Pārpublicējam jaunākajā Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesīša numurā lasāmo atskatu uz Rīgas arhidiecēzes sinodālā ceļa noslēguma dievkalpojumu Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē.
Gandrīz gadu katoļu draudzēs visā pasaulē, arī Latvijā un Rīgas arhidiecēzē notika pāvesta Franciska ierosinātā Sinodālā jeb kopīgā ceļa aktivitātes un kāds mazs posms ir noiets. Arī Rīgas arhidiecēzes draudzēs vairāk vai mazāk rosīgi nāca kopā to brāļi un māsas, lai izprastu, kāda Baznīca kļūs tuvākā un tālākā nākotnē, kādā Baznīcā viņi vēlas būt.
Protams, joprojām daļa ticīgo katoļu turpina jautāt – kāpēc pāvestam Franciskam nepieciešamas šādas pārmaiņas – celšanās un iešana kādā ceļā? Vai tad Baznīca nav ceļā? Kristus pats, kura miesa ir Baznīca, taču ir teicis: “Es esmu ceļš patiesība un dzīvība” , vai tad nepietiek ar Kristus pieņemšanu sakramentos? Vai nepietiek ar regulāru baznīcas apmeklējumu, akurāti ievērojot visus daudzos gadsimtos tapušos priekšrakstus? Šķiet, pāvests Francisks un viņa līdzstrādnieki redz, ka nepietiek – pareizajā priekšrakstu pildīšanā iztrūkst tieši kopējā ceļa ar Dievu un pie Viņa.
Jā, Baznīca ir ceļā no tās pirmsākumiem, bet tā mainās un aug, arī atgriežoties pie senā un it kā piemirstā. Atgriežoties pie sākuma – Svētajiem Rakstiem un tur rodamā pirmbaznīcas veidola, kad vēl nebija striktais dalījums lajos, kuriem klusu jāsēž solos un jāpieņem tas garīgās dzīves modelis, ko piedāvā it kā Dievam tuvāk esošā garīdzniecība un konsekrētie. Pāvests Francisks aicina ārā no gadu simteņos iesēdētajiem soliem un krēsliem visus Baznīcas bērnus – garīdzniekus, lajus, konsekrētos, lai dotos kopīgā ticības piedzīvojuma ceļā.
Rīgas arhidiecēzē Sinodālā ceļa pirmais posms noslēdzās ar svēto Misi Jēkaba katedrālē 28. augustā 11.00, kuru celebrēja Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs, koncelebrējot diecēzes Sinodālā ceļa norises atbildīgajam priesterim Paulam Kļaviņam un Rīgas arhidiecēzes palīgbīskapam Andrim Kravalim.
Mises iesākumā īsu uzrunu sacīja pr. P. Kļaviņš, taču plašāku ieskatu Sinodālā ceļa izaicinājumos un problēmās sniedza arhibīskapa homīlija un pieskarsimies tās būtiskākajām atziņām. Arhibīskaps īsi iepazīstināja ar Bīskapu sinodes “Par sinodālu Baznīcu. Kopība. Līdzdalība. Misija,” kura notiks Romā 2023. g., darba sagatavošanas kārtību, kur pirmais posms ir tieši šīs draudžu tikšanās un tajās apkopotās atziņas. Taču, atsaucoties uz pāvesta Franciska sacīto, savā uzrunā viņš iezīmēja Sinodālā ceļa piedāvātās trīs iespējas – pirmā – pārvērst Baznīcu par atvērtu vietu, kurā cilvēki jūtas kā mājās, otrā – kļūt par Baznīcu, kas klausās, arī tos, kuri ir ārpusē un kura ieklausās Svētā Gara balsī. Trešā iespēja – veidot tādu Baznīcu, kura ir tuva sabiedrībai un veido draudzīgas attiecības ar to. Mēs esam no šī uzdevuma paveikuši tikai mazu kripatiņu, iesākuši ceļu, atzīmēja arhibīskaps un šis dievkalpojums nav noslēgums, tas ir tikai pirmā posma noslēgums.
Atgriežoties pie pirmās iespējas, arhibīskaps norādīja, ka tā rosina būt viesmīlīgiem pret katru, kas ienāk Baznīcā, kā arī tā ir iespēja rosināt piedalīties Baznīcas dzīvē tiem, kas neprot sevi “piedāvāt”, kautrējas, neatpazīst savas dāvanas.
