Pirms diviem gadiem, 2020. gada 23. jūlijā, mūžībā devās priesteris Gregors Ķibulis, kurš tā paša gada maijā svinēja 60. priesterības jubileju. Tieši tāpēc izdevumā “Katoļu Kalendārs 2020” bija publicēta intervija ar G. Ķibuli. Turpinot iepazīstināt ar “Katoļu Kalendāra” aizvadīto gadu rakstiem, šoreiz piedāvājam rakstu par G. Ķibuli.
2020. gadā apritēja 60 gadi, kopš Suntažu, Lēdmanes un Lauberes draudzes prāvests Gregors Ķibulis saņēma Priesterības sakramentu. Tiesa, kā priesteris viņš varēja kalpoja daudz īsāku laiku, jo padomju varai nepatika jaunais, enerģiskais, nepaklausīgais un sadarboties negribošais garīdznieks. 1996. gada grāmatā vēl arvien stāv neglaimojošs ieraksts, ka viņš īstenībā pats gribējis pamest priesterību, vēlēdamies stāties civillaulībā. Dažādās vajāšanas, kas bija jāpiedzīvo pēc tam, liek domāt par pretējo. Viņš bija neērts.
Priesteris Gregors Ķibulis mani sagaida labi sagatavojies. Ir atnesis gan fotogrāfiju albumus, gan vecu avīžu izgriezumus. Un stāsta aizgūtnēm. Stāstījums nesanāk plūdens, mēs lēkājam no viena dzīves posma uz otru, atkarībā no tā, kāda fotogrāfija nonāk viņa rokās. Veidojot rakstu, lipinu to kopā no dažādiem gabaliņiem.
Ģimene
Gregors Ķibulis ir dzimis 1933. gadā Ludzas rajonā piecu bērnu ģimenē. Viņam ir trīs māsas un viens brālis. Vecākiem bija 11 hektāri zemes, tomēr tas nebija pietiekami, lai nopelnītu ģimenei nepieciešamo, tāpēc tēvs brauca strādāt uz Sanktpēterburgu. Ģimenei bija viens zirgs, divas, trīs govis. „Es vienmēr gāju ganos, sākumā ganīju savus lopiņus, pēc tam gāju pie svešiem,” stāsta priesteris. „Ar pastalām, kājas bija slapjas, alga par to visu vasariņu parasti bija maiss rudzu vai kviešu. Ganot vienmēr dziedāju. Vienā dziedāšanā. Kad mežā esi viens pats, tad bail. Vilki gāja. Daudzreiz tiku redzējis visu vilku ģimeni. Tad govis, aitas uzreiz saskrēja galvām kopā, kamēr vilku māte ar bērniem aiziet prom.”
Gregora vecāki bija ticīgi. Pie viņiem dzīvoja arī vectēvs un vecāmāte. Kad tēvs bija Sanktpēterburgā, mamma darīja mājas soli, bet bērnus pieskatīja vecmamma. Uz baznīcu 7 kilometrus ziemā bieži braukuši ar ragavām, bet vasarā vienmēr kājām. Gājuši visi, mājās palicis varbūt kāds viens. „Visi basām kājām gājām līdz lielceļam Rēzekne-Ludza, kur bija grants. Tad uzāvām kājas. Bet līdz turienei bija jāiet taisni cauri pļavai, kurpes saslapināt nedrīkstēja, jo vienmēr procesijā gājām, tāpēc basām kājām. Procesija bija tāda – apkārt Dievmātei gāja tikai procesijas dalībnieki, bet pārējie pa augšu. Procesijā nesām ne tikai karogus, bet arī Kristus ciešanu rīkus: kroni, naglas, āmuru u.c. Mans tēvs un mamma bija ļoti dievbijīgi.”
Gregors rāda uz tēvu vienā no fotogrāfijām, un, kad saku, ka izskatās ļoti pozitīvs cilvēks, viņš man atbild: „Jā, paps nekad nelamājās. Mamma bija runīga. Ja viņa kaut ko teica, paps tikai atmeta: „Ai!””
