2. aprīlī apaļu jubileju svinēs diakons Gunārs Konstantinovs. Jubilejas priekšvakarā piedāvājam izlasīt interviju ar diakonu, kas tika publicēta jaunākajā Rīgas Svētā Jēkabaka katedrāles Vēstnesītī.
Gandrīz katru dienu jau 40 gadus, kopš 1982. gada, mūsu cēlajā dievnamā var sastapt diakonu Gunāru Konstantinovu, kurš katedrālē sākotnēji dežurēja un arī vadīja PSRS tūristiem ekskursijas. Par tām ekskursanti vēlāk stāstīja citiem, iesakot aizbraukt un paklausīties, jo tur var dzirdēt ļoti interesantas ekskursijas par vēsturi un ticību. Cilvēki no PSRS republikām brauca uz katedrāli, un daudzi sarunās ar diakonu Gunāru pirmo reizi savā dzīvē dzirdēja par Dievu, pēc tām kļuva par ticīgiem cilvēkiem un tapa arī kristīti. Tas bija drūmākajos padomju okupācijas gados, kad prāvests bija vēlākais kardināls Jānis Pujāts. Viņš, atsaucoties Gunāra un citu aicinājumam, iedibināja to, ka katedrāle ir atvērta no agra rīta līdz pat vēlam vakaram. Gunārs ne tikai dežurēja, bet arī uzturēja kārtību, un kopš 1993. gada kalpo pie Dieva altāra kā ordinēts diakons, aizvien klātesošs arhibīskapa dievkalpojumos.
Kādreiz tēvs Viktors Pentjušs teicis vārdus, kuri visdrīzāk bija secināti, viņam raugoties uz diakona Gunāra dzīvesgājumu, ka katoļticībā konvertējies luterānis bieži vien būs dedzīgāks katolis par daudziem, kas tādi ir jau no bērnības. Arī diakons Gunārs ir kristīts Rīgas Jaunajā Svētās Ģertrūdes ev. luteriskajā baznīcā, bet 1970. gadā konvertēts katoļticībā.
Diakons ir pazīstams arī ar savām asprātīgajām literāta dāvanām. Bieži ikdienā atceros viņa teicienu: Lēnām bez steigas, lai nepienāktu pāragras beigas, ko latīniski apzīmē vārdi Festina lente! jeb Steidzies lēnām! Spilgts ir arī viņa izteiciens: Ieņemts no sevis, ar ko diakons precīzi raksturo cilvēka lielāko grēku – lepnību. Sarunās Gunārs reizēm atceras kādreiz dzirdēto par cilvēka vecumposmiem: bērnība (0–20 gadu vecums) – jaunība (20–40) – brieduma gadi (40–60) un atkal no jauna – bērnība (60–80) – jaunība (80–100) – brieduma gadi (100– 120 gadu vecums), kas atspoguļo seno patiesību par cilvēka gadu skaitu kā relatīvu vienību.
Diakons Gunārs daudziem ir zināms arī kā harizmāts. Redzamākā ir viņam piemītošā Svētā Gara dāvanu atpazīšana, kuras viņam pašam ir un no kurām nāk viņa cilvēkmīlestība, saprašanās pat bez vārdiem un atrašanās Dieva klātbūtnē. Apaļās 2. aprīļa jubilejas ietvaros diakons Gunārs sarunā ar Vinetu Poriņu dalās savā cilvēciskajā un garīgajā pieredzē.
Kāds bija pirmais impulss, kuru atceraties, par ticību Dievam? Kā iepazināt Jēzu un cik Jums tad bija gadu?
