Turpinot pērn aizsākto tradīciju, piedāvājam katolislv lasītājiem iepazīt dažus gadagrāmatā “Katoļu Kalendārs” reiz publicētos rakstus. Šoreiz sākam rakstu sēriju ar 2021. gadā publicētajiem materiāliem. Pirmais no tiem ir Arņa Šablovska materiāls, kurā apkopotas misionāra un Latvijas kristiešu vienotāja Ivara Graudiņa atziņas, kā arī atmiņas par viņu. 2021. gadā, kad iznāca šis “Katoļu Kalendārs”, I. Graudiņam būtu apritējusi 70. jubileja.
“Man un jums vajag vairāk Dievu, vairāk mīlestību, un, kad mēs sanākam kopā, parādām mīlestību viens pret otru, pret citiem, tad Dievs izlej vairāk sevi un svētību.
Es gribu pats šo svētību baudīt, un es gribu, lai jūs to baudāt. Lai Dievs ir liels mūsu vidū, mūsu valstī! Kad Dievs ir liels, tad mūsu problēmas, valsts problēmas, personiskās problēmas kļūst mazas. Kad mēs sanākam kopā un Dievu slavējam, lūdzam un uzrunājam viens otru mīlestībā, tad Dievs vēl spēcīgāk darbojas Latvijā. Dievs, svētī Latviju!”
(Ivara Graudiņa aicinājums pirms Tautas lūgšanas sapulces 2018. gada oktobrī)
Misionārs, garīgais meklētājs un Latvijas kristiešu vienotājs – tāds daudzu atmiņā ir palicis Ivars Graudiņš (1951.14.02. – 2018.7.11.), kuram šis ir arī īpašas jubilejas gads. Atceroties Ivara personības īpašo fenomenu, paveikto Latvijas ekumenisma stiprināšanā (notikuši 8 “Gaiziņi”, dažādu konfesiju kristīgo vadītāju tikšanās viņa vadībā) un Kristus apliecināšanā, top grāmata. Šeit neliels ieskats tās lappusēs.
Arnis Šablovskis
No Ivara Graudiņa pierakstiem un izteikumiem
Pēc “Gaiziņiem” pie manis ir nākuši arhibīskapi un teikuši, ka viņi ir izmainīti, jo vairs nav priekšnieki, bet brāļi Kristū. Šaurā lokā var izrunāties patiesāk. Publiski mums visiem ir tieksme aizstāvēt savu konfesiju, bet privāti var būt daudz brīvāki un atvērtāki viens pret otru, ļauties šai mīlestībai. “Gaiziņā” arī lūgšanas ir tik dažādas – citreiz tās ir ļoti katoliskas ar psalmiem, bet citreiz atnāk Vasarsvētku draudžu bīskaps un novada lūgšanas ar ģitāru un neviens neapvainojas par šādu lūgšanas veidu, jo Jēzus ir centrā. Arhibīskaps Jānis Vanags pēc “Gaiziņa” Cesvainē teica, ka mēs esam bagāti ar šīm daudzām saprašanām par Dievu. Mēs paņemam no katra to labo!
*
Ja Jēzus ir liels un liekam Viņa pielūgsmi pirmajā vietā, viss cits nokārtosies. Ja Dievs ir mazs, mums ir problēmas ar visiem aizspriedumiem par otra konfesiju – ar Mariju, ar runāšanu mēlēs, ar kristībām u.c. liturģiskām lietām. Ja mums Dievs ir liels, tad var notikt pat tādas lietas, ka kardināls Pujats uzticēja luterāņu bīskapam Jānim Vanagam uzrunāt un novadīt diskusijas katoļu jauniešu vadītājiem. Ienaidniekam taču nekad neuzticētu savas Baznīcas zelta gabalu jeb nākotni. Ja mēs mīlam, tad mēs arī ļoti skaidri saprotam, kā uzvesties un būt sadraudzībā ar citiem. Kas ir labākais, tas tiek apstiprināts. Arī “Gaiziņā” mēs cenšamies virzīt kaut ko uz priekšu, nevis viens otru pārmācīt. Ja virzāmies uz priekšu, ir jāatzīstas otram mīlestībā, jo esam bijuši pacietīgi un iecietīgi jautājumos, kur nav vienotības, bet spējam runāt mīlestības valodā.
