Rīgas Svētās Jēkaba katedrāles Vēstnesītis piedāvā īsu ieskatu brāļu draudžu dibināšanā un vēsturē.
1722. gada 17. jūnijā Saksijas austrumos Kristiāns Dāvids nocirta pirmo koku brāļu draudzes apmetnes celtniecībai Hutberga kalna pakājē. Apmetnei grāfa Nikolaja Ludviga fon Circendorfa (1700 – 1760) īpašumā bija lemts par jaunizveidotās hernhūtiešu kustības centru, no kura vēlāk uz Vidzemi devās Kristiāns Dāvids (1690 – 1751), izraisot evaņģēliski garīgu un kulturālu atjaunotni.
Nosaukums Hernhūte nozīmē „Tā Kunga pasargājums.” Tās aizsākumi meklējami čehu reformatora Jana Husa (1369 – 1415) darbībā pie bohēmiešiem jeb morāviešiem. Akcents ticības pieredzē likts uz agrīnajai kristietībai raksturīgo kopību, sadraudzību, brālību, kristīgu mīlestību, sirsnību, strādīgumu, ģimeniskumu ap Dieva Vārdu pretēji vēlākajiem institucionālajiem un politiskajiem akcentiem Baznīcas dzīvē. Brāļu draudžu senais simbols – Dieva Jērs.
Hernhūtieši pieder pie piētisma kā reliģiskas kustības, kas sākās 17. gadsimta beigās Vācijā luteriskajos novados. Pretēji ortodoksajam luterismam, kas ticības atziņām pieiet ar prātu, piētisti uzskata, ka reliģija pieder jūtu pasaulei. Piētisti prasa grēku atzīšanu un nožēlošanu, iekšējas attiecības ar Jēzu, individuālu lūgšanu un dievbijības praktisku izpausmi. Pret oficiālo luterisko Baznīcu ar tās akcentēto Lutera katehisma iemācīšanos piētisti izturas rezervēti. Visu vēstī pēc sajūtām sirdī (vācu Gemüt). Galvenais nevis domāt par Dievu, bet „pieredzēt” Dievu. Fon Cincerdorfam ticība izpaudās uzticībā Kristū atklātajam Dievam, kas par sevi liecina Svētajos Rakstos. Šādas ticības patiesums pastāv personīgā reliģiskā pieredzē. Kristīgo dzīvi vispār atveido kristīga laulība, kuru motivē Kristus Dieva mīlestības ietvaros. Vienotība ar Kristu patiesā mīlestībā raksturo arī audzinošos grupējumus (tropoi paideias), kas ir baznīciskās konfesijas vai baznīciskās izpausmes „patiesajā Baznīcā” – Ecclesiolae in Ecclesia. Fon Cincerdorfs zināmā mērā centās pārsniegt atsevišķu konfesiju baznīciskās robežas. Iespējams, ka viņi piekristu vienas Kristus Baznīcas vēsturiskās konkrētības iespējās (kuras izsaka subsistit in jēdziens attiecībā uz Romas katolisko Baznīcu). Tomēr brāļu draudzēm šī konkrētība pastāv nevis institucionālā kopībā ar Romas pāvestu, bet gan pieredzē un reliģiskās dzīves atjaunotnē. Piemēram, Hernhūtē izplatījās dziedāšana dievkalpojumos (vācu Singstunde), kad pēc atmiņas dziesmā varēja izpausties personīga kristieša pieredze.
Hernhūtiešu misija sekmīgi izvērsās apstākļos, kuros kristietība bija vāji ieviesta un pamatiedzīvotāji cieta garīgu un fizisku apspiestību. 18. gadsimtā Vidzemē bija beidzies Ziemeļu karš, vairākas epidēmijas, bija apsīkusi kristiešu garīgā aprūpe. Valmiermuižas saimniece Magdalēna Elizabete fon Hallarte (1683 – 1750) sāka uzņemt pirmos hernhūtes brāļus un veicināja brāļu draudžu izplatīšanos. Misionāri apguva latviešu valodu, savukārt latvieši masveidā mācījās lasīt Bībeli un rakstīt liecības, vēlāk daiļdarbus. Pēc muižnieku un mācītāju sūdzībām par tiešajiem oficiālajiem dievnamiem brāļu draudzes tika slēgtas, stipri ierobežotas no 1744. gada līdz 1817. gadam. Tomēr 19. gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados tās sasniedza pašus iespaidīgākos apjomus – Vidzemē un Igaunijā – 100 000 organizācijas dalībnieku.
Pirmie latviešu inteliģenti – kultūras darbinieki – nākuši no hernhūtiešu vides. No tās nākusi nacionālā atmoda. No brāļu draudzēm, saiešanas namiem 19. gadsimta 60. – 70. gados veidojās dažādas laicīgas biedrības un organizācijas.
Romas katoliskajā Baznīcā hernhūtiešu kristīgais un garīgais mantojums izpaužas inkulturācijas, kopības, sinodālisma un atbrīvošanas pieredzē, kura mums aizvien jāapgūst.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis, Nr. 11 (404) 2022. gada 5. jūnijs
