Turpinām pārpublicēt “Katoļu Kalendārā 2021” lasāmos rakstus. Šoreiz lasītājiem iespēja uzzināt par to, kāda loma bija Baznīcas grāmatām uzvārdu veidošanās procesā.
Pavisam ierasta un pašsaprotama lieta mūsdienās ir uzvārds. Tas ir katram un, atšķirībā no individuāla, kristībā vai kā citādi dota vārda, norāda uz piederību konkrētai ģimenei, dzimtai. Pēc uzvārda nereti var nojaust arī reģionu, kur meklējamas cilvēka saknes. Kā sava veida “parole”, “atslēgas vārds” tas ir neaizvietojams, pētot radurakstus baznīcas metriku grāmatās, resp., kristību, laulību, miršanas u. c. reģistros.
Kāpēc tālākus senčus meklējam tieši baznīcu metrikās, nevis civilajos reģistros? Līdz pat 20. gadsimta sākumam civilstāvokļa aktus (dzimšanu, laulību, miršanu) reģistrēja baznīcās atbilstoši konfesijai un draudzei, un tikai 1922. gadā Latvijā tika ieviestas dzimtsarakstu nodaļas.(1) No otras puses jāatzīst, ka lielā daļā Latvijas (Vidzemē, Kurzemē, Zemgalē, daļēji Sēlijā) 19. gadsimtā pēc dzimtbūšanas atcelšanas notika uzvārdu došana tiem, kam tādu vēl nebija (galvenokārt zemniekiem), un tas bija tālaika valsts (Krievijas impērijas), nevis baznīcu realizēts pasākums. Tika veidoti uzvārdu saraksti pašvaldību vajadzībām, taču civilstāvokļa reģistru funkciju turpināja pildīt baznīcu grāmatas jau ar jaunajiem uzvārdiem (ja iepriekš tādu nebija), ar laiku dažkārt tos arī pielabojot vai mainot. Savukārt Latgalē un Sēlijas katoļu draudzēs ieradums lietot uzvārdus arī zemniekiem pastāvēja jau krietni agrāk (vismaz 17.–18. gs.). Nav zināms, kā latgalieši tajos tālajos gadsimtos tikuši pie uzvārdiem – vai kādas neatminamas tradīcijas ceļā, vai varbūt to savulaik aizsāka attiecīgas instrukcijas, uz ko norāda zināma kārtība metriku pierakstos. Katrā ziņā metrikām ir būtiska loma ne tikai kristībā piešķirto vārdu fiksēšanā, bet arī uzvārdu veidošanās procesā – vai nu saglabājot paaudzēs mantoto dzimtas nosaukumu, vai to kādā veidā “uzlabojot” ar izskaņu, tulkojot prestižākā valodā vai kā citādi tīšām vai netīšām pārveidojot, vārdu sakot, veidojot.
2019. gada nogalē klajā nāca Ilmāra Meža un līdzautoru sagatavotā izdevuma “Latviešu uzvārdi arhīvu materiālos” jau otrais sējums “Kurzeme, Zemgale, Sēlija”(2), turpinot 2017. gadā ar sējumu “Latgale”(3) aizsākto sēriju. Tā ir uzvārdu vārdnīca, kurai par pamatu ņemti 1935. gada tautas skaitīšanā fiksētie uzvārdi, papildināti ar ziņām no citiem avotiem, valodnieciskiem komentāriem, ievadrakstos uzvārdi analizēti gan valodniecības, gan vēsturiskā un ģeogrāfiskā aspektā. Piedaloties grāmatas veidošanā, šī raksta autorei diezgan daudz ir nācies izmantot Latvijas Valsts vēstures arhīva digitalizētās baznīcu grāmatas, kā arī papētīt metriku ieviešanas vēsturi, īpaši pievēršot uzmanību prasībai tajās pēc uzvārdiem. Plašāks materiāls publicēts minētā izdevuma ievadrakstos, bet šeit piedāvāts neliels izvilkums tieši par baznīcas metriku tēmu.
