30. aprīlī, Labā Gana svētdienā, atzīmējam Pasaules lūgšanu dienu par aicinājumiem. Šai dienai pāvests Francisks ir sagatavojis vētījumu ar tēmu “Aicinājums: žēlastība un misija”. Latvijas konsekrētie šajā dienā pl. 17 aicina uz Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcu, kur sākumā notiks Vissvētākā Sakramenta adorācija, bet pl. 18 – Svētā Mise.
Turpinājumā pāvesta Franciska vēstījuma 60. Pasaules lugšanu dienā par aicinājumiem teksts.
Dārgie brāļi un māsas, dārgie jaunieši!
Šogad jau sešdesmito reizi mēs svinam Pasaules lūgšanu dienu par aicinājumiem, ko 1964. gadā Vatikāna II ekumeniskā koncila laikā iedibināja svētais Pāvils VI. Šīs providenciālās iniciatīvas mērķis ir palīdzēt Dieva tautas locekļiem personīgi un kopienā atbildēt uz aicinājumu un misiju, ko Kungs uztic katram no mums mūsdienu pasaulē ar tās brūcēm un cerībām, ar tās izaicinājumiem un sasniegumiem.
Šogad piedāvāju pārdomāt un lūgties, vadoties pēc tēmas “aicinājums: žēlastība un misija”. Tā ir vērtīga iespēja no jauna ar izbrīnu atklāt to, ka Kunga aicinājums ir žēlastība, nepelnīta dāvana, un tajā pašā laikā apņemšanās doties, iziet, lai nestu citiem Evaņģēliju. Mēs esam aicināti liecināt par ticību, kas cieši saista žēlastības dzīvi caur sakramentiem un ekleziālo kopību ar apustulātu pasaulē. Svētā Gara rosināts, kristietis ļauj sevi izaicināt eksistenciālām norisēm un ir jūtīgs pret cilvēciskām drāmām, vienmēr paturot prātā, ka misija ir Dieva darbs, kas netiek veikts vienatnē, bet gan baznīcas kopībā kopā ar brāļiem un māsām, Baznīcas Ganu vadībā. Jo tāds vienmēr un mūžīgi ir bijis Dieva sapnis: lai mēs dzīvotu ar Viņu mīlestības kopībā.
“Izredzēti pirms pasaules radīšanas”
Apustulis Pāvils paver mūsu priekšā brīnišķīgu horizontu: Kristū Dievs Tēvs “pirms pasaules radīšanas mūs izredzēja, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā mīlestībā, mūs izredzējis par saviem pieņemtajiem bērniem caur Jēzu Kristu, saskaņā ar savas gribas mīlestības plānu” (Ef 1,4-5). Tie ir vārdi, kas ļauj mums ieraudzīt dzīvi tās pilnā nozīmē: Dievs mūs “iecerējis” pēc sava tēla un līdzības un vēlas, lai mēs būtu Viņa bērni: mēs esam radīti no Mīlestības, mīlestībai un ar mīlestību, un mēs esam radīti, lai mīlētu.
Mūsu dzīvē šis aicinājums, kas ierakstīts mūsu būtības dzīlēs un nes sevī laimes noslēpumu, Svētā Gara ietekmē sasniedz mūs arvien jaunā veidā, apgaismo mūsu prātu, stiprina mūsu gribu, piepilda mūs ar izbrīnu un liek degt mūsu sirdīm. Dažreiz tā pat negaidīti ielaužas [mūsu dzīvē]. Tā tas notika ar mani 1953. gada 21. septembrī, kad, dodoties uz gadskārtējiem studentu svētkiem, es sajutu vēlmi ieiet baznīcā un veikt grēksūdzi. Šī diena izmainīja manu dzīvi un ievirzīja to tā, ka tā turpinās līdz pat šai dienai. Tomēr dievišķais aicinājums uz sevis dāvāšanu attīstās pakāpeniski, esot ceļā: esot kontaktā ar nabadzību, lūgšanas brīdī, caur Evaņģēlija liecību, caur lasījumu, kas apskaidro prātu, kad dzirdam Dieva vārdu un jūtam, ka tas atteicas uz mums, caur padomu, ko sniedz brālis vai māsa, kas mūs pavada, caur slimību vai sērām…Dieva, kas mūs aicina, iztēle ir bezgalīga.
