14. augusta vakarā Aglonas bazilikas sakrālajā laukumā ar vigīlijas dievkalpojumu ticīgie sāka svinēt Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkus. Piedāvājam dievkalpojumā izskanējušā Rīgas arhibīskapa metropolīta sprediķa tekstu.
Kur ir Dieva klātbūtnes zīmes mūsdienu pasaulē?
Dārgie svētceļnieki un visi dievkalpojuma dalībnieki!
Jūs visi esat mērojuši lielāku vai mazāku ceļa gabalu, kājām vai arī izmantojot transporta pakalpojumus, lai nāktu pie Dieva un šai svētvietā piedzīvotu Viņa klātbūtni, caur Dievmātes aizbildniecību uzticētu Viņam savus lūgumus, ieraudzītu risinājumus savas dzīves problēmām un saņemtu gaismu tālākajam dzīves ceļam.
Pirms gada bija grūti iedomāties, ka šo gadu pavadīsim “zem kara zīmes”. Nevainīgu cilvēku nogalināšana, dzīvojamo ēku un infrastruktūras graušana, bēgļu straumes – tas viss mudina mūs saukt uz debesīm pēc glābiņa Ukrainas tautai un lūgt par Krievijas atgriešanos un atjēgšanos no kara neprāta.
Iekšēju mieru un līdzsvaru šai situācijā palīdz saglabāt apkārtējo līdzcilvēku atbalsts. Mūsu zemi sauc par Terra Mariana jeb Marijas zemi. Īstenībā šis nosaukums attiecas vairāk uz tautu, kura šeit dzīvo, nekā uz ģeogrāfisko teritoriju. Tāpēc ir svarīgi apzināties sevi kā tautu, kopienu. Būt kopienai nenozīmē tikai interešu vai viedokļu kopību, bet gan savstarpēju atbildību. Ir dažādi kopīgas atbildības līmeņi, un katram ir sava nozīme. Ja trūkst atbildība, tautas dzīve nevar būt pilnīga vai pat kļūst disfunkcionāla. Pirmais līmenis ir laulība un ģimene, kur cilvēki mācās mīlēt un īsteno savas ilgas pēc laimes. Pie šīs tēmas vēl šodien atgriezīsimies.
Otrais kopīgas atbildības līmenis ir attiecības tautā. Šodienas problēmas ģimenē, sabiedrībā vistiešākā veidā ir saistītas ar komunikāciju – veidu, kā mēs komunicējam un vai vispār vēlamies komunicēt. Kā raksta pāvests Francisks enciklikā Fratelli Tutti, mums visiem jāmācās sēsties pie viena galda un runāt. Šobrīd sabiedrībā ir liela šķelšanās – starp tradicionāļiem un liberāļiem, starp krieviem un latviešiem, arī jautājumos saistībā ar vakcīnām. Mūsdienu apstākļos varam nepiekrist viens otra idejām, bet mums visiem ir svarīgi respektēt otra cilvēka cieņu.
Ļauties naidam pret citu viedokli pārstāvošu cilvēku ir destruktīva izvēle, tāpat arī ļaušanās kurnēšanai un rūgtumam pret autoritātēm. Sastopoties ar nepopulāriem lēmumiem un krīzes apstākļiem, ir dabiski kritizēt pie varas esošos, tomēr kā kristieši esam aicināti rūpēties pirmkārt par savu sirdi – lai tajā nav vietas ļaunumam, nepiedošanai.
Kā reaģēt uz satraukumu, neziņu un bailēm par notiekošo? Pirmkārt, ir svarīga līdzjūtība un palīdzība līdzcilvēkiem – tiem, kuri kara rezultātā zaudējuši visu un cieš nevainīgi, bet arī tiem, kuri mūsu pašu tautā cieš no nabadzības vai atstumtības un nespēj paši par sevi parūpēties. Žēlsirdība ir viens no veidiem, kā ieaicināt Dievu būt klātesošam mūsu vidū. Jēzus pastarās tiesas ainā taču saka: Es biju svešinieks, un jūs mani uzņēmāt. Tāpēc svarīgi ir apzināties to, ka bēgļi un paši vājākie var būt un ir svētības avots mūsu zemei.
Tomēr iekšējā miera un līdzsvara saglabāšanai izšķiroša ir apziņa par Dieva klātbūtni un gādību. Kā to piedzīvot un tajā nostiprināties? Pirmais veids, kā atvērties uz Dieva klātbūtni, ir pieņemt Viņa Vārdu, tas sargā mūsu iekšējo mieru un nes svētību. 119. psalmā ir šādi pārsteidzoši un paļāvības pilni izteikumi: “Tavs vārds ir gaismeklis manām kājām un gaisma manām takām; Tavi vārdi ir kā medus manai mutei.”
