2019. gada sākumā mūzībā devās emeritētais bīskaps Antons Justs. Pieminot bīskapu, izdevumā “Katoļu Kalendārs 2020” tika publicēts viņa dzīvesstāsts.
Solījumu stipru Dievam dot gribu,
Lai ar sirdi un dvēseli Viņam kalpotu.
Lai dzīves gadus tā vadīt varētu,
Ka Latvijas Baznīcu saulītē ieceltu.
Mana liecība ir par to, kā Dievs ir pieskāries man un mani vadījis. Ir bijis vajadzīgs uzticēties un droši iet uz priekšu, pilnīgā paļāvībā uz Dievu.
Mana pirmā, personīgā iepazīšanās ar ticību bija caur manu onkuli Konstantīnu. Manas mātes brālis Konstantīns bija mariāņu klostera brālis Viļānos. Reizi gadā viņš apmeklēja savu māsu Leonoru, manu māti. Es ievēroju, ka vakarā pirms gulēt iešanas viņš lūdzās tik ilgi, kamēr es iemigu. Kad no rīta pamodos, viņš vēl lūdzās. Sapratu, ka ticīgam cilvēkam ir daudz jālūdzas, lai dzīvē veiktos.
1940. gadā, kad man bija deviņi gadi, gatavojos Pirmajai Svētajai Komūnijai. Mūs apmācīja priesteris Litaunieks, mācības notika baznīcā Varakļānos. Komunisti iegāja baznīcā un viņu apcietināja mūsu visu priekšā. Iemesls bija tas, ka priesterim nebija atļauts apmācīt bērnus lielā grupā. Kad priesteri veda projām, man ienāca prātā, ka kādam vajadzētu stāties viņa vietā. Es nodomāju, ka mani Dievs sauks kļūt par priesteri.
Bēgļu gaitas mūsu ģimene uzsāka 1944. gada 25. jūlijā. Kad sēdēju ratos un priecājos, ka varēšu braukt, mana vecmāmiņa mums prasīja: „Uz kurieni tad puikas brauc?” Es braši atbildēju: „Uz Ameriku.” Ģeogrāfijas grāmatā biju redzējis Ņujorkas bildi. Tik vien man to zināšanu par Ameriku bija. Vecmāmiņa, kura palika mājās, tikai nogrozīja galvu.
Otrā pasaules kara beigās 1945. gadā, kad man bija 14 gadu, es redzēju, kā saņem gūstā vācu virsniekus. Norāva viņiem uzplečus un goda zīmes un sameta bruņu cepurē. Pie sevis domāju – kā aiziet pasaules godība un kas no goda, slavas un varas paliek pāri? Apņēmos savu dzīvi dzīvot ar garīgām vērtībām, „ko kodes un rūsa nevar iznīcināt”. Dzīvi, kas ieved mūžībā.
Pēc Otrā pasaules kara biju kļuvis par bēgļi Vācijā. Tā sauca cilvēkus, kuri bija pazaudējuši dzimteni. Kad priesteris Kazimirs Ručs man ieteica stāties seminārā un rakstīt lūgumu bīskapam Boļeslavam Sloskānam Beļģijā, es to izdarīju, nu, tā pa jokam, pārliecināts, ka tur nekas nesanāks. Man 1949. gadā bija 18 gadu un nepabeigta vidējā izglītība. Kur tāds bēglis var cerēt kļūt par priesteri!
Saņēmu atbildi no bīskapa B. Sloskāna: „Kārto dokumentus un brauc uz Beļģiju.” Paveicās nokārtot dokumentus, atvadījos no vecākiem un ar vilcienu braucu uz Beļģiju, Luvēnas pilsētu. Man rokās bija tikai bīskapa B. Sloskāna vizītkarte. Ne valodas, ne pavadoņa, tikai ticība, ka Dievs mani vada. Kad piezvanīju, vārtu sargs atvēra durvis un aizveda pie bīskapa B. Sloskāna. Tā iesākās mans ceļš uz priesterību.