Garīgai bagātībai ir jābūt mīlestībai. Es zinu cilvēkus, kas savu konfesiju pielūdz vairāk nekā Dievu un Jēzu. Tādi pazemo citus, sakot, ka mēs esam labākie un pārējie ir nekas.
*
Caur šo vienotību mēs esam kļuvuši ļoti spēcīgi. Starp bīskapiem un arhibīskapiem ir uzticība un mīlestība, kas varētu būt piemērs arī citiem pasaulē. Daudzi garīdznieki no dažādām valstīm liecina, ka viņiem trūkst sadraudzības un vienotības, piemēram, Grieķijā man teica, ka viņi pat nesapņo par to, kas pie mums jau notiek. Tur ir tik sliktas pareizticīgo un protestantu attiecības, ka viņi nelūdz Dievu par šādām lietām. Pasaule un Dievs skatās uz mums, Latvijai šāda žēlastība ir dota. Esiet vienoti, cik vien tas ir iespējams! Ja tevi kāds atstumj, tas ir viņa grēks, bet centies vienmēr būt atvērts un dzīvot mīlestībā. Dievs grib pilnveidot katru kristieti. Ļaunums nobriest pasaulē, un mums, kristiešiem, jābūt vienotiem.
*
Konfesija ir kaut kas labs, ko Dievs ir pieļāvis. Bija 12 Izraēla ciltis, kuras atšķīrās. Daudzas kalpošanas Kristus Baznīcā ir ar atšķirīgu formu un dāvanām. Mēs drīkstam būt dažādi, un tā ir bagātība, ja mēs to puzli pareizi saliekam kopā. Īsti kristieši bez problēmām var būt sadraudzībā ar citiem, bet slikti ir tad, ja kristiešiem ir problēmas sadraudzībā pat savā konfesijā ar citiem cilvēkiem. Tāds nesaticīgums!
Dievs aicina mūs uz celsmīgumu. Mums jāgrib, lai patriotisms ir pozitīvs un mēs Latviju ceļam, nevis tikai domājam, ka mēs esam labi latvieši tāpēc, ka ienīstam krievus. Tādai valstij nav nākotnes.
Dievs aicina celt un virzīt. Tās var būt bīskapu kopīgas lūgšanu brokastis, Alfa kurss, Dzīvības Straumes, Laulāto tikšanās, kurās piedalās daudzi cilvēki no dažādām konfesijām. Tas Latvijā ir brīnums, ka ir tik daudz starpkonfesionālu kalpošanu. Vairums, kuri kalpo šajās lietās, saprot un jūt, ka kristiešiem vajadzētu būt celsmīgiem – vienam otru stiprināt ģimenē un sabiedrībā, neatstājot savus pamatus. Garīgā bagātība ir Baznīca ar visu liturģiju, Bībeles studijām u.t.t., bet tajā ir jābūt arī mīlestībai.
Viena galējība ir tā, ka kristieši izvēlas paši, kurš pants Bībelē viņiem ir svarīgs un kurš nē. Visas tās bagātības, ko Dievs ir ielicis konfesijā, mums vajadzētu mēģināt saprast. Dievs aicina mūs uz pilnveidošanos. Mēs nevaram palikt pamatlīmenī. Domāju, ja mēs esam godīgi, izsalkuši un izslāpuši, tad mēs meklēsim Kristu, kur vien varam, kur ir veselīga mācība, kur var just, ka mūs mīl un pieņem, kur ir kaut kas celsmīgs. Tas Latvijā tagad notiek ar daudzām slavēšanām, pielūgsmēm, kalpošanu un kustībām. Šādās vietās Dievs ir liels!
