Latvijas Baznīcā ir noslēdzies Sinodālā ceļa pirmais posms. Rīgas arhidiecēzē atbildīgais par Sinodālā ceļa norisi ir priesteris Pauls Kļaviņš. Kopā ar komandu, kas bija iesaistīta Sinodālā ceļa norisē Rīgas arhidiecēzē, priesteris piedāvā sintēzi par notikušo procesu arhidiecēzē. “Piedāvāta sintēze tika izstrādāta sinodālā komandas darbā, ar lūgšanu un izšķiršanu Svētajā Garā, izmantojot iesūtītās rakstiskās liecības par kopīgā ceļa pieredzēm Rīgas arhidiecēzes draudzēs, kopienās, arī atsevišķu ticīgo rakstisko ieguldījumu,” raksta P. Kļaviņš. Ar sintēzi ir iepazinies Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, kurš ir devis savu apstiprinājumu sintēzes publiskošanai. Sintēzei seko arī ieteikumi, kā šo dokumentu iepazīt un apgūt gan individuāli, gan arī grupā, sekojot līdzi dokumentā ietvertajam plānam
IEVADS
Sinodālais ceļš (SC) jeb iešana kopā, gatavojoties uz pāvesta Franciska sasaukto bīskapu sinodi 2023. gadā, ir visas Baznīcas atjaunošanās darba pamatā, kas ļauj mums realitāti vērtēt ar Dieva acīm un Dieva sirdi. Nozīme šim kopīgajam ceļojumam, uz kuru esam aicināti mēs visi, ir šāda – pāri visam atklāt, ka ikvienam ir ko mācīties. Visas Baznīcas kārtas satiekas, ieklausās cits citā, un visi kopā klausās Svētajā Garā, “Patiesības Garā” (sal. Jņ 14, 17), lai zinātu, ko Viņš šobrīd “saka Baznīcām” (sal. Atkl. 2, 7) (sal. ITC, Sinodalitāte Baznīcas dzīvē un misijā, Nr. 3. Uzruna Bīskapu institūcijas 50. gadadienas piemiņas ceremonijā).
Latvijā Sinodālā ceļa pirmais posms tika uzsākts 2021. gada oktobrī un noslēdzās šī gada augusta beigās. Fokusgrupās, personiskās sarunās un aptaujas anketās gūtās atbildes ir izpētītas un apkopotas. Šajā dokumentā ietvertas galvenās atziņas, kas devušas pamatojumu Baznīcā notiekošajam un piedzīvotajam, atklāj Rīgas Romas katoļu arhidiecēzes draudžu locekļu, konsekrēto personu, kopienu un dažādu sfēru pārstāvju pozitīvo un negatīvo pieredzi, viedokļus, gaidas, kā arī ierobežojumus, pat trauslumu un sāpes kopīgā ceļa kontekstā. Vienlaikus tas ļaus ieraudzīt, kādos veidos Svētais Gars līdz šim ir vadījis Baznīcu un kā pašlaik varētu aicināt Baznīcu Latvijā pieaugt māceklības, kopības ceļā, atklājot, kurās jomās Baznīcai nepieciešama dziedināšana un atgriešanās, kas arī ir Sinodālā ceļa mērķis.
No dažādām draudzēm un grupām iesūtīto materiālu apkopojums varētu rosināt Svētajā Garā izšķirt un sagatavot nākamos attīstības soļus Rīgas arhidiecēzē. Tas ļaus ieraudzīt, ka Kopīgajā ceļā nozīme ir katram cilvēkam un ka, pastāvīgi paliekot Kunga klātbūtnē, citam citā ieklausoties un – pāri visam – kopā klausoties Svētajā Garā, kopīgais māceklības ceļš mums visiem kļūst par prioritāti, kurā saskatām un arī izdzīvojam gan cilvēcisku un morālu, gan biblisku jēgu būt šajā ceļā un darīt par mācekļiem visas tautas, kas ir Kristus dotais uzdevums mums.
Sinodālā ceļa pieredze ir unikāls notikums Romas katoliskās Baznīcas dzīvē Latvijā, un daudziem Baznīcā iesaistītajiem tā ir devusi iespēju pietiekami godīgi un atklāti apspriest jautājumus, kas citādi nebūtu apskatīti. Pārdomu personiskums un dziļums, šķiet, bieži bija atkarīgs gan no tikšanās vadītāja iemaņām precizēt un pielāgot jautājumus situācijai, vadīt sarunu, ieklausīties, gan no respondentu uzticēšanās vadītājam, gan arī no draudzes lieluma un dalībnieku skaita tikšanās laikā.
Sinodālā ceļa pirmajā posmā gūtās atbildes liecina par viedokļu un pieredzes daudzveidību un ļoti bieži – pat par radikālām atšķirībām. Pats par sevi šis fakts nepārsteidz, jo, no vienas puses, dažādu cilvēku un kopienu iekšējā un ārējā pieredze vienmēr ir unikāla un reizēm arī pretrunīga, no otras puses, tas liek domāt arī par iespējām un izaicinājumiem Sinodālo jeb kopīgo ceļu ieviest reālā, dzīvā vidē.
Metodoloģija
Iesaistīties Sinodālā ceļa pieredzē, izsūtot e-pastus un uzrunājot cilvēkus personiski, tika aicinātas visas Rīgas arhidiecēzes draudzes, kustības, kopienas, kā arī mācību iestādes un katoļu mediji. Tāpat uz sarunām tika aicināti arī cilvēki, kas sevi ar Baznīcas kopienu neidentificē.
Lai sagatavotu sintēzi un definētu aktuālos jautājumus, saziņai ar dažādām Sinodālajā ceļā iesaistītajām grupām un atsevišķiem cilvēkiem, tika izmantotas šādas datu ieguves metodes: fokusgrupas, kurās dalībnieki varēja mijiedarboties un savstarpēji reaģēt uz citu dalībnieku viedokļiem; attālinātās fokusgrupas; anketēšana, iedodot vai izsūtot anketas ar konkrētiem jautājumiem; individuālas daļēji strukturētas intervijas, kurās daļa jautājumu bija iepriekš sagatavoti, daļa izvēlēta atkarībā no atbildes. Dažos gadījumos notika intervijas pa telefonu. Fokusgrupas un sarunas vairākumā draudžu vadīja arhidiecēzes Sinodālā ceļa koordinators. Tikšanās draudzēs, kopienās, kustībās vadīja arī garīdznieki, konsekrētas personas, laji, kopienu un kustību vadītāji vai to pārstāvji.
Jautājumi respondentiem tika uzdoti, ņemot vērā šādus vispārējus tematiskos blokus: ceļabiedri jeb līdzbiedri dzīves ceļā, uzklausīšana, sarunāšanās (izteikšanās), liturģijas svinēšana, līdzatbildība kopīgajā Baznīcas misijā, dialogs Baznīcā un sabiedrībā, attiecības ar citām kristīgajām konfesijām, autoritāte un līdzatbildība, izšķiršana un lēmumu pieņemšana, kā arī sevis veidošana kopīgajā ceļā.
Lai novērtētu realitāti un būtu iespējama dziļāka atpazīšana, katrai grupai tika ieteikts tikties 10 reizes, tomēr lielākā daļa grupu satikās tikai trīs reizes, trim draudzēm bija četras tikšanās, un tikai divas draudzes noorganizēja sešas tikšanās. Maksimālo piedāvāto skaitu neīstenoja neviena draudze vai grupa.
Galvenais iemesls tikšanos skaita samazināšanai bija Covid-19 ierobežojumi. Tomēr jāatzīst, ka ar tām reizēm, kas notika, nebija pietiekami, lai cilvēki spētu atvērties, kvalitatīvi iedziļināties un labi pārdomāt Bīskapu sinodes sekretariāta piedāvātos jautājumus. Tāpat jāatzīst, ka viens no ierobežojumiem atbilžu apkopošanā un visaptverošu secinājumu izdarīšanā varētu būt fakts, ka daudzi respondenti nebija precīzi sapratuši vai vispār nebija uztvēruši, kas ir Sinodālais ceļš. Tātad, domājams, pietrūka strukturēta un izsmeļoša skaidrojuma par Sinodālā ceļa būtību.
Pamatojoties uz novērojumiem par Sinodālā ceļa norisi, par draudžu locekļu iesaisti un attieksmi pret to, var secināt, ka, iespējams, plašāka un daudzveidīgāka organizatoriskā komanda vietējā līmenī būtu palīdzējusi ātrāk pārvarēt aizspriedumus, vairot uzticēšanos un izpratni par kopā sanākšanas un atklātas dalīšanās vērtībām. Vienlaikus šie novērojumi signalizē par rezervētu attieksmi draudzēs – gan laju, gan priesteru vidē – pret dažādām Baznīcas pārraudzības iniciatīvām, un tas jau ir plašāka mēroga izaicinājums.
Draudzes locekļu atsaucībai uz Baznīcas piedāvātām iespējām, pat tad, ja sākumā uzdevums nav izprotams, vajadzētu būt lielākai. Daļa cilvēku (draudzēs, kopienās), iespējams, skaidri neaptverot Sinodālā ceļa būtību, neieradās ne uz vienu tikšanos vai arī, ja bija klātesoši, sarunās īsti neiesaistījās. Savukārt citi pēc pirmās tikšanās reizes uz otru vairs neieradās. Jāuzsver, ka draudzēs un kopienās, kas sarīkoja vairāk par vienu tikšanos, ar katru reizi pārdomas tika izteiktas brīvāk un plašāk. Katrs, kam izdevās noorganizēt vairākas šāda veida tikšanās, vēlāk atzīmēja, ka tās saliedēja cilvēkus, un secināja, ka rezultāts ir nenoliedzami pozitīvs un tādā veidā arī būtu jāturpina kopīgais ceļš.
Sinodālajā ceļā iesaistījās ap 30 lielākās draudzes. Sinodālās tikšanās organizēja arī atsevišķas kopienas, kustības un iniciatīvas. Vairākkārtējas fokusgrupas notika arhidiecēzes priesteriem kopā ar bīskapu. Atsevišķi trīs reizes tikās Rīgas Garīgā semināra audzēkņi. Notika trīs tikšanās konsekrētām personām, kurās piedalījās piecas vīriešu un septiņas sieviešu kongregācijas. Sinodālā dalīšanās un pieredzes apmaiņa tika izvērsta arī grupā, kurā piedalījās protestantu, evaņģēlisko draudžu un pareizticīgo pārstāvji (kopā 25), kuri virzīja produktīvu, uz sadarbību nākotnē vērstu diskusiju. Radio Marija Latvija (RML) klausītājiem bija iespēja izteikties 18 raidījumos, bet radio brīvprātīgajiem tika noorganizētas 3 tikšanās. Fokusa grupa notika arī kopā ar LGBT pārstāvjiem. Savukārt militārdienesta kapelāns tikās ar NBS karavīriem, bet konsekrēta māsa fokusgrupā veidoja dialogu ar medicīnas jomā strādājošajiem. Tāpat tika īstenotas sarunas ar trūcīgajiem kā atsevišķu grupu. Anketēšanā piedalījās arī vīru grupa, ap 70 jauniešu, “Labā Gana” katehēzes pārstāvji un vairāki individuāli respondenti.
Apkopojot un analizējot atbildes, vispirms tika identificētas anketās biežāk sastopamās atbilžu kategorijas un tās pakārtotas galvenajiem tematiskajiem blokiem. Pēc tam tika izvērtēti un analizēti arī tie viedokļi, kas protokolos parādījās retāk un kas varētu būt pravietisks skatījums uz to, ko Dievs vēlas pateikt Baznīcai.
1. KOPĪGĀ CEĻA IZPRATNE
Iesākot Sinodālo ceļu, cilvēkiem radās jautājumi, ko tas nozīmē un kāpēc tas nepieciešams. SC pirmo tikšanos protokolos lasāms apmulsums – vai ir vērts mēģināt Baznīcu visā pasaulē “izkustināt no komforta zonas” un vai vajag piešķirt tik lielu nozīmi darbībām, kuru īstenošana ir gandrīz neiespējama tik lielā kopībā kā Romas katoliskā Baznīca. Daudzas anketas atklāja, ka cilvēki nav sapratuši ne SC raksturojumu, ne to, kāpēc aicināti izteikt savu viedokli, proti, lai ieklausītos, bez konkrēta plāna veikt izmaiņas Baznīcā notiekošajos un ar to saistītajos procesos.
Atkārtoti savstarpēji daloties par uzdotajiem jautājumiem draudzēs un kopienās veidojās dziļāka izpratne, kā un kāpēc jāatsaucas šim aicinājumam doties kopīgajā ceļā. Turklāt gan garīdznieki, gan citi tikšanos vadītāji un dalībnieki liecināja, ka biežas, godīgas sarunas un ieklausīšanās, t.sk., arī Baznīcai neērtos jautājumos pakāpeniski vienoja cilvēkus un saliedēja draudzi. Analizējot iesniegtos materiālus, bija novērojams, ka ar katru tikšanās reizi cilvēki arvien vairāk iesaistījās un apjauta SC nozīmi, apliecinot, ka Kopīgais ceļš atklāj, ko nozīmē dzīvot kā mācekļiem (sk. Apd) – lūgties kopā, slavēt Dievu, dalīties visā, kas ir, nomirt sev, palīdzēt citiem garīgi un praktiski, veicināt draudzību Kristū, atpūsties kopā, strādāt kopā, evaņģelizēt un liecināt par Kristus varenajiem darbiem, darīt brīnumu darbus, tātad – izdzīvot māceklību.
Kā šķērslis atklātībai un patiesumam SC bieži minētas bailes runāt priesteru klātbūtnē, ko novērojuši arī paši priesteri, tāpēc ne vienmēr respondenti spējuši dalīties par to, kā jūtas un ko patiesi domā. Savukārt atturību pret kopīgo ceļu vispār veicina jau izveidojusies attieksmes kultūra, kurā liela daļa draudzes tās aktivitātēs neiesaistās, nesaņemot motivāciju vai personisku uzaicinājumu. Redzams arī tas, ka dažkārt mazāku draudžu locekļi nodala sevi no kopējās Baznīcas un plašākas sabiedrības, pieņemot, ka tas, kas attiecas uz vispārējo Baznīcu, uz lokālo draudzi nav attiecināms.
