Turpinām lasītājus iepazīstināt ar “Katoļu Kalendārā 2020” publicētajiem materiāliem. Šoreiz priestera Andra Ševela MIC raksts.
Jau sengrieķu dzejnieks un filosofs Menandrs (342.-291. pirms mūsu ēras) pilns apbrīnas secināja: „Cik brīnišķīgs ir cilvēks, kad viņš ir cilvēks!” Tā ir svarīga atziņa, jo tiešām pastāv liela atšķirība starp būt cilvēkam un būt cilvēciskam. Būt cilvēkam ar lielo burtu ir liels izaicinājums un arī liels uzdevums, saistīts ar mūsu izvēles brīvību. Ikvienam pašam ir jāatklāj sava identitāte un jāizlemj, kāds viņš vēlas būt kā cilvēks.
Kas tad ir cilvēks? Šis jautājums ir atresēts katram no mums. Bībeles stāsts par radīšanu sniedz norādījumus, kas apbrīnojamā veidā atklāj cilvēku kā personu un viņa noslēpumu. Stāsts par radīšanu mums palīdz iepazīt projektu, kāds ir Dievam attiecībā uz cilvēku, un arī palīdz sniegt atbildi, kādu Dievs sagaida no mums. Radīšanas grāmatā mēs lasām, ka Dievs izveidoja cilvēku no zemes pīšļiem. Tas norāda uz to, ka mēs neesam dievi, neesam radījuši paši sevi, nevaram pārvaldīt kosmosu, esam ierobežoti. Cilvēks ir būtne, kura ir pakļauta nāvei, tāpat kā visas dzīvās radības. Mēs esam tikai zeme. Tomēr radīšanas stāsts vieš arī cerību, ka cilvēks savā dziļākajā būtībā nav ļauns, kā brīžiem mums var šķist. Cilvēks nav veidots no negatīviem pasaules elementiem, bet gan no zemes, par kuru Dievs teica, ka tā ir laba.
Taču, lai cilvēks kļūtu dzīva būtne, viņam bija jātop savienotam ar vēl vienu būtisku elementu. Šis pamatmateriāls – zeme, matērija – kļūst par cilvēku tad, kad Dievs dveš tajā dzīvību. Līdz ar to pasaulē ienāk dievišķā realitāte. Bībelē ir teikts, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības (sal. Rad 1,26). Tas nozīmē, ka cilvēkā sastopas Debesis un zeme. Dievs caur cilvēku ienāk savā radībā un tādējādi cilvēks atrodas ciešā saiknē ar Dievu. Cilvēka dzīve atrodas īpašā Dieva aizsardzībā, jo viņš nes sevī Dieva dvašu. Tādējādi ikviens cilvēks ir Dieva attēls. Tas ir visdziļākais pamats katra cilvēka cieņai un lielumam.
Katehēzē par cilvēka radīšanu kardināls Josefs Ratzingers skaidro: kad mēs skatāmies uz attēlu, tad, piemēram, redzam uz tā attēlotu cilvēku vai kādu dabas skatu. Attēls vērš uzmanību uz to, kas ir ārpus tā. Attēla būtība nav vienīgi tajā, ko tas sevī ietver – audeklu, eļļas krāsas, rāmi, bet gan tas, uz ko tas norāda, parāda kaut ko ārpus paša attēla. Tāpat cilvēka līdzība Dievam nozīmē vispirms to, ka cilvēks nevar būt ieslēgts sevī. Ja viņš mēģina ieslēgties sevī, tad rīkojas pret savu būtību. Līdzība Dievam nozīmē spēju veidot attiecības. Cilvēks taču nav statiska, bet gan dinamiska būtne, vērsta uz To, kurš ir pilnīgi cits. Tas nozīmē, ka cilvēks ir spējīgs veidot attiecības ar Dievu un atvērties Viņam. Cilvēks ir persona tikai tad, kad iziet ārpus sevis un spēj vērsties pie Dieva, uzrunājot Viņu ar vārdu „Tu”. Uz jautājumu: kas atšķir cilvēku no dzīvnieka, kas viņā ir citādāks, mums ir jāatbild: cilvēks ir būtne, kura spēj domāt par Dievu, Viņu iepazīt un Viņu mīlēt; cilvēks ir būtne, kura spēj lūgties, veidot attiecības ar Dievu. Cilvēks īsteno sevi tad, kad veido attiecības ar savu Radītāju un tuvākajiem. Tāpēc cilvēka līdzība Dievam norāda uz to, ka viņa dzīves pamatā ir personiskas attiecības. Cilvēks ir sabiedriska būtne, kas ir spējīga sastapties ar citiem, spējīga nesavtīgi dāvāt sevi citiem, tajā rodot savu piepildījumu.
