Laikā no 14. līdz 17. maijam sinodālā ceļa procesa ietvaros Rīgā viesojās Bīskapu sinodes ģenerālsekretārs kardināls Mario Grehs. Rīgā viņš tikās ar lajiem, konsekrētajām personām, kā arī dažādu organizāciju pārstāvjiem un jauniešiem, lai dalītos pārdomas un pieredzē par sinodālo ceļu un tā nozīmi. Pirms savas došanās prom kardināls atvēlēja laiku īsai sarunai gan par savu vizīti Latvijā, gan aŗī par sinodālā ceļa norisi universālajā Baznīcā.
“Šī vizīte man daudz atklāja – iepazinu citu Baznīcas realitāti ar tās spēcīgajām pusēm un arī izaicinājumiem. Taču, lai kaut ko tādu saprastu un atklātu, ir jāsatiekas, kā tas man bija iespējams šajās maija dienās. Rīga satikos gan ar konsekrētajām personām, gan lajiem, gan priesteriem, organizāciju pārstāvjiem, kuru sirdīs deg ilgas drīt kaut ko labu sabiedrības labā. Kā kristieši viņi var nest Evaņģēliju sabiedrībā. Viņi cer, ka, iesaistoties sinodālā ceļa procesā, spēs rast jaunus veidus, kā Baznīca un katrs no viņiem var arvien efektīvāk nest Evaņģēliju mūsdienu sabiedrībā,” pēc vizītes pauda kardināls.
Pieļauju domu, ka vārdu salikums “sinodālais ceļš” var būt un palikt tikai teorijas līmenī. Kāds ir Jūsu iespaids pēc tikšanām – vai izprotam sinodālā ceļa būtību, vai arī tā mums ir vien skaista teorija?
Ir kārdinājums radīt daudz teorijas, vai pat teoloģijas vai eklezioloģijas, tomēr ceļš – tas ir kaut kas praktisks. Sinodālais ceļš – tas nozīmē doties kopā ceļā. Tāpēc šis process vispirms ir atbilde uz cilvēka vajadzībām, jo visi cilvēki ilgojas doties kopīgā ceļā. Tas ir arī aicinājums atklāt Baznīcas identitāti, jo kristietis nav aicināts savu aicinājumu izdzīvot vienatnē. Tāpēc arī sinodes tēma ir sinodāla Baznīca kā komūnija, līdzdalība, misija. Pāvests Francisks, iniciējot šo procesu, aicina uz kaut ko jaunu. Šis jaunais atbilst mūsdienu vajadzībām, bet tai pat laikā atgādina par to, uz ko esam bijuši aicināti vienmēr – tā ir kopā būšana, lūgšana, kopīga Kunga gribas atklāšana un jaunu ceļu meklēšana, lai veiktu jaunos, mūsdienīgos soļus nākotnes ceļā.
Vai, Jūsuprāt, ir iespējams šobrīd pateikt, vai šis process universālajā Baznīcā norit veiksmīgi un tā, kā tas bija ieplānots?
Nekas jau nebija ieplānots, jo tas nemaz nav iespējams. Ir tikai šis aicinājums uz sinodālo ceļu. Taču varu teikt, ka no tā, ko saņemam mūsu birojā, ir daudz pozitīvu signālu, kas apliecina, ka Dieva tautā ir liels entuziams, aizrautība attiecībā uz Baznīcu un arī pasauli. Tas ir jauns process, kas sācies tikai pērnā gada oktobrī. Jāatzīst, ka daudzas lokālās baznīcas jau pirms šī oficiālā universālā procesa bija sākušas sinodālu ceļu lokālā līmenī. Tāpēc tajās, iespējams, jau ienāk pirmie augļi – atbildes uz dažādiem jautājumiem. Citi atkal ir tikai ceļa sākumā un tikai sāk atklāt, ko nozīmē doties ceļā kopā. Citiem varbūt rodas bailes, neizpratne. Bet arī bailes ir process. Šis process, kurā ir gan sarežgīti, gan pozitīvi brīži. Turklāt vēlos uzsvērt, ka sinodālajam ceļam nav noslēguma laika. Tas nebeigsies ne šī gada augustā, ne ar bīskapu sinodi, jo tas ir atvērts ceļš, kas mūs virza pretī trešās tūkstošgades Baznīcai.
Cik noprotu, viens no pāvesta mērķiem ir bijis, lai ceļā tiekas ne tikai aktīvi kristieši, bet arī visi tie, kas, pāvesta vārdiem sakot, atrodas perifērijās. Tas nozīmē arī tos, kas nav ticīgi, kas ir atstumti, kuru viedokļus un domas parasti neņem vērā vai vienkārīs nesadzird. Kā Jums šķiet, vai veiksmīgi izdodas īstenot šo pāvesta vēlmi? Vai Baznīcai ir izdevies izkāpt ārpus savām robežām, satikt tos, kas ir perifērijās, ņemt vērā arī to, ka ceļš sākās laikā, kad vēl bijām Covid-19 vīrusa izraisītās pandēmijas apstākļos?