Vērojams, ka daļa respondentu joprojām līdz galam niansēti neizprot, ka Sinodālo ceļu kā Baznīcas iniciatīvu veido gan garīdznieki, gan vienkāršā Dieva tauta un ietekme tajā ir katram ticīgajam. Atsevišķi cilvēki norāda, ka nedz viņu spēkos, nedz viņu loma nav ietekmēt procesus Baznīcā, un ka viss, kas notiek, ir paklausībā jāpieņem. Par to var liecināt šādas frāzes kā: “Nevar pielāgoties tam, ko prasa tauta. Baznīcas mācība ir Baznīcas mācība, to nekoriģēs tāpēc, ka kāds nav kaut ko sapratis.” Tādējādi varam pieņemt, ka dialogs pats par sevi zaudē vērtību, ja nav skaidras kopīgas apņemšanās meklēt uzlabojumus un uz Sinodālo ceļu neraugās ilgtermiņā. Tomēr lielākoties protokolos redzams, ka daudzi novērtē iespēju izteikt savu viedokli Baznīcas kopīgajā ceļā.
2. PIEDERĪBA BAZNĪCAI
Piederību Baznīcai iezīmē cilvēku izvēles sevi nodot Kristus rokās caur Baznīcas kopienu, kurā saņem Sakramentus kā neizdzēšamu garīgo zīmogu, kas apliecina šo piederību. Taču to, kā cilvēki izdzīvo un kā pieņem piederību Baznīcai, lielā mērā ietekmē līdzesošo draudzes, kopienas locekļu personības, viņu paradumi, izturēšanās, attieksmes, u.tml.
2.1. Līdzbiedri kopīgajā ceļā
Pirmajā SC tikšanās reizē tika pārrunāts temats “Līdzbiedri kopīgajā ceļā”. Tā kā jautājumā nav precizēts, par kādiem līdzbiedriem (piemēram, personīgās, profesionālās, garīgās u.c. dzīves) ir runa, tad atbilžu dažādību ietekmē subjektīva šī jautājuma izpratne. Ceļa līdzbiedri lielai daļai respondentu ir tie, ar kuriem ir tuvas un personiskas attiecības – ģimene, laulātais, draugi, kolēģi, citu konfesiju brāļi un māsas, cilvēki, ar kuriem kopā kalpo. Daļai respondentu svarīgi līdzbiedri ir lūgšanu grupa, kur cilvēki var dalīties ar savu personisko pieredzi un lūgt par to, saņemot stiprinājumu, tiekot uzklausīti gan no brāļu un māsu puses, gan apzinoties un saņemot iedrošinājumu, ka Dievs īsteno lūgšanas un palīdz izturēt dzīves grūtības.
Līdzbiedri dzīves ceļā ir arī cilvēki ārpus Baznīcas, ar kuriem nākas satikties ikdienā. Dažkārt draudzēs ar šaubām pieņem vai vispār nepieņem “svešiniekus” vai tos, kuri domā citādi vai pauž savu attieksmi pārējiem nepieņemamā, neierastā veidā. Viņi ir mūsu līdzbiedri, kurus sastapt aicina Dievs un kuri var paplašināt mūsu spējas būt līdzīgiem Kristum.
Dažu, īpaši mazāku draudžu respondenti norāda, ka draudze ir kā tuvi ceļa biedri, kā ģimene, ar kuru kopā lūdzas, saņem iedrošinājumu, pieņem lēmumus, un kur piedzīvo mieru. “Mazās draudzēs viens otru pazīst, līdz ar to ir vieglāk palīdzēt. Draudzes locekļi labprāt dalās savās liecībās par piedzīvoto,” norāda kāds SC dalībnieks. Tomēr bieži draudžu kontekstā minēts, ka ir sarežģīti stāstīt par savām attiecībām ar Kristu, par savām atklāsmēm, par pārdzīvojumiem, jo vienmēr pastāv iespēja, ka kāds pārpratīs, interpretēs citādi, nekā tas domāts, pēc tam vēršoties pret to, kurš dalījies, atklāti paudīs savu sašutumu citiem draudzes/kopienas locekļiem vai pat sociālajos tīklos.
Daļai respondentu (taču tā, ņemot vērā iesūtītos materiālus, ir mazākā daļa) svarīgi līdzbiedri ir priesteri. Draudžu un kopienu pārstāvju izteikumi anketās liek noprast, ka viņiem pietrūkst priesteru klātbūtnes. Vairāki komentāri pauž, ka priesteriem šis ceļš būtu jāveido kopā ar tautu, nevis katrai pusei jāiet atsevišķi. Kāds norāda, ka cilvēki ir izslāpuši pēc garīgiem nevis saimnieciskiem priesteriem.Pēc tādiem, kuriem ir dziļas attiecības ar Debesu Tēvu un kuri spēj uzklausīt, mierināt, iedrošināt. Cits min, ka ticīgie alkst pēc dzīvības Svētajā Garā. Tikmēr arī paši priesteri runā par draudzes locekļiem kā līdzbiedriem, uzsverot atbalstu un kopību, kas rodas caur satikšanos un kopīgu lūgšanu, īpaši izceļot ģimeņu sniegto atbalstu. Kāds priesteris uzsver, ka draudzē ir svarīgi īstenot nevis priestera idejas, bet iedvesmas, kuras no Svētā Gara saņem ticīgā tauta, taču vienlaikus vairāki priesteri norāda, ka nav jāizdabā tautai. Priesteri par saviem līdzbiedriem min arī citus priesterus, ar kuriem kopā kalpo draudzē vai tiekas uz kopīgām lūgšanām vai sarunām.
Vairākos gadījumos kā līdzbiedri minēti kristīgie mediji – Radio Marija Latvija, kristīgā literatūra. Pāri visam daudzi uzsvēruši, ka viņu līdzbiedrs ir pats Kristus, Dievmāte Marija, kā arī dažādi svētie.
2.2. Piederības izjūta
Baznīcas apmeklēšana un piederība draudzei ir divi aspekti, kuri izvērtes procesā jānošķir. Cilvēki norāda dažādus iemeslus, kāpēc izvēlas apmeklēt dievnamu un piedalīties dievkalpojumos: vairāki atzīst, ka dodas turp ieraduma pēc vai tāpēc, ka uz dievnamu vesti kopš bērnības, daži vēlas piedzīvot kopīgu lūgšanu, dziedināšanu, citi – nezaudēt ticību. Tie draudžu locekļi, kas iesaistījušies kalpošanā, piederības izjūtu norāda kā nozīmīgu ieguvumu. Daļa respondentu uzsver, ka būtisks piederības veicināšanas aspekts ir viesmīlība, un atzīst, ka Romas katoliskajā Baznīcā tās bieži pietrūkst. Daudzi cilvēki atzīst, ka vēlas iet uz dievnamu, kur jūtas gaidīti, ir pamanīti un uzrunāti. Piederības izjūtu, pirmkārt, var piedzīvot, ja draudzes locekļi, priesteri un atbildīgie ir vienoti un ja viņi ir ieinteresēti un laipni cits pret citu, kas, protams, izriet no regulāras kopīgās lūgšanas. Otrkārt, ja uzklausa gan tos, kas jau kalpo, gan cenšas iesaistīt aktivitātēs arī tos, kuri vēl nekalpo. Kalpotāju sasveicināšanās ar ienākošajiem baznīcā vairotu prieku tur būt. Tāpat bieži tiek uzsvērta neverbālās komunikācijas nozīme – vairāki respondenti norādījuši, ka priesteru, kalpotāju un arī citu draudzes locekļu starojoša, pozitīva sejas izteiksme radītu vairāk Svētā Gara prieka un vēlēšanos būt kopā ar citiem.
Lai arī vairāki norāda, ka piedzīvo labsajūtu un piederību savai draudzei, lielā daļā atbilžu tomēr redzams, ka cilvēki ir sastapušies ar vienaldzību, vēsu, oficiālu vai pat noraidošu izturēšanos, kas ne tikai nerada saikni ar draudzi, bet no tās pat attālina. Ja iesaiste baznīcas dzīvē aprobežojas tikai ar Sv. Mises apmeklējumu, cilvēki savstarpēji neiepazīstas un piederība draudzei attīstās lēnāk. Veids, kā veicināt ticīgo iesaistīšanos, saliedētību un dziļāku Dieva Vārda izpratni, ir ierosināta 5 – 10 minūšu dalīšanās par dzirdēto Dieva Vārdu ar blakussēdētājiem pēc Svētās Mises svētdienās, senioru tikšanās, kopīga rīta kafija, draudzes Whatsapp grupa u.c., kur ikviens var lūgt gan personisku palīdzību, gan saņemt uzaicinājumu iesaistīties kalpošanā u.c.
Jāpiebilst, ka anketās bieži norādīts arī tas, ka cilvēki vēlētos draudzēties un piederēt kādai draudzes grupai, taču, gadās, ka tās veido noslēgts cilvēku loks, kas nav pietiekami atvērts. Tāpat vairākkārt izgaismojās viedoklis, ka atsvešinātību un kaitējumu Baznīcas kopībai un ticīgo saliedētībai veicināja daļas Kristum ticīgo un garīdznieku nostāšanās pret tiem, kuri Covid-19 pandēmijas laikā nevakcinējās un tāpēc netika ielaisti baznīcā.
Piemēri no individuālās pieredzes atklāj, ka reizēm Svētā Gara darbību draudzē ierobežo tas, ka vadošās pozīcijās esošajiem nešķiet pieņemams kāds draudzes loceklis vai kalpotājs, ja tiek apšaubītas viņa un viņas dāvanas. Kā šķērslis piederībai tiek norādīta atmosfēra draudzē, kurā jūtama savstarpēja aprunāšana, tiesāšana, aizspriedumaina attieksme. Tāda pieredze nereti rada aizvainojumu, un cilvēki izvēlas baznīcu vai konkrēto draudzi vairs neapmeklēt. Citos gadījumos šī vilšanās izpaužas, emocionāli distancējoties, neiesaistoties draudzes dzīvē ārpus dievkalpojumiem vai pat mainot konfesiju.
3. LĪDZDALĪBA BAZNĪCAS DZĪVĒ
Līdzdalība baznīcas misijā ietver aicinājumu atbildēt uz cilvēciskajām un garīgajām vajadzībām. To palīdz īstenot gan liecības un pieredzes apmaiņa, gan garīdznieku un garīgi nobriedušu laju pavadība. Tādēļ ir svarīgi veicināt apziņu, ka draudze ir ģimene, kurā katrs var lūgt un saņemt, kā arī rosināt un sniegt citiem gan garīgu, gan praktisku palīdzību, kas arī ir daudzu respondentu vēlēšanās.
Kalpošana ir viens no veidiem, kā daudzi ticīgie iesaistās Baznīcas kopībā. Kalpošanas jomas ir ļoti dažādas -– kalpošana pie altāra, akolīta un lektora kalpojums, liturģisko tērpu šūšana, mūzika, floristika, puķu dārza uzturēšana, baznīcas uzkopšana, dažādu kursu organizēšana, brīvprātīgā darbs Radio Marija Latvija utt. Draudzēs, kur prāvests ir pretimnākošs, cilvēki ir gandarīti un priecīgi kalpo ar saviem talantiem, taču ir arī tādas draudzes, kuru locekļi jūt, ka viņiem nav iespēju kalpot. Iespējams, šādu pieredzi rada arī atšķirīgi priekšstati un nepamatoti pieņēmumi. Piemēram, vairāki priesteri norādījuši, ka nepiedāvā lajiem iesaistīties kalpošanā, jo nevēlas kaut ko uzspiest un viņus apgrūtināt vai neredz un nespēj draudzē integrēt tos talantus, kādi piemīt draudzes locekļiem. Vienlaikus ir laji, kuri ir piedzīvojuši, ka viņu palīdzība un kalpojums nav novērtēts un jūtas atraidīti. Daudzas atbildes atklāj, ka cilvēki būtu gatavi kalpot, palīdzēt ar to, ko spēj, taču prāvests viņu iniciatīvu neatbalsta vai ar viņu nelabprāt veido dialogu, tāpēc šie cilvēki kalpošanas iespējas meklē citviet. Daļa cilvēku nevēlas kalpot, jo dažādu pieredžu rezultātā baidās kļūdīties vai būt nesaprasti.
Viens no būtiskiem līdzdalības aspektiem ir draudzes attieksme pret ģimenēm. Ģimenes, īpaši ar maziem bērniem, vēlas būt aicinātas, pieņemtas, saprastas un vajadzīgas. Draudzēs, kurās priesteri ģimenes aicinājumu uzskata par svarīgu, bērni aktīvi tiek iesaistīti Svētajā Misē vai arī viņiem ir savs stūrītis, kur spēlēties, kopumā radot dzīvības un mīlestības gaisotni arī baznīcā. Tomēr vairākos gadījumos respondenti piedzīvojuši, ka ne prāvests, ne vecāka gadagājuma cilvēki nepieņem bērnu dzīvīgumu, jo tas “traucē” dzirdēt un koncentrēties, tādēļ daļa ģimeņu izvēlas mainīt draudzi vai baznīcu vairs neapmeklēt. Piemēram, kāda ģimene norāda, ka agrāk visi kalpojuši draudzē, taču šobrīd to vairs nedara, jo jutušies tā, it kā “ģimenes draudzē netiek gaidītas”.
Daļa respondentu savu līdzdalību Baznīcas misijā saredz evaņģelizācijā, ko jau īsteno, piemēram, uz ielām vai citās publiskās vietās, vai arī pauž vēlēšanos to darīt: “Vēlos evaņģelizēt, pacelt kādu, kurš paklupis.” Citi akcentē, ka vēlas iet liecināt uz ielām, taču tam pietūkst līdzbiedru. Ir respondenti, kas norāda, ka sapratuši – evaņģelizācija, liecība par Kristu, neņemot vērā cilvēcisko vājumu, ir ļoti tieša līdzdalība Kristus pestījošajā Baznīcā.
