Pirmajos Ziemassvētkos, 25. Decembrī, pl. 12 pēc Itālijas laika pāvests Francisks uzrunāja Romā, Svētā Pētera laukumā sanākušos ticīgos. Tradicionālajā Ziemassvētku vēstījumā „Urbi et orbi“ jeb „Pilsētai un pasaulei“ pāvests šoreiz mudināja ikvienu atbrīvoties no smagumiem, kas mums traucē iet uz priekšu un sekot Jēzum, lūdza par mieru visā pasaulē, īpaši vietās, kur šobrīd norit bruņoti konflikti, kari, kur cilvēki cieš no bada un citām grūtībām, kā arī deva savu svētību.
Turpinājumā pilns vēstījuma teksts, kuru latviešu valodā tulkoja Vatikāna Radio latviešu redakcijas pārstāve māsa Silvija Krivteža.
Dārgie brāļi un māsas Romā un visā pasaulē, priecīgus Kristus dzimšanas svētkus!
Lai Kungs Jēzus, dzimis no Jaunavas Marijas, dāvā visiem Dieva mīlestību – uzticības un cerības avotu; un kopā ar to arī miera dāvanu, ko eņģeļi pasludināja Betlēmes ganiem: “Gods Dievam augstībā un miers virs zemes labas gribas cilvēkiem!” (Lk 2,14).
Šajā svētku dienā mēs vēršam savu skatienu uz Betlēmi. Kungs piedzima grotā un tika ielikts dzīvnieku silē, jo Viņa vecāki nespēja atrast mājvietu, lai gan Marijai bija pienācis laiks dzemdēt. Un Viņš atnāca pie mums klusumā un nakts tumsā, jo Dieva Vārdam nav vajadzīga prožektoru gaisma vai cilvēku balsu troksnis. Viņš pats ir Vārds, kas piešķir eksistencei jēgu, Viņš ir Gaisma, kas apgaismo ceļu. “Bija patiesā Gaisma, kas apgaismo katru cilvēku” – saka Evaņģēlijs (Jņ 1,9).
Jēzus dzimst mūsu vidū. Viņš ir Dievs ar mums. Viņš nāk, lai būtu kopā ar mums ikdienas dzīvē, lai dalītos ar mums visā – priekos un bēdās, cerībās un raizēs. Viņš nāk kā bezpalīdzīgs bērns. Dzimst aukstumā, nabadzīgs starp nabadzīgajiem. Viņš, kuram nav nekā, klauvē pie mūsu sirds durvīm, lai atrastu siltumu un patvērumu.
Tāpat kā Betlēmes gani, ļausim gaismai mūs apmirdzēt un iesim skatīt Dieva doto zīmi. Uzveiksim garīgā miega stīvumu un atmetīsim nepatiesos svētku svinēšanas tēlus, kas liek mums aizmirst, ko mēs svinam. Atteiksimies no burzmas, kas nomāc sirdi, mudinot vairāk gatavot dekorācijas un iegādāties dāvanas, nevis kontemplēt notikumu – Dieva Dēlu, kurš dzimis mūsu dēļ.
Brāļi, māsas, pievērsīsimies Betlēmei, kur atskan pirmais Miera Karaļa raudiens. Jā, tieši Viņš, Jēzus, ir mūsu miers: miers, ko pasaule nevar dot, bet ko Tēvs ir devis cilvēcei, sūtot pasaulē savu Dēlu. Svētais Leons Lielais izmantoja vārdus, kas latīņu valodā kodolīgi izsaka šīs dienas vēstījumu: “Natalis Domini, Natalis est pacis” – “Kunga piedzimšana ir miera piedzimšana” (Sermone 26,5).
Jēzus Kristus ir arī miera ceļš. Viņš caur savu iemiesošanos, ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos atklāja ceļu, kas no slēgtas, naidīguma un kara tumsas nomāktas pasaules ved uz atvērtu, brīvu pasauli, lai mēs dzīvotu brālībā un mierā. Brāļi un māsas, iesim pa šo ceļu! Bet, lai spētu to darīt, lai spētu sekot Jēzum, mums ir jāatbrīvojas no smagumiem, kas traucē iet uz priekšu un bieži mīdāmies vienā vietā.
Kas ir šie apgrūtinājumi? Kas ir šie “balasti”? Tās ir tās pašas negatīvās kaislības, kas ķēniņam Herodam un viņa galmam neļāva atzīt un pieņemt Jēzus piedzimšanu: tā ir varaskāre, dzīšanās pēc bagātības, lepnība, liekulība, meli. Šie smagumi neļauj mums doties uz Betlēmi, atstāj mūs bez Ziemassvētku prieka un aizver piekļuvi miera ceļam. Patiesi, šodien nākas ar skumjām atzīt, ka, lai gan Miera Karalis mums ir dots, tomēr pār cilvēci joprojām pūš kara vēji, nesot ledainu aukstumu.
Ja mēs vēlamies, lai šie būtu īsti Ziemassvētki, Jēzus un miera piedzimšanas svētki, tad raudzīsimies uz Betlēmi un pievērsīsim savu skatienu Bērna, kas dzimis mūsu dēļ, vaigam! Šajā mazajā, nevainīgajā sejā atpazīsim to bērnu sejas, kuri visās pasaules malās ilgojas pēc miera.
