Atkal atnācis augusts – laiks, kurš mudina Latvijas katoļus, citu konfesiju piederīgos un visus labas gribas cilvēkus, kuri meklē to, kas ir “augšā”, doties garajā ceļā uz Dievmātes svētnīcu Aglonā.
Pasaule, arī Latvija, ir atguvusies no kovidsērgas, bet dzīvo kara ēnā – brīvā, neatkarīgā valstī iebrucis kaimiņzemes karaspēks, lai postītu, laupītu un slepkavotu. Arī dabas spēki ir sacēlušies pret cilvēku gribu un iecerēm – plūdi, vētras, ugunsgrēki, dzīvībai bīstami karstuma viļņi. Kāpēc? Varbūt cilvēce ir aizmirsusi par To, kurš ir augstāks pār viņiem, un Viņa dotos likumus? Tad ir īstais laiks tos meklēt, un viena no iespējām, kuru cilvēki atklāj arvien no jauna, ir svētceļojums, lai satiktu To, kurš ir “augšā” un Kura rokā ir visas norises virs zemes, Debesīs un zemzemē.
1. augusta rītā no Jēkaba katedrāles ceļā uz Aglonu izgāja piecpadsmit svētceļnieku grupa, lai arī šajā gadā ietu visu garo ceļo no Rīgas līdz Aglonai un lūgtu Dievmātes aizbildniecību savos nodomos. Šā gada maršruts katedrāles svētceļniekus vedīs caur Baltezeru, Norkalniem, Mālpili, Taurupi, Jumurdu, Lauteri, Madonu, Barkavu, Varakļāniem, Galēniem, Riebiņiem un Feimaņiem, īsākais ceļa posms paredzēts 14 km, bet garākais – 34 km un kopumā tiks noieti 317 km.
Svēto Misi svēceļniekiem svinēja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, koncelebrējot draudzes admistratoram priesterim Renāram Birkovam un jaunajam katedrāles vikāram Agbaefunam Johnpohl Chidiebele.
PIevēršoties pirmajam lasījumam no Izceļošanas grāmatas, kurā aprakstīta Mozus tikšanās ar Kungu Saiešanas teltī, arhibīskaps sacīja, ka sava veida Saiešanas telts ir arī svētceļojums, un Svētajos Rakstos tas ir izplatīts dievbijības veids. Atsaucoties uz apustuļa Pāvila sacīto, viņš atgādināja, ka arī visa mūsu dzīve ir svētceļojums, šajā pasaulē esam tikai ceļinieki. Arhibīskaps aicināja svētceļniekus doties garajā ceļā ar lūgšanu nodomu – ko Dieva gribam lūgt, kā arī atrast laiku un iespēju piedalīties ne tikai kopējās lūgšanās, bet arī personiskai sarunai ar Kungu, kā to darīja Mozus, kurš sarunājās ar Dievu kā draugu. Arhibīskapa teiktais atvēra Saiešanas telts jēdziena dziļumu – tā ir cilvēka tikšanās vieta ar Dievu, kur viņš personīgā saskarsmē ar Mūžīgo ļauj Viņam izvērtēt labu un ļaunu savā dzīvē.
Skaidrojot dienas evaņģēlija lasījumā rodamo Jēzus līdzību par nezāli un pasaules gala tēmu, arhibīskaps veda klātesošos Rakstu dziļumos, norādot, ka Rakstu fragmentā minētā sēkla tiek sēta arī mūsos – mēs komunicējam, lasām, klausāmies radio, dzirdam citu cilvēku teikto, arī internetā rodama dažāda informācija, un tā ir gan laba sēkla, kurai nāktos augt un nest augļus, gan nezāle, kuru būtu jāizravē.
Uzrunas noslēgumā arhibīskaps pievērsās dienas lasījumā minētajam pasaules galam, kas šobrīd ir visai aktuāla tēma. Viņa sacītais palīdzēja uzlūkot citām acīm pašreizējo situāciju pasaulē ar tās dabas kataklizmām, kariem, ekonomisko nestabilitāti un citām beigu laiku pazīmēm, jo savās dzīvēs mēs pasaules galu jau esam piedzīvojuši ne reizi vien.
Zināmā veidā, sacīja arhibīskaps, pasaules gals mums katram pienāk, kad ir dzīves pārmaiņas, kurās sabrūk mums ierastā pasaule un tās kārtība. Tā, piemēram, cilvēkam stājoties laulībā, ir pienācis viņa iepriekšējās, vientuļās dzīves un tās kārtības gals, ja kāds piedzīvo vīra vai sievas aiziešanu, vai grūtu slimību – arī tas ir pasaules gals. Arī svētceļojuma sākums ir iepriekšējās pasaules gals, sacīja arhibīskaps.
Viņa teiktais ļauj atskatīties uz dzīves gājumā neskaitāmas reizes piedzīvotu savas mazās, ierastās pasaulītes galu, un šis process sākas jau ar mūsu piedzimšanu, kad jāpamet siltā, drošā pasaule mātes ķermenī un jāiet ārā nezināmajā. Šāds skatījums ļauj ieraudzīt, ka vienas, ierastās pasaules gals rada jaunu pasauli. Esam taču piedzīvojuši, kā, ierodoties skolā, pienāk bērnības pasaules gals, bet sākas skolas pasaule, pabeidzot augstskolu, pienāk studentu pasaules gals, bet atnāk pieaugušā cilvēka pasaule ar tās priekiem un bēdām. Arī darba zaudējums un ieguvums ir kādas ierastas pasaules gals un citas dzimšana. Ne viens vien ir piedzīvojis, kā, atnākot mīlestībai, otra cilvēka mīloša skatiena gaismā pienāk līdzšinējās, baiļu, mazvērtības un nedrošības pasaules gals un dzimst jauna pasaule, jo pats Kungs ir solījis: “Redzi, visu Es daru jaunu!” (sal. Atkl 21, 5)
Pēc Svētās Mises arhibīskaps deva svētceļniekiem savu svētību un sākās ceļš uz pirmo apstāšanās vietu Baltezerā.
Stella Jurgena
