Piedāvājam kārtējo materiālu, ko pārpublicējam no gadagrāmatas “Katoļu Kalendārs 2021”. Šoreiz priestera Dmitrija Artjomova MIC raksts par to, kas ir Baznīcas maģistērijs.
Ne tikai starp teologiem rodas diskusijas par ticības lietām, bet katrs ticīgais kristietis ir teologs, kaut arī neformāls, jo uzdod sev jautājumus par ticību, par dievišķo realitāti, par to, kā dzīvot šajā pasaulē. Bieži vien šajos meklējumos var nonākt strupceļā, jo uz sarežģītiem jautājumiem nav vienkāršu atbilžu. Bieži dzirdot no ambonām priesterus runājam par to, ka Māte Baznīca māca mūs, paliek nepabeigtības izjūta, jo ne vienmēr un ne visiem ir skaidrs, kā Baznīca to dara.
Gadās arī tā, ka, runājot par teoloģiskiem jautājumiem, par kuriem nav vēl skaidras atbildes vai notiek diskusijas, piemēram, par Medžugorjes notikumiem vai dzimtas dziedināšanas dievkalpojumiem, ticīgie nostājas opozīcijā viens pret otru. Tad atkārtojas problēma, ko aprakstīja vēl apustulis Pāvils vēstulē korintiešiem, kad kopienā teoloģisku disputu dēļ izveidojās vairākas grupas un katra no tām vēlējās apstiprināt savu nostāju, sakot, ka vieni turas pie Pāvila, citi pie Apolla, vēl citi pie Kefas (sal. 1 Kor 1, 12). No Latvijas katoļiem ne reizi vien dzirdams: „Mēs klausīsim tikai pāvestam, bet ne bīskapi, ne priesteri mums nav autoritātes, jo jāklausa Dievs, nevis cilvēki.”
Mēģināsim ieiet tādā teoloģiskā realitātē, kuru saucam par Baznīcas maģistēriju, aplūkosim, kas tas ir un kā notiek Dieva gribas atpazīšana dzīvajā Baznīcas miesā, kura daļa esam mēs – visi kristieši.
Kaut arī ar dabiskām spējām un prātu esam spējīgi atzīt, ka Dievs ir, tomēr ar to nepietiek, lai saprastu, kāds Viņš ir, tāpēc pats Dievs iziet cilvēkam pretī un viņam atklājas. Tas nav viens Dieva paš-atklāšanas akts, bet daudzu gadsimtu laikā cilvēce brieda tam, lai arvien tuvāk Viņu iepazītu. Vispilnīgākā Atklāsme arī nenotika uzreiz, bet Dievs izvēlējās vienu tautu – Izraēlu –, lai tā kļūtu par izvēlēto un lai caur to notiktu vispilnīgākā Dieva Atklāsme, jo visa izvēlētās tautas vēsture bija sagatavošanās Dieva Dēla iemiesošanās notikumam.
Caur Jēzu Kristu notika definitīva un pilna Dieva atklāšanās cilvēcei, un citas nebūs. Viss, ko Viņš mācīja vai darīja, sākumā tika nodots mutiski, bet vēlāk, no apustuļu pārdomāta un pierakstīta, veidojās Jaunās Derības kanons. Šī raksta ietvaros nav iespējams izskaidrot sarežģīto Jaunās Derības kanona tapšanas procesu, tomēr jāmin, ka tas nebija kādas vienas personas vai cilvēku grupas lēmums. Baznīca kā ticīgo kopiena tieši šajos tekstos atpazina savu būtību un ticības saturu. To var salīdzināt ar cilvēku, kurš skatās fotogrāfijas un, ieraugot sevi, saka: „Lūk, tas esmu es!”
