Izdevumā “Katoļu Kalendārs 2020” varējām lasīt interviju ar priesteri Andzēju Lapinski, kurš 2019. gadā ieguva doktora grādu jurisprudencē. Turpinot iepazīstināt lasītājus ar “Kalendāra” rakstiem, pārpublicējam interviju ar priesteri. Sarunas centrālā tēma – ģimene.
Itālijā, Romā, Laterāna Pontifikālajā universitātē 2019. gada 18. jūnijā savu doktora disertāciju aizstāvēja priesteris Andžejs Lapinskis, iegūstot doktora grādu jurisprudencē, Baznīcas kanoniskajās tiesībās, tādējādi Latvijā ir vēl viens diplomēts eksperts šajā jomā.
Priesteris Andžejs Lapinskis studijas Itālijā uzsāka 2013. gadā Santakročes Universitātes filiālē Marčanum, Venēcijā. Trīs gadu laikā viņš ieguva licenciāta grādu kanoniskajās tiesībās, pēc tam atgriezās Latvijā, kur gadu kalpoja kā priesteris Aglonā un Līvānos. Pēc tam Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis aicināja viņu studēt tālāk. Kopš 2017. gada rudens priesteris studēja doktorantūrā Laterāna Pontifikālajā universitātē Romā.
Saruna ar priesteri Andžeju Lapinski notika 2019. gada 17. jūlijā, gandrīz mēnesi pēc disertācijas aizstāvēšanas un divas nedēļas pēc viņa atgriešanās Latvijā, Līksnas Vissvētās Jēzus Sirds draudzē.
Tu esi studējis Rīgā Garīgajā seminārā, pēc tam Itālijā – Venēcijā un Romā. Kas ir kopīgais un kas atšķirīgais studiju vidē?
Kā katoļu priesterim studiju mērķis man vienmēr ir bijis iepazīt Kristu, Viņa atstāto, iedibināto Baznīcu un to kārtību, kas Svētā Gara vadībā ir izveidojusies tāda, kāda tā ir.
Kas attiecas uz studiju līmeni, tad, protams, ir atšķirības. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka visnopietnākās prasības bija universitātē Venēcijā. Studijas tur prasīja daudz spēka, pacietības, pazemības un lūgšanu, lai viss izdotos.
Taču akadēmiskā vide atšķiras no pastorālās vides, kurā mēs, priesteri, atrodamies. Tomēr tā ir liela kļūda atdalīt akadēmisko darbību no pastorālās. To nedrīkst pieļaut. Ja cilvēks vairāk strādā akadēmiskajā jomā, tad tik un tā ir jāatrod veidi un iespējas, kā teorētiskās zināšanas pārveidot par praktisku palīdzību, praktisku vadīšanu – ar grāmatām, konsultācijām. Viena lieta ir zināt, bet, ja nezina, ko ar to darīt, tad zināšanām jēgas nav.
Teici, ka mērķis ir iepazīt Kristu. Kas ir mainījies Tavā dzīvē pēc studijām dažādās vietās?
Nekad nepienāks brīdis, kad kāds varētu teikt, ka ir pilnībā iepazinis Kristu. Ja kāds tā saka vai domā, tad ļoti maldās vai nav kaut ko sapratis. Kristus iepazīšana notiek katru dienu, katrā brīdī. Šis avots ir neizdibināms, nevar pārstāt par Viņu brīnīties.
Bet kaut kāda dominante katrā laikā ir bijusi…
Protams. Seminārs ir formācijas laiks, kad studijas ir savienotas ar priesterisko veidošanos. Šis ir jau astotais gads, kopš esmu priesteris, bet es tik un tā atceros semināra laiku ļoti pozitīvi. Tas nebija viegli, sevišķi sākumā. Es labprāt atgrieztos seminārā un izdzīvotu to laiku vēlreiz. Tāpēc, ka tas bija ļoti svētīgs laiks tieši garīgajam briedumam, aicinājuma iepazīšanai, kad ar mani strādāja priesteri, garīgie tēvi, kad līdzās bija citi semināristi, kuri tagad ir priesteri. Tas bija ļoti skaists laiks – kaut gan pilns ar izaicinājumiem, bet kopumā ļoti sirsnīgs.
