Svētdien, 8. maijā, Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē Latvijas konsekrētie aicināja kopā svinēt Pasaules lūgšanu dienu par aicinājumiem. Šai dienai pāvests Francisks sagatavoja īpašu vēstījumu. Turpinājumā vēstījuma pilnais teksts latviešu valodā.
Svetā Tēva Franciska vēstījums 59. pasaules lūgšanu dienā par aicinājumiem “Aicināti veidot cilvēku ģimeni.”
Dārgie brāļi un māsas!
Lai gan mūsu laikos joprojām pūš ledainie kara un apspiešanas vēji un bieži esam aculiecinieki polarizācijas parādībām, mēs kā Baznīca esam uzsākuši sinodālo ceļu: apzināmies neatliekamu vajadzību iet kopā, kopjot klausīšanās, līdzdalības un dalīšanās dimensijas. Kopā ar visiem labas gribas vīriešiem un sievietēm mēs vēlamies sniegt savu ieguldījumu cilvēku ģimenes veidošanā, dziedēt tās brūces un virzīt to uz labāku nākotni. Šajā perspektīvā saistībā ar 59. Pasaules lūgšanu dienu par aicinājumiem es vēlos kopā ar jums pārdomāt vārda “aicinājums” plašo nozīmi sinodālās Baznīcas kontekstā, kas ieklausās Dievā un pasaulē.
Visi aicināti aktīvi piedalīties misijā
Sinodalitāte, kopīgā iešana ir Baznīcas pamataicinājums, un tikai šajā perspektīvā var atklāt un novērtēt dažādus aicinājumus, harizmas un kalpošanas. Tajā pašā laikā mēs zinām, ka Baznīca pastāv, lai evaņģelizētu, izejot no sevis un sējot Evaņģēlija sēklu vēsturē. Šī misija ir iespējama tieši pateicoties visu pastorālo jomu sinhronizācijai, bet vispirms, pateicoties visu Kunga mācekļu iesaistei. Patiešām, “pieņemot Kristību, katrs Dieva tautas loceklis ir kļuvis par misionāru mācekli” (sal. Mt 28:19). Ikviens kristītais cilvēks, neatkarīgi no viņa pienākuma Baznīcā un ticības apguves pakāpes ir aktīvs evaņģelizācijas subjekts ”(Apustuliskais pamudinājums Evangelii Gaudium, 120). Mums ir jāsargās no mentalitātes, kas nošķir priesterus un lajus, pirmos uzskatot par protagonistiem, bet otros par izpildītājiem, un jāīsteno kristīgā misija kā vienai Dieva tautai, lajiem un ganiem kopā. Visa Baznīca ir evaņģelizējoša kopiena.
Aicināti būt viens otra un visa radītā sargi
Vārds “aicinājums” nav jāsaprot ierobežoti, to attiecinot tikai uz tiem, kuri seko Kungam īpašas konsekrācijas ceļā. Mēs visi esam aicināti piedalīties Kristus misijā vienot izkaisīto cilvēci un samierināt to ar Dievu. Runājot vispārīgāk, katrs cilvēks vēl pirms sastapšanās ar Kristu un kristīgās ticības pieņemšanas līdz ar dzīvības dāvanu saņem fundamentālu aicinājumu – ikviens no mums ir Dieva gribēts un mīlēts radījums, attiecībā uz kuru Viņam bija unikāls un īpašs nodoms. Un šo dievišķo dzirksti, kas mīt katra vīrieša un sievietes sirdī, mums ir jāattīsta visas dzīves garumā, veicinot tādas cilvēces attīstību, kurā valda mīlestība un savstarpēja pieņemšana. Mēs esam aicināti būt viens otra sargi, veidot saskaņas un dalīšanās saites, dziedēt radības brūces, lai tās skaistums netiktu iznīcināts. Īsāk sakot, kļūt par vienu ģimeni brīnišķīgajā visa radītā kopējā mājā, tās elementu harmoniskā daudzveidībā. Šajā plašākajā nozīmē ne tikai indivīdiem, bet arī tautām, kopienām un dažāda veida apvienībām ir īpašs “aicinājums”.