Interesants ir stāsts, kā priesteris tika pie sava vārda Gregors. Kad krusttēvs viņu vedis kristīt uz baznīcu, jautājis vecākiem, kādu vārdu dot. Mamma esot atbildējusi – kādu priesteris ieliks, tāds būs labs. Tolaik Ludzā kalpojošais Jezups Cibulis tad krusttēvam jautājis, vai jaundzimušajam ir brālis. „Jā, ir.” „Kā viņu sauc?” „Leons.” „O, tas ir liels Baznīcas doktors. Bet Gregors ir vēl lielāks. Liksim Gregors,” teicis priesteris. Tā viņš kļuva par Gregoru.
Vidusskola Alsungā
Gregora vecākais brālis pirms kolhoza veidošanas bija aizbraucis uz otru Latvijas malu, Gudeniekiem, strādāt par ērģelnieku pie tēva brālēna Julijana Samuša (Julijans Samušs (1899–1980), Priesterības sakramentu saņēma 1922. gada decembrī no metropolīta Antonija Springoviča rokām. Gudeniekos un Alsungā kalpoja 1947.-1963. gadā, pēc tam līdz mūža beigām bija Krāslavas draudzes prāvests un dekanāta dekāns), kas tur kalpoja kā dekāns. Gregors viņam sekoja, lai mācītos Alsungas vidusskolā. „Dzīvoju Gudeniekos, bet uz skolu braucu uz Alsungu, sanāca kādi 15 kilometri. Piedāvāja dzīvot kopmītnēs, bet es taču no laukiem, nav pierasts. Tā es ar riteni visu ziemu braukāju 15 kilometrus turp un atpakaļ. Kādreiz ķēde plīsa, tad gāju kājām. Ar mācīšanos bija diezgan grūti. Pēdējā gadā jau paliku internātā, biju pieradis. Kurzemnieki ir ļoti lojāli un labi. Tur pret mani kā latgalieti nevienu vārdu neteica, tikai par mācītāju sauca. Tas tāpēc, ka es dzīvoju Gudeniekos, bet mājas nosaukums bija „Mācītāji”. Pēc tās mani sauca par mācītāju. Viņi arī zināja, ka pēc tam iešu uz garīgo semināru.”
Kad jautāju G. Ķibulim, kā nolēma kļūt par priesteri, viņš man atbild: „Cik sevi atceros, jau no paša sākuma [esmu to vēlējies]. Piemēram, ja neaizgājām uz baznīcu, tad pie galda salasījāmies, un es pašās beigās dziedāju „Svātais Dīvs, svātais varenais Dīvs, svātais myužeigais Dīvs, apsažāloj par mums!”, viņi visi atkārtoja.”
Kad Gregors dzīvoja Gudeniekos, viņa tēvocis, dekāns Samužs audzēja zosis Garīgā semināra vajadzībām. „Es vēl tās ganīju un baroju. Liels Gudeniekos bija to bars! Tad tās nokāva, koferī, cik vien varēja, salika, un mēs vedām uz semināru klēriķiem.”
Alsungas periods Gregorā dzīvē ienesa draudzību, kas būtiski ietekmēja viņa turpmāko dzīvi. Gudeniekos katru ziemu un vasaru pa nedēļai pavadīja Julijans Vaivods (Kardināls Julijans Vaivods (1895–1990), minētajā periodā J. Vaivods kalpoja Liepājas diecēzē par kūrijas kancleru un bīskapa Pētera Stroda ģenerālvikāru, kā arī Liepājas draudzes prāvestu), kas turp devās medībās. „Viņš brauca zaķus šaut. Tā skaitījās zaķu apbraukšana. Ja zaķis ieskrien ozola pudurītī, tad ar zirgu brauc tuvāk, tuvāk un tad šauj. Vasarā gājām pīļu medībās. Es ar zirgu viņu tad vadāju. Izšauj, pīle iekrīt ūdenī, es saku: „Kancler, kā mēs to pīli dabūsim ārā?” Viņš man atbild: „Gregor, vai tad man vajag to pīli? Man galvenais vajag izšaut, atpūsties.””