*
Es esmu pieredzējis dažādas galējības arī tradicionālajās konfesijās. Tas ir nobrieduma process, līdzīgi kā ar bērniem, kuri sākumā paļaujas uz ģimeni un vecākiem, bet vēlāk sāk meklēt paši. Tā mums, kristiešiem, sākumā jāpaļaujas uz garīgo ģimeni – draudzi –, bet ar laiku vairāk jānobriest un jāpaļaujas uz Dievu, kurš mūs ved arī ārpus savas konfesijas. Mums ir jāmeklē Dievs un nav jādzīvo baiļu garā. Iespējams, kādam jāmeklē kopā ar garīgo vadību, kādu nobriedušāku kristieti, ja sevi neuzskata par pietiekami nobriedušu. Ja es meklēju atbildes uz jautājumiem par ģimenes lietām un attiecībām, es apskatu visas iespējas, kur es varētu uzdot savu jautājumu. Prasiet padomu priesteriem, lajiem un mācītājiem!
*
Ir divi grāvji. Viens ir tajā, ka mēs skrienam visur un pieņemam visu, bet otrs ir tad, ja mēs paliekam zem segas un neejam nekur. Par sevi runājot, es vairāk eju uz tām vietām, kur redzu, ka Kungu Jēzu pielūdz Garā un Patiesībā ar Rakstiem, un no sirds. Pie tiem, kuri mani grib darīt tikai par burta kalpu, lai es pazemojos viņu šaurajai mācībai, kuri nepielūdz un es neredzu mīlestību, es aizeju viņus tikai apmīļot un aicināt uz pielūgsmi. Ir cilvēki, kas atsakās pielūgt Dievu un Jēzu, ja tas nenotiek viņu baznīcā, bet pielūgt Dievu ir sākumpunkts visai manai pasaulei un dzīvei: “(..) topiet Gara pilni, kopīgi skandēdami psalmus, slavinājumus un garīgās dziesmas, dziedādami un spēlēdami savās sirdīs Kungam.” ( Ef 5, 18–19) Kungs, dod gudrības un atklāsmes garu mums Tevi labāk pazīt!
*
Arhibīskapi jau ir izteikušies, ka mēs vispirms gribētu palīdzēt kristiešu bēgļiem, kuri cieš no ticības vajāšanas savā valstī. Apustuļa Pāvila vēstulē galatiešiem teikts, ka īpaši vajag palīdzēt ticības brāļiem. Es Budapeštā redzēju, cik ļoti atšķiras bēgļu izpratne par vērtībām, kārtību un morāli. Daudzi nemaz nav bēgļi, bet imigranti un, iespējams, teroristi. Tur pārsvarā ir redzami vīrieši spēka gados, kuriem vajadzētu būt kopā ar ģimeni un bērniem. Ja viņi ieradīsies šeit, mums vajadzēs evaņģelizēt un stāstīt par savām vērtībām, bet tajā pašā laikā uzskatu, ka Latvijas valstij tas būtu kauns, ja tā vairāk rūpētos par bēgļiem, nevis par saviem iedzīvotājiem. Tas būtu nekorekti, jo sociāli ekonomiskā situācija valstī ir sarežģīta, daudzi jūtas pamesti un atstumti; īpaši Latgalē, kur slēdz skolas un iedzīvotāji izmirst.
No Ivara Graudiņa pierakstiem dienasgrāmatā
(1978. –1980. gads, ASV)
Neesiet pārsteigti, ja Dievs ir daudz labāks nekā jūs esat.
Jo Viņš glābj jūs un mūs visus arī tad, kad mēs vēl esam grēkā.
Jo Viņš lieto mūs arī tad, kad mēs vēl esam vāji. Apustulis Pāvils uzsver,
ka tad, kad esam vāji, Viņa spēks kļūst pilnīgs mūsu vājumā.
*
Tēvs, es atdodu visus savus satraukumus Tev, jo Tu rūpējies par mani!
*
Paldies par Tavu Vārdu, Tēvs,
par to, ka sūtīji Jēzu Viņa ciešanu pilnajā nāvē par mani.
Par to, ka nu arī es esmu miris kopā ar Jēzu šai pasaulei ar visiem tās lāstiem,
ka nu dzīvoju jaunu dzīvi Viņā, visaugstā Dieva Dēla augšāmceltā dzīvi mūžīgā godībā.