Pirms brīža dzirdējām: “Patiešām, svētīgi tie, kas klausās Dieva Vārdu un to sargā!”. Tāpēc pamēģināsim iedziļināties tikko dzirdētajā Dieva Vārdā, lai pēc tam varētu pārvērst to darbībā, iemiesojot mūsu dzīvē, tās ikdienas reālijās.
Dāvids “sapulcināja visu Izraēli Jeruzalemē, lai Kunga šķirsts tiktu pārnests savā vietā, kuru viņš tam bija sagatavojis”. Šķirstā glabājās Derības plāksnes, Dekalogs jeb 10 baušļi, ko Dievs Mozum bija atklājis Sinaja kalnā. Šīs plāksnes bija taustāma Derības starp Dievu un izredzēto tautu zīme. Tauta pie Sinaja kalna bija apņēmusies ievērot tai dotos Dieva norādījumus, bet Dievs, savukārt bija apņēmies rūpēties par tautu un to sargāt.
Izredzētā tauta izturējās pret Derības plāksnēm ar milzīgu pietāti, tās bija ievietotas šķirstā un šis šķirsts kopā ar plāksnēm tika uztverts kā Dieva klātbūtnes zīme. Tātad Izraēļa tauta bija pārliecināta, ka Dievs ir klātesošs savā vārdā, Dekalogā, kas ir iekalts akmens plāksnēs.
Tālākā Izraēļa tautas vēsture rādīja, ka, cikkārt tauta atkāpās no uzticības Dekalogam, tikkārt pār to nāca dažādas nelaimes un ienaidnieku uzbrukumi, kuru galarezultātā tika zaudēta neatkarība un beigās lielākā tautas daļa tika deportēta uz svešām zemēm.
Kā tad izpaudās šī tautas neuzticība? Vecās Derības Svētie Raksti kā pirmo grēku uzsver kalpošanu svešiem dieviem, apkārtējo tautu elkiem. Tātad Dieva izvēlētā tauta noignorēja tai doto Dieva klātbūtnes zīmi un samaksāja par to augstu cenu.
Kādas tad ir Dieva klātbūtnes zīmes mūsdienās? Protams, te ieskicēšu tikai dažas vadlīnijas, jo Dieva klātbūtnes veidi un Viņa iespējas runāt uz cilvēku ir neizsmeļami.
Līdz ar Jaunās Derības iestāšanos, galvenā Dieva klātbūtnes zīme ir Jēzus Kristus persona.
Dievs tāpat turpina būt klātesošs caur savu rakstīto un sludināto Vārdu, Svētajiem Rakstiem. Šis Vārds, kad tas tiek pasludināts vai lasīts ar atvērtu sirdi, noslēpumainā veidā atver cilvēku uz Dieva darbību. Līdz ar to Dekalogs nav zaudējis savu aktualitāti.
Savu misiju, Dieva klātbūtnes ienešanu pasaulē, Baznīca īsteno gan veicot sakramentālās darbības, gan sludinot Dieva Vārdu un darot žēlsirdības darbus. Vārds “sakraments” ir latīņu tulkojums no grieķu vārda mystērion, kas nozīmē “noslēpums”. Sakramentālajās darbībās ārējās zīmes kļūst par neredzamās Dieva klātbūtnes un iedarbības sava veida kanāliem. Senbaznīcās, balstoties uz Svēto Rakstu liecībām un to interpretāciju Baznīcas tradīcijā, ir atzīti 7 sakramenti.
Šodienas lasījumu kontekstā gribu pieskarties tikai diviem no tiem. Pirmais ir Euharistija. Svinību gadījumos, arī rītdien pēc galvenā svētku dievkalpojuma dosimies procesijā. Tas ļoti atgādina pirmajā lasījumā aprakstītās darbības. Ir tikai viena būtiska atšķirība. Derības šķirsta un akmens plākšņu vietā ir Jēzus Kristus augšāmceltā miesa zem maizes zīmēm. Viņš ir atdevis par mums, grēciniekiem, savu dzīvību, miris pie krusta, augšāmcēlies un ticībā Viņam mums tiek dota grēku piedošana un jauna dzīve. Pirms savas nāves, pēdējo vakariņu laikā Viņš teica: “Ņemiet un ēdiet, jo tā ir mana miesa, kas par jums tiek atdota. Dariet to manai piemiņai.” (1 Kor 11,24) Pirms tam Viņš teica: “Ja jūs neēdat cilvēka Dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jums nav dzīvības sevī… Jo mana miesa ir patiess ēdiens un manas asinis ir patiess dzēriens.” (Jņ 6,53.55) Uz šo Jēzus vārdu pamata ir radies sakraments, ko mēs saucam par Euharistiju. Euharistija ir grieķu vārds un nozīmē pateicību, upuri jeb lūgšanu kā mūsu upuri, veltītu Dievam. Tā ir pateicība Dievam par to, ko Viņš mums ir darījis Jēzus Kristus personā. Par Euharistiju saucam arī sv. Misi – šim vārdam ir latīņu izcelsme un tas nozīmē izsūtīšanu, iziešanu kopā ar Jēzu mūsu ikdienas dzīvē.