Baznīca, kas ieklausās. Ne vienmēr tas ir viegli, sacīja arhibīskaps, uzklausīt otru, īpaši, ja tas nepārtraukti runā un nespēj klausīties. Taču patiesība dzimst dialogā un, ja tiekamies tikai ar tiem, kas domā līdzīgi, nekas jauns nevar rasties. Tikai satiekot atšķirīgi domājošos, ir iespēja mācīties un atklāt ko jaunu. Sinodālajā ceļā uzklausīšana ir sinodālā procesa metode, norādīja arhibīskaps, kuru jāturpina pielietot, bet mērķis ir izšķiršana, kas, kā sacījis pāvests, ir garīgs process – ar vienu ausi klausoties cilvēkā, bet ar otru Svētajā Garā, lai spējam atpazīt Dieva Gara vadību un plānu Baznīcā, kā arī katra cilvēka dzīvē. Izšķiršana prasa ieklausīšanos sirdsapziņas balsī, vienam otrā, savas ticības tradīcijā un laika zīmēs. Sinodālajā procesā, atzīmēja arhibīskaps, laika zīmju atpazīšana ir īpaši uzsvērta. Arī šobrīd – “dižķibele”, kovidkrīze un karš ir zīmes, kuras jāatpazīst, caur kurām esam aicināti kaut ko saprast. Atpazīšana ir Dieva dota žēlastība, kas prasa cilvēcisko līdzdalību, bet tā ir kolektīvs, ilgstošs process, kas notiek Baznīcas Miesā, sacīja arhibīskaps.
Ja izšķiršana ir mērķis, tad sinodālā procesa ceļš ir līdzdalība un homīlijas noslēgumā arhibīskaps pievērsās šķēršļiem un kārdinājumiem, kas traucē iet kopīgo ceļu un sasniegt tā augļus. Kopumā norādīti deviņi, bet arhibīskaps pievērsās būtiskākajiem no tiem.
Viens no tiem ir kārdinājums pašam sevi vadīt, nevis būt Dieva vadītam un, pievēršoties dienas evaņģēlija stāstam par vietas ieņemšanu viesībās pēc savas vēlmes, negaidot viesību saimnieka aicinājumu, arhibīskaps to salīdzināja ar divām galējībām. Ir cilvēki, kuri sēž stūrī, nekur neņem dalību un saimnieka kļūda ir tā, sacīja arhibīskaps, ka viņš nenodarbojas ar izšķiršanu un neaicina cilvēku tajā vietā, kura viņam Dieva paredzēta un šī atziņa attiecas arī uz kalpošanu draudzē. Cilvēks ir jāuzrunā, jāaicina iesaistīties. Otrā galējība – cilvēks uzspiež savu klātbūtni un grib valdīt, kaut tas nav Dieva plāns, bet vēlme pašapliecināties, Tas nav Dieva plāns un šajā gadījumā noraidījums var izraisīt aizvainojumu. Laimīgi varam būt, sacīja arhibīskaps, ieņemot Dieva paredzēto vietu, atzīmēja arhibīskaps, neslēpjot, ka šīs iespējas var tikt arī nokavētas, neatpazītas un palaistas garām.
Kā ļoti būtisku arhibīskaps izcēla kārdinājumu sakoncentrēties uz sevi un savām pašreizējām vajadzībām. Svarīgi iziet ārpus sevis, ieraudzīt arī citu cilvēku vajadzības un kopīgais ceļš palīdz paskatīties uz lietām ar cita cilvēka acīs.
Kā trešo būtisko kārdinājumu arhibīskaps minēja vēlmi visur saskatīt tikai problēmas un aicināja uzlūkot katru problēmu kā iespēju – vienas durvis aizveras, bet citas atveras. Vēl arhibīskaps brīdināja arī no pievēršanās tikai struktūrām Baznīcā, kā arī no noslēgšanās tikai un vienīgi Baznīcas kopienā, jo Vatikāna II koncils aicina iziet pasaulē un būt dialogā ar to, uz ko aicina arī pāvests Francisks. Sinodālais ceļš ir Svētā Gara dvesma Baznīcā, rezumēja arhibīskaps, laika zīme par Baznīcas atjaunošanu un Dieva valstības izplatīšanu zemes virsū.
Stella Jurgena, Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis, Nr. 17 (410) 2022. gada 25. septembris