Savukārt studējot Venēcijā, formācija netika akcentēta. Līdz ar to bija jābūt gatavam un nobriedušam pašam stāties pretī dažādiem piedāvājumiem, kas varēja kavēt studijas. Venēcijā, piemēram, mana ikdiena katru dienu, izņemot svētdienu, tika pakārtota studijām. Svētdienās piepalīdzēju kādā no Venēcijas draudzēm. Kā aizbraucu uz Venēciju, tā 3-4 mēnešus biju darba ritmā, tad uz pāris nedēļām atbraucu uz Latviju, pamainīju vidi, bet pēc tam atkal braucu atpakaļ. Tā tie trīs gadi pagāja.
Taču Romā bija sava specifika. Doktorantūrā lekciju kā tādu ir maz, tur ir jābūt pētniekam, jāstrādā patstāvīgi pie sava pētījuma. Tas prasīja lielu pašdisciplīnu, briedumu, lai nepadotos un lūgtu palīdzību, ja tāda ir nepieciešama. Ir vajadzīga pazemība, lai iemācītos atzīt savas robežas – ko spēju un ko nespēju. Tā bija laba skola audzināt arī paļāvību uz Dievu, ka Viņš vada, cerēt uz Viņa vadību.
Kad, runājot ar cilvēkiem, uzsveru paļāvību, tad citi reizēm nesaprot un saka – ko nu tur runāt par paļāvību, ja pašam ir jāstrādā un jādara. Taču, aizbraucot studēt un ieraugot studiju apjomu, to līmeni un prasības, bija skaidrs, ka bez palīdzības no pārdabiskā netikšu galā. Tiek piemirsta tāda niansīte, kas ir būtiska, – studijas Itālijā ir svešvalodā. Nevajag domāt, ka visi priesteri, kuri brauc studēt uz Itāliju, jau a priori zina itāļu valodu. Es nezināju. Kad aizbraucu studēt, es itāļu valodā varēju pateikt “velosipēds” un “uz redzēšanos!”. Bet pēc trīs mēnešiem jau kārtoju eksāmenus itāliski. Nu tad lai kāds man pasaka, ka Dieva nav!
Ko Tu pētīji doktorantūrā? Kāda ir Tavas disertācijas tēma?
Tēma ir “Faktiskas attiecības. Juridiskie aspekti un pastorālās perspektīvas”. Manā pētījumā ir piecas nodaļas. Pirmā nodaļa ir socioloģisks pētījums par situāciju Latvijā, otrā – antropoloģisks skaidrojums tam, kas ir laulība pēc būtības, atsaucoties arī uz Svētajiem Rakstiem. Trešā nodaļa veltīta specifiski sakramentālām lietām, ceturtā – juridiskajiem jautājumiem, piektā – pastorālajam darbam.
Ar ko šis pētījums ir unikāls?
Tā nav kaut kāda fundamentāli jauna lieta. Laulības jautājums Baznīcā jau ir izpētīts un pietiekami daudzpusīgi analizēts. Mana darba unikalitāte ir tā, kas es pētīju situāciju Latvijā, ir minēti statistikas dati par iedzīvotājiem, ticīgajiem, priesteriem, draudzēm. Ir analizēts, kā tas ietekmē praktisko dzīvi mūsu draudzēs. Tāpat arī piedāvāju risinājumus, kas varētu būt lietderīgi Latvijas situācijā.
Kas ir faktiskas attiecības?
Tā ir ļoti plaša tēma. Tā ir viena no lielākajām problēmām, ka arī šodien laicīgajā jurisprudencē īsti nav vienotas faktisko attiecību definīcijas. Ļoti vispārīgi definējot, faktiskas attiecības attiecina uz vairākiem cilvēkiem, kurus vieno kopīga sadzīve, rūpes vienam par otru, saimniecību, bet juridiski viņus nekas nevieno. Dažādās valstīs izpratne atšķiras, precīzas definīcijas nav.