Kāpēc tas tā notika? Tāpēc, ka viens no mūsu ticības pamatiem ir pārliecība un ticība, ka Baznīca nav tikai cilvēku veidota institūcija, bet gan Svētā Gara darbības lauks. Dievs caur sava Gara klātbūtni vada cilvēkus, iedvesmo, parāda jaunas perspektīvas, palīdz rast atbildes (neatņemot brīvās izvēles iespēju!) tā, lai visa Baznīca kā viena Dieva tauta nenomaldītos ticības un morāles dzīves jautājumos. Šo Baznīcas kā kopienas īpašību sauc par sensus fidelium (no latīņu valodas – ticīgo apziņa, sajūta). Tā ir ticīgo kopīgā apziņa par ticības lietām. Mēs kā Baznīca, pateicoties Svētā Gara vadībai un vienotībai, kaut arī ne vienmēr visu saprotam vai atsevišķos gadījumos arī pieļaujam kļūdas niansēs, tomēr varam būt droši, ka Dievs neļaus mums kļūdīties un pat mūsu iespējamās teoloģiskās neveiksmes ar laiku tiks koriģētas.
Tikai pēc šī ievada varam rast atbildi, kas ir Baznīcas maģistērijs: personas un institūcijas Baznīcā, kuru uzdevums ir saglabāt, pētīt, interpretēt un nodot to, ko Dievs ir atklājis par sevi. Nav viegli piekrist tādai formālai definīcijai, jo tā izskatās nedzīva un formāla, tāpēc nepieciešami daži skaidrojumi. Personas, par kurām ir runa, pirmkārt, ir bīskapi vienotībā ar sv. Pētera pēcteci – pāvestu. Neviens no viņiem netiek iekļauts šajā bīskapu kolēģijā tikai un vienīgi pēc savas gribas, bet katrs tiek izvēlēts un aicināts. Tas nav nekāds jaunums Baznīcā, jo arī līdz Kristum Dievs pats aicināja dažus cilvēkus, kas pamācītu tautu Viņa vārdā. Kristus savu mācību nav pierakstījis, bet tās nodošanu tālāk arī balstīja uz personām – apustuļiem, kuru pēcteči ir visas pasaules bīskapi, bet prezbiteri (priesteri) un diakoni ir bīskapu palīgi šajā misijā. Tāpat pie šīm personām pieder visas Baznīcai piederīgās personas, arī tie, kas nav garīdznieki, bet ar prātu un spējām palīdz kopīgi meklēt atbildes un interpretācijas.
Dieva Atklāsme netika dota kaut kādā brīnumainā veidā, piemēram, kādam sniegtas vīzijas veidā vai kā grāmata, kas nokrita no debesīm. Kristus izmantoja savu mācekļu dabiskās dotības, kuras bija valodas, kultūras, pasaules redzējuma un daudzu citu faktoru ierobežotas. Tāpēc ir nepieciešama nemitīga Jēzus mācības pētīšana, interpretācija, lai mēģinātu atšķirt, kas ir būtisks, bet kas kultūras ietekmēts un mainīgs svētajos tekstos. Piemēram, diskusijā starp Jēzu un farizeju mācekļiem par to, vai jāmaksā ķeizaram nodokli, Jēzus atbildēja, ka ķeizaram jāatdod tas, kas ir viņa, bet Dievam tas, kas ir Dieva. Šajā dialogā figurē tajā laikā plaši izmantota naudas vienība – denārijs, tomēr tas nenozīmē, ka Baznīcai jāievieš sava valūta – denāriji –, jo tā nav teoloģiskā patiesība, bet izriet no laikmeta konteksta (sal. Mt 22, 18–21).
Nepieciešama arī Jēzus mācības aktualizācija – ņemot vērā Viņa mācību, mēs kā Baznīca meklējam atbildes uz mūsdienu jautājumiem, jo katrai paaudzei ir savas problēmas. Piemēram, Jēzus laikā nevienam nevarēja ienākt prātā, ka kādreiz tehnoloģijas ļaus klonēt dzīvus organismus, tāpēc Svētajos Rakstos tiešā veidā neatradīsim atbildi, vai tas ir morāli pieļaujams attiecībā uz cilvēku vai nē. Tomēr tuvākā nākotnē šis jautājums būs aktuāls un tiem, kuriem uzticēta misija glabāt un skaidrot to, ko Jēzus mācīja, būs jāmeklē teoloģiskās atbildes.
Vienlaikus jāapzinās, ka Baznīcas maģistērijs ir ierobežots. Tās personas, kuras ir iekļautas šajā misijā, nevar spriest un rīkoties tā, kā viņiem gribas, jo atslēgas vārds ir „glabāt ticību”, kas paredz Jēzus mācības nemainīgumu, neskatoties uz modi, uzskatiem un politiskiem virzieniem. Neviens – ne pāvesti, ne bīskapi, ne priesteri vai citas personas – nevar mainīt to, ko mums atklājis Dievs caur Jēzu Kristu.