Vispirms jāatzīmē, ka uzvārdi mūsdienu izpratnē nav īpaši seni: vēl 19. gadsimtā uzvārda jēdziens – gan juridiski, gan valodiski – intensīvi veidojās, turklāt ne tikai Latvijas teritorijā un latviešu valodā, bet arī citviet pasaulē. Tas attiecas arī uz reģioniem, kur ieradums lietot uzvārdus (vai ko tamlīdzīgu) līdzās kristāmvārdam pastāvēja jau sen. No otras puses papildvārds pie kristāmvārda (piemēram, iesauka, vietas, amata vai dzimtas nosaukums) Latvijā vēsturiskos avotos ir ierasta parādība jau kopš 15.–16. gadsimta. Latgalē šie papildvārdi ātrāk pārtapa mantojamos uzvārdos, bet citur Latvijā – izejot sava veida “mājvārdu stadiju”, kad uzvārda vietā tika lietots mājvārds (sīkāk skat. I. Meža grāmatu ievadrakstos). Tas viss lielākā vai mazākā mērā atspoguļojas baznīcas metrikās.
Mazliet par metriku grāmatu ieviešanas pirmsākumiem Latvijas teritorijā. Latgale no 1561. līdz 1772. gadam ietilpa katoliskajā Polijas-Lietuvas valstī, arī daļu Vidzemes (līdz 1621. gadam) un Kurzemes hercogisti skāra Polijas ietekme, tātad uz šīm teritorijām (vismaz “katoļu laikos”) varēja attiekties Tridentas koncila (1545–1563) lēmumi un vēlākie vietējo bīskapu norādījumi par metriku grāmatu sakārtošanu.(4) Šai tēmai veltīti ļoti daudzi poļu un lietuviešu autoru pētījumi. Nepieciešamība uzskaitīt savu draudžu piederīgos īpaši aktuāla Eiropā bija kļuvusi Reformācijas laikā 16. gadsimtā, taču tas nebija vienīgais iemesls stingrākas reģistrācijas kārtības ieviešanai. Tā, piemēram, 1563. gada 11. novembrī Tridentas koncila 24. sesijā ar nolūku izskaust slepenās laulības tika pieņemts dekrēts Tametsi dubitandum(5), kas ieviesa jaunu laulības noslēgšanas kārtību, nosakot, ka laulība ir derīga un nešķirama tad, kad abi laulājamie, brīvi no laulības šķēršļiem, savas draudzes prāvesta vai viņa pilnvarotas personas priekšā vismaz divu liecinieku klātbūtnē apliecina vēlmi stāties laulībā. Turklāt garīdzniekiem tika uzdots reģistrēt noslēgtās laulības īpašā grāmatā (vadoties pēc latīņu principa quod non est in actis, non est in mundo ‘kas nav dokumentos, tas nepastāv dzīvē’), pretējā gadījumā laulību varēja uzskatīt par nenotikušu. Šajā pašā dekrētā tika uzdots reģistrēt arī kristības, kas perspektīvā paredzēja atvieglot radniecības noteikšanu (tas bija svarīgi arī mantojuma lietām u. c.).