Un Viņa iniciatīva un Viņa brīvā dāvana gaida mūsu atbildi. Aicinājums ir “dievišķās izvēles un cilvēka brīvības savienojums” [1], dinamiskas un stimulējošas attiecības, kurās sarunbiedri ir Dievs un cilvēka sirds. Tādējādi aicinājuma dāvana ir kā dievišķa sēkla, kas dīgst mūsu dzīves augsnē, atver mūs Dievam un atver mūs citiem, lai dalītos ar viņiem atrastajā dārgumā. Tā ir pamatstruktūra tam, ko mēs saprotam ar aicinājumu: Dievs aicina, mīlot, un mēs, pateicīgi, atbildam, mīlot. Mēs atklājam, ka esam viena un tā paša Tēva mīlēti dēli un meitas, un atzīstam sevi par brāļiem un māsām. Svētā Terēze no Bērna Jēzus, kad viņa beidzot skaidri “ieraudzīja” šo realitāti, sauca: “Es beidzot esmu atradusi savu aicinājumu! Mans aicinājums ir mīlestība! Jā, es esmu atradusi savu vietu Baznīcā […]. Baznīcas sirdī, mana Māte, es būšu mīlestība” [2].
“Es esmu misija uz šīs zemes”.
Dieva aicinājums, kā jau teicām, ietver sūtīšanu. Nav aicinājuma bez misijas. Un nav laimes un pilnīgas pašrealizācijas, ja nepiedāvājam citiem jauno dzīvi, ko esam atraduši. Dievišķais aicinājums mīlēt ir pieredze, kuru nevar apklusināt. “Bēdas man, ja es nesludinu Evaņģēliju!” – tā izsaucās svētais Pāvils (1 Kor 9, 16). Un Jāņa Pirmā vēstule sākas šādi: “To, ko esam dzirdējuši, redzējuši, apcerējuši un kam esam pieskārušies, tas ir, Vārdu, kas tapis miesa, mēs pasludinām arī jums, lai mūsu prieks būtu pilnīgs” (sal. 1, 1-4).
Pirms pieciem gadiem apustuliskajā pamudinājumā Gaudete et exsultate es šādā veidā uzrunāju katru kristīto: “Arī jums visa jūsu dzīve ir jāsaprot kā misija” (Nr. 23). Jā, jo ikviens no mums, nevienu neizslēdzot, var teikt: “Es esmu misija uz šīs zemes, un tādēļ es esmu šajā pasaulē” (Apustuliskais pamudinājums Evangelii Gaudium, 273).
Mums visiem kristiešiem kopīgā misija ir katrā situācijā ar attieksmi un vārdiem priecīgi liecināt par to, ko mēs piedzīvojam, esot kopā ar Jēzu un Viņa kopienā, kas ir Baznīca. Un tas izpaužas kā materiālās un garīgās žēlsirdības darbi, kā dzīvesveids, kas pilns viesmīlības un lēnprātības, kas spējīgs uz tuvību, līdzjūtību un maigumu, pretēji atmešanas un vienaldzības kultūrai. Būt tuvākajam, līdzīgi labajam samarietim (sal. Lk 10, 25-37), ļauj mums izprast kristīgā aicinājuma “kodolu”: atdarināt Jēzu Kristu, kurš nāca, lai kalpotu, nevis lai viņam kalpotu (sal. Mk 10, 45).
Šī misionārā darbība neizriet tikai no mūsu spējām, nodomiem vai plāniem, ne arī no mūsu gribas un pat ne no mūsu centieniem praktizēt tikumus, bet gan no dziļas pieredzes ar Jēzu. Tikai tad mēs varam kļūt par Kāda, par Dzīvības lieciniekiem, un tas mūs padara par “apustuļiem”. Tad mēs atpazīstam sevi “kā iezīmētus ar misiju apgaismot, svētīt, atdzīvināt, pacelt, dziedināt, atbrīvot” (Apustuliskais pamudinājums Evangelii gaudium, 273).
Šīs pieredzes evaņģēliskā ikona ir divi Emausa mācekļi. Pēc tikšanās ar augšāmcēlušos Jēzu viņi viens otram atzīstas: “Vai mūsu sirdis nedega mūsos, kad Viņš ar mums runāja ceļā, kad Viņš mums skaidroja Rakstus?” ( Lk 24, 32). Viņos mēs varam redzēt, ko nozīmē “degošas sirdis un staigājošas kājas” [3]. Uz to es ceru arī nākamajās Pasaules jauniešu dienās Lisabonā, kuras es gaidu ar prieku un kuru moto ir: “Marija piecēlās un steidzīgi devās ceļā” ( Lk 1, 39). Lai ikviens no mums jūtas aicināts ar dedzīgu sirdi celties un steigšus doties ceļā!