Pirmais impulss bija no mūsu Juglas daudzdzīvokļu mājas kaimiņienēm, kopā ejot uz dievnamiem, un tas notika ļoti dabiskā veidā. Pamatskolas laikā es tā biju aizrāvies ar dievkalpojumiem, ka par sakrāto kabatasnaudu kādā komisijas veikalā pat biju iegādājies metāla kausiņu. Man bija arī luterāņu dziesmu grāmata ar dievkalpojuma kārtību, Svētie raksti vecajā drukā, tēva brūnais mētelis, kas kalpoja kā mācītāja apģērbs, un bufete. LPSR bija uztverams radiokanāls, kurā varēju dzirdēt luterāņu dievkalpojumus, un tad, kad vecāki bija aizbraukuši projām, es svinēju paralēlos dievkalpojumus ar radiopārraidi fonā un iepriekšminētajiem priekšmetiem. Kaimiņu bērni Juglā to zināja un mani vairākkārt pat aicināja apbērēt baložus. Tas notika aptuveni no 11 gadu vecuma. Kāda pareizticīgā kundze šai sakarā man uzdāvināja ļoti skaistu gleznu Jēzus Ģetzemenes dārzā, kuru vecāki tomēr nelika pie sienas.
Cik Jums bija gadu, kad sākāt lūgties Dievvārdus un sadzirdējāt Viņu? Vai arī Jūsu vecāki – Milda un Boriss – dievkalpojumos piedalījās kopā ar Jums?
Tētis bija pareizticīgais, bet uz baznīcu negāja, savukārt mamma luterāne uz baznīcu gāja kopā ar mani, bet tikai lielos baznīcas svētkos. Caur šiem baznīcas apmeklējumiem gan ar mammu, gan ar kaimiņienēm es tad arī iepazinu Jēzu. Apmeklēju dažādas baznīcas, bet katoļu baznīcā atradu to, ko sauc par pilnību. Sākot no 1960. gadu vidus, dziedāju arī Sāpju Dievmātes baznīcas korī. Nesen – bīskapa Jāņa Cekula bērēs – satiku koristi, ar kuru kādreiz kopā dziedājām. Tā bija jauka atkalredzēšanās un seno notikumu atcerēšanās.
No kā Jums ir tik laba humora izjūta?
Humora izjūta man laikam ir no mammas ģimenes – no mammas un viņas māsām. Savukārt kārtības izjūta jeb Deutsche ordnung man ir nevis no vecākiem, bet no Pēterburgas vecāsmātes Annas Zaharovnas. Viņa bija ļoti akurāta, līdz pat perfektumam. Mans tēvs piedzima Pēterburgā, bet es – Rīgā. Mēs ar vecākiem un māsu Guntu līdz 1975. gadam dzīvojām Juglā – tag. Brīvības ielas galā – Ļeņina ielā 402. Rajons ir manījies līdz nepazīšanai. Uz mazajām Juglas mājiņām padomju okupācijas laikā devās ģimenes, ja bija tāda izvēles iespēja, lai nebūtu jādzīvo kopā ar citiem komunālajos dzīvokļos. Tie bija it kā sadzīviski sliktāki apstākļi – kā nekā koka mājas, bet latviešu ģimenes tajās jutās savrupākas. Katrai ģimenei bija iedalīts arī neliels dārziņš, kuru tās cītīgi apstrādāja. Mēs dzīvojām Apsītes kundzes mājā, kas bija mūsu nama kādreizējā īpašniece, bet, sākoties okupācijai ar īpašumu nacionalizāciju, kļuva par savas mājas sētnieci, lai pieskatītu māju. Jugla ar tās dabu man ir ļoti mīļa. Ar mammu gājām veļu mazgāt uz tuvējo ezeru. 20. gs. 70.–80. gados koka mājiņu vietā uzcēla deviņstāvu namus. Vide kļuva svešāka un dabas tuvuma, bērnības mājiņu un pagalmu dzīves jaukumu nomainīja jaunā, daudz bezpersoniskākā padomju pilsētvide. Juglas 39. vidusskola, kurā mācījos, bija viena no labākajām Rīgā. Tā bija arī sadraudzības skola ar Vācijas Demokrātiskās republikas skolu. Mācību laikā dziļāko iespaidu manī atstāja literatūras skolotāja – viņa palīdzēja aizraut un atklāt literatūras un koptas latviešu valodas nozīmi dzīvē. Tikāmies ar skolotāju kādā izvadīšanā, kura man bija jāvada. Un es domāju: “Ko tagad mana skolotāja teiks, dzirdot, kā es runāju. Vai visu būšu pareizi pateicis?” Literatūras skolotājas ietekmē man ļoti patika un joprojām patīk lasīt grāmatas.