Polijā Tridentas koncila lēmumus sāka ieviest drīz pēc koncila. 1564. gadā karalis Zigmunts Parčevas seimā pieņēmis koncila dekrētu krājumu, tajā pašā gadā koncila lēmumi akceptēti Ļvovas provincē, 1565. gadā Varmijas Lidzbarkas sinodē, 1568. gadā Vloclavā, bet intensīvāka to ieviešana sākusies ar 1577. gada Pjotrkovas sinodi, kur nolemts arī reformēt laulību kārtību saskaņā ar Tridentas koncila dekrētu Tametsi dubitandum. Baznīcu vizitācijās 16. gadsimta beigās Polijā dažviet jau prasītas metriku grāmatas, piemēram, Krakovas diecēzē 1598. gada vizitācijas protokolu ievadā viens no jautājumiem bijis par to, vai baznīcā ir ʻkristīto, laulāto un [vispār] aprūpējamo dvēseļuʼ reģistri: An habeant matriculas baptisatorum et eorum, qui matrimonium contraxerunt et earum animarum, quarum curam habent?(6)
Kaut kādā mērā šie lēmumi jau 16. gadsimta beigās atbalsojās arī Livonijā. Polijas karalis Stefans Batorijs 1582. gadā ieradās Rīgā kopā ar jezuītiem, kas drīz vien uzsāka aktīvu darbību arī Vidzemē. Domājams, ka viņi centās vadīties saskaņā ar to kārtību, kāda bija viņu pašu diecēzēs. Par Tridentas koncila lēmumu ieviešanu Livonijā lēma Cēsu bīskapijas 1611. gada sinode, kas notika Rīgā.(7) Diemžēl šīs sinodes dokumenti(8) nav viegli pieejami, tāpēc grūti spriest, vai sinode ir kaut ko lēmusi par metriku grāmatu ieviešanu. 1613. gada Livonijas draudžu vizitācijas protokolos(9) tās nav minētas, tomēr izbrīnu rada tā laika jezuītu annālēs(10) minētais lielais nokristīto, salaulāto utt. skaits – acīmredzot uzskaite ir bijusi, vienīgi nav zināms, kā tā veikta, proti, vai fiksēts tikai skaits, vai pierakstītas arī ziņas par konkrētām personām.
Senākā Latvijas katoļu baznīcas metriku grāmata ir Rīgas Sv. Jēkaba draudzes kristīto un laulāto saraksts 1582.–1621(11), kas glabājas Upsalas universitātes bibliotēkā (Klētnieks, 1939). Tās ievadtekstos teikts, ka tā tapusi ʻsaskaņā ar Tridentas koncila priekšrakstiemʼ (iuxta praescriptum Concilii Tridentini)(12). Līdzās Rīgas pilsoņiem tajā minēti arī iespējamie iebraucēji (poļi, lietuvieši, igauņi), Kurzemes ʻdižciltīgieʼ (nobiles), ierēdņi, kā arī latviešu zemnieki no jezuītu muižām un dažādām citām vietām, galvenokārt Vidzemes: Burtniekiem, Limbažiem, Lielvārdes, Kokneses, Siguldas, Ropažiem, Trikātas, Piebalgas u. c. Sarakstos redzam daudzus latviskus uzvārdus vai papildvārdus, kā Bißneck, Kletnex, Maxtnex, Mutznex, Ratnex, Clawing, Muiſznex, Abelmuißnex, Gulbes, Gulve, Rutke, Sylis, Rudzegail, Wilcenbredich, Smilge, Spâre, Sparn, Cuæſkan, Kahlis, Kreilis, Kǔlæns, Pißlis, Puhr utt., dažkārt ar polisku izskaņu, kā Ilgonski, Suckkowskӱ (turpat arī Sukkis). Dažiem uzvārda vietā tūlīt aiz vārda pierakstīts amats: kalwis vai kowal (‘kalējs’), wewer vai textor (‘audējs’), tabernarius (‘krodzinieks’), tomēr biežāk amats rakstīts kā papildinājums vārdam un uzvārdam. Sievietēm bieži norādīts tēva vai vīra vārds un uzvārds: Anna Stanislai Jokoms filia (‘meita’), Eua Tomæ Gultnex uxor (‘sieva’), Margaretha Jacobi Gulbes vidua (‘atraitne’), dažkārt poļu rakstības tradīcijā, piem., Macieiowna (resp., ‘Mateja sieva’). Daudziem papildus uzvārdam norādīta arī izcelsmes vieta (ex Zellemuiß, ex Lepesuppe, ad Gouiam, ultra Dunen, z Jauncem, Burtnicen, Smiltinen u. tml.) – tātad uzvārdu vēl neaizvietoja mājvārds, kā tas vērojams Vidzemē vēlākos laikos. Tikai retajam norādīts vienīgi vārds, tādējādi nevar teikt, ka uzvārdi būtu tikai pilsētniekiem vai muižniekiem, jo sarakstos pārstāvēti visdažādākie iedzīvotāju slāņi – no dižciltīgajiem līdz kalpiem, strādniekiem, iebūviešiem, tai skaitā laucinieki.