Kādas faktiskās attiecības Tu pētīji savā disertācijā?
Man bija svarīgi savienot kanoniskās tiesības un pastorālo darbu, tādējādi es pētīju situācijas, kad vīrietis un sieviete dzīvo kopā bez laulības. Pētījumā pieminēju arī to, kāda sistēma darbojas atsevišķās Eiropas valstīs – Horvātijā, Spānijā, Francijā. Analizēju, kā tur šādas attiecības tiek reģistrētas vai nereģistrētas, kādi ir kritēriji, lai šīs attiecības šķirtu, un kāda ir atšķirība starp tādām attiecībām un laulību. Mans pētījums no Baznīcas jurisprudences viedokļa ir vērsts uz to, kā palīdzēt tiem pāriem, kuri meklē palīdzību Baznīcā.
Tad, kad runājam par laulību starp vīrieti un sievieti, tas nav tikai jurisprudences jautājums, bet drīzāk antropoloģisks – kāds ir cilvēks un kāda ir laulība pēc būtības. Laicīgā jurisprudence ir pierādījusi, ka likumus var mainīt tā, kā tas ir izdevīgāk – ar balsu vairākumu kaut ko var atmest. Ir jāskatās, kas ir laulība kā jēdziens, pēc savas iekšējas dabas un būtības. Tas nozīmē, ka tā nav atkarīga no tā, kā es pats to saprotu. Laulība ir tāda, kāda tā ir. Vai nu es to pieņemu, vai arī dzīvoju maldos.
Kāds ir laulības antropoloģiskais skaidrojums?
Laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, un tā tiek veidota ar laulības piekrišanu. Šajā savienībā katrs izvēlas konkrētu otru cilvēku. Tā ir ekskluzīva savienība starp vīrieti kā vīru un sievieti kā sievu, nevis vienkārši cilvēkiem. Viņiem ir sava sūtība un misija. Vispārējā, ne tikai ticības kontekstā vīra un sievas misija ir veidot sabiedrību un būt par sabiedrības pamatšūniņu, lai no tās dzimtu nākamie sabiedrības locekļi. Svarīgi, ka šo dzīves ceļu vīrs un sieva iet kopā, nevis katrs atsevišķi.
Ja skatās no ticības perspektīvas, tad papildus vēl ir tas, ko Pāvils raksta Vēstulē efeziešiem par liecību pasaulei: “Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Kungam! Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis savu draudzi!” (Ef 5, 22. 25) Kristīgas laulības sintēzē, no vienas puses, ir dziļa sievas cieņa pret vīru, bet no otras puses – vīra totāla sevis atdošana sievai. Beigās Pāvils raksta: “Šis noslēpums ir liels, es to attiecinu uz Kristu un draudzi.” (Ef 5, 32)
Tāda ir kristīgas laulības būtība – būt par lieciniekiem tam, kāda bija Kristus mīlestība uz Baznīcu. Tas ir ceļš pretī Kristum.
Bet kā šo ceļu iet tiem, kuri dzīvo kopā bez laulības?
Viens no kritērijiem, lai vispār runātu ar pāriem, ir tas, vai viņi meklē palīdzību un vai tā viņiem ir vajadzīga. Ja tādu nevajag, viņi to nemeklēs arī Baznīcā.
Ja situācija ir tāda, ka kaut kādu iemeslu dēļ pāris dzīvo kopā bez laulības un grib sakārtot šīs attiecības Baznīcā, taču kādu iemeslu dēļ to nevar, Baznīca var viņiem palīdzēt, iziet pretī. Tomēr tas nav tik pašsaprotami. Diemžēl prakse bieži vien parāda to, ka neprotam atdalīt grēku no grēcinieka. Redzam, ka cilvēks dzīvo kaut kādās grūtībās, bet mēs uzreiz absolutizējam, ka viņš ir grēcinieks un man ar viņu neko negribas kopīgu. Svarīgi ir tieši iziet pretī. Baznīca piedāvā izejas punktus tādiem pāriem, kuri meklē.