Aicināti pieņemt Dieva skatienu
Šis lielais kopīgais aicinājums ietver kādu īpašāku aicinājumu, ko Dievs mums dod, ar savu mīlestību sasniedzot mūsu eksistenci un virzot to uz galīgo mērķi, uz pilnību, kas pārsniedz pat nāves slieksni. Tā Dievs vēlējās skatīties un skatās uz mūsu dzīvi.
Mikelandželo Buonarroti tiek piedēvēti šādi vārdi: “Katrā akmens bluķī ir statuja, un tēlnieka uzdevums ir to atklāt.” Ja tāds var būt mākslinieka skatījums, tad vēl jo vairāk tā uz mums skatās Dievs: meitenē no Nācaretes viņš redzēja Dieva Māti; zvejniekā Sīmanī, Jonas dēlā, redzēja Pēteri, klinti, uz kuras celt savu Baznīcu; muitniekā Levi viņš saskatīja apustuli un evaņģēlistu Mateju; Saulā, bargajā kristiešu vajātajā, viņš ieraudzīja Pāvilu, tautu apustuli. Viņa mīlošais skatiens vienmēr mūs sasniedz, aizkustina, atbrīvo un pārveido, padarot mūs par jauniem cilvēkiem.
Tāda ir katra aicinājuma dinamika: mūs aizsniedz Dieva skatiens, kas mūs aicina. Aicinājums, tāpat kā svētums, nav kāda ārkārtēja pieredze, kas paredzēta dažiem. Līdzīgi kā pastāv “kaimiņu svētums” (sal. Apustuliskais pamudinājums Gaudete et exsultate, 6-9), tāpat aicinājums ir dots katram, jo Dievs skatās uz visiem un aicina visus.
Tālo Austrumu sakāmvārds saka: “Gudrais, skatoties uz olu, spēj ieraudzīt ērgli; skatoties uz sēklu, viņš redz lielu koku; skatoties uz grēcinieku, spēj saskatīt svēto”. Tā uz mums skatās Dievs – katrā no mums viņš saskata iespējas, dažkārt pat mums pašiem nezināmas, un visu mūsu dzīvi nenogurstoši strādā, lai mēs tās izmantotu, kalpojot kopējam labumam.
Aicinājums dzimst, pateicoties Dievišķā Tēlnieka mākslai, kurš ar savām “rokām” mūs izved no mūsu ierobežojumiem, lai mūsos atklātos mākslas darbs, kāds esam aicināti būt. Dieva Vārds, kas mūs atbrīvo no egocentrisma, spēj mūs attīrīt, apgaismot un radīt no jauna. Tāpēc klausīsimies Vārdu, lai atvērtos aicinājumam, ko Dievs mums uztic! Mācīsimies uzklausīt arī savus ticības brāļus un māsas, jo viņu padomos un piemērā var slēpties kāda dievišķa iniciatīva, kas rāda mums jaunus ceļus, kur iet.
Aicināti atbildēt Dieva skatienam
Dieva mīlošais un radošais skatiens īpašā veidā mūs sasniedza Jēzū. Evaņģēlists Marks, runājot par bagāto jaunekli, atzīmē: “Jēzus uzlūkoja viņu ar mīlestību” (Mk 10:21). Jēzus mīlošais skatiens ir vērsts uz katru no mums. Brāļi un māsas, ļausim, lai šis skatiens mūs aizkustina un lai Viņš mūs ved pāri mums pašiem! Mācīsimies skatīties viens uz otru tā, lai cilvēki, ar kuriem kopā dzīvojam un tiekamies – neatkarīgi no tā, kas viņi ir – justos pieņemti un atklātu, ka ir Kāds, kurš uz viņiem skatās ar mīlestību un mudina tos attīstīt visu savu potenciālu.