Euharistijas centrā ir Dieva Vārds un Dieva spēka manifestācija, kuras rezultātā brīdī, kad priesteris atkārto Jēzus vārdus, maize un vīns, saglabājot savu materiālo formu, vienlaikus kļūst par Augšāmceltā Kristus miesu un asinīm. Tāpēc arī mēs gan procesijās, gan mūsu adorācijas kapelās godinām un pielūdzam Augšāmcelto, kas ir klātesošs mūsu vidū šai necilajā maizes zīmē.
Nākošais sakraments, kuram gribētos veltīt mazliet uzmanības, ir laulība. Kad Dievs radīja Ādamu, Viņš sacīja: “Nav labi cilvēkam būt vienam, radīsim viņam palīgu”. Tāpēc Viņš radīja arī sievieti un pēc tam piebilda: “Un būs divi viena miesa”. Pirms tam Radīšanas jeb 1. Mozus grāmatā (Genesis) ir vārdi: “Un tā Dievs radīja cilvēku, vīrieti un sievieti viņš radīja”. Jēzus par vīrieša un sievietes savienību laulībā ir teicis: “Ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt”. Sv. Pāvils, savukārt, salīdzina vīrieša un sievietes savienību ar Kristus un Baznīcas attiecībām.
Balstoties uz šiem dievišķās atklāsmes tekstiem, Baznīca kopš tās pirmsākumiem ir apliecinājusi, ka sievietes un vīrieša savienība nav tikai tīri cilvēcisks veidojums un ka ģimene var būt balstīta tikai vīrieša un sievietes kopībā. Ko tas nozīmē? To, ka Dievs pats vēlas ienākt laulāto attiecībās ar savu īpašo palīdzību, lai stiprinātu viņus kopdzīves ceļā. Domāju, ka mēs labi zinām, vai nu no personīgās pieredzes, vai arī no novērojumiem, ka nav viegli izpildīt laulāto dzīves solījumus – tas ir, nesavtīgi mīlēt vienam otru, būt atvērtiem uz jauno dzīvību, uz bērniem un būt uzticīgiem līdz kapa malai. Sakraments nozīmē to, ka laulības ceremonijas laikā, kad saderinātie izsaka laulības zvēresta vārdus Baznīcas pilnvarota liecinieka klātbūtnē, viņu attiecībās ienāk neredzamā, bet iedarbīgā Dieva klātbūtne, kas turpmāk viņus stiprina tikko izteikto solījumu pildīšanā. Tātad – palīdz viņiem īstenot laulāto dzīves aicinājumu, lai tā sasniegtu pilnību. Protams, šīs klātbūtnes iedarbīgums ir atkarīgs arī no laulāto pastāvīga dialoga savā starpā un ar savu Radītāju un šīs saiknes ar Dievu saglabāšanu un tālāku attīstīšanu.
Tāpēc vēlos uzrunāt jauniešus – lūgšanā meklējiet savas dzīves aicinājumu un lūdziet par savu nākamo laulāto draugu jau tagad, izlūdziet no Dieva sev īsto, Viņa jums sagatavoto otro pusīti. Mūsu zemei ir vajadzīgas kuplas kristīgas un laimīgas ģimenes! Šajā sakarā aicinu jūs uz jauniešu dienām Lisabonā 1.08-06.08.23. Daudzi jaunie cilvēki ir atraduši savu aicinājumu tieši caur Pasaules jauniešu dienu pieredzi.
Kāpēc Baznīca uzstāj uz to, lai laulība būtu ģimenes pamatā? Mūsdienās tiek daudz runāts par tiesībām uz personīgo laimi, parasti ar to domājot katra atsevišķā bērnu vecāka tiesības. Bet šeit tiek aizmirsts par bērna tiesībām. Arī viņam ir tiesības būt laimīgam. Viens no priekšnoteikumiem bērna laimei ir tas, ka viņam ir abi vecāki – tēvs un māte, kas viņu pavada dzīves ceļā, līdz patstāvīgas dzīves uzsākšanai, un arī vēlāk sniedz tam savu atbalstu. Ja tas iztrūkst, tad bērns saņem ievainojumu, ar kuru dzīves laikā ir sūri un grūti jāstrādā, lai to dziedinātu. Dažiem tas izdodas, bet dažiem nē.