Arī lūgšanu grupas jeb lūgšanu tikšanās ar draugiem tiek uztvertas kā līdzdalība Baznīcas dzīvē. Vairāki respondenti pauž prieku, ka Ukrainas atbalsta pasākumos aktīvi piedalās arī Baznīca.
Kalpotājiem, ja viņi organizē pasākumus, ir svarīgi saņemt atbalstu, ko sniedz priestera klātbūtne, taču pieredze daudzos gadījumos bijusi negatīva; sarūgtinājumu ilustrē kāds piemērs: “Priesteris jauniešu vakaros nekad nepiedalījās.”
Nedaudzās draudzēs darbojas pastorālā komanda, kas palīdz izvērtēt situāciju draudzē un sabiedrībā, cenšoties rast risinājumus un attīstīt draudzes dzīvi. Ir priesteri, kas norāda, ka šāda komanda atvieglo priestera atbildības nastu sarežģītos jautājumos, jo kopīgiem spēkiem iespējams rast risinājumus, tikmēr kādi citi norāda, ka ne vienmēr draudzes locekļi ir ieinteresēti “priestera problēmās”, kas nereti patiesībā būtu draudzes kopīgās problēmas. Arī čats kādā no sociālo mediju lietotnēm var palīdzēt organizēt draudzes dzīvi. Piemēram, kādā draudzē izveidots čats ģimenēm, lai Svētās Mises lasījumu nolasīšanā iesaistītu arvien jaunus dalībniekus.
Liela daļa apzinās kalpošanas nozīmi, bet sadraudzību kā līdzdalības aspektu praktizē retāk, lai gan, kā lasāms protokolos, “visvairāk mūs vieno nevis kopīgs darbs, bet gan attiecības, balstītas ticībā”. Pēc atbildēm noprotams, ka būtu svarīgi regulāri tikties visiem draudzes locekļiem un kalpotājiem, lai sarunātos un “malkotu tēju”, manāmas ilgas pēc vienkāršiem sadraudzības pasākumiem, piemēram, draudzes izbraukumiem bez konkrētas kalpošanas.
4. DIALOGS BAZNĪCĀ
4.1. Ieklausīšanās
Attieksmi pret dalīšanos un ieklausīšanos, tuvākām attiecībām starp ticīgo kopienas locekļiem, kas veicina savstarpēju iepazīšanu, ietekmē dažādi faktori. SC dalībnieku atbildes liecina, ka šie faktori ir vecums, iepriekšējā pieredze, draudzē pieejamās aktivitātes, priestera garīgā un pastorālā formācija, līdzdalība kādā kopienā vai kustībā.
Vērts pieminēt, ka bieži anketās respondenti vispirms skaidroja kā izprot dialogu un mazāk atklāja savu personīgo pieredzi saistībā ar dialoga veidošanu Baznīcā. Vairāki min, ka dialogs ir gatavība ieklausīties, ka tā nav mācīšana un uzspiešana. Daži dialogu uzskata par iespēju vienam otru atbalstīt un palīdzēt. Vairāku draudžu un kopienu pārstāvji uzsvēruši, ka Baznīca ir vieta attiecībām starp cilvēkiem un Dievu un tajā tiek saņemta cilvēka iekšējā dziedināšana.
Vēlēšanās veidot attiecības ar līdzcilvēkiem ir žēlastība un reizē lūgums Dievam, un tas būtu svarīgs ikvienam. Ir svarīgi, lai draudzes locekļi būtu spējīgi ieklausīties un atpazīt situācijas, kad psiholoģisks atbalsts un iejūtība ir īpaši nepieciešama – piemēram, gadījumos, kad kādi no draudzes locekļiem mājās vai kādā citā vidē saskaras ar fizisku vai emocionālu vardarbību un draudzē meklē praktisku vai emocionālu palīdzību. Tāpat līdzgaitniecība un personiskas attiecības ir būtiskas, lai palīdzētu Baznīcā iekļauties jauniem kristiešiem vai cilvēkiem, kuri izrādījuši interesi par Baznīcu vai garīgumu. Dažkārt svarīgi ar vienkāršu un atvērtu attieksmi palīdzēt pārvarēt dusmas, aizvainojumus, ievainojumus vai aizspriedumus, kas pastāv saistībā ar Baznīcu vai tās pārstāvju rīcību.
Daudziem ir izpratne par klausīšanās nozīmi, taču nereti tas nav viegli izpildāms žests. Ja savstarpēja ieklausīšanās nav praktizēta, pat aktīvi un ilgi kalpojoši cilvēki piedzīvo atstumtību, vilšanos, jo nav uzklausīti, jūtas nesaprasti vai pārprasti. Vairākās atbildēs norādīts, ka ne draudzē, ne citur nav neviena, kam spētu uzticēties. Vienlaikus daudzi, vairāk vecāka gada gājuma cilvēki, uzskata, ka dalīties ar savām problēmām draudzē ir apkaunojoši un ka klausīšanās ir nasta, kas nav “jāuzkrauj” citiem. Realitātē ieklausīšanās ir tā sauktā paklausīšanās, kas bieži ir pieklājības žests, taču bez centieniem izprast teikto. Nepieciešams apzināts lēmums un Svētā Gara žēlastība, lai spētu saklausīt, nevis to, ko paša prāts liek domāt, bet to, ko cilvēks tiešām vēlas pateikt un ko patiesi Dievs vēlas paust caur kādu cilvēku.
Ir cilvēki, kas norāda, ka nemeklē saskarsmi ar citiem cilvēkiem un vēlas uzklausīt tikai priesteri, ka pietiek ar garīgo piepildījumu, ko sniedz Svētā Mise. Daži uzskata, ka baznīcā nav jāmeklē draudzība, bet ir jāsaņem Sakramenti. Cilvēku atbildēs vērojams, ka pastāv draudzes, kurās dialogs un attiecības starp draudzes locekļiem netiek uzskatītas par vērtību. Iespējams, daļai cilvēku grūtības veidot dialogu nāk no ģimenes, kurā attiecību veidošana ir bijusi problēmjautājums, un tas ir radījis atturību un bailes no negatīvām dialoga sekām.
Arī garīdznieku attieksme par ieklausīšanos ir dažāda. Vairāku garīdznieku ieskatā ieklausīšanās ir sarežģīts process, taču tas ir jāattīsta. Daži priesteri atzīst, ka garīdznieki bieži ieklausīšanos uzskata par vienpusēju uzklausīšanu un uzreiz pārvērš par padomdošanu. Kāds priesteris norāda, ka ikvienam garīdzniekam vajadzētu praktizēt savstarpēju bagātināšanos caur ieklausīšanos, kas sniedz abpusēju stiprinājumu; tāpat tiek norādīts, ka vērtīgi ir dalīties ne tikai veiksmēs, bet vēl jo vairāk – ar savām neveiksmēm. Izgaismojās nepieciešamība veicināt savstarpējo ieklausīšanos un uzticēšanos arī pašu garīdznieku vidū, kas priesterus un Dieva tautu tuvinātu vienu otram un veicinātu savstarpēju izpratni. Daļa atbilžu liecina, ka viņu pieredzē tieši garīdznieku spēja klausīties sniedz mierinājumu un palīdz virzīties uz priekšu.
4.2. Sarunāšanās
Anketās var lasīt, ka vairākkārt ticības dzīvē jēdziens “saruna” tiek attiecināts uz Dievu un svētajiem. Daži norāda, ka viņu sarunāšanās ar citiem draudzes locekļiem ir kopīgas lūgšanas draudzē, bet saruna, kurā uzklausa un dalās ar draudzes locekļiem, netiek uzskatīta par cilvēciskās un garīgās pilnveidošanās un kopīgā ceļa daļu. Jāsecina, ka ticība Dievam, Baznīcas dzīve un laiks ārpus tās bieži tiek nodalīti. Svarīgi cilvēkos veidot apziņu, ka garīgā dzīve un sadzīve veido vienu veselumu un ka Baznīcas, draudzes locekļi var uzticēties viens otram un lūgties arī par to, kas notiek brāļu un māsu personīgajā dzīvē ārpus Baznīcas un viņu iekšējās attīstības procesos.
Materiālos, ko iesniegušas kopienas un kustības, īpaši tās, kuras jau pirms SC izgājušas uz kopību orientētu formāciju, iezīmējas uzsvars uz to, ka kopība, dziļākas attiecības, dialogs cilvēkam ir vajadzīgs, lai veicinātu vienotību, lai cits citu pieņemtu, atbalstītu, palīdzētu un lai veiksmīgāk iesaistītu Baznīcā visa vecumu vīriešus un sievietes.
Kopienās, no vienas puses, tiek uzsvērta spēja redzēt kopīgā ceļa nozīmi un būt gataviem tajā dalīties, no otras puses, katrai kopienai ir savas harizmas, virziens un specifika, kas ietver izaicinājumu pārvarēt aizspriedumus pret citām kopienām. Turklāt dienas režīms kopienās ir noslogots, tāpēc bieži nepietiek laika draudzei, kā dēļ tās mēdz zaudēt savus locekļus, un kas reizēm rezultējas tajā, ka draudzei nav priekšstata par kopienām un to darbību.
Tas var veidot barjeru starp draudzes locekļiem un tajā esošajām kopienām. Minēta arī tāda pieredze, ka procesus draudzē nosaka viena kopiena, un sarunāšanās ar draudzes locekļiem un citām kopienām notiek reti vai nenotiek vispār. Vēl viens izaicinājums un izaugsmes virziens Romas katoliskajā Baznīcā Latvijā ir kopienu motivācija sadraudzībai un citu kustību iepazīšanai. Agrāk dažādu kopienu tikšanās vai sadarbība kopīgos projektos notika biežāk, bet tagad – dažādu iemeslu dēļ salīdzinoši reti, līdz ar to dažu kopienu dalībnieki norāda, ka pieaug vienaldzība, neprecīzi pieņēmumi un dažreiz pat negatīva attieksme pret atšķirīgām kopienām. Neskatoties uz dažādām grūtībām, kopienas cenšas iesaistīties savstarpējos projektos un veidot vienotu pastorālo kalpošanu.
Daudzu draudžu pārstāvjiem, tajā skaitā ģimenēm, tikšanās ar citiem draudzes locekļiem un citām ģimenēm draudzes ietvaros ir ļoti nozīmīga, lai iepazītu un piedzīvotu kopību, lai varētu ieklausīties un aizlūgt, jo citādi “pietrūkst cilvēciskā kontakta”. Daudzi respondenti norādījuši, ka sarunāties un veidot attiecības ar citiem neprot, taču to vēlētos apgūt. Jāatzīmē arī daudzās atbildēs minētās bailes būt atklātiem un ievainojamiem – tās bieži neļauj tuvināties un uzticēties. Sarunas kavē arī bailes no atraidījuma. Piemēram, kāda sieviete atklāj, ka mēģinājusi sākt sarunas, taču vēsas, pat noraidošas izturēšanās dēļ tagad uz dievnamu neiet, jo jūtas atstumta. Arī priesteru atbildēs parādās, ka savstarpēja kritika, noraidoša attieksme un ironija no citiem priesteriem traucē justies ērti sarunājoties un veidot patiesas attiecības.
Vienlaikus bailes dalīties un atklāt patiesību reizēm sekmē baumu attīstību, kas īpaši aktuāli ir gadījumos, kad notiek priesteru rotācija vai pat aiziešana no Baznīcas. Tas norāda, ka sarunāšanās un atklātība ir svarīga ne tikai draudzes līmenī, bet arī Baznīcas publiskajā komunikācijā, sniedzot piemēru par “patiesību, kas dara brīvu”.
Sarunāšanās procesam ir būtiska nozīme Baznīcā, lai ticīgie, saņemot garīgo stiprinājumu, varētu iesaistīties brīvās, vērtīgās sarunās ārpus Baznīcas, neskatoties uz atšķirīgajiem viedokļiem sabiedrībā, kas bieži ir pretēji bibliskajām vērtībām un Baznīcas tradīcijai. Vairākās atbildēs izteikts aicinājums veidot draudzības ārpus Baznīcas, lai īstajā brīdī varētu liecināt par Kristu. Taču tas iespējams vienīgi tad, ja ir droša, atbalstoša komunikācija un aizlūgšanas Baznīcas iekšienē.
5. LITURĢIJAS SVINĪBAS
Liela daļa SC dalībnieku savās atbildēs uzsvēruši Euharistijas nozīmi, t.sk., uztverot Svēto Misi kā ‘kristīgās dzīves avotu un virsotni’, kā Debesu valstību uz zemes. Dažkārt atsevišķi tiek izcelts kāds Svētās Mises elements, kas cilvēkus stiprina vai kurā viņi īpaši piedzīvo Dieva klātbūtni, Svētā Gara spēku, vienotību – piemēram, lūgšana “Tēvs Mūsu” vai konsekrācija. Daudzi uzsver Sakramentu neredzamo žēlastību, ko izjūt kā spēka avotu savā ikdienā. Pieņemt Sakramentus un kalpot Svētās Mises laikā ir daudzu respondentu prieka un laimes piedzīvojums. Vairāki cilvēki norādījuši, ka personiskāk un dziļāk izdzīvot Svētās Mises skaistumu var tad, kad to svin sveču gaismā un baznīca ir izrotāta atbilstoši liturģiskajiem notikumiem.
Daudzi aptaujātie ticīgie norāda, ka dievnamā vēlētos dzirdēt mūziku, kas uzmundrina un piepilda ar Svētā Gara prieku. Liela daļa atzīst, ka tā viņiem šķiet vienveidīga, bieži – arī piezemējoša un sērīga un neatbilst Evaņģēlija priekam. Tiek uzsvērts, ka profesionālu dziedātāju koris nodrošina muzikālā izpildījuma kvalitāti, taču var arī padarīt dievkalpojumu līdzīgu koncertam. Katoļi mēdz viesoties citu konfesiju dievkalpojumos, piedzīvojot Svētā Gara dzīvību un prieku, un citās konfesijās gūtā pieredze liecina, ka slavēšanas mūzika ģitāras vai citu instrumentu pavadījumā uzrunā daudzus – gan jauniešus, gan pieaugušos. Var secināt, ka jāņem vērā atšķirīgu paaudžu un dažādu pieredžu draudzes locekļu intereses un jāgādā par mūzikas stilu un instrumentu dažādību (ģitāra, džamba, saksafons u. c.).