Mūsu dzīve mainās, pieņemot šo skatienu. Viss kļūst par aicinājuma dialogu, starp mums un Kungu, bet arī starp mums un citiem cilvēkiem. Dziļi izdzīvots dialogs dara mūs arvien vairāk par tiem, kas mēs esam: aicinājumā uz kalpojošo priesterību – par Kristus žēlastības un žēlsirdības instrumentiem; aicinājumā uz konsekrēto dzīvi – par Dieva pielūgsmi un jaunas cilvēces pravietojumu; laulības aicinājumā – par savstarpēju dāvanu, dzīvības radītājiem un skolotājiem. Vispārīgi runājot, ikvienā aicinājumā un kalpošanā Baznīcā, kas aicina raudzīties uz citiem un uz pasauli ar Dieva acīm – kalpot labajam un izplatīt mīlestību caur darbiem un vārdiem.
Te vēlos pieminēt Dr. Hosē Gregorio Ernandesa Cisnerosa pieredzi. Strādājot par ārstu Karakasā, Venecuēlā, viņš gribēja kļūt par franciskāņu terciāru. Vēlāk viņš domāja kļūt par mūku un priesteri, taču veselība viņam to neļāva. Tad Hosē saprata, ka viņa aicinājums ir tieši ārsta profesija, kurā viņš kalpoja galvenokārt nabadzīgajiem. Visus spēkus viņš veltīja slimajiem, kurus skāra gripas epidēmija, kas pazīstama kā ‘spāņu gripa’, kas tajā laikā izplatījās visā pasaulē. Dr. Hosē nomira, automašīnas notriekts, kad izgāja no aptiekas, kur bija sarūpējis zāles kādai vecākai pacientei. Pirms gada viņš tika beatificēts kā priekšzīmīgs liecinieks tam, ko nozīmē pieņemt Kunga aicinājumu un pilnībā uz to atsaukties.
Aicināti veidot brālīgu pasauli
Mēs kā kristieši esam ne tikai aicināti, tas ir, personīgi uzrunāti, bet arī līdz-aicināti. Mēs esam kā mozaīkas elementi – skaisti katrs atsevišķi, bet tikai kopā veidojam attēlu. Katrs no mums mirdz kā zvaigzne Dieva sirdī un Visuma debesīs, bet esam aicināti radīt zvaigznājus, kas vada un apgaismo cilvēces ceļu, sākot ar vidi, kurā dzīvojam. Tas ir Baznīcas noslēpums: atšķirību līdzāspastāvēšanā būt par zīmi un instrumentu tam, uz ko ir aicināta visa cilvēce. Tāpēc Baznīcai jākļūst arvien sinodālākai – spējīgai iet kopā atšķirību harmonijā, kurā visi var dot savu ieguldījumu un aktīvi piedalīties.
Tātad, runājot par “aicinājumu”, runa nav tikai par viena vai otra dzīves veida izvēli, par savas dzīves veltīšanu kādai noteiktai kalpošanai vai sekošanu kādas reliģiskās ģimenes, kustības vai ekleziālās kopienas harizmas valdzinājumam. Runa ir par Dieva sapņa, lielā brālības plāna, realizēšanu, kas bija Jēzus sirdī, kad viņš lūdza Tēvu: “Lai visi būtu viens” (Jņ 17:21). Katrs aicinājums Baznīcā, un plašākā nozīmē arī sabiedrībā, veicina vienota mērķa sasniegšanu – lai starp vīriešiem un sievietēm atskan daudzu atšķirīgu dāvanu harmonija, ko spēj īstenot tikai Svētais Gars. Priesteri, konsekrētās personas un ticīgie, iesim un strādāsim kopā, lai liecinātu, ka lielā cilvēku ģimene, vienota mīlestībā, nav utopija, bet gan plāns, kuram Dievs mūs ir radījis.
Lūgsim, brāļi un māsas, lai vēstures traģisko notikumu vidū Dieva tauta arvien vairāk atsaucas šim aicinājumam. Lūgsim Svētā Gara gaismu, lai ikviens no mums atrod savu vietu un dod no sevis labāko šajā lielajā plānā!
Romā, Sv. Jāņa Laterāna bazilikā, 2022. gada 8. maijā, Lieldienu ceturtajā svētdienā
FRANCISKS, tulkoja m. Biruta Krivteža