Vēlākos gados Gregors bijis kardināla skaļrunis – tā viņš pats par sevi smejoties saka. Dziedāšanai viņa dzīvē vienmēr ir bijusi svarīga loma: „Es dziedāju solo Alsungā vidusskolā, biju kantors seminārā, armijā bija zapevala. Kardināls, mani ieraugot, vienmēr teica: „Gregor, mans skaļruni!”” Ko tas nozīmēja praktiski? Skanīgās balss dēļ viņam jau kā priesterim bieži uzticēja teikt sprediķi tur, kur neļāva izmantot skaļruņus, bet tautas bija daudz. Aglonā viņam čeka bija aizliegusi runāt, bet Krāslavā, kur kalpoja viņa tēvocis Samušs, bija izdevies izprasīt. Tāpat priesteru bērēs viņš ir runājis. Tam labi noderējušas arī labās valodas zināšanas – Gregors varējis runāt gan latviski, gan poliski, gan latgaliski un arī lietuviski.
Garīgais seminārs
Rīgas Garīgajā seminārā Gregors iestājās 1952. gadā kopā ar septiņiem citiem klēriķiem. Tas bija nākamais gads pēc tam, kad padomju vara semināru uz gadu bija slēgusi. Arī viņu mācības bija savdabīgas – uzturēties seminārā varēja tikai trīs mēnešus, pēc tam bija jābrauc uz draudzi. Iztikšana bija vienkārša – seminārā deva tikai pusdienas, pārējo – brokastis, vakariņas – vajadzēja sarūpēt pašiem. Ēdienu nesuši vecāki, brāļi, māsas. Uz galda bija bijuši tikai sīpoli, ķiploki un sāls.
Rādot bildes, Gregors ar lielu mīlestību norāda un stāsta par saviem studiju brāļiem, dēvējot viņus par brālīšiem. Min dažādus atgadījumus, citastarp saka: „Re, kur izslēgtie brālīši. Tas apprecējies, šis jau ir miris, šis dzīvo Baltkrievijā, šis apprecējās, vēl dzīvs, Jelgavā.” Kad jautāju, kāpēc viņus izslēdza, Gregors atbild: „Tur jau daudz nevajadzēja.” „Kāpēc Jūs neizslēdza?” „Jā, mani neizslēdza. Droši vien radinieks Samušs bija diezgan labos kontaktos ar visiem valsts vīriem. Krāslavā, kad viņš nomira, visa pilsēta gāja uz bērēm. Viņš deva naudu gan dzērājiem, gan citiem, kam bija kāda vajadzība. Bija liela sirds – atnāk pie viņa un saka: „Dekāntēvs, man vajag aizbraukt uz Rīgu,” un viņš deva. Bija lielas bēres. Pirms tam visus priesterus apbedīja ārpus baznīcas, pilsētas kapos, bet pēc viņa bērēm ministrs paziņoja – sakarā ar to, ka Krāslavā notika tik liela aģitācija, priesterus turpmāk vajag apbedīt tikai baznīcas dārzā.”