Būtiska nozīme šajā spriedzes pilnajā, ar informāciju noslogotajā laikā ir gan sprediķu formai, gan saturam. Daļā komentāru atzinīgi novērtēti priesteru ieteikumi un uzrunas. Vairāki respondenti uzsvēruši, ka ieklausās priesteru sprediķos un Svētais Gars uzrunā tieši caur tiem. Dažkārt sprediķi ir cilvēku pārdzīvojumiem pietuvināti, un Svētā Gara klātbūtne aizskar tādā mērā, ka pēc tiem jūtama garīga atbrīvošana.
Tomēr viena daļa respondentu atzīst, ka bieži sprediķi ir pārāk teorētiski un garlaicīgi. Cilvēki vēlas sadzirdēt to, kas skar sirdi, viņu privāto telpu, kas saistās ar viņu ikdienu. Turklāt ļoti svarīgi, lai dzirdētais sniegtu mierinājumu un dotu cerību ikvienam. Citi negatīvo pieredzi saista ar moralizējošiem sprediķiem, tajos paustu tiesājošu vai nosodošu attieksmi pret kādu grupu vai indivīdu. Citējot kādus piemērus, tas “nokauj garu” un liek “ierauties sevī”, nesniedzot motivāciju mainīties. Tas mudina apgūt cilvēku psiholoģiskos mehānismus un emocionālās inteliģences nozīmi, kā arī sadraudzībā ar Svēto Garu mācīties ar runāto vārdu pieskarties cilvēka garam. Turklāt, personiska ieklausīšanās var palīdzēt arī sadzirdēt, pēc kā alkst cilvēku sirdis un kas būtu jāakcentē sprediķos. Kādā komentārā norādīts, ka bieži sprediķos tiek runāts par vispārīgiem tematiem, taču priesteriem būtu vairāk jāizmanto iespēja skaidrot Svētajā Misē lasīto Dieva Vārdu, pasludināt Evaņģēliju un aplūkot arī Katoļu Baznīcas Katehismu un Baznīcas baušļus, jo katoļu vidū šajos jautājumos valda uzskatu dažādība.
Kādā atbildē norādīts, ka nepieciešams cilvēkus iepazīstināt ar bīskapu noteiktajām rita izpildes darbībām, jo daudzi par tām šobrīd nav informēti. Parādās arī viedoklis, ka Svētās Mises ietvaros varētu sprediķot, liecināt laji un misionāri, kuri nav garīdznieki, pievēršoties tematiem, kas viņiem tuvi un pazīstami un balstās Evaņģēlijā, jo viņi dažkārt kādu konkrētu tematu spēj pasniegt personiskāk, balstoties savā paša pieredzē.
Priesteru fokusgrupās pausts, ka svarīga ir priestera attieksme pret lūgšanu Svētās Mises laikā, turklāt izdzīvojot to ar sākuma un beigu dziesmām un paliekot tautas priekšā, lai rādītu piemēru lūgšanā. Priestera garīgā dzīve, dziļas attiecības ar Dievu var būt pamats tam, lai Svētais Gars pieskartos draudzei, kā to uzsver vairāki respondenti. Daži atzinuši, ka Svētajā Misē atmosfēru iespaido garīdznieka noskaņojums, ko ticīgie mēdz pārņemt – “ja viņš smaida, tad ir labi, ja nesmaida, paliek neērti un ir bail”.
Jāpiebilst, ka starp materiāliem atrodamas arī trīs atsevišķi iesniegtas vēstules, kurās cilvēki izsaka vēlmi rast iespēju biežāk svinēt tradicionālo latīņu Svēto Misi.
6. DIALOGS BAZNĪCĀ UN SABIEDRĪBĀ
Svētā Gara gudrība un vadība ir īpaši nepieciešama Baznīcas saziņā ar grupām ārpus Baznīcas, ar kurām līdz šim nav izdevies veidot attiecības. Ir jāatrod veids, kā ar tām komunicēt, kā runāt par garīgiem jautājumiem, kā sadarboties, un jānoskaidro, ko Baznīca katrai no tām var piedāvāt. Respondenti atzīmē, ka komunikācijā ar pasauli būtiska ir tādu vārdu, frāžu izvēle, kas nav tīri teoloģiski termini vai “kristīgais žargons”. Svarīgi apgūt saziņas veidu, kas cilvēkus piesaista un raisa vēlmi diskutēt. Fokusgrupās cilvēki, kas ar Baznīcu nav cieši saistīti, iebilda pret moralizējošo toni, kādā kristieši mēdz runāt par grēka postošo dabu, kristīgajām vērtībām un patiesību. Baznīca cenšas pavēstīt savu redzējumu un piedāvāt risinājumus, taču sabiedrība bieži nespēj to uztvert komunikācijas veida dēļ; kāds respondents raksta: “Sabiedrība mūs redz kā suni uz siena kaudzes – apstrīdam jautājumus, bet kā vienota Baznīca nepiedāvājam risinājumus.” Ir svarīgi lūgt Svētajam Garam drosmi un gudrību, lai runātu patiesību mīlestībā, īpaši par tiem jautājumiem, kas mūsdienu sabiedrībā radījuši neuzticēšanos Baznīcai.
Pieaugot sekularizācijai un vienlaikus medijos sniegtajai negatīvajai informācijai par Baznīcu, daudzi uz to raugās arvien skeptiskāk vai pat ar nicinājumu. Līdz ar to cilvēki, kuri atklāti pauž piederību kristietībai un Baznīcai, reizēm sastopas ar neizpratni vai izsmieklu. To īpaši sāpīgi izjūt bērni un jaunieši, kas piedzīvo mobingu skolā vai apcelšanu draugu vidū savas ticības dēļ.
Vienlaikus daļai sabiedrības Baznīcas viedoklis joprojām ir aktuāls un svarīgs. Tas, ka to galvenokārt pārstāv bīskaps, kā norādīts vairākās anketās, ir gan droši, gan pašsaprotami, jo viņa autoritāte liek sabiedrībai ieklausīties vērīgāk. Tomēr saņemti arī ieteikumi, ka daudzās situācijās skaidru, dziļu, sabiedrībai izprotamu un pieņemošu skatījumu varētu sniegt gan citi garīdznieki, gan dziļi ticīgi, aktīvi laji, ja viņi ir kompetenti konkrētajā jomā. Anketās lasāmas arī pārdomas par Latvijas sabiedrībā publiski apspriesto “tradicionālo ģimeņu” jautājumu. Baznīca izklāsta savu pārliecību par ģimenes definīciju, taču piedāvā pārāk maz risinājumu sabiedrībai, lai ģimenes veidotu un stiprinātu un lai tās gan kopā, gan katrs ģimenes loceklis individuāli varētu saņemt ne tikai padomus un lūgšanas, bet arī dziedināšanu.
Pievēršoties evaņģelizācijai sabiedrībā, vieni norāda, ka jau sludina Labo Vēsti, citi – ka pietrūkst drosmes un atbalsta, lai to darītu. Ticīgie saņem visai maz iedrošinājuma vai arī nespēj liecināt par Dieva mīlestības pieredzi un Kristu ar saviem pieredzes stāstiem sabiedrībā, lai arī apzinās, ka tas būtu ļoti nepieciešams. Cilvēkiem vajag paraugu un citu cilvēku liecības par augļiem, kādus viņi pieredzējuši evaņģelizācijas laikā.
Svarīgi ir arī praktiskie risinājumi, kā ieaicināt jaunpienācējus Baznīcā. Sabiedrība ārpus Baznīcas maz zina par iespējām iesaistīties un saņemt atbalstu (piemēram, saderināto un iemīlējušos kursi, “Alfa kursi”, Kānas brālība, dziedināšanas programmas, atkarīgo rehabilitācijas centri). Jādomā, kā par šādām iespējām informēt cilvēkus ārpus Baznīcas vides un kā tās darīt pieejamākas. Turklāt svarīgi kopīgajā ceļā nostiprināt Svētā Gara dāvanas, kas nepieciešamas katram kalpojumam, un neturēties tikai pie risinājuma, ko ilgstoši nodrošina konkrēti cilvēki, bet satikties ar visiem, kas saistīti ar šo kalpošanas jomu un vēlētos iesaistīties, tādējādi atklājot, kā Svētais Gars vēlas vadīt un darboties tieši šajā laika posmā, sabiedrībā ar šā laika domāšanu un uztveri.
Sinodālā gada ietvaros notika tikšanās arī LGBT aktīvistu grupu. Šī tikšanās ļāva noprast, ka tās locekļi savas seksuālās orientācijas dēļ piedzīvo atstumtību gan sabiedrībā, gan Baznīcā, tāpēc vēl jo vairāk vēlas tapt saprasti un pieņemti. Jāpiebilst, ka šīs tikšanās ietvaros netika pārrunāti jautājumi, kas saistīti ar morāla rakstura darbībām. Jānorāda, ka pāris reizes anketās tika izteikts nosodījums LGBT, feministiem u.c. uzsverot, ka Baznīca ir pārāk pielaidīga un atvērta viņu viedokļiem.
Vēl jāmin kāds būtisks aspekts, ka pēdējā laikā cilvēki aizvien vairāk sastopas ar citu reliģiju pārstāvjiem (jūdi, hinduisti, budisti, islamisti). Ir ģimenes, kurās kāds no ģimenes locekļiem pieder kādai no nekristīgajām reliģijām. Tāpēc baznīcās svarīgi diskutēt un atklāt, kā runāt un kā attiekties pret citām reliģijām, un kā sarunu veidot arī ar neticīgiem cilvēkiem. Dažos komentāros minēts, ka cilvēki ārpus draudzes dzīves ticīgajiem iesaka pievērsties ezotēriskām un okultisma praksēm, kuras būtu jāskaidro no kristīgās ticības viedokļa.
7. AUTORITĀTES NOZĪME BAZNĪCĀ
Baznīca ir autoritāte un struktūra, kas palīdz iet Kristus māceklības ceļu. Iesniegtajos materiālos bieži uzsvērts, ka gaisotne kopienā vai draudzē ietekmē visas Dieva tautas un katra atsevišķa cilvēka individuālo līdzdalību Baznīcā, tāpat kā Dieva klātbūtnes atklāsmi. Nereti respondenti šo gaisotni saista ar draudzes garīgo autoritāšu personisko lūgšanu dzīvi un attiecībām ar Dievu, attīstītajiem ieradumiem un domāšanas veidu.
Daļa respondentu pauž pateicības vārdus un gandarījumu par viņiem veltīto laiku, lūgšanām un padomiem, kurus saņēmuši no garīdzniekiem – vairākas atbildes liecina, ka tieši priestera atsaucība, atbalsts un līdzjūtība stiprinājusi, palīdzējusi garīgi pilnveidoties un nobriest. Kā vairāki atzīmējuši, ģimenē jau no bērnības viņiem mācīta cieņa un bijība pret reliģiskām autoritātēm, tāpēc mūsdienās pārsteidz tas, ka priesteri ir pieejami un klātesoši. Daži norāda, ka priesteris ir liela svētība. Tomēr daļai mēdz būt grūti uzticēties priesterim kā autoritātei, jo ir sajūta, ka priesterim trūkst atsaucības, žēlsirdības, iejūtības, garīguma un attiecību ar Dievu. Priesteri savukārt norāda, ka, ja agrāk priesterim autoritāte veidojās, jau uzsākot kalpošanu, tad tagad, laikā, kad ir daudz dažādu autoritāšu, ko var brīvi izvēlēties, tā ir jānopelna.
Tomēr kopumā viedokļi par dažādām tēmām ļauj identificēt, ka Latvijas kontekstā Baznīcā novērojams klerikālisms jeb tendence autoritāti uzticēt un piešķirt galvenokārt garīdzniekiem un konsekrētām personām. Vieni šajā jautājumā norāda, ka, viņuprāt, priesteri nepietiekami uzticas lajiem, kas izpaužas kā noraidījums, vienaldzība, neieinteresētība, bet vienlaikus vairāki garīdznieki un laji atzīst, ka paši ticīgie neizrāda iniciatīvu un ierosinājumus aktivitātēm gaida no priestera. Paklausību priesterim īpaši akcentē vecāka gadagājuma cilvēki, un daudzi ticīgie uzskata, ka Dievs runā pārsvarā caur garīdzniecību, kas “uzņemas atbildību un atbildes vienmēr zina labāk par lajiem”, tāpēc pasākumos vai lūgšanu grupās nereti vadība un lēmumu pieņemšana automātiski tiek nodota priesterim. Tādējādi veidojas situācija, ka pat tad, ja priesteris cenšas iedrošināt un motivēt, Dieva tauta nevēlas vai baidās uzņemties atbildību. Pēc respondentu pieredzes dažkārt draudzēs gaisotni un uzvedības normas nosaka vecāka gadagājuma cilvēki, ilggadējie draudzes locekļi, un gadās, ka viņi ar savu attieksmi virza un ietekmē prāvestu, tā neapzināti noraidot jaunas Svētā Gara iedvesmas un dāvanas, kas varētu atklāties caur citiem cilvēkiem, arī jauniešiem.
Dažos protokolu komentāros lasāms par pieredzi, kad autoritātes darbojas vienpusēji, ietur savu virzienu, cenšas ietekmēt un reti atveras sadarbībai, ar skepsi vai nosodījumu uzlūko citas kopienas, citādas iniciatīvas un neierastas Svētā Gara ierosmes un izpausmes. Vairākkārt minēts, ka uzticēšanos vājina autoritāšu vai vadības nedrošība un bailes pieņemt autentiskus, taisnīgus lēmumus to saistības dēļ ar dažādām sabiedrības grupām vai finanšu jomā.