Mīlestība (grieķu val. agápe), kas ir aprakstīta Vecajā un Jaunajā Derībā, nav kaut kāda abstrakcija vai teorija, jo tā atklājas konkrētos faktos un dzīves jomās. Piemēram, Jēzus stāstītajā līdzībā par pēdējo tiesu (sal. Mt 25,31-46), kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā, Viņš neatprasīs mūsu teorētiskās zināšanas ticības jautājumos, bet gan uzlūkos mūsu dvēseles stāvokli, kāds tas ir attiecībā pret cilvēkiem un Dievu. Viņš nejautās arī, vai mēs zinām Dieva baušļus un ticības patiesības, bet jautās vienīgi par mīlestību – ar cik lielu mīlestību esam veikuši savus darbus un pienākumus. Mīlestība ir kristietības būtība un prasa no mums censties mīlēt tā, kā mīl Dievs. Bet Viņš mūs mīl nevis tādēļ, ka esam labi, bet tādēļ, ka Viņš ir labs. Dievs mūs mīl, kaut arī mēs Viņam neko nevaram dot pretī.
Pirmkārt, mīlestība ir dāvana. Bībele mums stāsta par Dieva bezgalīgo mīlestību pret cilvēku, kas savu pilnību sasniedza Jēzū Kristū: „Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas tic Viņam, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvi.” (Jņ 3,16) Dieva mīlestība ir cilvēka visdziļāko ilgu pēc laimes un mūžības piepildījums. Vienīgi ticība ļauj mums atklāt šo nesavtīgo mīlestību un ar to dzīvot. Mīlestībā Dievs veido ar cilvēku personīgās attiecībās balstītu sadraudzību un aicina viņu sniegt atbildi, kuras vispilnīgākā forma ir sevis atdošana Dievam un cilvēkiem. Ja atsaucamies šim aicinājumam, tad mūsu dzīve kļūst par dzīvi citu dēļ. Cilvēks saņem nepelnītu mīlestību no Dieva, lai dalītos tajā ar saviem tuvākajiem. Kā bieži to atgādina pāvests Francisks: „Daudzreiz dzīvē mēs tērējam laiku, uzdodami sev jautājumu: „Kas es esmu?” Tu vari uzdot sev šo jautājumu un nodzīvot visu dzīvi, meklējot uz to atbildi. Bet pavaicā sev: „Kādēļ tu esi?” Noteikti tu esi Dieva dēļ, bet Viņš vēlas, lai tu dzīvotu arī citiem.”