Kādi ir Baznīcas piedāvātie risinājumi?
Tas, ko es teikšu, nav nekāds jaunums – par to ir runājis pāvests Francisks, pirms četrdesmit gadiem arī pāvests Jānis Pāvils II.
Pirmkārt, pieņemšana – uzņemt šos pārus draudzēs. Nenosodīt un nekritizēt viņus, bet gan veidot tādu vidi, kurā viņi gribētu būt. Veidot vidi, kurā pāri nebaidās būt nosodīti, kurā nejūtas sliktāki vai atšķirīgi. Viņus var iesaistīt kalpošanā draudzē, proti, ir svarīgi veidot draudzēs ģimeniskumu, lai ikviens justos tā, ka šīs ir viņu mājas, viņu vieta, šeit viņi jūtas labi, droši. Būtiska nozīme ir priesterim.
Ir jāskaidro ne tikai tiem, kuri dzīvo tā sauktajās iregulārajās attiecībās, bet arī pārējiem, kuri dzīvo it kā “sakārtotās attiecībās”. Ir jāpieņem katrs, kurš meklē Kristu, jo mums ir ejams kopīgs ceļš pie Dieva. Vienam tas krustaceļš ir tāds, citam – citādāks. Nevajag domāt, ka tiem, kuri dzīvo sakārtotās attiecībās, nav sava krustaceļa vai citu grūtību. Ir. Tikai, iespējams, viņu krustaceļš nav tik publisks, nav tik zināms.
Otrkārt, katehēze. Priesterim vai katehētam, kurš strādā draudzē, ir jāsaprot, kādi ir iemesli, kāpēc cilvēki dzīvo bez laulības. Vai viņi negrib laulāties tāpēc, ka baidās? Varbūt viņi nezina, kas ir laulība? Jābūt paraugam draudzē, kur viņi redzētu ģimenes, pārus, tēvus un mammas, un bērnus, kas viņus iedrošinātu. Ne jau ar runāšanu, bet vienkārši ar dzīves liecību un stāju.
Bet, ja viņi dzīvo kopā un pagaidām negrib laulāties, tad viņus nedrīkst steidzināt, spiest uz to, pārāk daudz, lieki uz to mudināt. Var lūgties un būt par lieciniekiem.
Cita lieta, ja viņi nevar salaulāties tāpēc, ka kādam no viņiem ir derīga iepriekš noslēgta laulība Baznīcā.
Ko darīt tādos gadījumos?
Ja nav iespējams laulāties, tad varbūt var piedāvāt virzīt viņu lietu uz Baznīcas tiesu. Es, iespējams, runāju pašsaprotamas lietas, bet Latvijā tas bieži nefunkcionē.
Jāsaprot, ka tad, kad pāris atnāk pie priestera, viņiem būs smagi atvērties un runāt par savām attiecībām, ja nav bijis šī momenta ar uzņemšanu draudzē, kur viņi justos droši. Ir vajadzīgs delikātums, laiks, pacietība. Ja pāris nav piedzīvojis ģimeniskumu draudzē, tad runāt par tik ļoti nopietnām lietām ar būtībā svešu cilvēku – garīdznieku – ir grūti. Cilvēki var no tā baidīties. Tāpēc ļoti svarīgi, ka cilvēkam ir prāvests, kuru viņš labi zina, ka viņiem ir tik tuvas attiecības kā tēvam ar bērniem. Tādas attiecības, ka cilvēks var vērsties pie priestera, kurš var ieteikt, kā labāk rīkoties, kā un ko uzrakstīt, kā sakārtot.
Kad pāris ir nobriedis par to runāt, priesterim ne tikai ir jāuzraksta Baznīcas tiesas telefona numurs, bet viņus arī jāpavada un visu laiku jābūt garīgi klāt. Lai pavadītu pāri līdz laulībām, jākonsultē vismaz par kopīgajām vadlīnijām, ko seminārā katrs priesteris ir studējis.