Bīskaps B. Sloskāns lika iet vannā, uzvilkt jaunu apakšveļu – tā skaitījās atutošana. Viņš pats to bija sagādājis. Bīskaps pats arī uzņēmās skolotāja pienākumus – iemācīt franču valodu. Man tā labi padevās, un pēc diviem mēnešiem bīskaps paziņoja: „Tu franču valodu labāk zini nekā es.” Biju gatavs stāties mazajā seminārā un pabeigt vidusskolu. Es kļuvu par bīskapa B. Sloskāna garīgo bērnu. Mani mācīja, kā uzvesties pie galda, ēst ar dakšu un nazi; kā darīt apdomāšanu un meditāciju; kā sevi nolikt Dieva priekšā; kā Dievu uzrunāt ar sirdi, bez vārdiem. Saliku šķīstības solījumu, mantas man nebija. Iesāku mācības mazajā seminārā, pabeidzu vidusskolu (1953), iestājos Luvēnas Universitātē, Beļģijā, vēlāk ieguvu filozofijas licenciāta grādu.
Tālākās teoloģijas studijas veda uz Austriju, Insbruku. 1960. gada 11. jūlijā, 29 gadu vecumā, bīskaps B. Sloskāns benediktīniešu abatijā Luvenā mani iesvētīja par priesteri. Viņa vārdi bija: „Nebaidies, esi uzticīgs priesteris! Kad laiks pienāks, atgriezies Latvijā, tam darbam tu esi gatavots un saņēmis svētības.”
Par priesteri mani iesvētīja kopā ar trim benediktīniešu mūkiem. Tas bija sv. Benedikta svētkos. Sv. Benedikts ir bijis Debesu aizbildnis manā priestera kalpošanā. Tagad arī Svētais tēvs ir pieņēmis Benedikta XVI vārdu. Benedikta vārds ir kļuvis populārs. No benediktīniešu mūkiem, pie kuriem dzīvoja bīskaps B. Sloskāns, es mācījos liturģijas izpratni un to, ka svētdienas Svētā Mise ir Kristus, mistiskās Baznīcas galvas un ķermeņa locekļu pateicības un slavas pilnais Kristus bezvainīgā upura atkārtojums. Tā ir Debesu liturģija, kur mistiskās Kristus miesas locekļi kopā ar Kristu, Baznīcas galvu, saliek upuri Debesu Tēvam. Upuris ir svinīgs un dievišķs ar visu Kristus mistiskās miesas locekļu piedalīšanos dziesmās, procesijā, aizlūgumos un lūgšanās. Svinīgumu piešķir mūzika un dziedājumi, sprediķis un tautas aizlūgumi. Celebrants Svētajā Misē darbojas Kristus personā, sludinot Dieva Vārdu un saliekot upuri, lūdzoties un izdalot Svēto Komūniju.
Mana pirmā draudze (1962) bija Vašingtonas priekšpilsētā – Aleksandrijā, Virdžīnijas štatā, ASV. Draudzes skolā, kuru vadīja sv. Krusta māsas, bija 1400 bērnu. Prāvests bija īrietis no Korkas Dienvidīrijā. Man patika viņa tēvišķais stils vadīt draudzi. Kā vikārs iesaistījos draudzē, mācījos, bet arī liku lietā iegūtās filozofijas un teoloģijas zināšanas.
No 1968. līdz 1971. gadam biju vikārs Virdžīnijas Bičs Zvaigznes draudzē Atlantijas okeāna krastā. Tā bija amerikāņu kara ostas Norfolkas priekšpilsēta. Tanī laikā Vjetnamas karš bija pilnā sparā. Grūti bija pavēstīt ģimenēm, ka tētis kritis Vjetnamā. Draudzi galvenokārt veidoja militārās ģimenes.
No 1971. līdz 1973. gadam biju prāvests Virdžīnijas Zilajos kalnos, Stantonā. Kalni atgādināja Insbruku Austrijā, bet tos nevarēja salīdzināt ar Alpu kalniem. Ziemā slēpoju. Bija lauku vides draudze, kurai līdzās atradās mācību iestādes un koledža. Cilvēki iesaistījās draudzē, rīkojām pavasara un rudens tirdziņus, pasākumus un festivālus.
