Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītī joprojām turpinās rakstu sērija apr sinodālo ceļu. Šoreiz raksts, kurš bija publicēts šī gada 21. augusta izdevumā.
„Un es lūgšu Tēvu, un viņš jums dos citu Iepriecinātāju, lai tas paliktu pie jums mūžam, Patiesības Garu… Svētais Gars, ko Tēvs atsūtīs manā vārdā, jums iemācīs visu un atgādinās jums visu, ko es jums sacīju” (Jņ 14: 16– 7,26).
Baznīca visos laikos vadījusies no ticības šiem sava skolotāja un Kunga vārdiem pārliecībā, ka, pateicoties Svētā Gara palīdzībai, viņa vienmēr paliks dievišķajā Patiesībā, saglabājot apustulisko pēctecību caur bīskapu kolēģiju, kas vienota ar tās Galvu, Pētera pēcteci.
Šo ticības pārliecību Baznīca atklāja Vatikāna II koncilā, kas sanāca, lai apstiprinātu un nostiprinātu no jauna Baznīcas mācību, kas iemantota no Tradīcijas, kas pastāv jau gandrīz 20 gadsimtus kā dzīva realitāte, kas progresē problēmu ietvaros un attiecībā uz katra laikmeta vajadzībām. Tā padziļina mūsu izpratni par to, kas jau ietverts ticībā, kas nodota reiz un priekš visiem (sal. Jud 3). Esam dziļi pārliecināti, ka patiesības Gars, kas uzrunā Baznīcu (sal. Atkl 2; 7, 11, 17 u. c.), ir īpaši svinīgi un ar autoritāti izteicies Vatikāna II koncilā, sagatavojot Baznīcu ienākt trešajā tūkstošgadē pēc Kristus. Tā kā visa koncila darbs apstiprina no jauna to pašu patiesību, pēc kuras Baznīca dzīvojusi no sākuma, tāpat tā ir šīs patiesības „atjaunotne” (vai aggiornamento, saskaņā ar pāvesta Jāņa XXIII labi pazīstamo izteicienu), lai lielajai cilvēku saimei modernajā pasaulē tuvinātu gan ticības un morāles mācīšanas veidu, gan visu Baznīcas apustulisko un pastorālo darbu. Un ir acīmredzams, cik dažāda un pat sašķelta ir šī pasaule.
Ar visas bīskapu kolēģijas, vienotībā ar pāvestu, doktrinālo un pastorālo kalpojumu, Baznīca uzņemas pienākumus, kas saistīti ar to, lai īstenotu visu, kas kļuvis par Vatikāna II koncila specifisko mantojumu, no kura ar sinodālo – kopīgā ceļa – pieredzi izcelta pati svētceļojošās Dieva Tautas būtība.
Pēckoncila periodā esam liecinieki lieliem Baznīcas centieniem nodrošināt, lai Vatikāna II koncila ievirzītā atjaunotne pareizi caurņemtu sapratni un uzvedību atsevišķām Dieva tautas kopienām. Tomēr, līdz ar šiem centieniem parādījušās tendences, kas izraisa zināmas grūtības koncila īstenošanai dzīvē. Vienu no šīm tendencēm raksturo vēlme pēc izmaiņām, kas nav vienmēr saskaņā ar Vatikāna II koncila mācību un garu, lai gan tie cenšas atsaukties uz šo koncilu. Šīs izmaiņas uzstāj, ka pauž progresu, un tā šo tendenci apzīmē ar vārdu „progresīvisms.” Šajā gadījumā progress pastāv ilgās pēc nākotnes, kas atdalās no pagātnes, neņemot vērā Tradīcijas funkciju, kas ir būtiska Baznīcas misijai, lai viņa varētu turpināt Patiesībā to, ko Kristus Kungs un apustuļi tai nodevuši un ko uzticīgi aizsargā Maģistērijs.
Pretēja tendence, kuru parasti sauc par „konservatīvismu” vai „integrālismu”, apstājas pie pašas pagātnes, neņemot vērā pareizās ilgas pēc nākotnes, kuras atklājās tieši Vatikāna II koncila darbā. Ja iepriekšējā tendence šķiet par pareizu atzīt to, kas jauns, tad pēdējā redz pareizību vienīgi tajā, kas ir „senais”, uzskatot to par sinonīmu ar Tradīciju. Bet pareizajai izpratnei par Tradīciju Baznīcas dzīvē neatbilst nedz „senais” pats par sevi, nedz „jaunais” pats par sevi. Drīzāk, šī izpratne nozīmē to, ka Baznīca paliek uzticīga patiesībai, kas no Dieva saņemta mainīgajos vēstures apstākļos. Baznīca, kā saimnieks Evaņģēlijā, gudri izņem „no glabātuves gan jauno, gan veco” (Mt 13: 52), paliekot pilnīgi paklausīga patiesības Garam, kuru Kristus devis Baznīcai kā savu dievišķo Vadoni. Un Baznīca šo delikāto izšķiršanas pienākumu veic caur savu īsto Maģistēriju (sal. Lumen Gentium, 25).
Zināmā mērā izprotama pozīcija, kādu pieņēmuši indivīdi, grupas vai aprindas saistībā ar šo vienu vai otru tendenci, īpaši pēc tik svarīga notikuma Baznīcas vēsturē kā Vatikāna II koncils. Ja, no vienas puses, šis notikums izraisīja vēlmes pēc atjaunotnes (tas arī satur „jaunuma” elementu), no otras puses, attaisnotu iebildumu tiešām var un vajag izraisīt zināmiem pārkāpumiem šo vēlmju īstenošanā, par cik tie piemirsa būtiskas vērtības katoliskā mācībā par ticību un morāli, kā arī citās Baznīcas dzīves jomās, piemēram, liturģijā. Tomēr, ja šādu pārspīlējumu veidā tiek noraidīta jebkāda veselīga „atjaunotne” saskaņā ar koncila mācību un garu, tad šāda attieksme var novest pie citas novirzes, kas pati ir vēršanās pret dzīvo Tradīciju Baznīcā, kas paklausīga patiesības Garam.
Pienākumi, kas šajā konkrētā situācijā risināmi Apustuliskajam krēslam, pieprasa īpašu uztveri, apdomību un tālredzību. Pāvesta kalpošanai arī ar sinodālām iniciatīvām visas ticīgo saimes un kopīgā ceļa labā pašlaik īpaši nepieciešams izšķirt to, kas patiesi „ceļ” Baznīcu no tā, kas viņu iznīcina; kas virza Baznīcu uz priekšu un ļauj katram kopīgā ceļa gājējam būt kā dzīvinošam un auglīgam zaram, kas turas pie koka, kas aug un izvēršas ar stingrām saknēm zemē un plašu lapotni debesīs.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis, Nr. 15 (408) 2022. gada 21. augusts
