Šodien ordinācijas jubileju svin diakons Gunārs Konstantinovs. Par diakonu varam lasīt jaunākajā Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītī.
1993. gada 25. aprīlī katedrāles dežurants un katehēts ar ordinācijas sakramentu sāka saņemt īpašas žēlastības savā līdzšinējā kalpošanas iespējā, vēl vairāk vienojoties ar Jēzu Kristu kā Kunga Kalpu Vārda sludināšanā, žēlsirdības darbu veikšanā, dievnama saimniecisko un praktisko norišu pārraudzībā. Grieķu vārds diakonos nozīmē kalps. Evaņģēlijs un diakona ordinācija aicina uz konkrētu pašatdevi, kā diakons Gunārs to ir apliecinājis Dieva Tautas priekšā. Viņš ir aicināts būt vispirms par Kristus kalpu, sekot viņa kalpošanas piemēram, dzīvi saistīt ar krusta noslēpumu, Jēzus galveno kalpošanu. Tā arī īstenojusies diakona Gunāra dzīvē līdz ar dažādām veselības kaitēm, fiziskām un garīgām ciešanām par labu Baznīcai.
Krusts ir diakona aicinājuma centrā. Tas ir pestīšanas galvenais darbs. Krusts ir visas viņa sludināšanas un dzīves centrā. Ordinācija pirms 30 gadiem bijusi Gunāra atbilde uz Dieva suverēnu, brīvu izvēli. Jēzus saka: „Ne jūs mani izvēlējāt, bet Es jūs izvēlēju” (Jņ 15:16).
Diakona kalpošana saistīta ar sūtību: sludināt ne savu vārdu, bet Dieva vārdu. Dzīvē un kalpošanā vispirms sekot Kristum, kas sūta. Diakonam pašam nepieder ne misija, nedz vēsts. Viņš ir Kristus kalps un Vārda kalps.
Diakona Gunāra kalpošana sākas agri no rīta un beidzas vēlu vakarā. Pie šāda ritma ir pierasts, tas nešķiet ne grūts, ne nogurdinošs. Varētu jau kalpot arī savādāk, no kaut kā atteikties, kaut ko neizdarīt. Taču nevar neizdarīt to, ko pats uzskata par savu pienākumu. Daudz laika aizņem tikšanās ar cilvēkiem, dievnama un altāra kārtošana dievkalpojumiem, liturģiskie un saimnieciskie pasūtījumi, tagadējo remontdarbu koordinēšana, arī līdzdalība Baznīcas tiesā. Vēl vairāk laika aizņem šķietami sīkumi, kuri atsevišķu draudzes locekļu dzīvē var nozīmēt ļoti daudz laba vai arī ļoti daudz slikta.
Diakons Gunārs jau no bērnības sapratis, ka disciplīna un kārtība nepieciešama, lai attīstītu cilvēka pašapziņu, vispilnīgāk atklātu katra spējas sadarbībā ar Dieva žēlastību. Kristieša garīgās rezerves taču meklējamas dabas attiecībās ar žēlastību, attieksmē pret kalpošanu un savu pienākumu izpildē. Īsta disciplīna nevis sasaista un ierobežo, bet, gluži otrādi, palīdz justies drošāk un pārliecinošāk. Diakona atbildība un disciplīna atbilst lielai mīlestībai uz katedrāles draudzi, kuru viņš labprāt uzrunā un rosina uz svētdienas skolu. Katehēta kalpošanu diakons īsteno ar kristīgu pārliecību par evaņģelizācijas, Kristus vēsts izplatīšanas nepieciešamību. Vēl padomju laikā pārliecinājies par Kristus Baznīcas mācības visuzvarošo spēku, kristīgā pasaules uzskata patiesumu, diakons jau daudzus gadu desmitus centies paust šo evaņģēlisko patiesību citiem, runāt par katehēzē aplūkojamiem jautājumiem trāpīgi, saviļņojuši un kaismīgi. Šī pārliecība balstās uz ticības un prāta attiecībām, arī uz atbildības izjūtu svētdienas skolas dalībnieku priekšā. Diakons skaidro dzīvajā Tradīcijā saņemto, rosina esošos un potenciālos draudzes locekļus enerģiski iekļauties kopienas dzīvē ar pārliecību, ka atjaunotne svētajā Garā notiek un notiks, ja katrs kristietis ne tikai augs ticībā un garīgā pieredzē, bet arī attīstīs savu personību, cels savu kultūras līmeni, veiks tikumisko izaugsmi.
Diakons labi saprot, ka cilvēciskā faktora loma evaņģelizācijā un draudzes dzīvē nemazinās, bet gluži otrādi – palielinās. Tāpēc arī bieži atkārto, ka no kvantitātes jāpievēršas kvalitātei. Diakons Gunārs cenšas uzturēt šo kristīgās dzīves kvalitāti ar sirds pazemību, kurai sveša jebkāda iedomība un sevis meklēšana, ar augstsirdīgu garu, kas spēj pacelties pāri sev citu labā, ar kalpošanas garu bez aprēķiniem „Kas man par to būs?” Šādi viņš vēlas uzturēt sirds brīvību un apustulisku pieejamību.
Šo sirds brīvību atbilstoši izsaka pie ordinācijas apliecinātā celibāta uzņemšanās valstības labā. Diakona celibāts nav kādas idejas vai kustības labā. Tas nav vienkārši askētisma veids savai personīgai izaugsmei. Drīzāk tas ir personas labā – Kristus labā. Šāda celibāta loģika, kā arī tajā ietvertā sirds vientulība liek izveidot dziļi personīgas attiecības ar Kristu, kas vienīgais ir tik pilnīgas dāvanas vērts. Šāda mīlestība uz Kristu atrodama tikai tajos, kam ir dzīva ticība, jo to var uztvert tikai ticībā. Tā uzsākas un noslēdzas ticībā. Šāds celibāts ne tik ļoti piepilda likumu, kā atbild uz ieceri, uz aicinājumu. Tas izsaka dziļas personīgas attiecības ar Kristu, vienīgi kuram tika radīta cilvēka sirds un vienīgi kurā cilvēka sirds var gūt atpūtu. Tā ir liecība par patiesību, ka Dievs ir mīlestība, kas apslēpta un atklāta visā citā mīlestībā, ka visa cilvēcīgā mīlestība sakoncentrējas Kristus sirdī.
Ar dedzīgu, priecīgu un pateicīgu sirdi šajā Jubilejā diakons Gunārs var pievienoties šiem sv. Gregora Lielā vārdiem: „Mēs ejam ar Kristu. Kristus vada mūsu svētceļojumu. Viņš ir gaismas Valdnieks un pestīšanas nesējs. Viņa solījums norāda reizē uz debesīm un uz Tēvu. Mēs tiešām būsim tādi, kāds ir Kristus, ja izpildīsim visu pēc viņa piemēra.” Viņam kopā ar Tēvu un Svēto Garu lai ir viss gods un pateicība tagad un mūžīgi. Amen.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis, Nr. 6 (421) 2023. gada 16. aprīlis; Foto:Toms Norde
