Lieldienu vigīlijā piedāvājam Liepājas diecēzes bīskapa Viktora Stulpina sprediķi, kas šovakar izskanēja Liepājas Svētā Jžepa katedrālē.
Ir nepieciešama Stipra galva, lai tā dziļi piedalītos šīs dienas dievkalpojumā. Ir nepieciešama liela drosme, lai ielūkotos cilvēces vēsturē kopš pasaules radīšanas un līdz pat tās robežai, no Ādama līdz vispārējai augšāmcelšanai, kuru pasludināja Kristus.
Tomēr šajā dievkalpojumā ir atklājams kaut kas vairāk kā tikai pasaules vēsture. Tajā ir apslēpta atslēga, lai izprastu šīs vēstures jēgu. Šīsdienas dievkalpojuma dažādie elementi runā par to, ka pasaulē visam ir sava jēga, ka viss kļūst kāds liels noslēpumains veselums, kas apslēpts Kristū.
Uz Lieldienu sveces, kura ir Kristus simbols, ierakstījām: “Es esmu Alfa un Omega, sākums un beigas.” Kristus krusts, kas arī tika zīmēts uz sveces, ir skava, kas savelk debesi un zemi. Tāda nozīme ir vertikālajam koka baļķim. Bet horizontālais ir skava, kas savelk cilvēces vēsturi no sākuma līdz pat beigām, no pirmā cilvēka, līdz pēdējam. Tāda ir nozīme pie krusta izstieptajām rokām, ar kurām Kristus visus pievelk pie sevis.
Kristū visam ir sava jēga: lielām lietām un mazām, priecīgām un skumīgām, labām un ļaunām, bērnam, kas veidojas mātes miesās, un sirmgalvja nopūtai. Pat cilvēka grēkam un nāvei ir sava lielā jēga. Kristū jēgu iegūst arī katastrofas un kataklizmas, kurās bojā iet cilvēki. Jēgu iegūst kara ciešanas. Tam visam Kristū ir jēga. Priekš mums tas ir neaptverams un noslēpumā tīts. Viņam skaidrs, svēts un kaut kas liels.
Ir nepieciešama drosme, lai tā ar Dieva acīm, kā to atklāj šīsdienas dievkalpojums, palūkotos uz pasaulē notiekošo. Ir nepieciešama liela pazemība, lai noliektu galvu notiekošā noslēpuma priekša, kurš kā apzīmogotais Kristus kaps gaida godības pilno augšāmcelšanos. Tomēr tikai pati drosme un pazemība nav pietiekošas, lai personīgi piedzīvotu šīsdienas dievkalpojumu. Ir nepieciešams iemīlēt patiesību, jo Kristus šodien mums atklājas kā gaisma.
Tukšā baznīcā, kurā iesākām mūsu dievkalpojumu, bija simbols pasaulei, kas iegrimusi grēka un maldu tumsībās. Šajā pasaulē Kristus ienesa patiesības gaismu. Un jau kops diviem tūkstošiem gadu noris neparasta cīņa. Vieni pulcējas pie šīs gaismas, tie ir tie, kuri pilda patiesības prasības, kuri nebaidās no gaismas, jo zina, ka viņu darbi ir Dievā darīti. Tie ir gaismas bērni. Turpretī citi bēg no gaismas pēc iespējas tālāk. Cenšas to pat nodzēst, iznīcināt. “Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņu darbi netiktu nopelti.” (Jņ. 3, 20) Noris cīņa starp gaismas bērniem un tumsības bērniem; starp tiem, kas mīl patiesību, un tiem, kuri to neieredz. Šai dramatiskajā cīņā piedalāmies mēs visi.
Šodien esam sapulcējušies pie Kristus, lai vēlreiz apzināti izdarītu izvēli, lai atteiktos no likumiem, kuri valda pasaulē, apslēpti dažādās varās, egoisma, mantkārības, naida, skaudības, izlaidības un visās tajās formās, ar kuru palīdzību tumsas valdnieks valda šinī pasaule.
Pēc brīža mēs atjaunosim kristības solījumus, atsakoties no ļaunā un visiem viņa darbiem. Pēc tam apliecināsim savu piederību Kristum, savu gatavību liecināt par patiesību.
Dažiem no mums jau daudzi gadi ir aizritējuši no kristības brīža, kad pirmo reizi izdarījām šo izvēli, atsakoties no dzīves priekš sevis un pasaules, lai dzīvotu Augšāmcēlušajam Kristu. Dažādi izskatījās šī mūsu apliecināšana. Tomēr par vienu varam būt droši: pasaule nekad pilnīgi neatteiksies no cīņas par mums. Ir nepieciešama liela jūtība un liela Dieva palīdzība, lai paliktu pie gaismas, lai neļautu tumsai mūs ievilkt sevī.
Atskatoties uz vakardienas, Lielās Piektdienas, pārdomām mēs redzam, cik dārgi šī patiesības apliecināšana maksā, cik dārgi Kristus par to samaksāja. Bet šodien, pieminot Kristus Augšāmcelšanos, mēs zinām, cik liels ir atalgojums tiem, kuri iztur un apliecina savu piederību gaismai. No visas sirds atjaunosim kristības solījumus, atceroties, ka augšāmcelšanās godība ir atalgojums par uzticību patiesībai, par dzīvi saskaņā ar apliecināto ticību. Amen.