Bieži uzsvērts, ka tieši kalpojošie laji varētu papildināt priestera kalpojumu ar savām harizmām. Kā viens no Baznīcas autoritātes veidošanas pamatiem būtu nepieciešama draudzes padome jeb sinodāla iespēja iesaistīties katram draudzes loceklim un kurā valdītu savstarpēja uzticēšanās, respektējot, ka Svētais Gars var runāt caur katru no viņiem. Vēl kāds vērā ņemams aspekts ir Dieva dota palīdzība tiem, kuri saskaņā ar Viņa kārtību konkrētā sfērā saņēmuši atbildību un autoritāti. Būtu svarīgi veicināt uzticēšanos atbildīgajai personai neatkarīgi no tā, vai tas ir lajs, konsekrēta persona vai priesteris, jo tieši šai personai tad ir dota žēlastība pieņemt pareizos lēmumus. Taču Dievs var dot būtiskas atklāsmes arī caur jebkuru draudzes locekli neatkarīgi no iesaistes kalpošanā.
8. STARPKONFESIONĀLĀ SADARBĪBA
Latvijas ģeogrāfiskais novietojums un vēsturiskie notikumi veidojuši tādu ekumenisko situāciju Latvijā, kurā viena noteikta konfesija nav vadoša ārēji redzamā veidā un konfesiju procentuālais sadalījums lielā mērā atkarīgs no reģiona. Vērojams, ka Svētais Gars starp konfesijām Latvijā nostiprina spēju pieņemt atšķirīgo un rast risinājumus, kalpojot kopā dažādībā. Šī sadarbība un pēdējos gados arī teoloģisks dialogs paļāvībā uz Svēto Garu, kurš mūs aicina būt vienotiem Tēvā, tiek attīstīts redzamāk un dziļāk.
Lielākajā daļā anketu un fokusgrupu protokolos cieņa un atvērtība pret citām konfesijām pausta ļoti bieži. Lielākajās pilsētās, kā uzrāda anketās sniegtie apraksti un liecības, starpkonfesionālā pieredze ir intensīvāka – cilvēki biežāk sastop citu konfesiju brāļus un māsas, biežāk notiek ekumeniskas tikšanās, privāti un publiski pasākumi, arī dievkalpojumi gan jauniešiem, gan visiem ticīgajiem, gan dažādām sociālajām grupām, jo cilvēki tiecas piedzīvot Svētā Gara klātbūtni kopīgās lūgšanās un darbos. Tomēr arī draudzēm reģionos ir kontakti ar citu konfesiju pārstāvjiem. Vairākas draudzes praktizē savstarpējo pieredzes apmaiņu un veido sadraudzību, apmeklējot viena otru. Ciešā sadarbība vairākiem lajiem likusi piedzīvot, ka praktisks atbalsts un palīdzība vairāk saņemams no protestantu puses nekā no savas konfesijas garīdzniekiem. Ņemot vērā dažādu konfesiju atšķirīgās pieredzes un harizmas, būtu vērts attīstīt kopīgu formāciju par pastorālo aprūpi, tai skaitā tādiem jautājumiem kā līdzgaitniecība, padomdošana un žēlsirdības darbi.
Par garīgi stiprinošu un vienojošu notikumu, kas pieminēts daudzās anketās, jāatzīst daudzās Latvijas pilsētās jau tradicionālais ekumeniskais Krusta ceļš Lielajā Piektdienā. Arī daudzi citi pasākumi – ekumeniskie kapu svētki, slavēšanas un dažādi harizmātiski pasākumi evaņģēliskajās draudzēs, Tezē, Vispārejā Līderības konference, Mehr konference Augsburgā u.c. Daudzi uzsvēruši, ka protestantu mācītāji, evaņģēlistu misionāri no dažādām valstīm ir iedvesmojuši caur savām uzrunām. Kāds respondents atzīmē, ka katoļu garīdzniekiem būtu vērtīgi piedalīties un iedvesmoties, neļaujoties kritikai. Vairāki norādījuši, ka saņēmuši fizisku un garīgu dziedināšanu kādās protestantu rīkotās konferencēs, piedzīvojuši spēcīgu Svētā Gara izliešanos un atbrīvošanu. Pēdējos gados katoļu svētceļojumos uz Dievmātes Marijas svētvietām piedalās arī protestanti.
Arī individuālu starpkonfesionālo kontaktu iespējas cilvēkiem ir plašas, jo dažādu konfesiju pārstāvji ir kolēģi, sadarbības partneri. Ļoti daudzi minējuši, ka viņiem ir ģimenes locekļi, kuri pieder citām konfesijām. Latvijā ierastas arī starpkonfesionālas laulības. Pēdējā laikā laulības notiek arī starp dažādu reliģiju cilvēkiem. Ņemot vērā Latvijas kontekstu, katoļu radio RML veido ekumeniskus raidījumus, kas palīdz iepazīt tuvāk citas konfesijas.
Liecībās un anketās vairākkārt uzrādīts arī kāds negatīvs aspekts, proti, vienas konfesijas pārākuma izpausmes citu konfesiju pārstāvju priekšā. Tās var radīt mazvērtību un līdz ar to nevajadzīgu cīņu citam pret citu, tādējādi veidojot nelabvēlīgu konkurenci. Kādā anketā uzsvērts, ka, sadarbojoties konkrētā jomā, ir nācies pieredzēt pat “karojošu” attieksmi pret katoļu baznīcu, pārmetumus par kādām tās tradīcijām. Nereti minēta arī augstprātīga, noraidoša, tiesājoša izturēšanās no katoļu puses. Bieži izmantotais arguments, ka katoļu Baznīcā ir visas pestīšanai nepieciešamās žēlastības, visi Sakramenti un ticības pilnība, dažus dara bažīgus. Pieredze rāda, ka šādi apgalvojumi, īpaši, ja tie pasniegti augstprātīgā intonācijā, tiecas noniecināt otra vērtību un piederību viņa Baznīcai. Tie varbūt var raisīt interesi par katoļu Baznīcas piedāvājumu, taču vienlaikus veicina tendenci norobežoties un veido negatīvu priekšstatu, kas tiek nodots arī tālāk. Analizējot materiālus, reizēm novērojams, ka cilvēki neredz un neatzīst vajadzību sastapties ar citām konfesijām, jo “katoļu baznīcā jūtas piepildīti”. Vienlaikus atkārtojas izteikums, ka nav nozīmes konfesijai, jo Dievs ir viens. Dažiem tas ir pārliecinošs arguments, taču citus šis apgalvojums dara piesardzīgus. Tradicionālo konfesiju pārstāvjiem reizēm aktualizējas jautājums, kā uzlūkot evaņģēliskās draudzes, ko mēdz uztvert kā kopienas vai pat sektas, kas cilvēkus savažo. Kādi norāda, ka vajadzētu būt piesardzīgiem, bet citi uzsver, ka ir vērts paturēt atvērtu attieksmi, caur ko iespējama savstarpēja bagātināšanās. Veicinot savstarpējo izpratni un kliedējot nepareizus priekšstatus, būtu svarīgi ar šīm draudzēm veidot dialogu un kopā lūgties arī Baznīcas līmenī.
Starpkonfesionālās Sinodālās tikšanās laikā, uz kuru ieradās gan protestantu, gan evaņģēlistu, gan pareizticīgo Baznīcu pārstāvji, bija dalīšanās pieredzē. Tā kā uz tikšanos bija atnākuši tie, kuri atbalsta ekumenismu, tad par problemātiskiem jautājumiem runāts tika maz. Aktuāls bija arī jautājums par to, ka konfesijas nevar būt vienotas, pieņemot Svēto Komūniju / Svēto Vakarēdienu. Jānorāda, ka daudzi šo ļoti svarīgo jautājumu uztver kā šķelšanu, kas kādām konfesijām liek justies mazvērtīgākām par citām. Tas savukārt bieži rada iekšēju konkurenci un bailes par pārvilināšanu. Īpaši sarežģījumus tas rada starkonfesionālām laulībām. Šī Sinodālā tikšanās rosināja interesi turpināt diskusiju dažādu konfesiju starpā, Tika atzīts, ka kopīga lūgšana un savstarpēja iepazīšana ir tie aspekti, kas nostiprinās vienotību, lai varētu prezentēt vienotu, no Dieva izlūgtu redzējumu publiskajā telpā un ietekmēt procesus sabiedrībā ļoti nozīmīgos un arī pretrunīgos jautājumos.
9. IZŠĶIRŠANAS UN LĒMUMU PIEŅEMŠANAS DĀVANA
Izšķiršana personīgā un draudzes līmenī ir Svētā Gara darbs. Sinodālajās pārdomās iesaistītie lielākoties norāda, ka individuāli lēmumu pieņemšanā lūdz Svētā Gara palīdzību un atbildes meklē Svētajos Rakstos jeb Dieva Vārdā. Savukārt draudzes līmenī, kā nereti uzsvērts, lēmumi būtu jāpieņem draudzes padomē, kas jāveido, iesaistot arī citus draudzes locekļus un kalpotājus.
Atbildēs respondenti norāda dažādas aktivitātes, kas palīdzējušas Dieva garā saprast jeb izšķirt un pieņemt lēmumus – lūdz Svētā Gara palīdzību, spontāni atver Svētos Rakstus, lai saņemtu atbildi un iedrošinājumu, konkrētā nodomā pieņem Svēto Komūniju, stiprinās, lasot Baznīcas dokumentus, meklē atbildes Katoļu Baznīcas katehismā (KBK), uzdod jautājumus RML katehēzēs, uzklausa citu draudzes locekļu, garīgu cilvēku viedokli, lūdz aizlūgšanas un pravietojumus, tiekas ar garīgo vadību, iedvesmojas no sprediķiem, gavē konkrētā nodomā, un par ikdienišķām lietām pat izlozē uz papīra lapām rakstītas atbildes vai meklē trīs zīmes – ja tās redz, tad pieņem, ka Dievs šo ceļu izvēlējies. Vairāki respondenti liecina, ka saņemt atbildes uz jautājumiem un pieņemt lēmumus palīdzējušas dažādu evaņģēlistu un protestantu uzrunas, lekcijas un aizlūgšanas. Vēl viena joma, ko katoļu Baznīcā būtu vērts attīstīt un praktizēt gan izšķiršanas, gan individuālās un kopienas garīgās dzīves pilnveidei, ir pravietošanas un atziņas runas dāvana, ko ietver “došanās Bībeles ceļojumā, ko vada Viņa balss”. Klausoties Dieva balsi priekš sevis vai citiem, tas kļūst par brieduma avotu saiknei ar Dievu, palīdzot ieraudzīt cilvēkus, sevi, pagātni un nākotni ar Dieva acīm, dodot virzienu grūtību laikā, kā norāda kāds respondents.
Lēmumus, kā teikts, pieņemt palīdz arī ārējās pieredzes, piemēram, citas draudzes apmeklējums, kopīgi pasākumi un svētceļojumi. Vieni atzīst, ka nereti rodas sajūta, ka izšķiras par nepareizo, tikmēr citi uzsver, ka lēmumu pieņemšanā ir jāļauj augt paļāvības sēklai.
Baznīcas lēmumu pieņemšanā atsevišķās draudzēs priesteri iesaista draudzes locekļus. Taču ir respondenti, kuri norāda, ka jāieklausās visos un vēlētos, lai priesteri vairāk uzticētos viņu viedoklim un redzējumam, ko bieži vien kalpotājiem atklāj Svētais Gars. Kāds respondents izteicis bažas, ka nav skaidrs, vai garīdznieki lēmumus pieņem lūgšanu rezultātā, vai tie ir cilvēciski, veikti izdevīguma dēļ. Tikmēr citi akcentē, ka labprāt vēlētos zināt, kādi lēmumi ir jāpieņem draudzē, jo gatavi lūgties un gavēt par to pieņemšanu. Dažās atbildēs tika ierosināts draudzēs veidot anketas digitālā vai drukātā formātā, kurās norāda vajadzību vai problēmu un cilvēki var iesniegt savas domas, paust savu viedokli.
10. SEVIS VEIDOŠANA
Individuālajai formācijai kopīgajā ceļā ir liela nozīme – tā palīdz veidot kvalitatīvas attiecības, attīsta spēju uzticēties un auglīgi kalpot. Kā garīgās izaugsmes veidus Sinodālā ceļa dalībnieki uzrāda līdzdalību Svētajā Misē, lūgšanu grupas, svētceļojumus, rekolekcijas, kristīgus seminārus, evaņģelizācijas skolas, Dieva Vārda un KBK lasīšanu. Kā būtiski sevis veidošanas, garīgās un emocionālās izaugsmes elementi nosaukti arī Bībeles stundas, Sakramenti, konferences, iekšējās dziedināšanas programmas, adorācija, klusā lūgšana, slavēšanas sapulces, evaņģelizācija un sludināšana, žēlsirdības darbi, tai skaitā rūpes par trūcīgajiem un ģimenēm. Tas parāda, ka kopumā Baznīcā ir daudz resursu un rīku garīgās dzīves izaugsmei un māceklības ceļam, un tos visus ik pa laikam iekļaujot savas ticības veidošanā, Dievs veido cilvēku par personu, kādu Viņš vēlējies redzēt, atbrīvojot no traumu, ievainojumu, pārmantotu nelabvēlīgu izvēļu un izturēšanos sekām – tādējādi Dievs atjauno cilvēka gribu, prātu, dziedina emocijas, psihi, lai viņš pieaugtu garā un patiesībā, mīlestībā un patiesās, mīlošās attiecībās ar Dievu Tēvu.
Baznīca piedāvā līdz ar garīgās dzīves izkopošanu un personīgo attiecību veidošanu ar Dievu arī sevis pilnveidošanu. Tas svarīgi priestera kalpojumā un garīgajā izaugsmē, jo, kā norāda kāds priesteris, priesteris, kas nelūdzas, “pārvēršas par ierēdni, par biznesmeni”. Tāpat arī laji norāda, ka svarīgi ir nevis vienkārši pildīt Baznīcas mācību vai baušļus, bet tiem ir jābūt sirdī. “Jo vairāk lasa Svētos Rakstus, jo vairāk tie atklājas,” atzīst kāds SC dalībnieks, norādot uz meditācijas nozīmi, kas palīdz sasaistīt ticības patiesības ar personisko dzīvi.