Dienests armijā
1954. gadā Gregoru iesauca padomju armijā, kur viņš nodienēja trīs gadus un trīs mēnešus. Dienests bija kopā ar piecdesmit citiem latviešiem Arhangeļskā, pie Golfa siltās straumes, kur tobrīd būvēja aerodromu. „Tajā laikā Ļeņingradā nevarēja iebraukt ledlauži, tāpēc kopš Pētera I laika Arhangeļska bija ceļš uz Eiropu. Aerodromu būvēja zem zemes, kūdru raka ārā, veidojās ūdens. Visu darīja tā, lai lidmašīnas no augšas neredz. Tas lidlauks tāds ir vēl šodien – mežs augšā un lidlauks apakšā. Mani paņēma štābā. Te manos dokumentos vēl kaut kur bija spravka. Es biju saimniecības daļas vadītājs galvenajā štābā, kur pie durvīm stāv sardze un var ieiet tikai ar atļauju. Tā mūs sadalīja bez mūsu ziņas. Staņislavu Mukānu (Priesteris Staņislavs Mukāns (1933) Garīgajā seminārā iestājās 1951. gadā, Priesterības sakramentu saņēma 1959. gadā) ielika bataljonā par normētāju. Latviešu sevišķi daudz bija tur, kur ņēma analīzes betonam, jo viņi atšķirībā no citiem iesauktajiem bija beiguši kaut kādu skolu. Es vienīgais tiku štābā, kur bija jāparakstās, ka visa informācija ir slepena. Pēc tam [kad kā priesteri gribēja savervēt] viņi man teica – tu jau biji pielaists, tev tagad ir jāsadarbojas. Es teicu – tur nekādas slepenības nebija. Ko es nedrīkstēju izpaust? Ka ir 3500 zaldātu? Taču, ja paņem pavadzīmi un piegādāto maizi izdala ar 800 gramiem, parādās cilvēku skaits. Nedrīkstēja izpaust īsto kara daļas numuru, jo tas esot slepens. Manējais bija 4. Aerodroma celšanas pulks. Bet, ejot Oktobra svētkos, vējš papūta un viegli varēja redzēt, kāds pulks iet. Tā es tur biju pielaists, bet te piesējās, ka esmu gandrīz čekists.”
Priesterības sakraments un pirmā kalpošanas vieta Jelgavā
Pēc dienesta Gregors atgriezās Rīgas Garīgajā seminārā, kuru pabeidza 1960. gadā. 8. maijā viņš saņēma Priesterības sakramentu, savukārt primīcijas dievkalpojums notika 20. maijā Jelgavā. Dzimtajā baznīcā dievkalpojumu bija aizliegts svinēt, jo tā tika uzskatīta par aģitāciju. Tāpat piemiņas kartīšu sagatavošana tika uzskatīta par aģitāciju un bija aizliegta. Pirmos piecus gadus priesteris Gregors kalpoja Jelgavas, Kalnciema un Elejas draudzēs.
Drīz pēc Priesterības sakramenta saņemšanas Gregoru izsauca uz izpildkomiteju un centās pārliecināt sadarboties, kā pamatojumu minot to, ka viņa radinieks ir Krāslavas dekāns un kā vidusskolnieks un klēriķis ir labi iepazinis Julijanu Vaivodu (J. Vaivods 1960. gada 2. janvārī tieši bija atgriezies Latvijā no soda izciešanas Mordovijas koncentrācijas nometnēs, 1961. gadā sācis kalpot kā Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles prāvests, bet 1962. gadā nozīmēts par Rīgas Metropolijas pārvaldnieku). Solīja, ka varēs kalpot lielās draudzēs, braukt uz Romu, redzēt visu pasauli. „Es teicu: „Man neko nevajag.” Mums tēvs Upenieks (Garīgā semināra garīgais tēvs priesteris Pēteris Upenieks (1906–1972)) stāstīja, ka vienam svētajam teikuši: „Nāc, paskaties, tur Dievmāte parādījās!”, bet viņš uz to atbildējis: „Es ticu tāpat, man būs lielāki nopelni nekā tad, ja es eju tajā svētceļojumā.” Tāpat es teicu – man vienalga, tāpat es visu Romu zinu no vēstures. Trīs reizes mani sauca, bet nekas nesanāca. Tad mani aicināja satikties ar pašu čekistu – I. Naļivaiko (viņš bija no Kārsavas). Bija atbraucis uz Jelgavu un aicināja tikties uz salas. Bet es neaizgāju. Tad bija atnākusi kāda sieviete un aicināja pie slimā. Taču priesteris jau uzreiz saprot, kāds ir cilvēks. Dekāns (Jānis Silevičs (1915–1992?), Jelgavā kalpoja 1959. –1961. gadā) teica: „Es iešu,” bet viņa saka: „Nē, vajag jauno mācītāju.” Dekāns atnāca pie manis un saka: „Tevi grib.” Es teicu: „Es neiešu.” Toreiz dzīvoju baznīcas zakristijas augšā. Viņš aizgāja un viņai pateica, ka manis nav.