Šeit mēs pieskaramies kādam teoloģiskam klupšanas akmenim dialogā ar citām kristīgām konfesijām, proti, pāvesta nemaldīguma dogmai. Bieži tā tiek uztverta kā privilēģija, ko pāvesti sev ir „izlobējuši”, lai varētu darīt visu, ko grib. Mēģināsim graut šo stereotipu.
Kā iepriekš bija minēts, Baznīca kā viena miesa un viens organisms, kas ir Svētā Gara vadīts, pateicoties Dievam, nevis cilvēku gudrībai, nevar maldīties ticības un morāles jautājumos. Tomēr šī mūsu kā Baznīcas kopienas īpašība tiek realizēta, pateicoties pāvesta kalpojumam, un tas nozīmē, ka tā nav pāvesta personas privilēģija, bet gan viņa kalpojums Baznīcai. Kad lidojam ar lidmašīnu, gribam vai negribam, mēs pakļaujamies kapteiņa norādījumiem. Tas notiek ne tāpēc, ka viņš ir uzurpējis varu pār pasažieriem, bet gan tāpēc, ka mēs visi kopā vēlamies nokļūt galamērķī un kapteinis tikai dara savu darbu, lai to īstenotu. Tas, protams, nav pilnīgi adekvāts salīdzinājums, jo ir dažas nianses, tomēr kopumā labi atspoguļo pāvesta nemaldīguma ideju.
Turklāt pāvesta nemaldīgums kā Baznīcas maģistērija sastāvdaļa attiecas tikai uz ticības un morāles jautājumiem. Šis princips attiecas arī uz citām maģistērija misijā iekļautām personām – tas nozīmē, ka pāvests, bīskapi, priesteri, Baznīcas amatpersonas, kaut bieži ir kompetentas arī citās jomās, tomēr nevar diktēt ticīgajiem politiskus, zinātniskus vai citus uzskatus, viņi var tikai dot padomus.
Baznīcas maģistērija mācīšanas kalpojums realizējas dažādi, un kā katrai sarežģītai struktūrai arī pāvesta, bīskapu, priesteru, citu kalpotāju izteikumiem ir sava vieta šīs mācības hierarhijā. Maģistērija misijas pirmais pamats ir Apustuļu mācība, jo viņi ir tie, uz kuriem Jēzus vēlējās balstīt savas mācības nodošanu pasaulei. Nākamais balsts ir Baznīcas tēvu mācība jeb pirmo gadsimtu Baznīcas autoru darbi, kuros atspoguļoti daudz dažādu teoloģisko problēmu atrisināšanas mēģinājumi un diskusijas. Baznīcas tēvu laikmets ilga no 1. līdz 8. gadsimtam. Tieši šajā laikā izveidojās Baznīcas kā kopienas identitāte un filozofiskā refleksija par dievišķo realitāti. Mūsdienu teologs var viegli pamanīt, ka daudzas dīvainības, kuras brīžiem tiek kultivētas dažās baznīcās, patiesībā ir bijušas arī Baznīcas tēvu laikos un uz tām jau ir dotas atbildes.
Trešais maģistērija pamats ir pāvesta un bīskapu mācība gadsimtu laikā. Šo pamatu nepieciešams interpretēt plaši: pirmkārt, pāvests pilda mācīšanas funkciju vienotībā ar visiem bīskapiem un var to darīt gan tiešā veidā pats, gan arī caur citiem, piemēram, dažādu Apustuliskā Krēsla dikastēriju dokumenti vienmēr tiek izdoti, balstoties uz pāvesta kalpojuma autoritāti, kaut gan parasti tos paraksta šo institūciju vadītāji. Līdzīgi ir ar bīskapu kalpojumu, jo arī viņi ir maģistērija misijas īstenošanas „kanāli” (protams, tad, kad ir vienotībā ar pāvestu un citiem bīskapiem). Bīskapi veic mācīšanas misiju gan paši, gan arī pateicoties citām personām, garīdzniekiem vai lajiem, kuri pilda kalpojumu ar sava bīskapa mandātu, piemēram, priesteri vai diakoni nevar kalpot, ja viņiem nav bīskapa atļaujas, kas iekļauj viņus maģistērija misijā. Arī laji, kas veic pienākumus Baznīcā, piemēram, mācot bērnus un pieaugušos, vadot lūgšanas, pasniedzot lekcijas RARZI vai Garīgajā seminārā, ir Baznīcas maģistērija misijas īstenotāji.