Lai mūsu skatienu piepilda Ukrainas brāļu un māsu sejas, kas Kristus dzimšanas svētkus izdzīvo tumsā, aukstumā vai tālu no savām mājām desmit mēnešu ilgā kara radīto postījumu dēļ. Lai Kungs stiprina mūsu apņēmību sniegt konkrētu palīdzību cietošajiem un apgaismo to cilvēku prātus, kuru rokās ir vara, lai tiktu apklusināti ieroču dārdi un pārtraukts šis bezjēdzīgais karš! Diemžēl cilvēki labprātāk klausās pasaules loģikas diktētos vārdus. Bet kas klausās Bērna balsi?
Mūsu laikmets piedzīvo nopietnu miera badu arī citos reģionos, uz citām šī trešā pasaules kara skatuvēm. Lūgsimies par Sīriju, kas joprojām cieš konfliktu, kas ir norimis, bet nav beidzies; lūgsimies par Svēto Zemi, kur pēdējos mēnešos ir saasinājusies vardarbība un notiek sadursmes, kas ievaino un izdzēš cilvēku dzīvības. Lūgsim Kungu, lai šajā zemē, kas bija Viņa dzimšanas lieciniece, atsāktos dialogs un savstarpējas uzticēšanās starp palestīniešiem un izraēliešiem meklējumi. Lai Bērns Jēzus atbalsta kristiešu kopienas, kas dzīvo Tuvajos Austrumos, un palīdz katrā no šīm valstīm atmirdzēt skaistumam, ko rada brālīga līdzāspastāvēšana starp dažādu reliģiju cilvēkiem. Lūgsim Viņa palīdzību Libānai, lai tā, pateicoties starptautiskās sabiedrības atbalstam, brālības un solidaritātes spēkam, beidzot varētu piecelties. Lai Kristus gaisma apgaismo Sāhelas reģionu, kur tautu un kultūras tradīciju mierīgu līdzāspastāvēšanu grauj sadursmes un vardarbība. Lai Kungs palīdz panākt ilgstošu pamieru Jemenā un izlīgumu Mjanmā un Irānā, un tiktu pārtraukta asinsizliešana. Lai Viņš iedvesmo politiķus un visus labas gribas cilvēkus Amerikas kontinentā censties mazināt politisko un sociālo spriedzi, kāda pastāv vairākās valstīs.
Šajā dienā, kad pulcējamies pie klāta galda, nenovērsīsim savu skatienu no Betlēmes, kas tulkojumā nozīmē “maizes nams”, un padomāsim par tiem, kas cieš badu, īpaši bērniem, apzinoties, ka katru dienu tiek izmesti lieli pārtikas daudzumi un milzīgi līdzekļi tiek tērēti bruņojumam. Karš Ukrainā ir vēl vairāk pasliktinājis situāciju, pakļaujot veselas tautas bada riskam, īpaši Afganistānā un Āfrikas raga valstīs. Mēs zinām, ka katrs karš izraisa badu, izmantojot pārtiku kā ieroci, neļaujot to izdalīt jau tā cietušajiem iedzīvotājiem. Šajā dienā, mācoties no Miera Karaļa, mēs visi, jo īpaši tie, kas ir politiski atbildīgi, centīsimies darīt visu iespējamo, lai pārtika būtu tikai miera līdzeklis. Priecājoties par satikšanos ar saviem mīļajiem, padomāsim par tām ģimenēm, kuras dzīve ir visvairāk ievainojusi, un par tām, kuras šajā ekonomiskās krīzes laikā saskaras ar bezdarbu un kurām trūkst dzīvei nepieciešamo lietu.
Dārgie brāļi un māsas, šodien, tāpat kā toreiz, Jēzus, patiesā gaisma ienāk pasaulē, kas slimo ar vienaldzību. Vienaldzība ir šausmīga slimība! Pasaule Viņu nepieņem, atraida, kā tas ir daudzu svešinieku gadījumā, vai arī ignorē, kā mēs to pārāk bieži darām nabadzīgo gadījumā. Padomāsim šodien par daudziem bēgļiem un migrantiem, kas klauvē pie mūsu durvīm, meklējot mierinājumu, siltumu un pārtiku. Neaizmirsīsim sabiedrības atstumtos, vientuļos, bāreņus un vecos ļaudis, kas ir tautas gudrība, kā arī ieslodzītos, uz kuriem skatāmies tikai kā uz likuma pārkāpējiem, nevis kā uz cilvēkiem.
Brāļi un māsas, Betlēme mums parāda Dieva vienkāršību, kurš neatklājas gudrajiem un izglītotajiem, bet gan mazajiem, tiem, kuru sirdis ir tīras un atvērtas (sal. Mt 11,25). Tāpat kā gani, arī mēs steidzīgi dosimies un ļausimies pārsteigumam par neiedomājamo notikumu, kad Dievs kļuva cilvēks, lai mūs atpestītu. Dievs, visa labā avots, kļūst nabadzīgs un lūdz mūsu nabadzīgo cilvēcību. Pieņemsim Dieva mīlestību un sekosim Jēzum, kurš atstāja savu godību, lai mūs padarītu par līdzdalībniekiem Viņa valstībā.
Visiem novēlu priecīgus Ziemassvētkus!
Foto: ekrānšāviņš no Vatican News tiešraides