Reiz man bija jāapbedī sešpadsmitgadīga meitene. Biju jauns, kalpoju pirmo gadu, stipri pārdzīvoju. Gāju pa koridoru, skatos – dekāns un saimniece sēž, atvērta grāmata un tajā redzams, ka dzīviem priesteriem dedzina krustus. Tajā brīdī nelikos ne zinis, jo biju jau saģērbies, lai dotos. Kāds no Amerikas bija atvedis to grāmatu. Septembra beigās man bija atvaļinājums, aizbraucu uz mājām, tad pie S. Mukāna un A. Boldāna (1930–2016) (Priesteris Antons Boldāns (1930–2016), ilggadējs Varakļānu draudzes prāvests un dekanāta dekāns). Kad tur biju, Mukāns saņēma telegrammu, ka paps nomiris un jābrauc uz Atašieni. Es arī aizbraucu uz bērēm. Atpakaļceļā mani aizveda uz vilcienu. Es iesēdos un braucu uz Rīgu. Kad vilciens bija Ogrē, kupejā ienāca čekists no Jelgavas un man teica, ka Rīgā mūs gaida mašīna. Es neko neteicu, sēdēju pie loga, bet viņš visu laiku stāvēja, roku izliecis tā, it kā nelaistu mani ārā. Izkāpām ārā, viņš uzreiz saka: „Poidjom!” (Ejam!) Es – muļķis, jauns biju – nepadevos. Izskrēju kompostrēt biļeti uz Jelgavu, bet tur cilvēku pilns. Trīs čekisti man apkārt, pa matuški biedē, bet neaiztiek. Kad kāpu vilcienā, milicis mani paņēma aiz rokas un teica: „Vi zadzeržani!” (Jūs esat aizturēts) Saņēma mani ciet, iesēdināja volgā un veda pa Gorkija ielu. Es domāju uz kapiem, droši vien nošaus. Bet nē, tad nogriezās un apstājās pie Stabu ielas. Bija jau plkst. 21. Čekas mājā viņi apsēdās pie galda uz paaugstinājuma, bet es uz krēsla.
Tad man prasīja – ko tu lasi, ko dekāns lasa, Terēzīti lasi utt.? Es uzreiz sapratu, ka runa ir par to grāmatu. Viņš saka, ka vienā vakarā ierējās suns, kāds piezvanīja pie vārtiem, tavā istabā iedegās uguns, kāds to cilvēku ielaida, pēc tam iedegās uguns dekāna istabā un tas cilvēks aizgāja. Ko viņš gribēja un kas viņš bija? Tas nozīmē, ka viņi skaidri zināja, kas viņš bija un ko viņš gribēja, bet droši vien vajadzēja uzzināt, vai es viņu redzēju. Es teicu: „Neko nezinu, man nav laika, esmu tikko iesvētīts, jāgatavojas. Un dekānam nekādas bibliotēkas nav.” Taču viņam tā grāmata glabājās uz krāsns. Tā līdz šodienai neesmu sapratis, vai tā grāmata bija domāta man, lai mani noķertu vai kam citam. Mani spieda sadarboties, sakot, ka neesot mani izslēguši no semināra, jo redzējuši manī lielu potenciālu – no vienas puses, dekāns ir mans radinieks, no otras – Vaivods labs draugs. Es teicu, ka man ir vienalga, kur kalpošu, un nepiekritu. Bija arī jāparakstās, ka neizpaudīšu, ka biju te turēts, ko man prasīja u.tml. Tā plkst. 7 no rīta mani palaida. Kā reiz Jelgavā bija atlaidas – 1960. gada 14. septembrī, Krusta paaugstināšanas svētkos. Es ienācu, dekāns man saka: „Nekā nerunā, ej uz mājām, un viss.” Tad sākās vajāšanas.