1614. gadā izdotā Romas rituāle (Rituale Romanum) līdzās kristīto un laulāto “grāmatām” paredzēja vēl citus reģistrus un piedāvāja metriku formulārus(13), kuros vajadzēja rakstīt ne vien vārdus (nomen), bet arī uzvārdus (familia, cognomen), resp., pavārdus, ģimenes vārdus, iesaukas vai vecāku vārdus, t. i., norādīt, kādai ģimenei persona pieder(14). Šo lēmumu īstenošana bija vietējo bīskapu ziņā. Polijai adaptētā Romas rituāle tika publicēta 1631. gadā (t. s. Rytuał Piotrkowski), un tā visdrīzāk attiecās arī uz Latgali.
Pēc zviedru ienākšanas Vidzemē 1621. gadā jezuīti pārcēlās uz Daugavpili. Ļoti iespējams, ka ar šo laiku un līdz ar baznīcu dibināšanu sākās arī metriku grāmatu ieviešana Latgales pusē, cik nu tas sarežģītajā politiskajā situācijā bija iespējams. Tā kā Livonijas bīskapi ilgu laiku rezidēja ārpus Livonijas, Polijā, un daži bija arī studējuši Romā, Livonijai nevarēja palikt sveši tie procesi, kas notika kaimiņzemēs, un Polijas diecēzēs noteiktā kārtība attiecībā uz personu reģistriem nevarēja neattiekties arī uz viņu pārvaldīto Livonijas daļu. Kā atzīmē V. Klētnieks (1939), 17. gadsimta katoļu metriku grāmatas zināmas Krāslavai no 1667., Daugavpilij no 1689., Indricai no 1696. gada; literatūrā ir norādes arī par Asūnes baznīcas metrikām no 1695. gada, taču, kur tās atrodas, nav izdevies noskaidrot. Daudzas metrikas varētu būt gājušas bojā dažādos karos. Bet varbūt kādos bēniņos vai pagrabā kāds atradums vēl gaida savu atradēju?
Senākā no Latvijas Valsts vēstures arhīva digitalizētajām Latgales katoļu baznīcu grāmatām ir Kaunatas draudzes kristību reģistrs, kurā ieraksti sākas ar 1696. gada jūliju. Tajā līdzās vārdiem ir arī uzvārdi un dzīvesvietas, piemēram, Kryſtina Kukiniowa ex Kownata, Andreas Murans et Anna Skribisowa, Alexsander Rakszin et Catharina Rutkewiczowa ex Kownata, Michael Rudzels, Josephus Aiſpur de loco Sułany utt. Uzmanību piesaista tas, ka līdzās divkomponentu personvārdam (vārds, uzvārds) ir arī vietas nosaukums, kā paredzēts metrikas formulārā. Tāpat arī 18. gadsimta Latgales metrikās uzvārdu klātbūtne ir nepārprotama.
Tādas pašas prasības pēc reģistriem un uzvārdu (cognomen) fiksēšanas tajos ir arī 1761. gada katoļu draudžu vizitācijas protokolos Kurzemē. Piemēram, Jelgavā parakstītā dokumentā, kas attiecas uz vairākām Kurzemes draudzēm, teikts, ka ‘kristību un laulību metriku grāmatās rūpīgi jāpieraksta kristīto, laulāto, liecinieku vārdi, uzvārdi, izcelsmes vietas’: Libros metrices baptisatorum et copulatorum exactius curet describi nomina, cognomina baptisatorum, copulatorum, testium specificando, originem loci…(15) Līdzīgs ieraksts ir arī Alsungas draudzes vizitācijas protokolā.(16) Nav zināms, vai šim latīņu cognomen 18. gadsimtā jau bija atbilstošs jēdziens latviešu valodā, bet baznīcas grāmatās kristāmvārds arvien tika precizēts ar kādu papildvārdu, kas pildīja uzvārda funkcijas – precizēja personu, nodrošināja atpazīstamību un pēctecību, iespēju izsekot radniecību. Tā Alsungas draudzes reģistros, kas saglabājušies no 1690. gada un daļēji publicēti Suitu novada mājaslapā(17), vietumis lasām īstus, droši vien muižnieku vai iebraucēju uzvārdus, kā Johan Georg Hüpffe, Mathias Ostayko (1744), līdzās lielum lielajam vairumam vietējo, kam uzvārda vietā rakstīts mājvārds: Kubles Jēkabs, Kriķu Eda, Billes Marija (1744), reizēm pat sajaucoties vienā ierakstā, piem., 1745. gadā – Kunkuļu Ādama un Ilzes meitas krustvecāki ir Anna Risztetewiczowa, Anna Ostaikowska un Ruņģu Toms; Struiju Ernesta un Annas dēla krustvecāki – Struijes Pavels, Joannes Antonius Savinski un Ruņģu Anna.