Ģimenes cilvēkiem dievkalpojuma apmeklējums un laiks kontemplācijai pirms vai pēc tam daudzkārt ir centrālais individuālās lūgšanas laiks, bet par īpaši svarīgu aspektu ģimenes mīlestībai un svētībai kļūst tieši kopīga lūgšana – laulāto vai visas ģimenes starpā atbilstoši iespējām, piemēram, lūdzoties rožukroni vai daloties ar Dieva Vārdu, kopā klausoties, ko Svētais Gars saka, uzliekot rokas un aizlūdzot citam par citu. Tāpat kā garīgās dzīves elements tiek norādīta arī bērnu audzināšana un laika veltīšana atklātām “sirds sarunām” un kopīgām garīgajām aktivitātēm.
Daudziem garīgajā ceļā ir svarīgs arī garīgais vadītājs – kādi šo kalpojumu identificē ar priesteriem, bet citi raugās plašāk, par garīgo vadību uzskatot dažādu kopienu un kustību pārstāvjus, konsekrētās personas un dziļi ticīgus lajus. Turklāt, kā var novērot, kopā būšana caur garīgo līdzgaitniecību, sniedz prieku un gandarījumu arī pašiem garīgajiem pavadītājiem. Vienlaikus ir draudžu locekļi, kuriem šādas pieredzes nav un kuri tam neredz jēgu, jo “ja dzīvo kristīgu dzīvi, tad tas ir lieki”, vai arī to aizstāj vienkāršas sarunas par ticību.
Vairākkārt ir norādīts, ka garīgajā un personības izaugsmē liela loma ir lūgšanu grupai, kas ir kļuvusi kā ģimene, ar kuru var dalīties par visu, lūgt par visu un kopā saņemt arī atbildes un apsolījumus, iedrošinājumu un mierinājumu no Dieva. Piederība kopienai, kustībai vai lūgšanu grupai ļauj garīgo dzīvi izkopt ilgtermiņā, kopīgi pārvarot ticības krīzes un izaicinājumus, un piedzīvot izaugsmi attiecībās ar Dievu, rakstura un attiecību veidošanā un dziedināšanā.
SECINĀJUMI TURPMĀKAI IZAUGSMEI
Baznīcas aicinājums ir doties pirmo kristiešu – mācekļu – pēdās. Viņi saņēma Svētā Gara uguni savai ticīgo kopienai (sal. Apd 2), kur tiem viss bija kopīgs – slavēšana, lūgšana, savstarpēja sadarbība un palīdzība praktiskās dzīves jautājumos. Turklāt viņi veica tādus pašus darbus kā Jēzus un vēl lielākus, un pāri visam – sludināja lielāko no vēstīm – Kristu. To viņi spēja, jo viņu dzīve bija kopīgs ceļš ar atvērtību svētajam Garam. Romas katoliskā Baznīca Latvijā ir aicināta meklēt, kā izdzīvot šo pirmo kristiešu ceļu jeb māceklību garīgi un praktiski, lai paliktu Dieva klātbūtnē, savstarpējā piedošanā un mīlestībā, kas vieno.
Piederība, viesmīlība, atvērtība, vienam otra pieņemšana un pazīšana
Lai veicinātu Baznīcu kā drošu un patīkamu vidi, kā arī attīstītu piederības izjūtu, īpaši nozīmīga ir viesmīlības kalpošana un ievadīšana jeb iniciācija draudzē un kristīgajā dzīvē. Tāpēc ir būtiski veicināt atsaucību un laipnību – žestos, intonācijā un ieinteresētībā – draudzes locekļu vidū pret jebkuru, kurš izvēlējies apmeklēt Baznīcu. Draudzība un mīlestības pilna attieksme draudzes locekļu starpā būs labākā liecība jaunpienācējiem, kuriem būtu jāpiedzīvo sinodāla mainīšanās: veidot attiecības ne tikai ar Dievu, bet arī līdzbiedriem kopīgā ceļā. Būtu jānodrošina iespēja veselīgā veidā vērot un pamanīt, ja kādi draudzes locekļi vai kalpotāji nezināmu iemeslu dēļ vairs nav redzami dievnamā. Intereses izrādīšana, piezvanot vai uzrakstot ziņu, var kļūt par svarīgu iedrošinājumu vai pamudinājumu. Vienlaikus ir svarīgi saglabāt cieņu un respektēt katra cilvēka brīvības telpu, kurā darbojas Dieva žēlastība.
Motivējot draudzes locekļus iesaistīties kopienās, kustībās vai lūgšanu grupās, tiek sekmēta garīgā izaugsme un spēja pārvarēt ticības un personiskās grūtības, smeļot spēku kopībā un gūstot atbalstu lūgšanā.
Draudzei būtu jābūt vietai, kur katrs tās loceklis var saņemt garīgo, emocionālo un atsevišķās situācijās arī materiālo palīdzību. Svarīgi, ka tajā ir telpa – gan praktiski, gan emocionāli – arī tās mazākajiem locekļiem, bērniem, lai viņi tiek iedrošināti būt par daļu no Baznīcas, nevis no tās norobežoties. Bērni un jaunieši ir ne tikai Baznīcas nākotne, kas īstenos savu aicinājumu uz ģimeni, priesterību, konsekrēto kārtu un profesionālo dzīvi, bet arī tās tagadne. Viņus pieņemot un ļaujot brīvi darboties tagad, viņi, visdrīzāk, jutīsies piederīgi Baznīcai, no draudzes neaizies un dos lielu ieguldījumu nākotnē.
Kad cilvēki top uzklausīti, netiek atraidīti, izsmieti vai apieti viņu atšķirību, nepilnību un dažādu ierosinājumu dēļ, viņi sāk justies piederīgi un vienoti pat tad, kad domā atšķirīgi un piedzīvo konfliktu attiecībās. Tas savukārt ietekmē viņu garīgo spēku, pārliecības un arī zināšanas, un tam ir daudz lielāks spēks iziet un darboties ārpus Baznīcas. Vienlaikus aprunāšanas, tiesāšanas, aizspriedumu pieredze var kļūt par aizmetni aizvainojumam un pat radikāliem lēmumiem, atsvešinoties no draudzes, konfesijas vai ticības kopīgā ceļa pieredzes.
Lai gan Baznīca ir kopība, kurā cilvēks var izkopt savas attiecības ar Dievu, garīgajā procesā liela nozīme ir arī citu cilvēku klātbūtnei, kas nav nodalāma no ticības dzīves. Arvien jāattīsta ne tikai prasme, bet arī vēlēšanās klausīties – vispirms Dieva balsī, un tad arī brāļa un māsas, kopīgā ceļa līdzbiedra priekos un bēdās, veiksmēs un neveiksmēs. Vienlīdz svarīga ir arī spēja dalīties, kuras nozīme jāveicina, atklājot to nevis kā apgrūtinājumu, bet kā ieguvumu visiem šajā procesā iesaistītajiem. Sarunāšanās un attiecību veidošana ir ceļš, kura vērtība no jauna jāatklāj un ko iespējamu dara dziļa iekšēja dziedināšana.
Formācija, katehēze un līdzdarbība
Lai pārvarētu nezināšanu par sinodālo ceļu un veicinātu iesaistīšanos tajā, jāizvērš sistemātika un visaptveroša formācija un katehēze par Baznīcu kā svētceļojošo Dieva Tautu un kopības jeb līdzdalības veidiem Baznīcā atbilstoši svētajiem Rakstiem, Vatikāna II koncila mācībai un katra individuālajam un sinodālajam aicinājumam. Ir svarīgi vērst uzmanību Dieva Vārda, liturģijas, sakramentu un harizmu izšķiršanas nozīmei kristiešu ikdienas pieredzē. Katoļticīgajiem ne tikai labāk jāzina par Baznīcu un tās kārtām, bet arī aizvien vairāk jāapzinās sevi kā Baznīcu ceļā, kas aizvien aicināta uz atjaunotni Dieva žēlastībā. Tāpat ir svarīgi akcentēt dzīvā maģistērija mācības nozīmi, palīdzot augt ticībā un ar kritisku pieeju izvērtēt to informāciju, kas pieejama sociālos tīklos attiecībā uz Romas pāvestu, citām vietējām Baznīcām, kā arī apzināties ideoloģiskās manipulācijas un vienpusīgas uztveres draudus. Nozīmīgi ir attīstīt attiecības starp ticību un prātu, liturģiju un tautas dievbijības veidiem, kā arī nostiprināt atbilstošas autoritātes vērtību.
Lai gan cilvēki ir izslāpuši pēc garīgām autoritātēm, kurām ir dziļas un personiskas attiecības ar Dievu un kuras spēj sniegt iedrošinājumu, vienlaikus Baznīcas vidi Latvijā joprojām lielā mērā raksturo klerikālisms. Svarīgi veicināt savstarpēju uzticēšanos, dalīšanos, deleģēšanu, iedrošinājumu starp priesteriem un lajiem, turpinot skaidrot katra Baznīcas locekļa līdzdarbības nozīmi.
Elements, kam ir būtiska loma līdzdarbības veicināšanā, ir draudzes padome, kas veicina caurspīdīgumu lēmumu pieņemšanā un ļauj katram iesaistītajam sniegt pienesumu ar Dieva dotajām dāvanām. Jāsaglabā atvērta attieksme, apzinoties, ka Dievs savu gribu var atklāt ne tikai caur draudzes “kodolu” vai tās aktīvākajām personām, bet caur katru. Vienlaikus tas atgādina izšķiršanas dāvanas izkopšanas un garīgās formācijas nozīmi, kur liela loma ir ne tikai sarunai un diskusijai, bet arī kopīgai lūgšana.
Ir svarīgi meklēt veidus, kā sniegt garīgu telpu un iespēju katram draudzē atpazīt un īstenot Dieva dotos talantus un harizmas, neļaujoties kārdinājumam atraidīt tās iniciatīvas, kas šķiet mazvērtīgas kādu personisko nostāju dēļ. Baznīca ir bagāta tās daudzveidībā, un to atspoguļot un piedzīvot ļauj tieši tās locekļu dāvanu kopība.
Baznīcas daudzveidība atklājas arī tās liturģijas svinēšanā. Svarīgi, lai caur dažādiem liturģiskiem kalpojumiem – lektora, akolīta, ērģelnieka un korista- Dieva Tauta varētu ne tikai saņemt sakramentus, bet arī būt aktīvi līdzdalībnieki Jēzus Kristus upurī, veidojot draudzi un tās liturģijas svinības par vietu, kur izjūtams Evaņģēlija prieks un Baznīca kā sadraudzība (kopība).
Baznīca, sabiedrība un ekumēnisms
Baznīcas un sabiedrības dialogs katrā laika posmā saskaras ar saviem izaicinājumiem. Baznīcas aicinājums ir uzturēt Kristus mācības autentiskumu, vienlaikus meklējot veidus, kā to interpretēt un komunicēt mūsdienu kontekstā. Lai to paveiktu, svarīgi nemitīgi pilnveidot tās saziņas prasmes un izvairīties no augstprātības un “kristīgā žargona”, iesaistot šajā procesā ne tikai garīdzniecību, bet katru atbilstoši tā dāvanām.
Tās spēja nepalikt noslēgtai, bet doties uz āru, ir atkarīga no tās dalībnieku degsmes evaņģelizēt. Tam bieži nepieciešams Baznīcas kopienas atbalsts gan lūgšanā, gan skaidrojot sabiedrībā neviennozīmīgi izprastus jautājumus, kas rada aizspriedumus gan pret Baznīcu, gan Dievu.
Vienlaikus svarīgi ir attīstīt arī ekumeniskās attiecības. Šai nolūkā būtiski veicināt niansētu izpratni par katoliskās Baznīcas specifiku tās locekļu vidū, lai tādējādi stiprinātu savu identitāti, vienlaikus, saglabājot atvērtību pret citu konfesiju brāļiem un māsām. Svarīgi veidot dialogu par jautājumiem, kuros novērojamas atšķirības, kā arī nebaidīties piedalīties un iedvesmoties no citu konfesiju – protestantu, evaņģēlistu piedāvātajām aktivitātēm, kas var būt papildinājums garīgās dzīves izaugsmei un redzes loka paplašināšanai.
Ir svarīgi nenoslēgties savas konfesijas robežās un veicināt apziņu, ka savstarpēja bagātināšanās, mācīšanās un pieredzes apmaiņa dažādos līmeņos var palīdzēt izkopt tos aspektus, kas saistīti ar kopīgo misiju.
Vispārēji secinājumi
Satikšanās SC garā, kur savu viedokli atklāti un godīgi var izteikt ikviens draudzē vai kopienā iesaistītais, arī tikšanās ar dažādām grupām ārpus Baznīcas, būtu jāturpina, un šāda veida sadarbībai būtu jākļūst par vienu no Baznīcas iekšējās kultūras “nerakstītajiem likumiem”. Tas varētu palīdzēt Baznīcas locekļiem un sabiedrības grupām satuvināties, tādējādi sekmējot cilvēku gatavību dziļākam dialogam un dažādiem piedāvājumiem, kuri izteikti šajos secinājumos.
Svarīgi, lai identificējot kādas sfēras, kurās nepieciešamas pārmaiņas, Baznīca izstrādātu plānu to īstenošanai. Svarīgi veicināt visu Baznīcas locekļu – priesteru, konsekrēto personu un laju – garīgo izaugsmi un formāciju, kas ir būtiski, lai sintēzes tekstā identificētās nepieciešamās pārmaiņas būtu iespējamas. Tādas sfēras kā izpratne par verbālās un neverbālās komunikācijas nozīmi, emocionālā inteliģence, savstarpēja pieņemšana un piedošana, iekšējā dziedināšana, personiski piedzīvota garīgā dziedināšana irbūtiskas, lai atjaunotu un vairotu spēju sadzirdēt Dieva gribu mūsu dzīvē, pieņemt drosmīgus lēmumus un ieraudzīt citus “ar Dieva acīm un Dieva sirdi”. Lai dažāda rakstura situācijās reaģētu mierīgi, cieņpilni, veselīgi, pozitīvi, uzticoties Dieva apredzībai pat vismazākajās lietās.
