Lieldienu rītā piedāvājam Liepājs diecēzes bīskapa Viktora Stulpina sprediķa tekstu.
Visi evaņģēliji raksta par sieviešu un mācekļu liecību pēc godības pilnās Kristus augšāmcelšanās. Liecība runā par divām lietām- tukšo kapu un augšāmcēlušā Kristus parādīšanos. Evaņģēlists Jānis izceļ, ka kaut arī Marija Magdalēna pirmā atnāca pie kapa, tomēr mācekļi pirmie iegāja kapā un ieraudzīja norādes uz augšāmcelšanos: tukšo kapu un salocītos audeklus, atsevišķi nolikto sviedrautu. Mīļākais māceklis apstiprina, ka mirušā miesas nav kapā: kapa izskats un jo sevišķi noliktais jeb, burtiski tulkojot, nokritušais sviedrauts liecina, ka ir noticis tas, kas nevarēja notikt.Tas nav cilvēka veikums. Un Jēzus neatgriezās šīszemes dzīvē kā Lāzars- Viņa draugs. Tādēļ arī Jānis raksta par savu reakciju: redzēja un ticēja.
Tukšais kaps un pārējās zīmes, kuras redzēja Pēteris un Jānis, ir maņām uztveramas zīmes. Turpretī augšāmcelšanās, kaut arī ir ar pārbaudāmās sekām, prasa ticību, kura notikušo pieņems. Sv. Akvīnas Toms – kura jubilejas gadu svinam – par to raksta tā: “Atsevišķie pierādījumi nav pietiekoši, lai pārliecinātu, ka Kristus ir augšāmcēlies, bet visi kopīgi pieņemti ir pietiekoši ticībai. Vissvarīgākā ir Svēto Rakstu liecība, eņģeļu vārdi un paša Kristus teiktais, ko apstiprina brīnumi.” (Akvīnas Toms, Summa Teologia 3, 55, 6 ad 1).
Ticēdami šīm liecībām, kristieši šajā laikā sveic viens otru ar vārdiem: Kristus Augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! Patiesi, Kristus ir augšāmcēlies, kā mēs to vakar vakarā Svētās Mises laikā jau piedzīvojām.
Iepriekšējās Lielās Dienas, sevišķi Lielā piektdiena, neliecināja, ka kaut kas tāds ir iespējams. Sātans ar saviem palīgiem bija sanākuši un notiesājuši Jēzu uz nāvi. Taču tas bija Dieva neizdibināmais lēmums, kas deva pasaules princim, melu tēvam, un viņa palīgiem pilnīgu rīcības brīvību. Viņiem tika atļauts pielietot visas viņu spējas un varu, lai cīnītos pret To, kurš bija nācis virs zemes, lai pestītu mūs no grēka. Tās bija tumsības stundas, tumsības īsais triumfs.
Taču Kristus augšāmcelšanās kļuva par nāves nāvi. Dzīvība iznāca no kapa. Dievs nepriecājas, ka dzīvajai radībai jāiet bojā. Viņš kopš mūžības vēlējās, lai būtu dzīvība un lai tā būtu pilnībā. Sātana skaudības dēļ pasaulē ienāca grēks un caur grēku nāve, bet Kristus ar savu augšāmcelšanos to uzvarēja un dāvā dzīvību. Jau Kristus nāves stundā, Lielajā piektdienā, daudziem, kas pirms Viņa bija miruši, tika dāvāta dzīvība, kā mēs to lasījām pagājušajā svētdienā Kristus ciešanu aprakstā. Kristum nomirstot, atvērās kapi un daudzi mirušie augšāmcēlās. Tas nozīmē tikai to, ka, lai gan Kristus mirusī miesa karājās pie krusta, Viņā dievišķība nebija mirusi, tā darbojās. Pēc nāves Kristus nokāpa mirušo valstībā, lai daudzus svētos vestu sava Tēva debesu godībā. Ar savu augšāmcelšanos Viņš atklāj to, kas ikvienu no mums gaida pēc šīszemes dzīves. Tā būs arī mūsu miesas augšāmcelšanās. Bet šī augšāmcelšanās notiek jau tagad pēc katras labas grēksūdzes, kad nomirstam grēkam, lai augšāmceltos jaunai dzīvībai kā jauni cilvēki, kā Dieva bērni un Kristus līdzmantinieki.
Caur Kristus augšāmcelšanos dzīvība ieplūst arī Baznīcā. Šī diena ir arī Baznīcas dzimšanas diena. Evaņģēlijā lasījām: “Tad arī otrais māceklis, kas pie kapa bija nonācis pirmais iegāja iekšā un redzēja un ticēja.” (Jņ. 20, 8-9). Jāņa evaņģēlijā redzēt to, ko Dievs Viņā realizē, ir aicinājums uz ticību, aicinājums caur ticību tuvoties pestīšanas vēstures neredzamajai pusei. Ja Dievs citas zīmes nedod tiem, kuri lūdz, tad tādēļ, vismaz daļēji, ka tik un tā tās viņus nevestu pie ticības. Bet pilnīgai ticībai jāparādās arī bez šīm zīmēm, taču realitātē viss nav tik ideāls. Jo daudzi, neskatoties uz daudzām zīmēm, kas notiek viņu acīs, nevar ne ieticēt, nedz arī pilnībā ieraudzīt.
Lieldienu dienā vismaz diviem apustuļiem redzēšanu pavadīja arī ticēšana. Tā bija arī ieticēšanas cēlonis. Lielajā piektdienā visas apustuļu cerības tika sagrautas, bet šodien, redzot tukšo kapu, viņi sāk ticēt, ticēt tā, ka tagad ir gatavi iet arī mocekļa nāvē par Kristu.
Daudzi pasaulē ir vēlējušies un vēl vairāk šodien vēlas ieņemt Kristus vietu; ir vēlējušies būt par ticības apbrīnas objektu, taču viņu dzīvē piepildās Kristus vārdi: “Kas sevi paaugstinās, tas tiks pazemināts.” Tādēļ daudzi ir zemu krituši no saviem troņiem. Kādēļ tas tā? Uz šo jautājumu atbildi sniedz raksts vienā no Katoļu Baznīcas Vēstneša numuriem. (KBV Nr. 5 1996). Raksts saucas “Kristus Dahvā” (koncentrācijas nometnē).
1941. gadā augstākstāvošs SS virsnieks teica kādai klostermāsai Varšavā: “Nepaies ne desmit gadi un uz jūsu altāriem, kur jūs tagad pielūdzat Jēzu Kristu, godinās Ādolfu Hitleru.” Uz to, drošsirdīgā māsa atbildēja: “Ja Hitlers ļaus par tautu sevi piesist krustā, nomirs un vēl trešajā dienā augšāmcelsies, tad es pirmā novilkšu savu klostera apģērbu un apmainīšu to pret Vācu meiteņu apvienības tērpu, bet ne ātrāk.” Mēs visi zinām, kā notika.
Tātad Kristus Upuris pie krusta un viņa augšāmcelšanās, tukšā kapa uzlūkošana dod dzīvu ticību ikvienam Baznīcas loceklim, un daudzi šīs ticības dēļ ir gājuši un iet moceklības ceļu vēl šodien.
Šinī svētku dienā lūgsim, lai tukšā kapa uzlūkošana pavairo mūsu ticību; lai tā mūsos nostiprinās, un Kristus dzīvība lai ieplūst mūsu dvēselēs; ka mēs, kā jauni cilvēki, kuri ir saņēmuši “jaunu sirdi” un “jaunu garu”, patiesās Lieldienu dāvanas, svinētu šīs Lieldienas garā un patiesībā.
