Otrdien, 19. aprīlī, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē tika atvērta Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča grāmata “Quo vadis, Rietumu pasaule?”. Grāmatas autors grāmatas atvēršanas pasākumā pastāstīja, ka tā ir piecu gadu studiju rezultāts, kad Laterāna Pontifikālajā universitātē Romā tapa arhibīskapa doktora darbs “Laikmetu maiņa un atklāsme. Modernitāte kā teoloģiska problēma Bernharda Veltes domā.”
Doktordarbs tika aizstāvēts Romā 2008. gadā un toreiz tika publicēta grāmatas oriģinālā versija itāļu valodā. Patiesībā interese par laikmeta maiņu arhibīskapam radusies, jau rakstot licenziāta darbu, kad tika pētīts jautājums par to, kur slēpjas Dievs šodien. Toreiz, pētot B. Veltes grāmatas, atklājusies laikmeta maiņas problemātika, kurai “pievērsos doktordarbā, jo redzēju straujas pārmaiņas, vēlējos saprast notiekošo un to, uz ko virzāmies”.
Stāstot par grāmatas tapšanu latviešu valodā, Z. Stankevičs norādīja: “Priesteris Mihails Volohovs to pārtulkoja, bet aizņemtības dēļ man vairāk nekā desmit gadus nebija iespējas tekstu pārskatīt un rediģēt. Tikai Covid-19 laikā sapratu – tagad vai nekad – un ķēros pie darba.”
Arhibīskaps atklāja, ka viņam nācies ieguldīt laiku un pūles, tekstu pārstrādāt un precizēt, lai gala rezultāts viņu apmierinātu. Grāmatas virsrakstu iedvesmoja poļu rakstnieka Henrika Senkeviča darbs “Quo vadis?” – stāsts par Nerona laika Romu un pirmo kristiešu vajāšanu. Par šo 1896. gadā tapušo darbu tā autors 1905. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā.
“Quo vadis” jeb “kurp dodies” kristīgajā tradīcijā ir jautājums, kuru Pēteris uzdevis augšāmcēlušajam Jēzum, kuru viņš saticis uz Apija ceļa, bēgot no Romas un vajāšanas. Jēzus toreiz Pēterim atbildējis, ka dodoties uz Romu, jo, ja Pēteris tā vietā, lai Romā dotu liecību par Kunga augšāmcelšanos, no tās bēg, tad pašam Kungam ir jādodas uz turieni, lai tiktu sists krustā vēlreiz. Pēterī šī atbilde atbalsojusies un likusi atgriezties Romā, kur viņš pēc tam mira mocekļa nāvē. “Tāpēc mans jautājums un paralēle – vai Rietumu pasaule šodien līdzīgi apustulim Pēterim H. Senkeviča romānā nepiedzīvo šo kārdinājumu aizbēgt no savas misijas, kas tai paredzēta Dieva plānā?” savas grāmatas nosaukuma nozīmi skaidroja arhibīskaps.
Savā uzrunā Z. Stankevičs arī izskaidroja grāmatas vāka noformējuma izvēli. Vāku rotā mākslinieka Matiasa Grīnevalda Īzenheimas altāra fragments “Svētā Antonija kārdināšana”. Oriģināls atrodas „Unterlinden“ muzejā Kolmārā, Francijā. Īzenheimas altāris ir gleznots laikā no 1512. līdz 1515. gadam, tas ir atverams un sastāv no daudzām mākslas vēsturniekiem ļoti pazīstamām gleznām. Tā kā arhibīskapam patīk renesanses laika glezniecība, viņš izvēlējies šo fragmentu, kurā redzama svētā Antonija kārdināšana, novelkot paralēles ar šī brīža situāciju Rietumu pasaulē. Svētais Antonijs piedzīvoja daudzus kārdinājumus, bet izgāja no tiem kā uzvarētājs, kļūstot par izcilu svēto, skaidroja arhibīskaps. Attēla kreisajā apakšējā stūrī ir nabags, kurš meklē palīdzību. Antonijs, uzvarējis kārdinājumus, šo nabagu dziedinājis. “Arī Rietumu pasaule iet cauri nopietnu pārdaudījumu laikam, tai uzbrūk daudzu ideoloģiju dēmoni,” paskaidroja Z. Stankevičs un atgādināja, ka pāvests Francisks uzsver, ka visvairāk šobrīd Eiropu apdraudot ideoloģiskā kolonizācija. “Tomēr gleznā ir arī cerības vēsts Rietumu pasaulei – pamudinājums cīnīties ar viltus ideoloģiju dēmoniem, jo tos ir iespējams uzvarēt, vienlaicīgi nesot dziedināšanu ievainotajam cilvēkam – gan eiropiešiem, gan citu tautu un civilizāciju pārstāvjiem.”