Otrkārt, mīlestība ir atbilde. Cilvēks pastāvīgi ilgojas un tiecas pēc mīlestības. Ja Vecajā Derībā mīlestības bauslis bija pavēle, tad Jaunajā – tā ir atbilde. To skaidroja Benedikts XVI savā enciklikā Deus caritas est: „Tā kā Dievs pirmais mūs ir mīlējis, tad mīlestība vairs nav bauslis, bet gan atbilde uz mīlestības dāvanu, ar kādu Dievs nāk pie mums.” (DCE 1) Tālāk Svētais tēvs rakstīja: „Vēsture balstās faktā, ka cilvēks, dzīvojot uzticībā vienīgajam Dievam, piedzīvo pats sevi kā Dieva mīlētu un atklāj prieku patiesībā, taisnībā, prieku Dievā, kas kļūst par viņa īsto laimi.” (DCE 9) Atņemt cilvēkam mīlestību nozīmē atņemt viņam jebkādu jēgu un nošķirt viņu no patiesās dzīves avota. Mīlestība vienmēr īstenojas patiesībā un tai ir savas prasības. Tikai tas, kurš ir mīlēts, spēj nesavtīgi mīlēt citus. Kā teica svētais Augustīns: „Mēs nevaram mīlēt, ja vispirms paši nejūtamies mīlēti.” Protams, mīlestību dāvāt un to arī pieņemt, ļaujot sevi mīlēt, mums jāmācās visu dzīvi.
Treškārt, mīlestība ir atteikšanās no egoisma. Mīlestības raksturīga īpašība ir „nomirt sev”, tas nozīmē cīņu ar sevi – lai nekoncentrētos vienīgi uz sevi un savām egoistiskajām vajadzībām. Jo vairāk mēs spējam nomirt sev, jo vairāk varam dzīvot citu labā. Tēlainā veidā par to ir sacīts Jāņa evaņģēlijā: „Ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, tas paliek viens, bet, ja mirst, tad nes daudz augļu.” (Jņ 12,24) Nomiršana sev ir ceļš, kas ved pie Dieva un līdzcilvēkiem. Mums pastāvīgi ir jāizlaužas no ieslēgšanās sevī un jāpārvar pašiem sevi, lai ieietu mīlestības atmosfērā. Jo vairāk mēs uzvaram savu egoismu, jo vieglāk atklājam Dievu, tuvāko un paši sevi. Krustā sistais Jēzus ir piemērs un spēka avots visiem, kuri vēlas upurēt savu dzīvi otram cilvēkam.
Ceturtkārt, mīlestība ir kalpošana. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kuru ir pārņēmusi konsumpcijas jeb patērēšanas menatlitāte. Kāds teologs ir pareizi teicis, ka „cilvēkiem ir jāmīl cilvēki un jāizmanto lietas, taču mūsdienās viss ir otrādi – cilvēki mīl lietas un izmanto cilvēkus”. Tādēļ mēs pārāk maz domājam par uzupurēšanos, nesavtību, kalpošanu citiem, drīzāk par ieguvumu, aprēķinu, varu. Cilvēki un notikumi tiek vērtēti pēc ieguvuma un zaudējuma kritērija. Solidaritāti starp cilvēkiem aizvieto sāncensības gars – kurš būs pirmais, labākais – pat ja maksa ir otra cieņas sabradāšana.
Nesen internetā skatījos īsu, bet ļoti aizkustinošu filmu par paraolimpiskajām spēlēm, kurās piedalījās cilvēki ar fiziskiem un garīgiem traucējumiem. Kad viens no sprinta skrējējiem nokrita, tad otrs tā vietā, lai to izmantotu un vinnētu skrējienu, apstājās un palīdzēja piecelties tam, kurš bija pakritis. Kad viņš piecēlās, viņi kopā noskrēja līdz finišam.
Īsta tuvākmīlestība izpaužas kalpošanā. Jēzus, kurš mazgāja saviem mācekļiem kājas, kļuva par kalpu un mudināja apustuļus sekot Viņa piemēram: „Es jums esmu devis priekšzīmi, lai jūs darāt, kā es esmu darījis.” (Jņ 13,15) Jēzus atdeva visu savu dzīvi, lai kalpotu saviem tuvākajiem. Ar savu priekšzīmi Viņš māca visus ticīgos, kā dzīvot, lai mīlestība nebūtu tikai skaisti vārdi, bet atklātos konkrētos darbos attiecībā pret Dievu un cilvēkiem. Kāds gudrais ir teicis: „Mīlestība nav lietvārds, mīlestība ir darbības vārds.” Patiesa mīlestība ir konkrēta rīcība, kas visvairāk veicina cilvēka attīstību viņa personības tapšanas procesā. Un tieši mīlestība vispilnīgākā veidā īsteno tās spējas, kas mīt pašā cilvēkā.