Tālāk jau Baznīcas tiesa savā kompetencē skatās, vai var konkrētu laulību pasludināt par spēkā neesošu jeb anulēt, lai pāris var noslēgt laulību.
Citreiz gadās, ka pāris nevar un nevarēs salaulāties. Tad viņiem ir jāuzsver krusta noslēpums, ka tik un tā mēs meklējam Dievu caur savu ierobežotību. Ir jāskaidro, ka viņi nav sliktāki, atmesti un izslēgti no Baznīcas, bet tas ir viņu krustaceļš, kuru tik un tā ir jāiet kopā pretī Kristum. Vienmēr pretī Kristum. Tas ir tas, ko pāvests Francisks dēvē par Dieva meklēšanu savā ierobežotībā, vājumā. Dzīve ir tāda, kāda tā ir.
Ir jāskaidro visai draudzei, lai mēs atbalstītu viens otru, lai lūgtos viens par otru, lai mēs priecātos viens par otru, lai mēs raudātu viens par otru. Tā ir laikam tāda utopiska draudze?
Jā, šajā brīdī tā šķiet… Cilvēciskos spēkos vien tas nav iespējams.
Nezinu.
Tādējādi nevar vispārīgu risinājumu pat piedāvāt? Ir jāskata katra situācija atsevišķi?
Jā. Laulība un viss, kur ir cilvēku savstarpējās attiecības – vēl jo vairāk, ja runājam par sakramentālu laulību –, ir ļoti delikāta, intīma un privāta lieta. Nemaz nevar būt kādas kopīgas atslēgas visiem – dariet tā! Tas nav iespējams. Mēs esam dažādi, tādēļ arī situācijas ir ļoti dažādas. Katram ir jāatrod tā īstā atslēdziņa, jāredz konkrētā cilvēka situācija, lai viņam palīdzētu.
Tu jau iepriekš minēji, ka Latvijā šāda pieeja īsti nefunkcionē.
Es domāju, ka tā nav tikai Latvijas problēma, tas ir daudzu valstu jautājums. Cilvēki draudzēs un priesteri “nekrīt no debesīm”, viņi nāk no sabiedrības konkrētajā zemē. Mēs esam postpadomju valsts, mums līdzi nāk bagāža ar lielu noslēgtību. Ir vajadzīgs laiks, lai tā vairs nebūtu. Atsevišķos gadījumos pie mums ir izveidojusies milzīga distance starp priesteriem un ticīgo tautu. Bieži šīs attiecības ir ļoti formālas.
Arī laji var zināt visas lūgšanas, visu katehismu, bet uz āru tas praktiski neparādās un netiek likts lietā. Ne velti ir radies teiciens “skaitīt lūgšanas”, bet skaitīt var dzejoli. Savukārt lūgšanas ir tāpēc, lai tās lūgtos, slavētu vai ar tām pateiktos. Šķiet, Gregors Lielais teica: “Ja tu zini, bet nemīli, tad nezini.” Cilvēks var nākt uz Svēto Misi, nosēdēt tajā katru svētdienu, pat praktizēt grēksūdzi, bet tas viss var arī palikt sausi un nedzīvi. Tas izpaužas tā, ka cilvēku neuztrauc, kas notiek ar tuvāko, reizēm pat gadās, ka grib, lai otram notiek kaut kas slikts. No tādas lūgšanas pat par centimetru tuvāk Dievam neejam. Tādēļ rodas bailes no priestera, jo cilvēki nezina, kā ar viņu runāt, pat negrib to darīt. Arī no garīdznieku puses var veidoties distance, jo visi nākam no vienas sabiedrības.