Es pateicos par Tavu mieru, Tēvs, par Jēzus Gara mieru, kas Tev uzticas, paļaujas uz Tevi pat savu ienaidnieku klātbūtnē.
*
Esi slavēts Kungs arī par garīgā sausuma brīžiem, kas man slāpēs liek doties dziļāk pēc dzīvības ūdeņiem.
Kaut es gūtu to dzīves un savas būtības pamatu, kas balstās Garā, kurā Tu dzīvo, Kungs.
Kaut es nelīdzinātos trauslai augsnei, kura, saņēmusi sēklu, liek tajā ātri uzdīgt prieka dzinumiem, kuriem nav dziļāku sakņu un kas ātri vajāšanu vējos nokalst.
Tikai Tevī mūžīgajā ir viss labums!
*
Bez Tēva (debesu un zemes) mēs esam tik nedroši, vientuļi un zaudējuši orientieri.
*
Kungs Jēzu, es esmu tik daudz ko aizmirsis!
Palīdzi man atcerēties visas Tavas svētības,
lai es atcerētos par Tevi,
lai es iepazītu Tevi labāk un Tev uzticētos.
Ar savu Svēto Garu dod man iespēju iepazīt un būt daļai
no Tava dāsnuma, bagātības, prieka, taisnīguma, dāvā spēju mīlēt dziļāk un pilnīgāk.
Pārveido manu sirdi, lai tā līdzinātos Tavējai, attīri mani no visa veida sacelšanās, egoisma un pasaules meliem, lai tā kļūtu tīra un vienprātīga.
Es pateicos, Tēvs, par Tavu labo plānu, kas piepildījās Tavā Dēlā un kuru mums atliek vien pieņemt.
*
Paldies Tev, Jēzu, ka Tu esi mūžīgi jauns,
ka Tavi ceļi, idejas un ieteikumi mūs uzmundrina,
ka Tu spēj mūs mācīt, mani mācīt,
ka Tu mums dāvā prieku darbā, biznesā un nākotnes iespēju projektos.
*
Ak, Kungs Dievs, Tēvs!
Man sāp sirds. Iespējams, Tev arī.
Paldies, ka tu spēj dziedināt!
Es pateicos, ka Tev nav nekā neiespējama – vadi mani savos izvēlētajos ceļos, kur mīt Tavs spēks, kur Tavs Svētais Gars aptver un piepilda mani Tavas slavas dēļ, lai Jēzus tiktu atpazīts.
*
Katrs grēks ir kā neaprakstīta lapa, kā neapgleznots audekls, kas iemests aizmirstības putekļos. Tādas ir manas dienas, jā, manas minūtes bez Tēva… Ak, dzirdēt Tavu vārdu, zināt Tavas vēlēšanās, Tavu smaidu, Tavu spēku!
Lai slava Tev un gods, sagatavojot manu ceļu, sagatavojot Jēzus ceļu…
*
Es pateicos Tev, Tēvs, par visu gaismu!
Es pateicos par Tavu labestību, varenību, mīlestību un spēku.
Es pateicos, ka Tu esi tik uzticīgs savam vārdam, savam kalpam un savam Dēlam.
Kaut Tu tiktu patiesi pielūgts un slavēts šeit, virs zemes, kaut Tavi ļaudis priecātos par Tevi un Tevī kā Tu, Tēvs, priecājies par mums, par mani.
Tava svētā kalpa Jēzus vārdā es pasludinu un slavēju Tevi!
*
Cilvēks Jēzus, Viņš ir mans Kungs un mans Dievs.
Lai slavēts un svētīts Viņš ir caur neskaitāmiem laikmetiem!
Es Viņu pielūdzu, jo Viņš ir goda un slavas cienīgs, jo Viņš guva uzvaru, dāvāja glābšanu un atbrīvošanu – Viņš ir visas zemes Pestītājs.
Esi slavēts, Cilvēk Jēzu!
*
Labrīt, Jēzu, labrīt, Kungs!
*
Paldies! Paldies!
Esi slavēts,
Dzīvības Dievs, Cerības Kungs,
Mīlestības Kungs!
