Iesākot jauno mācību gadu, piedāvājam paŗdomas, kas par izglītības nozīmi, vērtību un vietu dzīvē, publicētas Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītī.
Mācību gads rosina pārdomas par audzināšanu, par nobriedumu, mudinot skolniekus un studentus censties pēc lieliem cilvēciskiem, garīgiem un sociāliem ideāliem. Izglītība un zinātne, kā arī pedagoģija kļūst ļoti vērtīgas cilvēkam un iestādēm, kuru pienākums morāli un garīgi attīstīt jauniešus.
Caur audzināšanu cilvēks gūst spēju vērsties uz patieso un labo; proti, tas sasniedz personīgu autonomiju, mācās darboties, veidot savu vidi, iegūst tos cilvēcīgos, morālos un reliģiskos tikumus, kuri veido garīgi nobriedušu personu.
Audzināšana ir cilvēka mīlestības darbs pret cilvēku: vecākiem uz bērniem, skolotājiem uz studentiem, pieaugušiem uz jaunākajiem. Audzinātājiem jāmācās psiholoģiskie procesi dažādos vecumos, lai savu darbību pieskaņotu katra spējām uzņemt un asimilēt un lai labāk kalpotu bērnu vai studentu izaugsmei. Tāpēc audzinātājiem jācenšas nemitīgi augt ar studentiem, būt par paraugiem dzīvē, lai veicinātu atbilstošu, ar pienākumiem saistītu dzīvi, kuru nosaka vērtības, kuras tie paši īsteno dzīvē. Arī studentiem jāsadarbojas audzināšanas procesā, izsakot cieņu un pateicību tiem, kas darbojas skolās. Šāda attieksme pienākas taisnībā no studentiem skolotājiem, tāpat kā no bērniem saviem vecākiem. Šo pienākumu pakāpeniski jāatklāj visiem bērniem, kļūstot par pieaugušiem. Skolotāji ievada studentus zināšanās par patieso un labo. Tiem jākļūst par atsauci jauniešiem, veicinot viņu spējas, ne noslāpējot; tiem jāvirza studenti uz tikumiem, ne jāapslēpj to gūšana.
Ģimenes audzināšanai jāsākas jau bērnībā, lai tā kārtīgi izvērstos turpmākos gados. Katru etapu nosaka iepriekšējais, vienlaikus sagatavojot uz nākošo. Tomēr, vecāki nav pietiekoši, lai apmierinātu daudzās, aizvien sarežģītākās audzināšanas vajadzības. Tiem vajag pārējās institūcijas: Baznīcu, skolu, jauniešu grupas un organizācijas.
Skolas ieguvušas centrālo nozīmi, jo piedāvā konkrētas zināšanas un prasmes. Sabiedrība, kas vērsta uz pilsoņu labumu, veicina jebkādā iespējamā veidā gan valsts skolas, gan privātās skolas, šādi garantējot demokrātiskās brīvības un pilnīgu apmierinājumu augošo paaudžu vajadzībām. Skolas pienākums ir audzināt cilvēku, attīstot studentos spēju pārdomāt un saprast ne tikai zinātni, bet arī cilvēcīgās un ētiski – reliģiskās vērtības. Bez tam, lekcijas notiek, bet persona netiek audzināta.
Kad uzsvars likts tikai uz lekcijām un ne audzināšanu, cieš studenti, kuriem ir tiesības būt sagatavotiem ne tikai uz darbu un aroda dzīvi, bet arī problēmu analīzi sabiedrībā, vēsturē, personīgā un kolektīvā dzīvē, un to darot atbildīgi, ar autonomu spriedumu. Īpaši tas attiecas uz katoļu skolu, kuras audzināšanas programmas pamatā ir Kristus. Tai tāpēc jāpalīdz studentiem atrast Kristū, viņa darbos un vārdos vērtības, kuras neatvietojamas viņu integrālai audzināšanai.
Skolai vispirms jāveic pienākumi obligātos priekšmetos. Tas ir svarīgs laiks, kad bērni un pusaudži nonākt kontaktā ar pasniedzējiem, lai mācītos par kultūras būtiskajām vērtībām, kas tiem ļaus kļūt integrētiem sabiedrībā. Kopā tie veic delikātu, bet auglīgu ceļu, kurā skolotāji caur visādiem pienākumiem un pārdomām gudri un pacietīgi vada šos studentus.
Šajā ceļā sastopas divas brīvības: skolotāja nobriedušā brīvība un vēl veidošanas stadijā esošā studentu brīvība. Šīm brīvībām jābūt dialogā, pienākot pie savstarpējas izpratnes, pārvarot savstarpējas grūtības, lai sasniegtu saskaņu nodomos un mērķos. Pieaugušais ar savu autoritāti, kas nāk no dzīvē īstenotām vērtībām, kalpo, zinot, kādā veidā pakāpeniski attālināties, studentam pieņemot par savu stādīto saturu.