Tomēr es neteiktu, ka tā Latvijā ir izteikta problēma. Laiks iet, situācija mainās. Sevišķi lielās draudzēs, kurās jau ilgstoši strādā garīdznieki. Tomēr dažas lietas, piemēram, faktiskas attiecības, cilvēkiem joprojām ir grūti sagremojamas. Viņi mēdz parādīt ar pirkstu uz tiem, kuri dzīvo kopā bez laulības un vēl, nedod Dievs, lasa lasījumus baznīcās. Šos pārus var un vajag iesaistīt kalpošanā, lai palīdzētu iejusties un justies droši. Bet – vēlreiz, trešo reizi saku – tas ir gadījumos, kad cilvēki to paši grib un meklē iespēju. Ja viņi negrib un nemeklē, ko tur var palīdzēt? Ja cilvēks Kungu Dievu nemeklē un ir aizslēdzis savu sirdi Kristum, ja cilvēkam ir ļauna sirds, tad Dievs ar visu savu varenību nevar palīdzēt.
Vai faktisku attiecību grūtā “sagremošana” varētu būt saistīta ar kļūdainu izpratni par grēku?
Pāvests Francisks apustuliskajā pamudinājumā “Amoris laetitia” jeb latviski “Mīlestības līksme” runā par attiecībām starp grēka objektivitāti, kas nozīmē, ka grēks objektīvi ir, un cilvēka subjektīvu iespējamību vai neiespējamību kaut ko mainīt. Lielākie meli būtu, ja mēs teiktu pārim bez laulības, ka viss ir kārtībā, esiet mierīgi, ko nu jūs tur kārtosiet, mīliet viens otru un viss būs labi. Tā ir problēma dzīvot tādā nepatiesībā un sludināt to. Tad mēs būtu negodīgi pret Kristu un Evaņģēliju. Nedrīkstam iet kompromisā ar patiesību. Ir jāpasaka konkrēti, ka šī pāra situācija ir sarežģīta, tā ir jāsakārto un šo ceļu iesim kopā. Bet ir situācijas, kad subjektīvi cilvēks vai nu var kaut ko manīt, vai nevar, arī ar vislabāko sirdsapziņu un labāko gribu. Vai arī tas sagādā tik lielas grūtības, ka cilvēkam trūkst spēka kaut ko mainīt, vismaz pagaidām. Ir svarīgi apzināties, ka pastāv grēka objektivitāte un subjektīva iespēja vai nespēja kaut ko mainīt.
Bieži vien kopdzīve pārim var būt kā saderināšanās forma un būtībā viņi nav pret laulību. Viņu attiecību vektors skatās uz laulībām, bet kad tās tiks noslēgtas, nav zināms – pēc gada, pēc diviem, pēc desmit? Bet vismaz attiecības ir vērstas uz laulībām. Pavisam cita lieta, ja pāris dzīvo kopā un viņi a priori izslēdz laulību un negrib laulāties, varbūt apzināti vai pat ideoloģisku iemeslu dēļ izmet laulību kā tādu no savas dzīves, dzīvo carpe diem jeb bauda tieši šo dienu un ne par ko citu neuztraucas. It kā vizuāli situācijas ir vienādas, bet savā būtībā atšķirīgas. Viens pāris ir atvērts Kristum, otrs – nē.
Kas vēl ietekmē to, ka pāri nemeklē palīdzību?
Ekonomiskā situācija Latvijā ir tāda, ka mums valstī ir tikai divas pilsētas, kurās iedzīvotāju skaits pārsniedz 100 tūkstošus. Rīga un Daugavpils ir pilsētas, kurās varētu patiešām runāt par lielām draudzēm. Labi, vēl varbūt Līvāni, Rēzekne, Preiļi… Taču kopā Latvijā tās ir labi, ja desmit draudzes, kurās ir daudz cilvēku un kurās uz Svētajām Misēm nāk daudz ģimeņu. Bet, piemēram, lauku draudzes – kur pārim redzēt liecību par laulību? Tā ir nopietna problēma.
Kā to risināt?
Līdz šim mēs runājām par juridisko pusi, bet ir arī pastorālais darbs. Latvijā darbojas kopiena “Laulāto Tikšanās”, kas, manuprāt, ir pierādījusi sevi kā spēcīgu kopienu, kurai ir daudz augļu. Es pats arī esmu šajā kopienā. Saskaramies ar problēmu, ka “Laulāto Tikšanās” Latvijā bieži vien darbojas tikai uz atsevišķu pāru un priesteru entuziasma pamata. Tas nav akceptējams, ir nepieciešams arī oficiālāks statuss un atbalsts.