Pie slimā aicināja. Reiz tāds Piļušins bija atnācis, nedaudz iedzēris, teica, ka jauno priesteri grib pie slimā. Dekāns teica – tāds aizdomīgs. Es paņēmu ērģelnieku Jāni Vanagu, lai brauc ar mani kopā pie tā slimā. Iesēdāmies taksī. Kad pārbraucām pāri Lielupei, mums pateica: „Boļnova ņetu, no nado jehats.” (Slimā nav, bet jābrauc vienalga) Izlekt no mašīnas nevarēja. Es teicu: „Izlaidiet,” viņš teica: „Net, nado dojehats.” (Nē, jāaizbrauc līdz galam) Piebraucām tur, kur no Kalnciema uz Iecavu ir ceļš, otrā vai trešā māja, tāda brūna, koka, vēl tagad stāv. Pie tās pieturēja, viņš aizgāja, mēs palikām mašīnā. Es taksistam saku: „Ja v dvajņe plaču, zavidzi obratno.” (Es divreiz vairāk maksāju, aizved mūs atpakaļ) Viņš teica: „Hozain on, ņe ti.” (Saimnieks ir viņš, nevis tu) Tad mēs izlecām no mašīnas, lecām pāri žogam, pa labai rokai uz Cukurfabriku, privātās mājas. Trīs žogus pārlecām. Tur netālu dzīvoja ērģelnieka sievas māte. Iegājām dzīvoklī, stundu nogaidījām un gājām prom. Kas tur bija, kāpēc veda? Tā arī neuzzināju.
Pirmais raksts par mani presē parādījās tāds – latgaliešu jauneklis sēž biktskrēslā un ar nenostrādātu roku piedod grēkus. Vairāk nekā. Kad bija kapusvētki, tad parādījās raksts „Lai nodreb elle un visi, kas pie tā turas”, kurā man pārmeta, ka esmu runājis kareivīgā runā.”
Rundēnos
Nākamā kalpošanas vieta Gregoram bija Rundēnos, kas atrodas pusceļā starp Ludzu un Ezerniekiem. Viņam bija uzticēta mazā Brodaižu draudze, kurā pārsvarā bija latvieši, un Rundēnu draudze, kas bija liela un poļu. Gregors stāsta: „Rundēnos kolhoza priekšnieks bija oficieris, viņam pat vidusskolas izglītības nebija, jo zvaigznes deva, ja kādu nošāva. Viņš man piesējās – kāpēc uzliku nepareizu žogu, pārāk augstu vai necaurspīdīgu. Mamma pakarināja karogu otrādi – ar ģerboni uz leju. Es atbraucu, un skolotājs man saka – būsi avīzē. Es teicu: „Bet es nebiju mājās.” Kā tu pierādīsi? Bet man bija biļete, jo 7. novembrī Leonardam Kozlovskim bija vārda diena un visi konservatīvie priesteri – Pujāti, Začests, bīskapi – brauca pie viņa ciemos. Es arī biju. Parādīju – re, kur biļete, biju Jelgavā.
Baznīca bija apsūbējusi, bet neļāva krāsot. Kolhozā lopu fermas pūta ar tādu specifisku krāsu. Es paprasīju strādniekus, lai pa nakti man notīra un nopūš. Apsolīju labi samaksāt. Viņi kādi septiņi cilvēki tik tiešām notīrīja, nopūta, t.sk. logus. Mani izsauc un jautā: „Bez rasrišenia?” (Bez atļaujas?) Es teicu – neko nezinu, skatieties, appūta arī logus.
Tad mani gribēja pārcelt uz Ventspili, bet čekisti nepiekrita, jo Ventspils ir ostas pilsēta, tuvu Zviedrijai, es varu pārpeldēt (smejas). Pareizi, man peldēšanā bija 3. vieta. Šaušanā arī bija 2. vieta armijā un vidusskolā. Tā es uz Ventspili netiku, bet aizsūtīja mani uz Asūni.”