Baznīcas maģistērija mācībai ir dažādi tipi un formas, kuras pēc nozīmīguma nav vienādas, tomēr vienmēr jāatceras, ka šī mācība, neatkarīgi no tipa un formas, ir maģistērija mācība, ko vada Svētais Gars, un pret to nevar attiekties ar nicinājumu, lai gan pašu mācību nereti ir grūti atdalīt no cilvēka vājībām un ierobežojumiem. Piemēram, ja bīskaps vizitācijas laikā slavē kādu politiķi vai aicina balstot par kādu partiju, mēs kā kristieši varam jautāt, kāpēc viņš to dara. Kaut arī mums nav pienākuma paklausīt un balsot tā, kā viņš saka, tomēr varam pieļaut, ka arī caur tādiem ne īpaši piemērotiem sprediķa tematiem Dievs mums parāda kādu citu perspektīvu. Brīžiem teoloģiju var atrast negaidītās vietās.
Baznīcas maģistērijā pastāv divi mācības tipi – svinīgais un parastais. Svinīgā mācība tiek izmantota ārkārtīgi reti, jo šajā gadījumā ir jāizpilda vairāki noteikumi. Ja svinīgā mācība notiek caur pāvesta kalpojumu, tad tā tiek dēvēta par mācību ex cathedra (no latīņu val. – no katedras). Pāvests vienotībā ar visiem bīskapiem izmanto savu augstākā gana autoritāti un izsakās kādā konkrētā ticības vai morāles jautājumā. Šajā gadījumā mācība tiek pieņemta kā obligāta visai Baznīcai. Nav nepieciešams atgādināt, ka šī mācība ir Atklāsmes interpretācija vai kāda jautājuma risināšana, balstoties uz Atklāsmi, nevis pāvesta privāto ideju pasludināšana. Pēdējo reizi svinīgā pāvesta mācība ex cathedra tika īstenota 1950. gadā, kad pāvests Pijs XII pasludināja dogmu par Jaunavas Marijas uzņemšanu debesīs. Vēlāk pāvesti savā mācībā šo svinīgo mācības pasludināšanas veidu nav izmantojuši.
Maģistērija svinīgā mācība izpaužas arī caur vispārējiem konciliem, jo tie ir pāvesta un bīskapu svinīgās mācības institucionālā izpausme. Koncila mācībai kā maģistērija svinīgās mācības veidam arī ir kritēriji – koncilam jābūt sasauktam saskaņā ar attiecīgiem priekšrakstiem un tajā jāņem dalība visu lokālo Baznīcu pārstāvjiem, ja ir iespēja; koncila darbība notiek visu bīskapu un pāvesta vienotībā, un to lēmumi tiek atzīti visā universālajā Baznīcā. Turklāt koncilu mācībai jābūt saskaņā ar Svēto Rakstu mācību, Apustuļu un Baznīcas tēvu tradīciju, iepriekšējo koncilu mācību attiecībā uz ticības un morāles jautājumiem. Kopumā Baznīcas vēsturē ir bijis 21 koncils, un, kā zināms, pēdējais notika Romā 1962. – 1965. gadā (tas bija Vatikāna Otrais koncils).
Pastāv arī otrs plaši izplatīts maģistērija mācības tips – parastais. Pie tā pieder viss mācības saturs, kas netiek definēts kā svinīgs. Parastā maģistērija mācība izpaužas ļoti daudzās formās: pāvests pats vai ar Apustuliskā Krēsla administratīvo resursu palīdzību par ticību un morāli izsakās, izdodot vēstules, kas ir adresētas gan privātpersonām, gan noteiktām ticīgo grupām, kā arī bullas (no latīņu valodas – zīmogs) – īpaši svarīgas vēstules, kas ir apzīmogotas ar pāvesta zīmogu. Tajās pāvests var skart ticības un morāles jautājumus, taču tās var izdot arī kā administratīvus aktus, piemēram, dibinot jaunu diecēzi. Pastāv arī tāda pāvesta vēstules forma kā breve (no latīņu valodas – īsi). Šajās īsajās vēstulēs pāvests izsakās par kādu konkrētu jautājumu.