Protams, ir daudzi citi veidi, kā gatavot pārus. Bet vai ir jēga “izgudrot riteni” no jauna, ja mums jau ir kopiena, kas darbojas desmitiem gadu?
Lielajās pilsētās tā nebūtu problēma. Rīgā, piemēram, “Laulāto Tikšanās” jau strādā ļoti labi ilgus gadus, bet citās pilsētās dažādu iemeslu dēļ tā nav. Tiem cilvēkiem, kuriem ir ietekme un autoritāte, manuprāt, būtu jāvirza tas, lai šo lietu sakārtotu un būtu vienota sistēma, kā mēs Baznīcā Latvijā gatavojam pārus laulībām.
Kā rīkoties mazajās lauku draudzēs? Kā laukos prāvesti kopīgi varētu sagatavot pārus?
Svarīgi, lai pāriem būtu tikšanās arī ar citām ģimenēm, ne tikai ar priesteri, kurš bieži vien ir tālu no ģimenes realitātes, jo nav ģimenes cilvēks. Pārus varētu novirzīt uz tuvākajām lielākajām draudzēm, kur šī vienotā sagatavošana jau ir.
Piemēram, Aglonā notiek saderināto kursi, kuros piedalās pāri no dažādām draudzēm.
Jā, tas ir labs piemērs. Prāvesti ir informēti, ka Aglonā notiek šie kursi, un pāriem tos iesaka. Tomēr šādiem kursiem nevajadzētu būt tikai Aglonā. Tāpat arī pāru sagatavošanai nevajadzētu balstīties tikai uz viena priestera Daumanta Abricka entuziasmu, bet būtu lietderīgi, ka šādi kursi notiktu arī citās lielākās draudzēs. Ir vēl daudz citu vietu, kur Latgalē tādu sagatavošanu varētu veikt, piemēram, Preiļos, Līvānos, Dagdā, Daugavpilī, Balvos, Baltinavā u.c. Tādējādi pāri tur varētu satikt kristīgas ģimenes, iepazīties ar tām. Arī priesterim uzreiz izveidotos kontakts ar ģimeni. Svarīgi, ka pāris vai ģimene pazīst priesteri, ka viņš nav tikai kaut kāds nepazīstams cilvēks no ambonas. Bet re – viņš tepat ir, ar viņu var runāt. Ir jālauž milzīgā barjera starp ticīgo tautu un garīdznieku.
“Laulāto Tikšanās” iesaistīšana varētu kļūt par veidu, kā Latvijā pavadīt tos pārus, kuri meklē palīdzību, nav laulāti un, iespējams, nekad arī nebūs. Turklāt “Laulāto Tikšanās” pārus pavada arī pēc laulībām. Kopiena dod iespēju turpināt sadarbību pēc tam. Nav tā, ka pāris tiek sagatavots, salaulājas un tad lai dzīvo, kā grib. Kontakti tiek uzturēti, pāri un ģimenes var iesaistīties kalpošanā.
Savā doktordarbā es piedāvāju arī “Laulāto Tikšanās” alternatīvu. Ja mazās draudzēs kādu iemeslu dēļ nav iespējams aizsūtīt pārus uz citām draudzēm, tad draudžu prāvestiem būtu jāgatavo pāri pēc vienotām vadlīnijām.
Kāpēc izvēlējies pētīt šo jomu?
Jau kopš semināra laika vienmēr esmu iesaistījies darbā ar ģimenēm un saderinātajiem. Šī lieta man vienmēr bija ļoti tuva. Man patīk ideja, ko Jānis Pāvils II kādreiz teica, ka ģimene ir kodols un pamats visam. No laulības nāk priesterība, konsekrētā dzīve, sabiedrība. Laulība ir sabiedrības pamatšūniņa. Kāda ir šūniņa, tāda ir visa sabiedrība. Ja laulības ir stipras, auglīgas, spēcīgas, svētīgas, tad arī sabiedrība tāda būs. Ja laulības ir nestabilas – šodien ir, rīt nav, tad arī sabiedrība tāda kļūst.