Tātad laulības un ģimenes dzīve uzstāda cilvēkam augstu latiņu, un, lai tiktu tai pāri, ir vajadzīgs kaut kas vairāk par labu gribu sākumā un cilvēciskajiem pūliņiem vien. Fakti rāda, ka labie nodomi diezgan ātri izplēn, sastopoties jau ar pirmajām grūtībām. Tāpēc arī ir nepieciešama šī īpašā Dieva klātbūtne un palīdzība laulības un ģimenes dzīvē – laulības sakraments. Dziļas ticības garā izdzīvota sakramentālā laulība un tajā balstīta ģimene kļūst par Dieva klātbūtnes zīmi mūsdienu pasaules trauksmainajās reālijās.
Atgriežoties pie Dekaloga un elku jautājuma, ir jākonstatē, ka mūsdienās visizplatītākie elki ir divu baudu – varas un patēriņa baudas savijums. Caur šo prizmu tiek skatīta un uztverta arī laulības un ģimenes institūcija. Pēdējo gadu laikā notiek ļoti intensīva kampaņa ar aktīvu masu saziņas līdzekļu iesaisti, lai mainītu ģimenes jēdzienu.
Ja valsts ļauj mazvērtēt un graut tās pamatšūniņu – Dieva plānā balstīto ģimeni, tad tādai valstij nav nākotnes, tai vairs nebūs visu sabiedrību vienojošā vērtību vektora, kas tai ļauj pastāvēt ilgtermiņā.
Tāpēc es vēršos pie mediju pārstāvjiem – nekalpojiet viltus ideoloģijām, kas kā vilks jēra ādā nāk ar laimes solījumiem, kuri beigās izrādīsies par mirāžu, kas izgaist saskarsmē ar dzīves reālijām.
Es vēršos pie politiķiem un juristiem – nevirziet, lūdzu, tādus likumus, kas beigās apdraudēs mūsu valsts pamatus un polarizēs mūsu jau tāpat pietiekoši sašķelto sabiedrību.
Es vēršos pie biznesa pasaules pārstāvjiem – atbalstiet, lūdzu, tikai tādus projektus, kuri stiprinās laulības un ģimenes institūciju un veicinās Latvijas uzplaukumu ilgtermiņā.
Es vēršos pie visas ticīgās tautas, ne tikai katoļiem – lūdzieties par to un dariet visu iespējamo, lai Latvijā laulībā balstīta ģimene mūsu likumdošanā netiek sagrauta. Lai laulībā esošie apzinās to palīdzību, ko Dievs tiem vēlas dot un nevilcinās tai atvērties. Lai viņi ir atvērti uz Dieva dāvanu – bērniem, un ar savu dzīvi apliecina to, ka Dievs ir viņu vidū. Ne velti ģimene tiek saukta par mājas baznīcu.
Un visbeidzot, pēdējais Dieva klātbūtnes veids, par ko šodien gribētos pateikt pāris vārdus – tā ir Jaunava Marija, kuras debesīs uzņemšanas svētkus šovakar sākam svinēt.
Dievmātes litānijā viens no uzsaukumiem skan: “Derības šķirsts, lūdz par mums”. Līdzīgi kā Vecās Derības laikā derības šķirstā glabājās Dekaloga plāksnes, kuras simbolizēja Dieva klātbūtni, Jaunajā Derībā Jaunava Marija savās miesās nēsāja Jēzu, kurā ir dievišķās klātbūtnes pilnība. Šai ziņā Jēzus Māte bija kaut kas vairāk nekā Vecās Derības šķirsts.
Šodienas Evaņģēlijā dzirdējām: “Patiešām, svētīgi tie, kas klausās Dieva Vārdu un to sargā!” Dažreiz tiek apgalvots, ka Jēzus tādējādi mazvērtē savas Mātes lomu, jo pirms tam no pūļa bija izskanējis kādas sievietes sauciens: “Svētīgas tās miesas, kas Tevi nēsāja, un krūtis, kas Tevi zīdīja!” Tomēr Jēzus Māte bija pirmā Dieva Vārda klausītāja un sargātāja. Viņa bija kopā ar apustuļiem Vasarsvētku dienā un kopā ar viņiem saņēma Svēto Garu. Viņa ir Svētā Gara pilna un tāpēc turpina būt šis Jaunās Derības šķirsts, kurā caur Svēto Garu ir apslēpta Augšāmceltā Jēzus klātbūtne. Arī šajā Aglonas svētvietā Dievs ir klātesošs caur Jēzus Mātes – Jaunavas Marijas attēlu un caur viņas aizbildniecību dara brīnumus mūsu dzīvē. Nebaidīsimies sevi uzticēt viņas mātišķajai gādībai!
Jēzus Māte un mūsu Māte, Jaunās Derības šķirsts un Māras zemes Ķēniņiene, lūdz par mums! Izlūdz Latvijas tautai žēlastību uzticīgi klausīties Dieva Vārdu un to sargāt! Āmen!
KABIA