Asūne
Gregors stāsta, ka Asūnē tolaik bijusi ļoti liela draudze, pat lielāka nekā Dagdā. No turienes nākuši daudzi priesteri. Draudze bijusi jauka, bet ciema padomes partijas sekretārs latvietis gan ne visai. Tur kalpojot, priesteris daudz paveicis – žogu sataisījis, nokrāsojis baznīcu, elektrību ievilcis. „Pie baznīcas atradās paliels plakāts ar Ļeņina teiktiem vārdiem: „Religija eto opij.” (Reliģija ir opijs) Tas bija deformēts, sarūsējis. Atbrauca Vīnbergs, kas Jāzepa baznīcā Rīgā kalpoja, nofotografēja. Es uztaisīju vairākas bildes, vienu aizsūtīju uz rajonu, bet otru uz ministriju un pierakstīju, ka te ir novietots sarūsējis plakāts, kāda nekur citur Latvijā nav. Šis ceļš ved tikai uz kapiem. Ja vajag, lai liek to uz krustojuma autoostā, kur lasīs jaunie. Un vispār ar šādu plakātu tiek aizskartas ticīgo jūtas. Pēc divām nedēļām plakāts bija noņemts, un es pat neuzzināju, kas to izdarīja. Bet mani izsauca uz izpildkomiteju Krāslavā. Pēc stundu ilgas gaidīšanas mani pieņēma un saka: „Jūs tik zaļš. Pirms tam bija Kokars, dievbijīgs priesteris, viņam tas netraucēja. Tad bija Zondaks, kas kļuva par bīskapu, viņam arī tas netraucēja. Bet tev, tādam zaļam, plakāts traucēja.” Es saku: „Bet jūs pati paskatieties, tas taču bija salocījies, sarūsējis. Ja gribat, lieciet jaunu tur, pie krustcelēm, utt.””
Atņemtās tiesības
Nākamā kalpošanas vieta bija plānota Kalupē, bet pilnvarotais tam nepiekrita. „Aizsūtīja uz Šķauni, tālāk vairs nevarēja, jo bija robeža ar Krieviju,” saka Gregors. „No turienes apkalpoju Beresni. Tad arī atņēma tiesības kalpot kā priesterim. Kā iemesls tika minēts tas, ka nepilngadīgi bērni it kā ir piekalpojuši Misē un nav drīkstējuši iet procesijā. Atņēma man dokumentu. Pēc manis vairs nevienam neatņēma, tikai uz laiku aizliedza, piemēram, L. Kozlovskim, Edvardam Kopeikam.”
Kad iebilstu priesterim, ka bīskapa Jāņa Cakula grāmatā „Latvijas Romas katoļu priesteri 1918–1995” ir rakstīts, ka īstenībā esot slepeni gatavojies civillaulībai un reliģiskais pilnvarotais bijis sadarbības partneris, viņš saka: „Visiem priesteriem, kas brīvprātīgi aizgāja prom, iedeva divu vai trīs istabu dzīvokli. Es gadu meklēju un atradu lētāko pieejamo koka mājiņu par 16 000 rubļiem. Kad aizgāju uz izpildkomiteju, man jautāja, cik liela ir alga, vai varu to atļauties. Pateica, ka ar 60 rubļu algu nevaru to nopirkt, tātad nekāda māja nepienākas. Māsai bija divistabu dzīvoklis ar caurstaigājamu istabu, dzīvojām tur trijatā ar brāli. Es gadu meklēju cilvēku, kam var uzticēt to māju, kuram ir pietiekami liela alga. Beigās atradu cilvēku, kas strādāja fabrikā Krāslavā ar 200 rubļu algu, un dabūju atļauju pārrakstīt māju uz viņu. Tā uz mani neskaitās līdz pat šai dienai.
Kaimiņš pateica, ka universālveikalā ir vajadzīgs administrators otrajā maiņā. Aizgāju, lai pieteiktos. Pateicu, ka esmu bijis mācītājs. Viņi teica: „Ļoti labi, nezags. Atnāciet pēc divām nedēļām.” Kad atnācu, pateica: „Viena iestāde negrib, ka jūs šeit strādājat. Ļoti žēl, atvainojos.”