Arhibīskaps pateicās visiem, kas deva savu ieguldījumu darba tapšanā. Profesors Raivis Bičevskis izskatīja tekstu zinātniskā redaktora statusā, sniedzot terminoloģijas precizējumus. Profesore Ināra Stašulāne ir grāmatas literārā redaktore, Inta Sarkane vāka māksliniece, bet Oskars Stalidzāns – maketētājs. Apgāds “Zinātne” ir grāmatas izdevējs. Z. Stankevičs pateicās profesorei Maijai Kūlei, kura jau pirms daudziem gadiem bija piekritusi un uzrakstījusi priekšvārdu. Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Ivars Kalviņš sarakstījis ievadvārdus. Atsauksmes sagatavoja profesors Ojārs Spārītis, režisors Alvis Hermanis, Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Ineta Ziemele, LZA īstenā locekle Raita Karnīte.
Daži no grāmatas tapšanā iesaistītajiem cilvēkiem piedalījās pasākumā ar uzrunām. Tā I. Kalviņš norādīja ka grāmata ir “izcils B. Veltes analīzes paraugs”. Viņš norādīja, ka grāmatas autors ieved lasītāju problemātikā, kas “skar ikvienu no mums, neatkarīgi no tā, ticam vai neticam transcendentālajam”. Viņš sacīja, ka cilvēces darbības rezultāts draud iznīcināt cilvēku pašu, jo diemžēl zinātnes un tehnikas attīstība esot “radījusi ilūziju, ka cilvēks var visu un viņam ir atļauts viss”. Viņaprāt ir “iestājies zināms nihilisma laimets, kur tiek atzīts tikai tas, ko var pētīt ar zinātnes palīdzību”. Tāpēc sabiedrībā zūdot nepieciešamība ticēt, jo cilvēks kļūst visspēcīgs un varens. Viņš paskaidroja, ka šajā situācijā ir “parādījusies nepieciešamība pēc jauna humānisma” un izteica cerību, ka grāmata došot “garīgo ceļa maizi virzībai uz jauno humānismu”.
M. Kūle vispirms dalījās atmiņās ar vienu no pirmajām tikšanās reizēm ar arhibīskapu, kad viņš vēl bijis students Romā. Toreiz profesorei esot bijis jāuzstājas konferencē Laterāna Pontifikālajā univeristātē, kur radušās problēmas ar tehniku un Z. Stankevičs esot palīdzējis tās risināt. Runājot par grāmatu, M. Kūle norādīja, ka B. Velte esot norādījis uz tehnokrātijas valdīšanas riskantumu. Šādā gadījumā pazūdot gars, humanitārā stāja, vērtības, tā teikuši gan B. Velte, gan viņa skolotājs Martīns Heidegers. Viņasprāt kaut kas līdzīgs šobrīd notiekot Eiropā, taču nedrīkstot garīgās vērtības pastumt malā kā mazāk svarīgu lietu. “Šajā grāmatā redzu laikmetīgu ievirzi un pieredzi,” sacīja profesore. Viņa uzsvēra pieredzes nozīmi, skaidrojot, ka ir svarīgi, lai teksti, sprediķi, lekcijas cilvēku atvērtu, nevis viņam kaut ko diktētu, lai uzrunātu cilvēku caur pieredzi. “Grāmata ir vērtīga, jo uzrunā arī sekulāro pasauli, tā nav tikai baznīcu aprintdām, jo runā par cilvēka pieredzi un bīstamībām, par jēgas zudumu,” uzskata M. Kūle.
O. Spārītis uzskata, ka laiks, kamēr grāmata ir tapusi, notikumi, kas pasaulē šai laikā norisinājušies un šobrīd norisinās, grāmatas saturu padarot vēl aktuālāku, īpaši attiecībā uz jautājumu par izvēlēm. Viņš sacīja, ka kara darbības Ukrainā kontekstā profesors saredzot grāmatas politisko, filosofisko jēgu, “tai ir dziļi simboliska un humāna jēga”. “Paldies, ka ar grāmatu esat pavēris mūs uz Ziedoņa un gaismas ceļu,” uzrunas noslēgumā sacīja O. Spārītis. Savukārt R. Karnīte norādīja uz grāmatas zinātniskumu, jo tā skaidro ļoti daudzus teorētiskus jēdzienus. Tai pat laikā viņa atzina, ka autora paustā doma esot viegli uztverama un saprotama. Grāmatā tiekot meklētas atbildes par cilvēces nākotni un reliģijas lomu tās veidošanā. Turklāt viņa uzskata, ka grāmata spēj uzrunāt arī tos, kas nejūtoties “Dieva aicināti”, tos, kas netic.
Grāmatas atvēršanas pasākumu joprojām ir iespējams noskatīties KatolisTV Youtube kontā.
KABIA; Foto: ekrānšāviņš no pasākuma video
