Vasaras vidū Rīgas Metropolijas baznīcu mātei – Rīgas svētā Jēkaba katedrālei – lieli svētki – tās draudzē tiek svinēti dievnama aizbildņa svētā apustuļa Jēkaba svētki, Rīgas Metropolijas dievnamu iesvētīšanas gadadienas un šo svinību ietvaros 23. jūlijā tika atzīmēta arī pāvesta Franciska iedibinātā Pasaules vecvecāku un senioru diena – šogad jau trešo reizi. Svinības sākās ar Svēto Misi, kuru celebrēja priesteris Valters Vārpsalietis, koncelebrējot jaunajam katedrāles vikāram Agbaefunam Johnpohl Chidiebelem no Nigērijas, kurš patlaban apgūst latviešu valodu un aprod ar siltzemju iemītniekiem dažkārt ne pārāk draudzīgo Latvijas klimatu.
Uzrunājot svētku dalībniekus, V.Vārpsalietis pievērsa uzmanību svētā apustuļa Jēkaba personībai, akcentējot, ka viņš ir viens no pirmajiem, kas droši un nekavējoties atsaucas Kristus aicinājumam un seko Kungam. Risinot tālāk priestera domu, evaņģēlista Marka aicināšanas aprakstā (sal. Mk 1, 19-20) atrodam, ka apustulis Jēkabs pamet nodrošinātu dzīvi, zvejas uzņēmumu, kurā bija pat algādži, viņš atstāj gan tēvu, gan šo stabilo, prognozējamo dzīvi, lai sekotu Jēzum nezināmā ceļā un, cilvēka vērtējumā, ļoti nedrošā eksistencē. Priesteris atgādināja, ka šis apustulis bija viens no trim privileģētajiem Jēzus mācekļiem, kuri bija klātesoši vairākos ārkārtējos Jēzus dzīves notikumos. Jēkabs ir klāt, kad Jēzus uzmodina Jaira meitiņu (sal. Mk 5, 37), viņš ir klāt Apskaidrošanas kalnā un skata Kunga godību (sal. Mt 17, 1, Mk 9, 1), bet Jēkabs ir klāt arī Jēzus lūgšanā Ģetzemanē (sal. Mk 14, 32-33). Tieši tur – Ģetzemanē tiek lauzti Jēkaba priekšstati par Mesiju kā triumfējošu uzvarētāju, sacīja priesteris, jo apustulis redz savu Kungu kā jebkuru cilvēku ciešam nāves bailes.
Taču apustulis Jēkabs bija arī tas, kurš gribēja nosaukt uguni uz samariešu pilsētu, kura mācekļus nepieņēma (sal. Lk 9, 54) un Jēzus abus bargos mācekļus – Jēkabu un viņa brāli – bija iesaucis par “boanerges” jeb pērkondēliem (sal. Mk 3, 17). Tātad Jēkabs varēja dažkārt būt ļoti skarbs, dusmās ātrs un paštaisns, bet priestera teiktais rosināja atcerēties mūsu pašu sirdīs bieži mītošo nikno jautājumu – kāpēc Dievs nesoda tos, kuri slepkavo, laupa, izraisa karus, nabadzību, izmanto dabas stihiju radītu postu, lai iedzīvotos? Pētot Kunga dotā pievārda izcelsmi aramiešu valodā, tiešs vārda tulkojums ir “dusmu dēli” un jāatzīst, ka šobrīd, lasot un redzot ziņas par Krievijas pastrādātajiem kara noziegumiem Ukrainā, negodīgu šīs pasaules vareno rīcību, sirdī uzmostas “dusmu dēls” vai “meita”, kurš kliedz pēc taisnīgas atmaksas. Neviens neesam pasargāti no līdzīgiem emociju izvirdumiem pat savā ģimenē vai draugu lokā, ja kaut kas nenotiek, mūsuprāt, “pareizi”, taču savā uzrunā priesteris atgādināja, ka mūsu plāni ne vienēr sakrīt ar Dieva nodomiem, ko piedzīvoja arī apustulis Jēkabs un no viņa varam mācīties spēju pieņemt Dieva plānu savai dzīvei.
Jēkabs bija pirmais no apustuļiem, kurš tika nonāvēts – apustulis bija nonācis tuvākā komunikācijā ar ķēniņu Agripu Hērodu, iespējams, pateicis valdniekam ne visai patīkamus vārdus par viņa dzīves veidu un tika nogalināts ar zobenu.
Homīlijas noslēgumā V.Vārpsalietis atgādināja, ka svētais Jēkabs ir jaudīgs aizstāvis garīgajā cīņā ar netikumiem, un Jēkaba katedrāle ir viens no svētā Jēkaba ceļa posmiem uz Santjago de Kompostellu (Spānija), kur atdusas apustuļa miesas. Apustulis ir svētceļnieku aizbildnis, un priesteris norādīja, ka visi esam dzīves svētceļnieki un rosināja kopt svētceļojumu tradīciju, augustā dodoties svētceļojumā tepat Latvijā, uz Dievmātes svētnīcu Aglonā. Attiecībā uz dievnamu iesvētīšanas gadadienas svinībām visās Latvijas diecēzēs viņš atgādināja, ka tās norāda, cik ļoti esam saistīti savā starpā.
Pēc Svētās Mises draudze pulcējās uz kopīgu mielastu Kūrijas dārzā, kuru ar nelielu uzrunu ievadīja draudzes administrators priesteris Renārs Birkovs. Viņa sacītais pievērsa svētku dalībnieku uzmanību tieši pāvesta iedibinātajai Pasaules vecvecāku un vecāka gadagājuma cilvēku dienai, un priesteis norādīja, ka tā saistīta ar Joahimu un Annu, kuri pēc Tradīcijas ir Jaunavas Marijas vecāki, tātad Jēzus vecvecāki. Priesteris aicināja atcerēties savus vecvecākus un citus vecāka gadagājuma cilvēkus, kuri prata nosargāt mūsu zemē ticību un apmeklēja dievnamu arī tad, kad to nedrīkstēja.
Pēc uzrunas dažādu paaudžu cilvēki, kurus vienoja piederība Jēkaba draudzei, klausījās saksofonista Matīsa spēlētos skaņdarbus un baudīja gardu maltīti, risinot rimtas sarunas un kavējoties atmiņās par tiem, kuri savā laikā, būdami jau dzīves rudenī, mācīja jaunākās audzes lasīt, rakstīt, saprast Dieva Vārdu un noklusētus vēstures notikumus, savā dzīvē piepildot psalmista vārdus: “[…]dēstīti Tā Kunga namā, viņi zaļo mūsu Dieva pagalmos. Vēl vecumā viņi nes augļus, ir sulīgi un zaļi“ (Ps 92, 14-15).
Stella Jurgena