Kopumā 18. gadsimta Alsungas draudzes metrikās īstu uzvārdu ir diezgan daudz. Daži no tiem, kā Monkiewicz, Pietkiewicz, Urbanowicz, Zorgewicz, Puchert, Schultz, Blendin, fiksēti tur daudzu gadu laikā, citi parādās retāk vai epizodiski, kā Glagov, Lau, Ostayko, Pohter, Schlapaka, Stephanowicz, Weidenbaum u. c. Vairums no tiem izskatās poliski vai vāciski. Tomēr ir arī tādi, kas asociējas ar vietu nosaukumiem tuvākā vai tālākā apkārtnē. Tā Blendin varētu būt ienācējs no Blendienas pie Aizputes; 1775. gadā minētais Martins Rušis no Sārnates muižas varētu būt saistīts ar kādu no Rūšu mājām; vēl mūsdienās mājvārds Rūši ir ļoti izplatīts Kuldīgas pusē. Tikai retajam uzvārda vieta ir tukša, piem., Ansis un Anna no Mārtiņu Sēta no Leie Muižu (1745). Īpatnēja divkārša “adrese” parādās 1745. gada ierakstos: Žibju Mārget no Pilles ļaudīm, Meņģu Int no Pilles ļaudīm, Dūre Kath no Grāvere ļaudīm, Driguļu Inte no Grāvere ļaudīm, Klūģu Anna no Blintine kunga ļaudīm, Klunkstu Int no Baznīcas ļaudīm. Izskatās, ka mājvārds pie kristāmvārda drīzāk pilda uzvārda funkciju, bet precizēšanai pierakstīta arī vieta. Īpaši uzskatāmi tas ir gadījumos, kad blakus parādās nepārprotami uzvārdi ar poliskām izskaņām, piem., kristību ieraksts 1788. gada 7. janvārī: Anne, vecāki: Almales Meža Šārgajs Lauris un Maddale, krustvecāki: Šummates Anna, Christian Pitkiewicz.
Kas ar šiem uzvārda pozīcijā pierakstītajiem papildvārdiem noticis pēc oficiālās uzvārdu došanas 1835. gadā, kas Alsungā notikusi tāpat kā citur Kurzemē? Izrādās, ka cilvēki labprāt par uzvārdiem pieņēmuši mājvārdus. Baznīcas grāmatās jau agrāk fiksētie papildvārdi varēja ietekmēt jauno uzvārdu izvēli par labu vecajam, pierastajam nosaukumam. Tomēr ne visi varēja šo iespēju izmantot, jo pastāvēja ierobežojums izvēlēties tādu pašu uzvārdu, ko kāds jau pieņēmis. Tātad arī radiniekiem nereti nācās domāt citu uzvārdu. Talkā bieži tikuši ņemti dažādi vārda atvasināšanas paņēmieni, piem.: Ante, Antiņš, Antavics, Antovičs; Bullis, Bullītis, Bullevics; Bunte, Buntovics, Buntukalns; Dupats, Dupovics; Klungsts, Klungstovics; Meiris, Meirovskis, Meirups; Pīkše, Pīkškovskis; Ruņģis, Ruņģītis, Rungevics; Strēle, Strelovskis, Strelevics u. tml. Pārdomas rada fakts, ka netālajā Irbes luterāņu draudzē mājvārdi par uzvārdiem izvēlēti maz. Varbūt tā ir nejaušība vai atšķirīga “ukaza” izpratne, bet varbūt liecina arī par to, cik lielā mērā zemnieki jutās saimnieki savās mājās un gribēja ar tām saistīt savu vārdu.