Ko Jūsu dzīvē deva kopdarbs ar monsinjoru tēvu Antonu Smelteru? Kāda bija viņa ietekme?
Tēvs Smelters arī izcēlās ar Deutsche ordnung. Tur mums sakrita. Ar viņu strādājot kopā, bija jābūt sakārtotībai. Pilnīgi visam bija jābūt kārtībā. T. Smelters gulēt gāja ap plkst. 22.00 un cēlās 5.00 no rīta, vēlāk – jau 2.00 naktī, kad devās uz Adorācijas kapelu nomainīt dežurantu un lūgties. Mūža nogalē viņam bija tikai viena lūgšana: “Jēzu!” Tēvs Smelters bija stingrs, bet radošs. Tieši viņa laikā radās jauniešu kustība. Tolaik bija arī harizmātiskās kopienas Effata aizsākums.
Jautājums ir no Jēkaba katedrāles mājas lūgšanu kopienas, kurā esat līdzdalīgs: “Kāds ir bijis grūtākais garīgais vingrinājums un kādā veidā to ir izdevies paveikt?”
Garīgais vingrinājums ir attiecībā pret cilvēkiem. Tas ir visa mūža vingrinājums, kurā jānokāpj no sava Es – lepnības gara, un tas ir vingrinājums ar saviem radiem, draugiem un kolēģiem. Ir teiciens, ka vispirms nomirst cilvēks, un tikai pēc tam viņa lepnība. Tas ir tad, kad sāk pietrūkt tuvākmīlestības. Lepnums ir pozitīvs, ja runā par darbu, tautu utt. Ir teiciens Ieņemts no lepnības jeb Ieņemts no sevis. Atbilde, kā tikt no lepnības vaļā, ir censties būt Dieva klātbūtnē, lūgt no Viņa. Lai mēs būtu dziedināti, mums pašiem jāiet zem Kristus krusta un jālūdz Viņa žēlastība, lai tiekam mazgāti Viņa asinīs. Tā ir Dieva žēlastība.
Jūs esat teicis, ka “Viss ir Dieva žēlastība!” Kā palikt šajā žēlastībā?
Pirmkārt, būt ikdienas lūgšanā, Svēto sakramentu pieņemšana, grēksūdze, piedalīšanās Sv. Misē svētdienās, kristīgs dzīvesveids – 10 baušļi, mīlēt Dievu no savas sirds, un mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Tagad – būt kopīgajā Ceļā – ticībā, cerībā un mīlestībā. Būt draudzē kā ģimenē – kopībā, Tas nav tikai kā atnākt uz izrādi. Svētdienās uzņemtais dod spēku visai nedēļai. Un mūsu dienišķo maizi dod mums šodien, tas ir – ikdienai. Ikdienas žēlastība no Dieva ir dienišķā maize. Par tiem, kas piedalās arī darbadienās Sv. Misēs, lūdz Rožukroni, var tikai priecāties.
Par ko Dievam pateicaties īpaši? Ko Jūs novēlētu mums?
Pateicība Dievam par laiku! Pirmkārt, par kalpošanu pie altāra, par laiku pēc iesvētībām par diakonu kā par Dieva dāvanu man, par laiku svētdienas skolas pieaugušajiem mācībās, lai viņi taptu kristīti, iesvētīti vai laulāti, par saderināto un iemīlējušos tikšanās reizēm, par laiku mājas pasvētēm, laulībām, aizgājēju mūžībā izvadīšanai, par laiku Baznīcas tiesā, kurā skatāmies laulību spēkā esamību vai neesamību. Dievs ir žēlsirdīgs! Novēlu, lai mēs vienmēr saņemtu no Dieva tuvākmīlestības Dāvanu un izlūgtu citiem šo žēlsirdību.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis, Nr. 7 (400) 2022. gada 27. marts; Foto: Toms Norde