Lai augtu un nostiprinātos studentu brīvība, audzinātājam jādarbojas atbrīvojoši; bez tā brīvība var nesasniegt pietiekošu nobriedumu. Tātad, nepastāv nepieciešami konflikts starp autoritāti un brīvību. Kad tas notiek, tas nozīmē, ka vai nu pirmais kļuvis par autoritārismu vai otrais par liberālismu, un tas neļauj progresam notikt izglītībā.
Skola veic efektīvāku audzināšanu, sadarbojas ar ģimeni, īpaši attiecībā uz izglītības programmu saturu. Vecākiem un skolotājiem jāsatiekas un jāpastāv dialogā par vislabāko bērniem vai studentiem. Skolas – ģimenes attiecībām jābūt dziļām, aizvien uzturot darbības pamatā audzināšanas mērķus un konkrētus rezultātus.
Pie izglītības procesa pieder arī pusaudžu sagatavošana kvalificētam darbam jeb mācībām universitātē. Šajā etapā svarīga pieaugušā klātbūtne, kas būtu kā atsauce. Pusaudzī nobriest visas prāta spējas: viņš sāk pārdomāt, atklāj personas noslēpumu, uztver savas eksistences problemātiku, sāk apzināties saspīlējumus sabiedrībā, sāk iepazīt savas dzīves mainību, personīgāk attiecas ar Dievu, spēj nostādīt mērķus un sistemātiski tos īstenot, uztver arī iekšējās dzīves pasauli. Katrai audzināšanas iniciatīvai nāktos ietvert zināšanas par reliģiskām un morālām vērtībām, kas veido būtisko pamatu cilvēciskai izaugsmei. Šādi pusaudzis apbrīnā apcer dzīves ārkārtējo bagātību: to apbrīno, bet ir arī apjucis. Tāpēc vajadzīgs vadītājs, kas spēj saprast viņa vajadzības un var uz tām atbilstoši atbildēt.
Skolai, tātad, nepieciešami skolotāji, kas spēj ievadīt pusaudžus tehniski – zinātniskajos aspektos dažādos priekšmetos, bet arī spēj piedāvāt audzināšanu, kas respektē personas vienreizību un stimulē atbildīgu, radošu līdzdalību. Turpinot studijas, pusaudzis iestājas universitātē, ienākot dažādās zināšanu jomās, attīstot sava aroda ieceres, pārbaudot savas spējas un iemaņas.
Universitātes studiju laikā jaunieši atklāj caur pasniedzēju lekcijām un liecību – ka zinātne un kultūra kalpo cilvēkam. Zinātniskiem pētījumiem un atklājumiem – cilvēka prāta auglim – jādara drošākas un cienīgākas cilvēka dzīves. Viss taču ir cilvēka labā un nekas nav pret viņu: redzamajā radībā cilvēks ir visaugstākā vērtība. Cilvēks ir mērķis, kuram jāpakļauj viss. Ja tas kļūst par zinātnes līdzekli, tad zaudē savu cieņu, kļūst par objektu, pārveidojas par lietu šīs pasaules vareno rokās.
Lai progress zinātnes sfērās vienmēr nāktu par labu cilvēkam un dzīvībai no ieņemšanas līdz dabīgai nāvei, to jādzīvina morālai kultūrai. Tas nenozīmē ierobežot cilvēka prātu, bet drīzāk palīdzēt, lai no iekšienes tas uztvertu to, kas to paceļ un dara cēlu.
Universitātes studiju laikā jauniešus jāveido tā, lai tie izprastu, ka bez racionāli aprakstītajām un pierādāmām zinātniskām patiesībām pastāv citas, proti, reliģiskas un morālas kārtas, uz kurām cilvēks līdzīgi aicināts atvērties ar savu prātu. Pasniedzēji ar savu kultūras nobriedumu var vērtīgi palīdzēt jauniešiem pakāpeniski atklāt saskaņu starp zinātnes un reliģijas aksiomām. Šādi jaunieši mācīsies sev par labumu, ka pastāv dziļa harmonija starp zinātni un ticību, šīm divām dažādajām sfērām. Tā auglīgi stimulē abas un apgaismo kultūru un uztur cilvēku ikdienas dzīvē.
Lai skolotāji un studenti gūst panākumus ceļā uz patiesību! Lai nemazina dūšu un nekavē grūtības un neizpratne! Turpiniet meklēt patiesību, ja vēl neesat to atraduši! Mērķa sasniegšana bagātīgi atalgos ceļa grūtības. Lai Dievs dod savu gaismu un atbalstu, prieku par patiesību, kas savu pilnību atrod Kristū!
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis, Nr. 15 (408) 2022. gada 21. augusts