Sēlijas katoļu draudžu metrikās uzvārdus masveidā sastopam pat 18. gadsimta sākumā, turklāt uzvārdu pamatkomplekts lielākoties ir tāds pats kā gadsimta beigās. Bebrenes katoļu baznīcas metrikās uzvārdi masveidā, arī sievietēm, ir jau vismaz no 1700. gada. To pieraksta veids un īpaši pēctecība nerada šaubas par to, ka tie ir mantojami ģimeņu vārdi. Priekšvārdi bieži pierakstīti latīniski, bet uzvārdi spilgti raksturo vietējo valodisko vai etnisko raibumu. Piem., 1700. gadā minēti: Casimiro Abarun, Jacobo Bugis, Mathias Dirbelis, Margaretha Dirbele, Petrus Dyllan, Eberardo Kukuć, Dorota Kukuciowna, Joannis Kukutys, Elisabeth Kukutiene, Micolko Kurmis, Joanne Lelaus, Marjanna Lelausowa, Martino Plonis, Henrici Pudan, Marjanna Pudanowna, Georgij Pupin, Adamo Purplis, Barbara Purplowna, Dorothea Rudanowna, Andrea Rudgalis, Georgio Rupsznik, Stanislao Skrymblis, Margaretha Skukinowna, Joannes Stalder, Dorothea Stalderowa, Pauli Strod, Georgio Styngulis, Simonis Syls, Thomas Uzol, Anna Uzolowna, Martino Warslawan, Wilhelmi Wilkakulis, Georgij Zalan, Joannis Zarinski, Joannis Zwirblis utt.
Tāpat Bebrenē vērojamas uzvārdu variācijas ar izskaņām: Jurÿlo – Jurÿlowitsch, Karklis – Karklinski; Keÿra – Keÿran, Raukis – Raukinis, Seyla – Sielicki, Sprugis – Sprugian, arī tulkošana un vēl citas pārvērtības, piem., Smeledis – Smelinski – Smalinski – Smolinski(18). Bez papildu informācijas grūti spriest, vai tie jau toreiz bija dažādi uzvārdi vai tikai dažādas pieraksta formas. Ņemot vērā, ka līdzīga prakse novērojama arī citur, var secināt, ka uzvārdu izskaņas un pat daudzi nelatviskie uzvārdi bieži atspoguļo nevis tautību, bet tikai konkrētā uzvārda veidošanās laika īpatnības, īpaši dokumentācijā lietoto valodu.
Uzvārdu oficiālu ieviešanu un nostiprināšanos visā Eiropā veicināja 1804. gadā pieņemtais Francijas civillikums jeb t. s. Napoleona kodekss, kas drīz vien kļuva populārs daudzās Eiropas zemēs, ieskaitot Krieviju, un kura iespaidā aizsākās civilstāvokļa aktu reģistrēšana valsts institūcijās. Tika prasīts pierakstīt ne tikai bērna dzimšanas laiku, vietu, piešķirto vārdu, bet arī vecāku un liecinieku vārdus un uzvārdus utt. Vēl 19. gadsimtā reģistrāciju turpināja veikt baznīcas, ievērojot jau valsts noteiktos standartus, bet ar laiku šo funkciju pārņēma civilās varas iestādes.
1834. gada metriku grāmatu formulāru ievadā lasāmi Mogiļovas Romas katoļu Baznīcas konsistorijas norādījumi par jauno, drukāto metriku veidlapu aizpildīšanu. Tajos skaidri tiek prasīts rakstīt vārdus un dzimtu nosaukumus, resp., uzvārdus (imion i nazwisk familijnych(19)). Turklāt šie norādījumi ir tikai atgādinājums, jo arī pirms tam metrikas tika aizpildītas tādā pašā veidā, uzrādot arī uzvārdus vai citus ar dzimtu saistāmus papildus apzīmējumus.
