīlestības trūkums ir ļoti dziļi iesakņojies cilvēkos.
Ko vēl vēlaties kā priesteris paveikt savā kalpošanā?
Kā Jēzus teica: “Mana barība ir pildīt Tēva gribu.” Savukārt svētais Augustīns teica: “Baidos, lai Jēzus man nepaiet garām.” Vecākam kļūstot, baidos, ka varu neizpildīt Dieva gribu vai nerīkoties saskaņā ar to. Tas nozīmē, ka šodien nevēlos vairs kalt un īstenot savus plānus. Bija laiks, kad savā kalpošanā vēlējos darīt daudz dedzīgu lietu un ar savām idejām pat vērsos pie bīskapa. Tagad vairs nesekoju tam, ko vēlos es, bet klausos Dieva gribā, ko caur citiem cilvēkiem Dievs vēlas man atklāt. Tāpat vairs nedomāju, kur gribu kalpot – Kurzemē vai Rīgā. Kur mani sūtīs, tur arī iešu. Esmu pilnīgi atvērts Dievam un Svētā Gara darbībai manā dzīvē. Tas, ko vēlos, ir pilnīgi padoties Viņa gribai.
Edīte Sauserde