Aicināti kopā: sapulcināti
Evaņģēlists Marks stāsta par brīdi, kad Jēzus aicināja pie sevis divpadsmit mācekļus, katru nosaucot savā vārdā. Viņš viņus aicināja, lai tie būtu kopā ar viņu un lai sūtītu tos sludināt, dziedināt slimības un izdzīt ļaunos garus (sal. Mk 3, 13-15). Tā Kungs lika pamatus savai jaunajai Kopienai. Divpadsmit bija cilvēki no dažādām sociālajām grupām un profesijām, kas nepiederēja pie svarīgākajiem slāņiem. Pēc tam evaņģēliji stāsta par citiem aicinājumiem, piemēram, par septiņdesmit diviem mācekļiem, kurus Jēzus sūtīja pa diviem (sal. Lk 10, 1).
Baznīca ir tieši Ekklesía, grieķu termins, kas nozīmē: cilvēku sapulce, kas ir aicināta, sasaukta, lai veidotu Jēzus Kristus mācekļu misionāru kopienu, apņēmusies dzīvot Viņa mīlestību savā vidū (sal. Jņ 13, 34; 15, 12) un izplatīt to starp visiem, lai varētu nākt Dieva Valstība.
Baznīcā mēs visi esam kalpotāji saskaņā ar dažādiem aicinājumiem, harizmām un uzdevumiem. Visiem kopīgais aicinājums uz sevis dāvāšanu mīlestībā atklājas un īstenojas kristīgo laju dzīvē, kas ir apņēmušies veidot ģimeni kā mazu mājas baznīcu un atjaunot dažādas sabiedrības vides ar Evaņģēlija raugu; konsekrēto vīriešu un sieviešu liecībā, kuri visi ir Dieva dāvāti saviem brāļiem un māsām kā Dieva Valstības pravietojums; ordinētajos kalpotājos (diakonos, priesteros, bīskapos), kas ir Dieva svētās tautas Vārda, lūgšanas un sadraudzības kalpošanā. Tikai attiecībās ar visiem pārējiem katrs īpašais aicinājums Baznīcā pilnībā atklājas ar savu patiesību un bagātību. Šajā ziņā Baznīca ir aicinājumu simfonija, kurā visi aicinājumi ir vienoti un atšķirīgi, harmoniski saskanīgi un kopā “iziet”, lai izstarotu pasaulē jaunu Dieva Valstības dzīvi.
Žēlastība un misija: dāvana un uzdevums
Dārgie brāļi un māsas, aicinājums ir dāvana un uzdevums, jaunas dzīves un patiesa prieka avots. Lai ar šo dienu saistītās lūgšanas un animācijas iniciatīvas stiprina aicinājuma apziņu mūsu ģimenēs, draudzes kopienās un konsekrētās dzīves kopienās, asociācijās un ekleziālajās kustībās. Lai Augšāmcēlušā Kunga Gars pieceļ mūs no apātijas un dāvā mums līdzjūtību un empātiju, lai mēs katru dienu dzīvotu atjaunoti kā Dieva Mīlestības bērni (sal. 1 Jņ 4, 16) un, savukārt, būtu auglīgi mīlestībā: spējīgi nest dzīvību visur, īpaši tur, kur valda atstumtība un ekspluatācija, nabadzība un nāve. Lai paplašinās mīlestības telpas [4] un Dievs arvien vairāk valdītu šajā pasaulē.
Lai šajā ceļā mūs pavada lūgšana, ko svētais Pāvils VI sacerēja pirmajai Pasaules aicinājumu dienai 1964. gada 11. aprīlī:
“AK, Jēzu, dievišķais dvēseļu Gans, kas aicināji apustuļus būt cilvēku zvejniekiem, atkal piesaisti sev dedzīgās un dāsnās jauniešu dvēseles, lai tās kļūtu par Taviem sekotājiem un kalpotājiem; dari viņus par līdzdalīgus Tavās slāpēs Glābt visus […]. atklāj viņiem visas pasaules apvāršņus, […] lai viņi, atsaucoties Tavam aicinājumam, turpinātu Tavu misiju šeit, lejā, veidotu Tavu Mistisko Miesu, kas ir Baznīca, un būtu “zemes sāls”, “pasaules gaisma” (Mt 5, 13)”.
Lai Jaunava Marija jūs pavada un sargā! Ar manu svētību,
Roma, Svētā Jāņa Laterāna baznīca, 2023. gada 30. aprīlis, Lieldienu IV svētdiena.
[1] Bīskapu sinodes XV kārtējās Ģenerālās asamblejas gala dokuments (2018), Jaunieši, ticība un aicinājuma atpazīšana, Nr. 78.
[2] Manuskripts B, kas rakstīts viņa pēdējo rekolekciju laikā (1896. gada septembrī): Opere complete, Roma 1997, 223.
[3] Sal. Vēstījums 97. Pasaules misiju dienai (2023. gada 6. janvāris).
[4] “Dilatentur spatia caritatis”: Svētais Augustīns, Sermo 69: PL 5, 440.441.