Uzvārdu veidošanās procesā sava loma bija arī Baznīcas norādījumiem par kristāmvārdu izvēli, jau sākot ar Tridentas koncilā dotām vispārējām vadlīnijām, kas vēlāk konkretizējās ieteicamo kristāmvārdu sarakstos. Kā atzīmē lietuviešu uzvārdu pētnieki (piem., Mickienė, Bačiūnaitė-Lužinienė 2013), agrākos “pirmskristīgos” vārdus bieži vien turpināja lietot blakus kristībā saņemtajam vārdam, un ar laiku tie vai nu izzuda, vai pārveidojās par uzvārdiem. Šķiet, ka Livonijā 14.–16. gadsimtā norisinājies līdzīgs process, tikai tas ir ļoti maz pētīts, jo kā gan citādi līdz mūsdienām varēja nonākt kaut vai kuršu ķoniņu uzvārdi Peniķis un Tontegode, un vēl citi īpatnēji uzvārdi, kas 14. gadsimta sarakstos atrodami kā vārdi. No otras puses arī kristāmvārdi, tautas mutē pārveidoti līdz nepazīšanai, reizēm pārtapa par uzvārdiem (kā Laurencijs > Labrencis > Brencis).
Vispār jēdziens uzvārds nebūt nav tik viennozīmīgs pat tajās zemēs, kur uzvārdu vēsturi pieņemts mērīt jau daudzos gadsimtos. Tā ir plašāka, atsevišķi pētāma tēma, kur Latvijas uzvārdu vēsture būtu skatāma apkārtējo zemju un visas Eiropas kontekstā. Iespējams, laikā no 13. līdz 16. gadsimtam, varbūt sekojot cittautu tradīcijām un tās pielāgojot vietējai izpratnei, pakāpeniski ieviesās noteikta personu nosaukšanas forma, kur individuāls vārds tiek papildināts ar papildvārdu, kas norāda uz personas piederību kādai plašākai kopai – ģimenei, saimei, dzimtai, ciemam u. tml. Šādā izpratnē tā jau būtu uzvārda pazīme (ko nevar teikt par iesaukām, amatiem, ja vien tie nepāriet uz pēctečiem). Šāda pieeja vērojama poļu pētījumos par uzvārdu vēsturi Polijā, kur termins nazwisko mūsdienu ʻuzvārduʼ izpratnē nostiprinājies tikai 19. gadsimta sākumā, bet uzvārdu vēsture tiek paplašināta uz daudzus gadsimtus ilgušo pārmantojamu dzimtas nosaukumu veidošanās periodu, resp., sākot jau ar 13.–14. gadsimtu, kad individuālam personvārdam sākts pievienot papildu apzīmējumu. Uzvārdu veidošanās etapi Polijā lielākoties ir līdzīgi kā Latvijā, bet interpretēti tiek citādāk.
Uzvārdu pakāpeniskas veidošanās kontekstā rodas jautājums – vai 18.–19. gadsimta reģistros pie kristāmvārdiem konsekventi rakstītie mājvārdi, pēc kuriem nereti var izsekot vismaz saimnieku dzimtu vēsturi, jau faktiski nepilda uzvārdu funkciju? Tādā gadījumā, ja uzvārdu piešķiršanas brīdī, piem., Aniņu Jānis par uzvārdu paturēja mājvārdu un kļuva par Jāni Aniņu, tad varētu teikt, ka viņa uzvārdam tikai precizēta pieraksta forma. Bet, ja Kalšu Jānis izvēlējās sev uzvārdu Arājs, tad viņš izmantoja iespēju mainīt uzvārdu.
Katrā ziņā latviešu uzvārdu veidošanās vēsture nebūt nav visā Latvijā viendabīga un vienkārša, un baznīcas metriku grāmatas ir lielisks avots tās izpētei. Lielākie atklājumi šai jomā, vispirms jau katram pašam par savu dzimtu, noteikti vēl tikai priekšā. Šķirstot metriku lappuses un izdibinot savus radurakstus, neaizmirsīsim sūtīt Dievam arī lūgšanu un pateicību par tiem, kas dzīvojuši pirms mums.