Strādāju par sētnieku, vēlāk arī par dārznieku. Tāpēc tik ilgi dzīvoju, jo tajā laikā bija kārtīgs sniegs, dažreiz pat māsa un švāģeris brauca palīgā. Fizkultūra bija laba.
Kad jau iestājās neatkarība, tad uzbūvēju veikalu, otro stāvu ģimenei.”
Kad Gregoram atņēma tiesības kalpot kā priesterim, viņš apprecējās, piedzima dēls. Priestera kalpošanā viņš varēja atgriezties tikai tad, kad dēlam bija jau 18 gadi. Kalpošanu viņš atsāka 2011. gadā. Vispirms kalpoja Ogrē, tagad apkalpo Lēdmani, Lauberi, un pats dzīvo Suntažos.
Draugi
Gregora stāstījumā dažu priesteru vārdi ieskanas biežāk nekā citu. Tā par Staņislavu Mukānu viņš saka, ka ir bijuši gandrīz visu dzīvi kopā. „Bijām kopā seminārā, armijā, kājām gājām no Sarkaņiem. Viņš ir bijis pie manis mājās, es – pie viņa. Tagad arī viņš četras, piecas reizes gadā atbrauc pie manis ciemos. Viņam tāds mierīgāks raksturs, es ātrāks; viņš runā klusāk, es skaļāk; viņš tā sliktāk dzied, es labāk.”
Ļoti bieži savos stāstos Gregors piemin Leonardu Kozlovski. Piemin to, kā ar motociklu ir viņu vedis no Jelgavas draudzes, kur vienu laiku kopā kalpoja, uz Žagari, kur tolaik, 1960. gados, dzīvojis Viļņas arhibīskaps Stepanavičus, kam bija atņemtas tiesības kalpot. Reizēm viņiem esot pievienojies arī bīskaps Duļbinskis. Tāpat viņš stāsta, ka divreiz L. Kozlovskis pie viņa atnācis, kad bija saņēmis pavēsti ierasties čekā. Tad atnesis koferi un lūdzis to paglabāt. „Ja es līdz rītam neatbraukšu, tad taisi vaļā un dali tā, kā tur ir rakstīts,” Kozlovskis teicis. Kad no rīta tomēr atnācis, tad parasti abi esot apķērušies. Viņš kā jaunāks Kozlovskim visu izstāstījis, bet Kozlovskis viņam neko nav stāstījis, tikai nopūzdamies teicis: „Labāk sēdēt cietumā, tas ir kā armijā – zini, ka trīs gadi tev ir, atsēdēsi un būsi brīvs. Bet te, ārpusē, tik daudz asaru un pārdzīvojumu.” Bet tad piebildis, ka cietumā arī visādi var būt. Daudzi priesteri ir pirms vai pēc tiesas nomiruši.
Suntažos
Jautāts, kā jūtas tagad, priesteris ne par ko nesūdzas. „Strādāju, kustos. Pats kurinu krāsni. Svētdienās agri ceļos, ieslēdzu visus radiatorus un pats apbraukāju šīs trīs draudzes. Māsa te arī bija no sākuma, tagad viņai pašai ir grūti.” Kad Ķibulis atgriezies kalpošanā, bija jau nozīmēts uz Alūksni, taču priesteris Konstantīns Bojārs lūdzis, lai Ķibuli tomēr sūta uz Ogri, lai var kalpot Suntažos. Viņš nav iebildis un teicis: „Man vienalga. Kur sūtīs, tur es došos.” Kad priesteris pastāsta par dažādajām rūpēm un veselības problēmām, kas viņu piemeklē dzīves ikdienā, tad vēl jo vairāk kā brīnums šķiet viņa neparastais dzīvesprieks. To nevar nepamanīt ikreiz, kad priesteri satiec. Kad dodos prom, Gregors vēl apsēžas pie ērģelēm un man par prieku nospēlē kādu skaņdarbu. Neparasts priestera mūžs.
Ingrīda Lisenkova