Māci mani (mūs) būt pazemīgam Tevī,
mūsu Kungā Jēzū un
nebūt vienkārši muļķīgiem, sevi ievainojot.
*
Mūsu Dievs un Tēvs saka:
“Mani ļaudis. Mani bērni. Es mīlu jūs, iepazīstiet manu mīlestību.
Iepazīstiet Manu žēlastību, lai jūs varētu ieiet Manā mierā. Jo Es jums
Esmu sagatavojis Savu mieru.” (Ebr 4)
…ieejiet tajā un tur palieciet…
*
Paldies, Jēzu, par Tavu uzvaru,
kas iznīcināja ienaidnieku.
Māci mani iet kopā ar Tevi Tavā mierā, priecājoties par Tevi šodien
un par to, ko Tu dāvā – dzīvot no katra Tava vārda.
*
33. gavēņa dienā (1979. gadā Milvokos)
Ak, mans Dievs, mans Prieks, Jēzu!
Tēva, kas Tevi tik ļoti mīlēja un mīl, sūtītais.
Es noliecos Tavā priekšā – jā, es briedinu sevi,
lai varētu piederēt tikai Tev –,
lai pazemīgā pielūgsmē saprastu, ko Tev manis dēļ
ir nācies piedzīvot, un bēdas man par to, ko Tev joprojām manis dēļ
ir jāpiedzīvo. Esi slavēts, varenais Ķēniņ! Kaut Tu atrastu prieku savos
ļaudīs, pat Levī, Tavā kalpā. (Paldies, ka Tu mani sauc par draugu!)
Es meklēju Tavu spēku, pat uzrunāju Tevi, Svētais Gars!
Atdari manas lūpas, lai Tēva vārds, Tēvs tiktu svētīts vispirms jau baznīcās. Lai svētais un dārgais Jēzus vārds tiktu izrunāts ar bijību, jaunu bijību un apbrīnu.
Lai tas būtu vārds, kurš tiktu mazāk lietots, bet daudz vairāk apbrīnots.
*
Es priecājos, ka Tu dzirdi un ievēro mūsu balsis, Tēvs,
ka mēs arī gūstam to, ko mēs prasām.
Es vēlos, lai Tu tiktu godināts. Lai Tava godība atspīdētu caur Kristus miesu.
Es slavēju Tevi, Jēzu, par Tavu nebeidzamo mīlestību un
par Tavu pilnīgo derību ar mani.
(Ak, parādi man vairāk no tā, ko pilnīgā derība nozīmē abām pusēm!)
Es pateicos par Tavām žēlastībām, par to, ka tās ir nebeidzamas un paliekošas, ka tu neesi mani pametis klejojumos, ka tu esi pacēlis mani no klupieniem, ka Tu man esi atklājis Tēvu.
Paldies, ka Tu mani esi pārvērtis par to, kāds es jau no iesākuma esmu bijis paredzēts.
Ak, šķīstī mani, turpini to darīt savā žēlastības un miera pilnajā ceļā!
Es pateicos par Tavu svētību, kas tik bagātīgi ir pieejama īstajā laikā – ak, man tā ir tik nepieciešama!
Sagatavo mani, Kungs, lai es kļūstu par derīgu vīru, kas labi strādātu Tavai miesai, baznīcai. Attīsti mani pēc savas labās vēlēšanās!
Tu pazīsti manu sirdi labāk par mani pašu.
Es Tev uzticos, palīdzi man uzticēties
un neesi dusmīgs, piedod man, kad es mēģinu sevi aizsargāt vai aizstāvēt.
Tu esi mans Pestītājs, mana aizsardzība.
Palīdzi man izliet dievbijību uz visiem saviem apkārtējiem, taisnīgajiem un netaisnīgajiem, tāpat kā mūsu Debesu Tēvs to dara, un parādi man, ka es esmu viens no Viņa bērniem. Lai Viņa sirds piepildītos ar prieku.
*
Tēvs, Jēzus vārdā es lūdzos par sevi, par visu, kas es esmu.