Ļoti svarīga mācības forma ir Apustuliskā konstitūcija. Šis ir visiem ticīgajiem adresēts dokuments un skar svarīgus jautājumus. Tieši Apustuliskā konstitūcija ir maģistērija augstākā ranga dokuments.
Jāpiebilst, ka Vatikāna Otrā koncila dokumenti pēc nozīmīguma ir sadalīti trīs grupās: konstitūcijas, dekrēti un deklarācijas.
Ir arī citi dokumenti, caur kuriem pāvesti īsteno savu mācīšanas misiju: enciklikas un Motu proprio. Agrāk encikliku (no latīņu valodas litterae encyclicae – vispārējās vēstules jeb vēstules visiem) tiešie adresāti bija visas pasaules bīskapi, lai gan pieejamas tās bija visiem, bet pašlaik pāvesti adresē enciklikas visiem. Ir arī tādas, kuras ir adresētas ne tikai katoļiem, bet visiem labas gribas cilvēkiem. Motu proprio (no latīņu valodas – pēc savās iniciatīvas) ir vēstules, kuras top pēc pāvesta iniciatīvas viņam svarīgā un ar Baznīcu saistītā jautājumā.
Jāmin arī publiskās uzrunas, homīlijas, katehēzes, kurās pāvests īsteno savu mācīšanas kalpojumu. Savukārt pāvestu teiktais privātās sarunās vai rakstītais privātās vēstulēs nepieder pie maģistērija mācības, jo tāds nav pāvestu nodoms.
Apustuliskā Krēsla izdotie dokumenti arī balstās uz pāvesta autoritāti. Pāvests nav spējīgs sīki iedziļināties visos jautājumos, tāpēc daļa viņa mācīšanas varas tiek deleģēta attiecīgiem kūriju darbiniekiem.
Parastā maģistērija mācība, protams, neaprobežojas ar pāvestu un Apustuliskā Krēsla darbību. Visi pasaules bīskapi savas kompetences robežās arī īsteno maģistērija mācīšanas misiju tad, kad uzrunā ticīgos vai raksta oficiālas vēstules un skar ticības un morāles jautājumus. Protams, bīskapiem nav tik liela teologu-konsultantu komanda kā pāvestam, tāpēc var gadīties, ka kāds bīskaps var pateikt kaut ko neprecīzi, tomēr jāņem vērā tas, ka arī šai mācībai jāpievērš uzmanība un nevar to nicināt. Priesteri un diakoni parasti māca caur homīlijām un katehēzēm un viņiem var gadīties neveiksmīgi izteicieni, tomēr arī viņi ir maģistērija misijas pildītāji savas kompetences un iespēju robežās. To pašu var attiecināt arī uz citiem kristiešiem, kuriem uzticēts mācīšanas kalpojums Baznīcā.
Tā ka visa Baznīca ir Svētā Gara vadīta, tad arī redzam, ka Baznīcas maģistērijs ir „klātesošs” ne tikai pāvestu, bet arī draudžu un kopienu līmenī. Neviena cilvēciskā struktūra nav pilnīga, tāpēc arī mācīšanas misijā kristieši atbalsta viens otru un neviens nav vienīgais patiesības īpašnieks. Uz jautājumu, kāpēc pieņemam maģistērija mācību un vai tas neierobežo mūsdienu cilvēka brīvību Dieva meklējumos, atbilde ir vienkārša – Baznīcas maģistērijs pastāv tāpēc, ka Baznīca nav Dieva Atklāsmes īpašniece, bet gan sargātāja, tā nevar tajā neko mainīt, bet tās pienākums ir to nodot no paaudzes paaudzē, tieši tāpēc pastāv Baznīcas maģistērijs un katolis nav spiests tajā ieklausīties, bet brīvi to izvēlas. Šī uzticēšanās maģistērija mācībai ir katoļticības daļa, ko mēs uztveram nevis kā nastu, bet kā palīdzību.
Dmitrijs Artjomovs MIC