SC process un materiāli atklāj, ka bieži vien cilvēki pieredz krasu nošķīrumu starp priesteriem un pārējo Dieva tautu. Katram aicinājumam Baznīcā ir īpaša un neaizvietojama loma un misija. Vienlaikus svarīgi veicināt uzticēšanos un mijiedarbību starp abām grupām, lai šo aicinājumu uz kopības pilnību piedzīvotu. To veicināt var lielāks uzsvars uz kopīgu sadarbību, savstarpēju atbalstu, sarunāšanos, kopīgu lūgšanu un kopā būšanu ne tikai dievkalpojumos, bet arī ikdienā.
Sinodālais ceļš pēc Dieva sirds un nodoma iespējams, kad atklājam Dieva attēlu, Viņa – Trīsvienīgā Dieva – vaigu. Dievs, kas pats iemieso kopienu, kas ir Mīlestība un Piedošana, ved kopīgajā ceļa, un to nav iespējams izdzīvot individuāli. Tomēr, ejot kopā, sarunājoties un sadarbojoties, lai sekotu un piepildītu Dieva mīlestības vēsti un ar to dalītos, lielās lietās un mazās niansēs gan garīdzniekiem, gan visai ticīgajai tautai ik dienas būtiska ir piedošana Jēzus Vārdā. Tas vairos vienotību. Viss minētais, uz ko tiekties, var tikt īstenots caur personīgu lūgšanu dzīvi, dziļām attiecībām ar Dievu Tēvu.
Rīgas arhidiecēzes sinodālās pieredzes sintēzes iepazīšana un apgūšana
Mērķis: iepazīt (individuāli vai grupā) šo apkopojumu un apgūt ne tikai zināšanu līmenī, bet arī savā pieredzē, iepazīstot labāk sevi un savu līdzdalību Baznīcā atbilstoši Dieva tautas paustajai pieredzei.
Uzdevums: pirms katra temata jautājumu pārdomāšanas izlasīt konkrēto Sinodālā Ceļa sintēzes sadaļu.
Piedāvātā iepazīšanās un apgūšana īstenojama ilgāka laika posmā ar daudzām grupu tikšanās un dalīšanās reizēm, ļaujot katram dalībniekam iespēju brīvi izteikties.
Sintēzes vai apkopojuma ievads
Kāda bija mana sākotnējā attieksme pret šo dokumentu? Vai šobrīd esmu ieinteresēts? Vai tas šķiet noderīgs, vērtīgs un augļus nesošs? Varbūt pret tā saturu esmu vienaldzīgs (-a) vai arī noraidošs (-a)? Vai tas mani pārsteidza? Kā es varētu pamatot savas sajūtas?
Metodoloģija
Vai mani ir ieinteresējis sinodālā ceļa pieredzes aprakstītais process? Kas šķiet saistošs? Kas izraisa neskaidrības? Vai kopumā piekrītu aprakstītās norises vērtējumiem? Kam tieši šajā vērtējumā piekrītu vai nepiekrītu? Kādas sajūtas un kāpēc mani tās pārņem, lasot šī procesa aprakstu (piem., vilšanās, neapmierinātība, pārsteigums, cerība, prieks un tml.)?
Kopīgā ceļa izpratne
Vai mana izpratne, redzējums par kopīgo ceļu saskan vai nesaskan ar dokumenta atziņām? Kādi atziņās izlasāmie aspekti man šķiet būtiski saistībā ar kopīgo ceļu un kas man nešķiet svarīgs vai pieņemams? Kāpēc šķiet būtiski un kāpēc nē? Kā es vērtēju šī brīža “pārmaiņu procesus Baznīcā?” Kāpēc tos spēju vai nespēju pieņemt? Kāda ir mana sajūta par ieklausīšanās, dialoga, iesaistīšanās nozīmi un pieredzi? Vai vēlos būt tajā visā līdzdalīgs (-a)? Kas mani uz to motivē vai kas attur iesaistīties?
Piederība Baznīcai
Kāda, manuprāt, ir saistība starp piederību Kristum un Baznīcai? Vai es jūtos piederīgs (-a) Baznīcas kopībai? Kā izjūtu piederību Kristum?
2. 1. Līdzbiedri kopīgā ceļā
Vai dokuments man atklāj jaunus iespējamos līdzbiedrus kopīgā ceļā? Kādi tie būtu? Vai varu apliecināt, ka priesteris un tauta pēc manas pieredzes iet kopīgo ceļu? Ja jā, tad, kā tas izpaužas, kā tiek piedzīvots šis ceļš? Vai pēc Sinodālā ceļa gada vai dokumenta izlasīšanas Baznīcā, draudzē jūtu lielākas vai mazākas pārmaiņas un kopīgā ceļa veidošanas izpausmes? Kādā veidā esmu pieredzējis (-usi) līdzbiedru atbalstu, viņu klātbūtni? Kādas ir sajūtas attiecībā uz līdzbiedru pieredzi? Vai Baznīcas, draudzes cilvēki, garīdznieki ir mani līdzbiedri? Vai viņi mani atbalsta un vai es viņus atbalstu un viņiem palīdzu? Vai vēlos, lai mani līdzbiedri ir Baznīcas, draudzes cilvēki un garīdznieki? Kas būtu nepieciešams, lai viņi kļūtu par maniem līdzbiedriem?
2. 2. Piederības izjūta
Kā es varētu raksturot atšķirības starp baznīcas vai dievnama apmeklēšanu un piederību draudzei? Kādas sajūtas rodas un kāda ir mana pieredze, domājot par piederību draudzei vai kopienai? Kādi, manuprāt, ir šķēršļi piederības sajūtas veidošanai un uzturēšanai? Kādām sajūtām un pieredzei pievienojos šajā dokumenta sadaļā? Vai es vēlos būt piederīgs (-a) Baznīcai, draudzei? Kas man palīdz justies piederīgam (-ai) vai kas traucē sajust piederību Baznīcai vispārējā un draudzei konkrētā nozīmē? Kādas pozitīvas vai nepatīkamas pieredzes no šajā sadaļā lasītā esmu piedzīvojis (-usi), kādām pieredzēm pievienojos? Kādi no dokumentā lasītajiem ieteikumiem man palīdzētu stiprināt piederības izjūtu Baznīcai? Kādā veidā tos, manuprāt, varētu efektīvāk ieviest Baznīcas, draudzes ikdienā?
3. Līdzdalība Baznīcas dzīvē
Vai un kāpēc vēlos būt līdzdalīgs (-a) Baznīcas dzīvē? Kādas ir manas vajadzības šai līdzdalībai? Ko es sagaidu? Kāds kalpošanas, līdzdalības un evaņģelizācijas veids no šajā sadaļā minētajiem mani uzrunā visvairāk? Ko es vēlētos dot, kādā veidā kalpot? Kādi šķēršļi, sarežģījumi un grūtības – ārēji vai iekšēji personiskie vai Baznīcas kopības ietvaros – ir bijuši vai ir šobrīd kalpošanas un līdzdalības pieredzē? Kādā veidā es tos novēršu? Kāda ir manas draudzes locekļu un garīdznieku attieksme pret ģimeņu un bērnu līdzdalību draudzē? Ar kādu attieksmi draudze spēj pieņemt arī bērnu skaļās un kustīgās izpausmes draudzē? Ko mūsu draudzē varētu darīt, lai veicinātu draudzes locekļu un garīdznieku pozitīvu un atvērtu attieksmi pret skaļākām bērnu izpausmēm baznīcā un lai stiprinātu ģimeņu vēlmi būt baznīcā? Vai domāju, ka draudzes kopīgās problēmas ir tikai „priestera problēmas” un tās jārisina viņam? Vai es būtu gatavs (-a) iesaistīties un palīdzēt risināt problēmas draudzē? Kāpēc jā vai kāpēc nē? Kāda ir mana attieksme pret pastorālajām komandām draudzē? Vai izprotu to nozīmi un kā tās darbojas? Vai vēlos tajās iesaistīties? Ko domāju par sadraudzības pasākumu, kopīgu garīgās dzīves stiprināšanas pasākumu īstenošanu? Kādas aktivitātes manā draudzē būtu nepieciešamas?
4. Dialogs Baznīcā
4. 1. Ieklausīšanās
Kā es saprotu dialogu Baznīcā? Kādā veidā veicinu ieklausīšanos, sniedzu atbalstu un palīdzību un kā veidoju attiecības Baznīcā? Kāda ir mana spēja būt iejūtīgam (-ai) (pret tiem, kuri cieš, kuri izdzīvo grūtības, pret ikvienu draudzes locekli, kam nepieciešams atbalsts, pret vardarbības upuriem un tml.)? Vai esmu atvērts (-a) jauniem kristiešiem, viņu ievadīšanai Baznīcā? Vai spēju ieklausīties un sadzirdēt to, ko otrs patiesi vēlas pateikt? Vai es esmu uzklausīts (-a) un saprasts (-a)? Kādās situācijas un no kā esmu piedzīvojis (-usi) uzklausīšanu, iestāšanos par mani un sajutis (-usi), ka esmu saprasts (-a)? Kādos gadījumos esmu pārprasts (-a)? Kas var palīdzēt stiprināt spēju ieklausīties? Vai un kāpēc dialogs un attiecības man ir vērtība? Varbūt nejūtos droši veidot attiecības? Kas tam varētu būt pamatā? Vai vēlos būt brīvs (-a) no šīs nedrošības un bailēm? Vai attiecībās un sarunās dažkārt jūtos bezpalīdzīgi? Kā ar to tieku galā? Vai ieklausīšanos uztveru tikai kā padomu došanu vai arī kā abpusēju stiprinājumu, garīgu bagātināšanos un aizlūgšanu vienam par otru?
4. 2. Sarunāšanās
Vai jēdziens „saruna” ticības un Baznīcas dzīvē man ir tikai attiecībās ar Dievu un svētajiem? Vai esmu atvērts (-a) garīgās dzīves un lūgšanas saskaņošanai arī ar sadzīvi un uzticēšanos cilvēkam? Kas pamatā varētu būt tam, kāpēc spēju vai nespēju Dieva klātbūtni un satikšanos ar Viņu sasaistīt ar attiecībām ar ticīgajiem cilvēkiem un viņos redzēt Dieva runāto uz mani? Vai manā draudzē ir kopienas, lūgšanu grupas, ticības draugi, ar ko veidoju dziļākas attiecības un mācos uzticēties? Vai šādas kopienas man, manā skatījumā, būtu nepieciešamas? Kā motivēt kopienu un kustību sadraudzību, pārvarot šķelšanās, nodalīšanās šķēršļus? Kā veicināt kopienu iesaisti draudzes dzīvē? Kas varētu palīdzēt nojaukt barjeras, nedrošību, neuzticēšanos un bailes starp ticīgo tautu un garīdzniekiem? Kā veicināt savstarpējo uzticēšanos draudzes un personiskā līmenī? Kas var palīdzēt kopumā veicināt cilvēcisko attiecību prasmes? Kādas ir manas sajūtas un attieksmes pret cilvēcisko attiecību padziļināšanu? Kā novērst kritiku, aprunas un atstumtību cilvēku attiecībās? Kas būtu jāveic, lai cilvēki Baznīcā justos pieņemti, būtu droši gan uzticēties un dalīties, gan būt tādi, kādi viņi ir bez bailēm, ka tiks aprunāti, izsmieti, pazemoti? Vai kā garīdznieks vai lajs eju piedošanas ceļā, vai piedodu un lūdzu piedošanu saviem ticības biedriem? Kāda ir mana draudzības pieredze Baznīcā un ārpus draudzes dzīves? Ko esmu guvis (-usi), mācījies (-usies)? Kā tieši es varu būt uzticams (-a), sirsnīgs (-a), ticīgais (-a) draugs vai draudzene gan citiem ticīgajiem, gan garīdzniekiem?
5. Liturģijas svinības
Kā novērtēju Svēto Misi / Euharistiju un sakramentus? Ko tas man nozīmē? Kā es vēlētos padziļināt liturģijas nozīmi savā un Baznīcas dzīvē? Kāds mūzikas veids atbilstu manai līdzdalībai liturģijā? Kāds sprediķis mani uzrunā vai neuzrunā (pēc satura un izpausmes veida)? Vai mani uzrunā Dieva Vārda skaidrošana? Vai mani uzrunā Baznīcas mācības izklāsts? Kāda ir mana personīgā pieredze? Vai Dieva apsolījumus un Viņa Vārdu man palīdzētu izdzīvot arī konkrētas darbības, ko priesteris aicinātu veikt pēc sprediķa vai pēc sv. Mises (piemēram, svecītes kā gaismas simbola aizdegšana, kroņu un lūgumu nolikšana altāra priekšā pirms upurēšanas brīža)? Kā Svētais Gars varētu pieskarties man un draudzei caur priestera liturģisko svinēšanas veidu un personību?