Lai es spētu būt Tavs patiesais dēls, izstarojot sevī Tavas mūžības īpašības, lai Tu tās manī attīstītu un mani mācītu.
Es lūdzos par savaldību, par lēnprātības garu, kas nebūtu pakļauts dusmām vai savai gribai, bet gan būtu pilnīgā saskaņā ar Tevi un Tavu gribu.
Lai vārdi, kas iziet no manas mutes, būtu patiesība tāpat kā Tavi vārdi, lai es spētu būt atkarīgs no Tevis, lai es, pateicoties Tev, būtu spējīgs nest dzīvību un dziedināšanu.
Lai viņi varētu saņemt no manas sirds pilnības, bet ne no manām kaprīzēm – ak, sargā manas lūpas!
Māci man gudrību arī ēdot, dzerot, vingrinoties!
Veido mani par piemēru, Jēzu!
*
Vadi mani maigumā un kalpošanā.
Izprast dziļi un patiesi. Piedot.
Stiprini mani darbā, Jēzu!
Lai esmu rūpīgs, veicot man uzticētos pienākumus, lai neesmu divdomīgs sapņotājs vai fantasts.
Es pateicos par Taviem apsolījumiem manai labklājībai – lai man būtu pietiekami un lai es varētu dalīties ar citiem.
Pasargā mani no naudas iekāres, no tā, ka es pēc tās alktu.
Es pateicos par to pārpilnību, kas man ir, lai Tu mani vadītu, sastopoties ar manām vajadzībām un vēlmēm.
*
Māci mani klausīties un Tevi pacietīgi gaidīt.
Veltīt Tev katru dienu, mēnesi, gadu vai kādu citu laika daļu lūgšanai un gavēnim.
*
(..) Lai baznīca, sākot ar līderiem, vecākajiem un ganiem, apustuļiem, praviešiem, evaņģēlistiem un skolotājiem, veltītu sevi Tevis meklēšanā!
Vispirms jau atpazīstot vienotību Tevī, kopīgā maizes laušanā, daloties ar dzīves un garīgo barību, ko Dievs viņiem ir devis, upurējot sevi Tavā klātbūtnē Tavā vārdā un dodot visu, lai cik mazs tas arī liktos, viens otram lielākai mīlestības izpausmei.
Pārējā baznīca un tās ganāmpulki vienoti sekos.
Uzticot sevi un Jēzus baznīcu (ne vairs baznīcas) Tev, Dievs, kuru mēs neredzam, bet kuru sastopam brāļu un māsu mīlestībā, Tavā mīlestības spēkā, kas izplūst no Gara, zinām, ka visi mīlēs Tevi patiesi caur vienotu lūgšanu un gavēni, nožēlojot grēkus un atgriežoties no ļaunajiem ceļiem, lai baznīca taptu pilnīga.
Tas ir pilns Tavs mantojums caur Karaļa Jēzus valdību, kas piepildās tajā, lai Karaļvalsts labā vēsts tiktu pasludināta visai pasaulei katrā zemē un katrā valodā. Lai pār visiem cilvēkiem atspīdētu Dieva gaisma, lai visi cilvēki saņemtu iespēju piedalīties lieliskajā, varenajā un brīnumainajā mūsu Tēva Dieva Pestīšanā, kuru Viņš piedāvā Kristū Jēzū mūsu Kungā un Pestītājā.
Āmen. Āmen. Āmen.
Savā Garā, Tēvs, Jēzus vārdā padari to par patiesību, ved mūs pie mērķa mierā un svētībā ar savu pāri laikiem ejošo laipnību.
***
Atmiņas par Levi Ivaru Graudiņu
Tikšanās ar Ivaru Levi Graudiņu gandrīz ikvienam bija īpaši spilgts un neaizmirstams notikums. Tik ļoti viņš ar savas personības krāsainību atšķīrās no saviem līdzcilvēkiem. Uz viņa Latgales Ružinas “Feiņos” izveidoto misiju brauca ciemiņi no malu malām. Arī no tālām zemēm. Te liecība un atmiņas no vācu kristiešiem, ar kuriem Ivaram izveidojās ilgstoša un auglīga sadarbība, kas dāvā kaut nelielu ieskatu viņa personības atvērtībai un plašumam.