No 1973. līdz 1979. gadam biju prāvests manā pirmajā draudzē Aleksandrijā pie Vašingtonas. Draudzes skola bija slēgta, un draudze bija iekļuvusi parādos. Draudzes prāvests monsinjors Martins Kuinns bija aizgājis pensijā un ar prieku nodeva draudzi manās rokās. Vispirms atmaksājām parādu, aizņemoties naudu no draudzes locekļiem. Atvērām bērnudārzu. Tas bija pirmais solis ceļā uz to, lai atvērtu skolu. To jau paveica mans pēctecis prāvests Tonijs Kassijs.
Pagāja 32 gadi, kad 1992. gadā piepildījās bīskapa B. Sloskāna pravietiskie vārdi atgriezties Latvijā un turpināt viņa aizsākto darbu Rīgas Garīgajā seminārā. Domāju, ka tā ir liela Dieva žēlastība, ja semināristam līdzās ir garīgais tēvs, kas iedrošina, parāda ceļu, tic tavām spējām un netiesā, ja kas uzreiz neizdodas.
Svētīgais pāvests Jānis Pāvils II bīskapu Ārvaldi Andreju Brumani un mani iesvētīja par bīskapiem Romā 1996. gada 6. janvārī, Triju Ķēniņu dienā. Savā uzrunā pāvests mūs pielīdzināja Austrumu gudrajiem, kas ieradušies Betlēmē – šinī gadījumā Romā –, lai saņemtu bīskapa svētības. „Jūsu uzvedums ir ievest Latvijas tautu 21. gadsimtā kā ticīgu tautu,” viņš teica. Latvijas tautas labklājība jāceļ uz ticības pamatiem.
Pēc iesvētīšanas Sv. Pētera bazilikā mēs ar Brumani un kardinālu Jāni Pujatu bijām ielūgti uz pusdienām pie svētīgā pāvesta Jāņa Pāvila II. Bija gandrīz neticami, ka sēžam un ēdam pie viena galda ar sv. Pētera pēcteci, kas tur rokās sv. Pēterim uzticētās Baznīcas atslēgas, un ka mēs stāvam blakus klintij, uz kuras Kristus ir nodibinājis savu Baznīcu.
Uzliekot galvā mitru, pāvests teica: „Saņem mitru, un lai tevī atspīd svētuma spožums, lai tad, kad parādīsies ganu Valdnieks, tu būtu izpelnījies iegūt nevīstošas slavas kroni!” Pasniedzot bīskapa zizli, pāvests teica: „Saņem zizli, gana amata zīmi, un uzmani visu ganāmpulku, kurā Svētais Gars tev licis kā bīskapam valdīt pār Dieva Baznīcu!” Mans bīskapa zizlis ir mantojums no bīskapa Jāzepa Rancāna. Es apzinos, ka man kā bīskapam uzdevums ir bijis likt pamatus tai Baznīcai, kura ir veidojusies uz Latvijas mocekļu un cilvēku upurgatavības saknēm. Man prātā ir palikuši pāvesta Jāņa Pāvila II vārdi, kurus viņš teica, uzvelkot man bīskapa gredzenu: „Saņem gredzenu, ticības zīmogu, un, ar nevainojamu ticību apveltīts, sargi neskartu Dieva līgavu – Baznīcu!”
Tāpat kā Kristus prasīja no apustuļiem būt uzticīgiem un drošsirdīgiem lieciniekiem, tāpat arī Kristus prasa no mums, priesteriem, būt pārliecinošiem Kristus lieciniekiem.
Esmu kļuvis no Varakļānu pagasta Vaiknes pļavu ganiņa ar rīksti rokās par bīskapu ar zizli rokās. Esmu kļuvis no „bēglīša” Vācijas nometnēs par Kristus izredzēto priesteri un bīskapu ar mitru galvā.
Paļāvībā uz Dievu un ar ticības skatu vadu savu emeritus bīskapa dzīvi. Ir noiets garš ceļa posms, vēl palicis mazs ceļa gabals, ko iet.
2017. gada 17. novembrī, Jelgavā
Bīskaps Antons Justs mūžībā devās 2019. gada 17. februārī 87 gadu vecumā. 21. februārī, daudzu bīskapu, priesteru, klostermāsu un ticīgās tautas pavadīts, viņš tika guldīts Jelgavas katedrāles dārzā.