Piemēram, faktiskajās attiecībās pēc to būtības pārim ir problēmas ar stabilitāti. Šodien viņi ir kopā, bet, tā kā viņus īstenībā nekas nesaista, rīt kāds no viņiem var aiziet. Varam tikai iedomāties, kas notiks, ja visas sabiedrības līmenī ieviestos šāda “ģimenes” ideja, ka šodien mēs esam, bet rīt varam nebūt… Tas nozīmē, ka nav vērts ieguldīt visu sevi, visu savu spēku, visu savu laiku, atdot pilnībā savu dzīvi, jo rīt tas viss var beigties… Pat tikai tāda doma iedragā gan konkrētās attiecības, gan visu sabiedrību. Ģimene ir ārkārtīgi svarīga. Es redzu, ka ģimenei uzbrūk, bet arī redzu ģimenes svētumu. Pāvils Vēstulē efeziešiem raksta, ka attiecības starp vīrieti un sievieti liecina par Kristus un Baznīcas mīlestību. Mēs tikai varam meditēt, “garšot” to mācību, ko viņš saka. Ja laulātie aptvertu, ka liecina pasaulei par to, kā Kristus mīl savu Baznīcu… Kāda misija, sūtība var būt svētāka par to? Un, ja atceras, ka no tā var dzimt aicinājumi uz priesterību, konsekrēto dzīvi, vientulību, aicinājumi uz ģimeni… Bērni savā ģimenē redz pozitīvo piemēru un pēc tam to īsteno arī savā ģimenē. Es šo jomu izvēlējos, jo redzu, ka tā ir fundamentāli svarīga un nepieciešama.
Ko pats plāno ieviest savā pastorālajā darbībā?
Tas nav nekas tāds, ko es pats līdz šim nebūtu mēģinājis ieviest tur, kur darbojos. Es neesmu izdomājis fundamentāli jaunas lietas. To visu mēģināju darīt arī pirms tam. Man zvana, jautā, konsultējas, tad es uzsveru pieņemšanu un žēlsirdību pret cilvēkiem.
Paldies par sarunu!
Katram, kurš vairāk vēlas uzzināt par Laulības sakramenta nozīmi, ir iespēja internetvietnē “Youtube” noskatīties Katoļu mediju centra publicēto video par Laulības sakramentu, laulības būtību, to, kā sagatavoties laulībām, un citiem biežāk uzdotajiem jautājumiem, uz kuriem izsmeļoši atbild nu jau tagadējais bīskaps Andris Kravalis.
***
Pēc intervijas domas raisījās par priestera pieminēto “utopisko draudzi”. Intervijas dienas vakarā bija kāds notikums. Līksnas Vissvētās Jēzus Sirds baznīcā izskanēja festivāla “Latgales ērģeļu dienas 2019” koncerts “Vakara lūgšana”, par kuru viena no koncerta mūziķēm – ērģelniece Digna Markule – rakstīja: “Koncerts ir kā slavinājums Dievam un pateicība vecākiem, īpaši tētim dzimšanas dienā.” Veļičko ģimene ir viena no retajām, kur visi ģimenes locekļi ir profesionāli mūziķi, bet kuplais mazbērnu pulks dzied kopā ansamblī. Majestātiskās Līksnas baznīcas velves, bet jo īpaši klātesošo cilvēku, kuru bija pilna baznīca, sirdis tika piepildītas ar brīnišķīgu mūziku, kas vienlaikus bija arī lūgšana – vienam par otru, par ikkatru klātesošo, kā pateicība un slavinājums Dievam, visa Radītājam. Bet visuzrunājošākais ir tas, ka viss kādreiz aizsākās ar divu cilvēku laulību un ģimeni, kurā Anna un Viktors ik vakaru uz lūgšanu ir pulcinājuši piecus dēlus un trīs meitas.
Anna Briška