6. Dialogs Baznīcā un sabiedrībā
Vai esmu atvērts (-a) attiecībām ar grupām ārpus Baznīcas? Kā notiek šādas attiecības? Kas jāveicina un no kā būtu jāizvairās šādās attiecībās? Kāda ir mana attieksme pret informāciju par Baznīcu laicīgos medijos un internetā? Vai spēju izvērtēt negatīvo informāciju, pārvarēt neizpratni un izsmieklus laicīgajā vidē? Kādā veidā pieņemu bīskapa un citu kompetentu ticīgo izteikumus, paužot „Baznīcas viedokli” sabiedrībai aktuālos jautājumos? Vai atzīstu šo Baznīcas viedokli par vērtīgu un to pieņemu? Ja nepieņemu, kā es to varētu pamatot? Ar kādu attieksmi pieņemu Baznīcas kā autoritātes viedokli? Vai spēju izšķirt, kad tiek pārstāvēts Baznīcas viedoklis, bet kad tā ir personiska pārliecība, neatkarīgi no tā, vai to pauž ticīgie tautas pārstāvji vai garīdznieki? Vai spēju izšķirt arī oficiālo Baznīcas mācību, kristīgās pamata vērtības no parastiem sociāli kulturāli nosacītiem uzskatiem konkrētā jautājumā? Vai dialogā un attiecībās ar Baznīcu, ar ticīgajiem saņemu iedrošinājumu savai kristīgai liecībai sabiedrībā? Vai liecinu par Kristu ārpus draudzes dzīves? Ja jā, tad kāda ir mana pieredze? Kādas kopumā ir manas sajūtas par šādas liecības iespēju (pārliecība, entuziasms, prieks, bailes, nedrošība un tml.)? Kas mani varētu iedrošināt, lai es liecinātu, kā Jēzus ir pavēlējis? Vai informēju sabiedrību par atbalsta iespējām Baznīcā? Kādas iniciatīvas draudzē būtu jāstiprina vai jāveido no jauna, lai Baznīcai piesaistītu cilvēkus, kuri ir ārpus tās? Kas, manuprāt, sabiedrībai šobrīd nepieciešams visvairāk? Vai esmu atvērts satikties un iepazīt tos, kuri attālinājušies no Baznīcas vai kuriem ir atšķirīgas izpratnes par vērtībām, piemēram, LGBT pārstāvjiem? Kādai attieksmei, manuprāt, būtu jābūt un ko es varētu viņiem piedāvāt, uzreiz neatgrūžot viņus no sevis un Baznīcas dzīves? Kas man palīdzētu viņus izprast? Kāda ir mana attieksme un pieredze saistībā ar nekristīgajām reliģijām, neticīgajiem? Kas būtu darāms, lai ticīgie neiesaistītos ezotēriskās un okultisma praksēs? Kās jāveic, lai par šo jomu ticīgie būtu vairāk informēti un lai zinātu, kā varētu par to informēt cilvēkus arī ārpus draudzes dzīves?
7. Autoritātes nozīme Baznīcā
Vai uztveru Baznīcas autoritāti kā vērtību un nepieciešamību? Kāda ir mana sajūta un pieredze attiecībā uz autoritātes izpausmēm Baznīcā un savā dzīvē? Kas ir tas, kas palīdzētu garīdzniekam saglabāt savu autoritāti, izvairoties no klerikālisma, no sava viedokļa uzspiešanas? Kā veicināt savstarpēju uzticēšanos un komunikāciju, kas abpusēji tiek ņemta vērā, atkarībā no situācijas un konteksta? Kā veidot komunikāciju tā, lai laji nebaidītos un justos droši ieteikt idejas, savus redzējumus un vīzijas, reizē sajūtot un respektējot arī prāvesta vajadzības, izjūtas un domas? Vai spēju izprast autoritātes nozīmi un to pieņemt tad, kad Baznīca uzticējusi kādu atbildību lajiem? Vai spēju ieraudzīt, ka līdz ar uzticēto atbildību caur atbildīgo personu un tās pēdējo vārdu kādos jautājumos darbojas un runā Dievs? Ja manī kādreiz rodas pretestība pret autoritātēm, tad kādas autoritātes izpausmes manī to var izraisīt? Kāds tam varētu būt iemesls? Ko es varu darīt, lai taptu brīvs (-a)? Kāda nozīme, manuprāt, ir savstarpējai laju un garīdznieku draudzībai Baznīcas kontekstā? Kā veicināt sadarbību ar lajiem, atvērtību Svētā Gara ierosmēm un izpausmēm? Kā veicināt līdzdalību draudzes padomē, kā piesaistīt draudzes locekļu pārstāvniecību un attīstīt sadarbību ar autoritātes žēlastību savas atbildības ietvaros?
8. Starpkonfesionālā sadarbība
Vai novērtēju un cienu citas kristīgās konfesijas? Kāda ir mana starpkonfesionālā pieredze? Ko esmu guvis (-usi) sadarbībā ar citām konfesijām? Kas no gūtā varētu būt vērtīgs un derīgs Romas katoliskajā Baznīcā gan lajiem, gan garīdzniekiem? Vai esmu pieredzējis (-usi) vienas konfesijas pārākuma izpausmes citu konfesiju pārstāvju priekšā? Kā pārvarēt šādu pārākumu, saglabājot un veicinot konfesionālo savdabību, pieņemšanu un sadarbību? Kas, manuprāt, ir nepatiesi priekšstati, ko esmu dzirdējis (-usi) vai ko domāju par citām konfesijām? Kā tos pārvarēt? Vai uzskatu svētās Komūnijas / Svētā Vakarēdiena pieņemšanu par šķeļošu kristīgo konfesiju attiecībās? Vai vēlētos būt pie Viena Galda ar citām konfesijām? Vai manā pieredzē ir sarežģījumi ar starpkonfesionālajām laulībām?
9. Izšķiršanas un lēmumu pieņemšanas dāvanas
Vai uzskatu izšķiršanu par nepieciešamu cilvēciskajā un kristīgajā dzīvē? Kāda ir mana pozitīvā, negatīvā vai neitrālā pieredze attiecībā uz izšķiršanu un lēmumu pieņemšanu? Kas man palīdzējis izšķirt un pieņemt lēmumus? Kādi izšķiršanas un lēmumu pieņemšanas veidi man šķiet būtiski un vērtīgi no tā, ko varēja lasīt šajā dokumenta sadaļā? Kurus no aprakstītajiem veidiem es praktizēju savā ikdienā gan sev personiski, gan draugu, Baznīcas un sabiedrības labā? Vai Dieva balsi mēģinu saklausīt tikai vienatnē vai daru to kopā ar lūgšanu biedriem, kam uzticos? Kas man palīdz sadzirdēt, ko Dievs vēlas man, manai draudzei un Baznīcai kopumā? Vai ar to, ko man atklāj Dievs, dalos arī ar citiem? Kā es plānoju attīstīt Dieva balss saklausīšanu un stiprināt drosmi pieņemt lēmumus? Kāda ir mana pieredze attiecībā uz problēmu apzināšanu un viedokļu izpausmi draudzēs, kopienās, cilvēciskajā saskarsmē? Vai vēlos būt tas (-ā), kas palīdz atpazīt un veicināt Dieva domas un Viņa gribu Baznīcā, draudzē, kopienā, starp draugiem un sabiedrībā? Kā, ar kādiem līdzekļiem, darbībām veicināt patiesu izšķiršanu un lēmumu pieņemšanu draudzē, kopienā, cilvēciskajās attiecībās?
10. Sevis veidošana
Vai uzskatu, ka individuāla sevis veidošana ietekmē gan manu personisko noskaņojumu, gan attieksmi un izpratni pret personiskajā dzīvē, Baznīcā, sabiedrībā notiekošo un cilvēkiem, gan manas attiecības ar Dievu kā Tēvu, ar Jēzu un Svēto Garu, gan attiecības ar ticības draugiem, ģimeni, laulātajiem, bērniem un citiem cilvēkiem? Vai novērtēju savu individuālo veidošanās iespēju un redzu, kas man palīdz vai varētu palīdzēt stiprināties? Kādas sevis veidošanas iespējas izmantoju? Ko no aprakstītā šajā dokumenta sadaļā neesmu izmantojis? Ko no tā, ko neesmu izmantojis, labprāt kopā ar tiem, kam ir pieredze, attīstītu Svētajā Garā? Kāda loma, manuprāt, sevis veidošanā ir attiecībām ar Dievu un cilvēkiem? Vai man ir pieredze ar garīgo vadītāju? Kā varu to raksturot? Vai man ir pieredze, saņemot padomdošanu un aizlūgšanas? Kā varu to raksturot? Vai pats (-i) esmu bijis garīgais vadītājs (-a), vai esmu aizlūdzi (-usi). Kādi ir augļi, kādu ietekmi tas atstājis uz mani un otru personu? Kā uztveru un vērtēju savu garīgo izaugsmi un personības attīstību? Kas man būtu nepieciešams, lai es turpinātu stiprināties garīgi, emocionāli, ticībā, uzticībā, paļāvībā un attiecībās ar Dievu un cilvēkiem?
Secinājumi turpmākai izaugsmei
Vai vēlos izdzīvot pirmo kristiešu ceļu jeb māceklību atbilstoši Apustuļu darbu grāmatas liecībai? Kā es uztveru šādu māceklību? Kādi cilvēki, notikumi utt. mani motivē un ir kā paraugs šādai māceklībai? Kas man sevī būtu jāattīsta un jāmaina, lai es vēlētos dzīvot kā pirmie kristieši, neskatoties uz abpusējām vājībām un dažādām grūtībām?
Piederība, viesmīlība, atvērtība, vienam otra pieņemšana un pazīšana
Ko es varētu darīt, lai veicinātu piederības izjūtu, viesmīlību un atvērtību attiecībā uz citiem? Kādā veidā iesaistīt cilvēkus jeb veikt iniciāciju draudzes kopienā un kristīgajā dzīvē, lai iesaistīti būtu ne tikai aktīvie, bet arī tie, kuri uz draudzi nāk tikai svētdienās vai svētku dienās, vai pavisam reti. Vai esmu atvērts (-a) Sinodālā Ceļa dokumentā minētajām ierosmēm? Vai izvēlos iet vienam otra pieņemšanas, iepazīšanas un pazīšanas ceļu? Vai un kā es veicinu ticības dzīvi, ļaujot savā dzīvē būt klātesošiem citiem ticīgajiem? Vai esmu gatavs (-a) dalīties vai jau dalos savā labajā pieredzē, arī pārdzīvojumos un grūtībās ar citiem ticīgajiem? Vai, neskatoties uz dažādiem pārbaudījumiem, grūtībām, šķēršļiem, veidoju attiecības ar citiem cilvēkiem sarunās, ārpus draudzes dzīves, pie tējas tases, atpūtā, kopīgos pasākumos, kopīgā kalpošanā u.c.?
Formācija, katehēze un līdzdalība
Kā es novērtēju iespēju gūt formāciju un katehēzi par Baznīcu atbilstoši Vatikāna II koncila mācībai? Vai esmu gatavs apgūt izšķiršanas praksi un kādas metodes, kā es to varētu veikt? Vai apzinos sevi kā Baznīcu ceļā, kas aizvien aicināta uz atjaunotni Dieva žēlastībā? Vai novērtēju dzīvā maģistērija jeb pašreizējā pāvesta nozīmi kopīgajā ceļā? Vai un kas man traucē pieņemt Vatikāna II koncilā teikto un pašreizējo maģistēriju, proti, pāvestu? Vai spēju objektīvi izvērtēt sociālajos tīklos pieejamo informāciju par Baznīcu, pāvestu un kopīgo ceļu? Vai, manuprāt, spēju izšķirt Dieva noteikto patiesību caur Baznīcas mācību un idejām, kas tiek rosinātas sabiedrībā? Kā novērtēju garīgo autoritāti? Ko tā man spēj sniegt? Kā es izprotu jēdzienu – klerikālisms? Vai un kādā veidā vēršos pret klerikālismu? Vai esmu atvērts (-a) līdzdarbībai ar garīdzniekiem, un kādā veidā? Vai vēlos būt aktīvs līdzdalībnieks Baznīcas liturģijā? Vai esmu atvērts (-a) liturģiskiem kalpojumiem? Kuri no tiem man būtu piemēroti un kuros es no sirds vēlētos iesaistīties?
Baznīca, sabiedrība un ekumenisms
Vai vēlos attīstīt saziņas prasmes? Kā es tās varētu attīstīt? Vai vēlos apgūt un savā ikdienā, savā darbā ieviest Baznīcas sociālo mācību? Vai esmu informēts (-a) par to, kas ir Baznīcas sociālā mācība un kādus svarīgākos tematus tā ietver? Vai vēlos doties uz āru, pie citiem, liecināt par to, ko māca Kristus un Baznīca, nevis palikt distancēts (-a), noslēgts (-a) sevī, norobežojot savu ticību no ikdienas dzīves? Vai esmu atvērts (-a) citu kristīgo konfesiju klātbūtnei un iniciatīvām? Ko visvairāk vēlos no citu konfesiju piedāvātā izdzīvot un praktizēt arī katoļu baznīcā? Vai esmu nostiprinājies (-usies) savā Romas katoliskajā identitātē tā, ka spēju veidot atbilstošu dialogu ar citiem kristiešiem un tiem, kuri ir ārpus Baznīcas dzīves, pieņemot citas pārliecības? Vai esmu gatavs (-a) apgūt savu un citu kristīgo konfesiju savdabību savstarpējai bagātināšanai un kopīgai misijai?
Vispārēji secinājumi
Vai šis dokuments ir mainījis manu sākotnējo attieksmi pret kopīgā ceļa pieredzi? Kas mani saista kopīgajā ceļā? Vai šobrīd kopīgā ceļā esmu ieinteresēts (-a) vairāk nekā pirms tam? Kāda ir mana šī brīža attieksme? Esmu vienaldzīgs, vīlies, noraidošs, vai tieši pretēji – motivēts, cerīgs, gatavs iesaistīties un iet kopīgo ceļu? Kā es varētu pamatot šīs izjūtas? Kas varētu veicināt manu līdzdalību kopīgā ceļa darbībās un izpausmēs – lielāka komunikācijas prasmju apguve, piedošanas un pieņemšanas pieredze, apzināts iekšējās, emocionālās, garīgās dziedināšanas ceļš? Vai tajā varētu palīdzēt Dieva balss saklausīšana, tādējādi attīstot izšķiršanas spējas? Kas varētu veicināt attieksmes maiņu un dziļāku uzticēšanos, pārdabisku ticību un Mīlestības piedzīvošanu no Dieva kā Tēva, kā Dēla un Svētā Gara pārdabisko darbību? Kas varētu palīdzēt veidot pozitīvāku, tuvāku, sirsnīgāku, atvērtāku attieksmi pret citiem cilvēkiem, pret Baznīcu / draudzi, sevi pašu? Kas veicinātu kopīgo ceļu, satikšanos, izrunāšanos, atklātību, savstarpējo atbalstu, kopīgu lūgšanu un kopīgu brīvā laika pavadīšanu, attiecības ar Dievu Tēvu, Dieva Vārdu un Svēto Garu?