Piektkārt, mīlestība ir kopība. Ir tāds sens āfrikāņu teiciens: „Ja tu gribi iet ātri, ej viens, bet, ja tu vēlies aiziet tālu, ej kopā.” (If you want to go fast, go alone. If you want to go far, go together.) Cilvēks tika radīts, lai mīlētu un tiktu mīlēts, tādēļ viņam ir nepieciešams otrs cilvēks. Kopīgas mīlestības paraugs mums ir Svētās Trīsvienības eksistence, kurā mīlestība ir pamats attiecībām starp Tēvu un Dēlu, un Svēto Garu. Cilvēks, radīts pēc Dieva attēla un līdzības, patiesi mīl tikai tad, kad viņš veido kopību ar Dievu un cilvēkiem. Mīlestība īstenojas došanā un saņemšanā, un bez piederības kopienai tas ir neiespējami. Mēs mācāmies mīlēt un mīlam, pateicoties dzīvei kopienā. Jebkurš egoisms nogalina mīlestību, jo tā ir sevis meklēšana. Par to rakstīja Benedikts XVI: „Mīlestība pieaug mīlot. Mīlestība ir dievišķa, jo nāk no Dieva un saista mūs ar Dievu, bet šis vienojošais process pārveido mūs par Mēs, kas pārvar mūsu šķelšanos un dara, ka kļūstam viens vesels tā, ka beidzot Dievs ir viss visā.” (DCE 18)
Mīlēt nozīmē vēlēties un meklēt otra labumu. Ja mēs kādu mīlam, tad darām visu, kas ir mūsu spēkos, lai tas otrs būtu laimīgs. Austriešu rakstnieks Rainers Marija Rilke savā dienasgrāmatā ir atstājis atmiņu ainu par kādu ubadzi, kuru katru dienu sastapa kādā no Parīzes ielām. Laiku pa laikam garāmgājēji šai ubadzei deva sīknaudu. Viņa vienmēr sēdēja nekustīgi it kā būtu bez dvēseles. Kādu dienu Rilke uzdāvināja viņai skaistu rozi. Kad viņa to ieraudzīja, uzreiz viņas seja sāka starot un parādījās smaids. Rilke pirmo reizi ieraudzīja, ka šai ubadzei ir jūtas. Viņa pēc tam nebija redzama uz šīs ielas astoņas dienas, jo saņēma kaut ko vairāk nekā naudu.
Mīlestība ir tik ļoti svarīga, ka mēs nevaram bez tās dzīvot un būt saprasti. Tieši mīlestība piešķir dzīvei jēgu, paveic mūsos lielas pārmaiņas un dara, ka mēs īstenojam sevi uzupurējoties citu labā. Vai mēs mīlam kādu tik ļoti vienkārši tādēļ, ka viņš ir?!
Apkopojot iepriekš teikto, varam secināt, ka mīlestība ir ļoti svarīga mūsu dzīvē, jo bez tās mēs nevaram dzīvot un nevaram būt saprasti. Tieši mīlestība piešķir dzīvei jēgu, paveic mūsos lielas pārmaiņas un dara, ka mēs īstenojam sevi, uzupurējoties citu labā. Jautāsim sev ne tikai, kas es esmu, bet kādēļ es esmu. Dievs apveltīja mūs ar daudzām dāvanām un harizmām, kuras nav domātas tikai mums, bet kopīgam labumam.
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests, RARZI docētājs (Katoļu Kalendārs 2020)