Miriama un Bendžamins Eitleri (Vācija)
Ar Levi iepazināmies 2007. gadā Rēzeknes evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes svētkos.
Toreiz viņš pastāstīja mums par savu īpašo lūgšanu namu “Feiņos”. Tas mūs tik ļoti ieinteresēja, ka mēs viņu divus gadus vēlāk arī tur apmeklējām, un tā 2009. gada oktobrī mēs pirmoreiz bijām Ružinā un “Feiņos”.
Levi mūs aizveda vismaz uz piecām apkārtnes vietām – vecām mājām – un sajūsmināts stāstīja par visām idejām un vīzijām un to, kā viņš grib iedvest šai vietai jaunu dzīvību. Šiem nolūkiem bija vajadzīga liela paļāvība uz Dievu, un tā viņam bija. To mēs nākamo gadu laikā regulāri manījām, jo viņam nācās piedzīvot arī dažu sakāvi, taču Dievs visu vērsīs par labu – tāda allaž bija viņa cerība. Mūs iespaidoja tas, ka viņš par labu Dieva uzdevumam pārvākties uz Ružinu atteicās no nodrošinātas dzīves ASV. Viņš bieži mēdza teikt “Ružinas republika”.
Īpaši tuvu sirdij viņam bija lūgšana, turklāt viņš ļoti iestājās par vietējo kristiešu vienotību. Levi arī vienmēr bija svarīgi kopā ar mūsu grupu atrast laiku lūgšanām un slavēšanai.
Viņš bija politiski izglītots un inteliģents un ļoti interesējās par pasaulē notiekošo. Situācijas viņš allaž skaidroja un vērtēja no garīgā / Bībeles viedokļa. Turklāt Levi gatavojās “pasaules galam”, kas Bībelē nosaukts par “lielo bēdu” laiku. Ja kādreiz kristiešus sāktu vajāt, viņš uzaicināja mūs bēgt uz Ružinu. Viņš bija pārliecināts, ka vairs nav ilgi atlicis līdz Jēzus otrajai atnākšanai.
Pirmajos gados “Feiņos” valdīja liela rosība, tur bija daudz bērnu un jauniešu, slavēšanas grupas, palīgi, virtuves darbinieces. Notika dažādas akcijas: telšu nometnes, sieviešu tikšanās, pielūgšanas tikšanās, ēdiena izdale… Diemžēl gadu laikā šī rosība arvien vairāk saplaka un Levi arvien lielākā mērā pārvērtās par cīnītāju vienpati. Tas dažkārt arī apgrūtināja mūsu sadarbību. Mēs reizēm vaicājām sev: “Ko īsti Levi dara, kā mēs varam viņam vislabāk palīdzēt?”
(..) Levi tipisks vārds bija “brīnišķīgi”. Viss vienmēr bija “brīnišķīgi”. Viņš sacīja to vāciski, un ilgu laiku tā bija mīļa atmiņa par viņu. Ar laiku viņš pat iemācījās nedaudz saprast vāciski.
Sagatavošanās mūsu kopīgajām akcijām pēdējos gados bija gaužām vienkārša. Viņš uzrakstīja, kas ir nepieciešams (un lielākoties viņam bija nepieciešams VISS), un mēs sagādājām vajadzīgo. Tad Levi mantu izdalīšanas laikā pielūdza un jautāja Dievam, kurai ģimenei jāsaņem gulta, galds, ledusskapis utt.
Sākumā mūsu akcijas nebija tik viegli plānojamas, un nereti gadījās pārsteigumi. Taču gadu laikā Levi arvien labāk iepazina vācu mentalitāti (struktūra, precizitāte u.c.) un izstrādāja pat akciju norises plānu (grafiku), kam virsrakstā vāciski bija teikts “maniem vācu brāļiem”. Taču reizēm tas viņam prasīja piepūli, viņš jau arī vairs nebija nekāds jauneklis. Tomēr mēs vienmēr gribējām mūsu nedaudzās dienas izmantot pilnībā, efektīvi plānot un rīkoties.