Atsauces:
1.Sīkāk par metriku grāmatu ieviešanu (dažādās konfesijās, bet galvenokārt luterāņu) var lasīt Valdemāra Klētnieka rakstā “Dzimtu vēstures pētīšana” (Latvijas Vēstures institūta žurnāls, 1939, Nr. 3 (11) 403–440; Nr. 4 (12) 581–614.
2. Mežs I., Stafecka A., Siliņa-Piņķe R., Kovaļevska O. Latviešu uzvārdi arhīvu materiālos: Kurzeme, Zemgale, Sēlija (2 daļās). Rīga: Latviešu valodas aģentūra, 2019.
3. Mežs I. Latviešu uzvārdi arhīvu materiālos: Latgale. Rīga: Latviešu valodas aģentūra, 2017.
4. Metriku grāmatas daudzviet Eiropā jau pastāvēja, taču tās nebija visai Baznīcai obligātas un tām nebija vienotas formas.
5. Decretum de reformatione matrimonii. Canones et decreta sacrosancti œcumenici Concilii Tridentini. Augustae Taurinorum: Typographia Pontificia et Archiepiscopalis eq. Petrus Marietti, 1890, p. 172–179.
6. Akta wizytacji dekanatów bytomskiego i pszczyńskiego dokonanej w roku 1598 z polecenia Jerzego kardynała Radziwiłła, biskupa krakowskiego, wyd. M. Wojtas. Katowice, 1938, s. 16.
7. Kleijntjenss J. Latvijas vēstures avoti Jezuītu ordeņa archīvos, III sēj., II d. Rīga, 1941, 21. lpp.
8. Synodus dioecesana Vendensis et Livoniae, celebrata Rigae .. Ottonem Schenking .. 1611.
9. Protocoll der Catholischen Kirchenvisitationin Livland vom Jahre 1613.
10. Annales collegii Rigensis Societatis Jesu 1604–1618. Latvijas vēstures avoti, II, Rīga, 1941, 98–179.
11. Publicēta grāmatā: Biezais H. Das Kirchenbuch der St. Jakobskirche in Riga, 1582-1621. Uppsala: Lundequistska bokhandeln; Wiesbaden: Otto Harrasowitz, 1957.
12. Schirren C. Verzeichniss livländischer Geschichts: Quellen in schwedischen Archiven und Bibliotheken. Dorpat: W. Gläsers Verlag, 1861–1868, 231. lpp.
13. Formulae scribendi in libris habendis apud Parochos. Rituale Romanum. Romae, 1615, 228–232.
14. Jāatzīmē, ka sākotnēji šajos norādījumos netika prasīti uzvārdi mūsdienu izpratnē, pastāvēja vienīgi vispārīga prasība konkretizēt personu – norādīt vecāku (īpaši tēva) vārdu, dzīves vietu u. tml. Tā par uzvārdiem laika gaitā varēja pārtapt tēvu (varbūt – dzimtu) vārdi, iesaukas, amatu nosaukumi, vietvārdi.
15. Akta wizytacji generalnej diecezji Inflanckiej i Kurlandzkiej czyli Piltyńskiej z 1761 roku. Red. Stanisław Litak. Toruń, 1998, 232. lpp.
16. Turpat, 281. lpp.
17. Baznīcas reģistri. Pieejami: https://www.suitunovads.lv/lv/vesture/baznicas_registri/ [skatīts 11.02.2019.]
18. Uzvārda pamatā varēja būt lietuviešu smėlis ‘smiltis’, bet, pievienojot polisko izskaņu un aizmirstot vārda nozīmi, vienlaikus varēja notikt arī vārda nozīmes maiņa uz polisko smoła ‘darva’ vai krievisko смола ‘sveķi’.
19. Mūsdienās poļu vārds nazwisko nozīmē ‘uzvārds’, bet vēl 19. gs. to attiecināja uz jebkāda veida nosaukumiem; tātad šajā gadījumā nazwisko familijne ir ‘ģimenes, dzimtas nosaukums’.
m. Otīlija Kovaļevska, Katoļu Kalendārs 2021
