Ik gadu svētdienā pirms Lielā gavēņa kustība „Pro Sanctitate“ svin Paļāvības Dievmātes Bezvainīgās Sirds svētkus, pirms kuriem kopīgi lūdzas novennu, kā arī aicina citus pievienoties šai lūgšanai. Šogad svētki tiek atzīmēti 18. februārī.
Gatavojot šī gada novennu, kustība aicināja jauniešus uzrakstīt pārdomas par to, ko viņiem nozīmē paļāvība. Mūsdienu pasaulē ir tik ļoti nepieciešama paļāvība! Paļāvība uz sevi, uz citiem, uz Dievu, bez paļāvības nevaram izveidot labāku, svētu pasauli. Šogad lūdzamies šo novennu nodomā par jauniešiem un par to, lai viņi varētu izšķirt savu aicinājumu.
Novennas laikā katras dienas pārdomas tiek iesāktas ar krusta zīmi un lūgšanu Svētajam Garam. Pēc jauniešu sagatavotajām pārdomām, ir paredzēts laiks klusumā, kam seko lūgšana “Tēvs mūsu”, “Esi sveicināta Marija”, “Gods lai ir”, bet noslēgumā Paļāvības Dievmātes lūgšana.
9. februāris
Kas man ir paļāvība?
Tā ir dvēseles brīvība Kristū, kurā apvienojas mīlestība uz Viņu un drosme pastāvēt tīcībā. Tas ir kaut kas vairāk par manām zināšanām un prāta spējām, tā ir padošanās Dieva Tēva vadībai un gādībai. Reizēm arī ikdienā nākas sastapties ar savām šaubām un dzīves spriedzi, kas liek satraukties dvēselei, bet tad Svētais Gars atgādina, ka Viņa Mīlestība vienmēr parūpējas par mani, mazo cilvēciņu. (Klinta)
10. februāris
Paļāvība ir spēcīgs atbalsts dvēselei
Paļāvība ir spēcīgs atbalsts dvēselei, kas dod sirdij ticības gaismu. Paļāvība uz Dievu piešķir jēgu dzīvei jebkurā situācijā, kas iepriecina par lietām, kuras saņemam kā Viņa svētību. Uzticība Dievam un Viņa klātbūtne dod miera sajūtu un palīdz nekrist izmisumā pat briesmīgākajās situacijās. Tāpēc, manuprāt, paļāvība ir neaizstājama dzīves vērtība. (Evelīna)
11. februāri
Paļāvība ir miers
Man paļāvība ir miers sirdī arī tad, kad ārēji nav miers. Mana paļāvība ir uz Dievu un maniem tuvajiem. (Hanna)
12. februāri
Paļāvība ir uzticība un baiļu pazušana
Paļāvība ir ļaušanās uzticēties (dažādos formātos – gan man pret kādu, gan otrādāk). (Sintija)
Paļāvība priekš manis ir uzticība un baiļu pazušana. Es uzticos Jēzum un bailes no manis atkāpjas, tās pazūd, kā rezultātā gan ikdienišķas lietas gan arī sarežģītu pienākumus ir viegāl veikt, jo es uzticos Jēzum. (Laura)
13. februāris
Paļāvība ir uzticēšanas
Man paļāvība ir uzticēšanas. Tā ir ļoti spēcīga, bet vienlaicīgi trausla saikne ar kādu, jo tā mani padara ievainojamu, parāda manas ievainojamās vietas. Paļāvība ir kas tāds, kas man nesaistās ar ikvienu, ko pazīstu, bet gan ar tiem, kuri man ir vistuvākie, vismīļākie. (Elīza)
14. februāris
Paļāvība uz draugiem
Man paļāvība nozīmē to, ka es varu uz kādu paļauties un šim cilvēkam uzticēties. Piemēram, es zinu, ka vienmēr varu kaut ko uzticēt labākajai draudzenei un zinu, ka viņa to neizstāstīs citiem cilvēkiem. (Magdalēna)
15. februāris
Paļāvība uz Dieva Vārdu
Paļāvība man ir uzticēties tam, ko saka Dieva Vārds. Paļāvība ir būt un palikt Jēzus klātbūtnē un vienmēr atcerēties Jēzus vārdus “Stāv rakstīts”. Paļāvība man ir ļaut Dievam mani veidot par savu mācekli un vienmēr apzināties, ka Dievam ir mērķis ikkatra cilvēka dzīvei. Paļāvība ir lūgt, ticēt, cerēt un mīlēt – šeit un tagad. (Dita)
16. februāris
Paļāvība ir drosme
Paļāvība priekš manis ir drosme. Paļauties tikai uz sevi, pilnīgi paļauties uz Dievu, paļauties uz bērnu – šeit visur ir drosme. Paļāvība ir drosme neskatoties uz apstākļiem iet uz mērķi. (Signe)
17. februāris
Paļāvība, kam es ticu
Paļāvība: sekot tam kam es ticu vai ko man ir sacījis uzticams cilvēks, neskatoties ne uz šaubām, ne grūtībām, ne ko apkārtējies saka un domā. (Arturs)
Lūgšana Paļāvības Dievmātei
«Meklējot palīdzību un apzinoties neskaitāmās likstas, kas mums uzbrūk, mēs slīgstam pie Tavām kājām, Paļāvības Jaunava, lai uzticētu Tavai Mātes Sirdij savas ilgas un savu vājumu. Tiekties uz pilnību ir mūsu pienākums, taču mirstīgās miesas smagums palēnina mūsu gaitu, un dvēseles ienaidnieki nepārstāj mūs vajāt. Viss, kas ir ap mums, mudina mūs atstāt šauro un akmeņaino ceļu, kas ved uz svētumu un kuru pazīst tik maz svētceļnieku. Ceļa grūtības, mūsu iekšējais vājums un aizvien uzmācīgāki kārdinājumi, kas mūs nomoka, ienes mūsu dvēselē pagurumu un skumjas, kas nav nekas cits kā paļāvības un ticības trūkums: mums pašiem, mūsu ideālam un izvēlētajiem līdzekļiem tā sasniegšanai. Bet Tavs mātišķais skatiens, kas mūs pavada, un Tava bezvainīgā Sirds, uz kuru mums norāda Tavs Dēls, atver mūsu dvēseli jaunām izjūtām: pārliecībai par Tavu palīdzību. Un šī palīdzība ir tā, kuru mēs vēlamies, Marija, kuru mēs Tev lūdzam, pēc kuras mēs pazemīgi saucam, vismaigākā Māt! Kad grēks mūs vilina uz savu pusi, paliec ar mums un esi mūsu spēks! Kad viduvējība mūs pārņem, neattālinies no mums! Kad ceļš, kas ved augšup, pretī Tēva pilnībai, izsmeļ mūsu spēkus, atbalsti mūs, čukstot kādu stiprinošu vārdu, atgādini mums savu vārdu, Marija: Paļāvība!
Dzirdot no Tevis šo vārdu, ceļš vairs nebūs tik skarbs, mērķis neliksies tik tāls un pārliecība, ka sasniegsim svētumu, atdzims mūsos. Bet atkārto mums bieži šo vārdu – paļāvība! Saki to atkal un atkal mums un visiem, jo mums visiem jākļūst svētiem! Amen.» (Dieva kalps Guljelmo Džakvinta)
Kustība “Pro Sanctitate”