Mums allaž bija svarīgi personīgi iepazīties ar ģimenēm, tāpēc mēs kopā ar Levi bieži tās apmeklējām. Šīs vizītes viņš vienmēr izmantoja, lai aizlūgtu par šiem cilvēkiem, pastāstītu par savu ticību un aicinātu viņus uz “Feiņiem”. Viņš piešķīra lielu vērtību apmeklējumiem ģimenēs, kuras atbalstīja arī viņu. Šo apmeklējumu laikā mums vienmēr radās iespaids, ka Levi šiem cilvēkiem ir autoritāte. Viņš bija visiem pazīstams. Dažkārt šķērslis bija valoda, jo Levi nerunāja krieviski. Tāpēc viņam bieži tulkoja šo ģimeņu bērni. Turpmāk mēs bieži pie viņa īstenojām darba akcijas, piemēram, Levi kaut kad radās vēlme uzbūvēt mazāku dzīvojamo māju, jo “Feiņi” bija par lielu un ziemā slikti apkurināma. Turklāt viņš meklēja vietu, kur pabūt vienam. Tā pie ezera radās jauna māja ar šķūni.
2011. gadā mēs pirmoreiz strādājām viņa “fermā pie ezera”. Tā kā šī māja diemžēl nodega, pēdējos trīs gados pirms Levi nāves mēs palīdzējām viņam uzbūvēt jaunu koka māju. Praktisks darbs nebija Levi stiprā puse, tam viņam vajadzēja palīgus. Viņš strādniekiem arī daudz iemācīja par Jēzu.
Viņš bieži stāstīja mums par saviem daudzajiem kontaktiem ar baznīcas priekšniekiem, politiķiem, citiem lūgšanu namiem, par to, kā viņš pastāvīgi organizē tikšanās un cīnās par vienotību, kristīgām vērtībām un lūgšanu savai zemei. Dažreiz viņš arī apmeklēja lūgšanu namus Augsburgā un Varšavā. 2012. gadā viņš apciemoja mūs Vācijā, mūsu dzimtajā pilsētā Auē.
Daudzajos braucienos uz Latviju mūs uz Ružinu pavadīja daudzi dažādi cilvēki. Uz katru no līdzbraucējiem viņš atstāja citādu iespaidu:
– nekristiešiem viņš šķita sapņotājs; viņi ar grūtībām spēja saprast Levi darbu;
– citiem viņš bija stiprs Dieva vīrs,
– misionārs;
– vizionārs;
– iespaidīga personība.
Pateicoties daudzajiem draudzības gadiem, tā ikreiz nedaudz likās kā atgriešanās “mājās”. Tā pati istaba, tā pati gulta, tās pašas blusas un lielais brālis LEVI. Neraugoties uz to, mēs katru gadu no jauna izjutām ziņkāri: kā gan Levi šogad izskatīsies? Ar garu vai īsu bārdu, ar bizi vai bez? Bārdas garumam taču bija nozīme. Viņš gribēja, lai viņu pieņem un ciena ne tikai ciema iedzīvotāji, bet arī pareizticīgie kristieši. Tas viņam arī izdevās. Viņam bija ietekme daudzās baznīcās un konfesijās, tas atstāja uz mums iespaidu, turklāt mūs ik gadu interesēja, kāds progress noticis “fermā pie ezera”. Vai viņam veicās augļu un dārzeņu stādīšana, vai virzījās uz priekšu koka mājas būvniecība? Viņš arvien vairāk vēlējās kļūt pašpietiekams saimniekotājs. Šim nolūkam mēs viņam bijām ziedojuši lielu traktoru (pēc kā viņš gadiem ilgi arī bija lūdzis Dievu). Tā Levi laika gaitā kļuva arī par labu draugu un brāli Kristū.
Iespējams, pēdējos gados viņš zaudēja nedaudz no savas sākotnējās degsmes un varbūt arī izlaida no acīm mērķi, proti, izveidot “fermā” īstu lūgšanu namu/centru, taču līdz pat beigām viņam bija ļoti svarīgi apvienot kristiešus.