Aicinājums uz sinodālu Baznīcu iet roku rokā ar vēl vienu pāvesta aicinājumu – Baznīcu, kas ir ceļā, Baznīcu, kas ir atvērta visiem, tādu, kas nevienu neizslēdz. Ceļam ir arī ekumeniska un starpreliģiju dimensija. Mēs, bīskapi, aktīvi norādījām uz šo dimensiju. Tāpēc mēs tikāmies un ieklausījāmies mūsu brāļos un māsās no citām baznīcām. Tāpat tas ir aicinājums atvērties pretī citām religījām. Tāpat gribu norādīt, ka procesu šobrīd ietekmē ne tikai pandēmija, bet arī kari, tomēr atgādināšu vēlreiz – svarīgi, ka process ir sākts. Tie, kas netika uzklausīti līdz šodienai, varēs iesaistīties arī turpmākajos mēnešos un gados. Baznīca tādā veidā atgādina, ka tas ir atvērts ceļš, kuram nav noslēguma.
Iespējams, ka joprojām daudzos kristiešos nav pilnīgas pārliecības, ka sinodālais ceļš ir kaut kas būtisks viņu personiskajā ticības ceļā, tāpēc viņi neiesaistās. Kā Jūs varētu motivēt šos cilvēkus iesaistīties, dalīties, ieklausīties, satikties?
Mums visiem vajag pieaugt mūsu kristīgajā aicinājumā. Mūsu kristība veido šo platformu sinodālajam ceļam. Man ir pienākums iesaistīties šajā ceļā, jo esmu kristīts. Un kā kristītais es nesu sevī Svēto Garu. Gara balsi nedrīkstam ierobežot, ja tā vēlas nodot kādu vēstījumu tieši caur mani.
Pastāstiet, lūdzu, kāds ir bijis vēstījums, ko vietējai Baznīcai vēlējāties nodot šīs vizītes laikā?
Vispirms vēlos precizēt – es nebraucu uz Rīgu, lai kādu mācītu, bet gan lai pats mācītos; nevis lai runātu, bet ieklausītos. Tāpēc vēlējos apliecināt, ka mēs visi esam vienā ceļā. Mana vizīte bijā kā pievienošanās, līdziešana kopā ar māsām un brāļiem, kas jau ir ceļā, kā arī lai iedrošinātu tos, kas vēl nav pārliecināti par savu iesaistīšanos ceļā. Satiku cilvēkus, kam ir vīzija, gan arī tos, kuriem ir vajadzīgs iedrošinājums, lai dotos tālak, lai mudinātu dot savu ieguldījumu Baznīcā šodien, lai tā plauktu nākotnē.
Pieļauju, ka šis ceļš ietvar arī vairākus izaicinājumus. Kādi tie, jūsuprāt, ir?
Pirmais izaicinājums ir paturēt prātā, ka sinodālais ceļš ir garīgs ceļš. Mūsu tikšanās netiek rīkotas, lai apmainītos ar viedokļiem un idejām. Tikšanās ir lai, izzinātu Dieva gribu. Un to izzinām, pateicoties Dieva Garam. Sinodālais ceļš ir atvēršanās ceļš Svētajam Garam, lūdzot, lai viņš mūs apgaismo.
Otrais izaicinājums – mums visiem ir jāmācās klausīties. Sinodālais ceļš ir klausīšanās ceļš. Mums ir jāiedziļinās klausīšanās mākslā, jo bieži iesam vairāk gatavi runāt, bet neesam gatavi klausīties. Tāpat mums jāmācās pazemība – būt maziem ne tikai Dieva, bet arī citu priekšā. 16. maija dievkalpojumā arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs lietoja kādu metaforu. Viņš runāja par to, ka Baznīcā ir dusošie milži, kuri būtu jāatmodina un jāveido apstākļi, lai šie milži var augt. Taču tai pat laikā ir nepieciešams, lai daži, kas jau jūtas milži, kļūtu pazemīgāki.
Vēl ir izaicinājums – iemācīties novērtēt dažādas kalpošanas Baznīcā. Visi esam kristīti, visiem ir aicinājums, un visiem ir kalpošanas, lai palīdzētu Dieva tautai. Turklāt mums visiem ir jāiemācās kalpot arī Baznīcas vietonībai.
Noslēgumā vēlos vēl uzdot nedaudz provokatīvu jautājumu. Pāvests ir vēlējies, lai sinodālajā ceļā ir iespēja izteikties visiem. Vai nepastāv bažas, ka kāda no balsīm var būt pretēja Baznīcas kopīgajai nostājai, ceļam?
Ja runājam un domājam tādās kategorijās, tas nozīmē, ka aizveram ausis Garam. Svētais tēvs bieži uzsver, ka Dievs īsteno brīnumus savā unikālajā veidā. Nezinām, no kuras puses tie mūs var sasniegt. Man nav šo baiļu. Dievs var komunicēt savu gribu arī caur tiem, kas nav kristīti, kas nemaz netic. Pietiek, ka viņi ir labas gribas cilvēki. Tā šī savstarpējā ieklausīšanās veido komūniju. Un arī izšķiršanās notiek nevis vienatnē, bet gan kopā – komūnijā. Viss, kas tiek prezentēts šajā ceļā, tiek izvērtēts. Tā ir kopienas izšķiršana. Tas ir kritērijs, kas palīdzēs noteikt, vai izšķiršanās ir korekta.
Tāpēc noslēgumā vēlreiz vēlos atgādināt pāvesta aicinājumu visiem brāļiem un māsām, visiem labas gribas cilvēkiem – nebaidieties, bet iesaistieties šajā sinodālajā piedzīvojumā, kuru Svētais Gars piedāvā šodienas Baznīcai.
KABIA, Foto: kustība “Pro Sanctitate”
