Mūsu lasītājiem piedāvājam kārtējo materiālu no “Katoļu Kalendāra 2021”. Šoreiz par traģēdiju Latvijas pierobežā II pasaules kara laikā.
Vai kaut kas tik smags un tik sens vispār būtu jāpiemin… Pēc 1943. gada traģiskajiem notikumiem Latvijas dienvidaustrumu pierobežā “klusuma brīdis” bija iestājies uz gadu desmitiem. Dīvainā kārtā par to nerakstīja padomju mācību grāmatās. Pierobežas skolēnus veda uz Salaspili, Audriņiem, pat Baltkrievijas Hatiņu, bet par masveida ciemu un cilvēku dedzināšanu turpat kaimiņos aiz robežas skaļi nerunāja. Atcerējās pieklusināti kā nesenā kara sastāvdaļu. Tagad, pēc gandrīz 80 gadiem, jau ļoti maz ir tās ziemas sarkano blāzmu aculiecinieku, toties sakrājušās liecības, daudz liecību… Par tā sauktās “Osvejas traģēdijas”1 piemiņas vietu izveidojusies Rosica, ne tāpēc, ka tā būtu vairāk cietusi, bet Rosicas mocekļu, svētīgo priesteru mariāņu – Antona Leščeviča un Jura Kaširas – dēļ, kurus kopā ar citiem 106 Otrā pasaules kara laika ticības mocekļiem Polijas vizītes laikā Varšavā 1999. gada 13. jūnijā beatificēja pāvests Jānis Pāvils II.2 Pateicoties viņiem, Rosica ir kļuvusi arī par svētceļojumu vietu. Beatifikācijas procesā savākts daudz liecību – ne tikai par abiem priesteriem, bet par tā laika situāciju vispār.
Kāpēc Rosica būtu jāpazīst latviešiem? Tāpēc, ka šajos notikumos daudzējādi bija iesaistīti arī latvieši – gan kā cietēji, gan liecinieki, gan citādi darbojošās personas. Pirmkārt, pēc 1920. gada mierlīguma un Latvijas dienvidaustrumu robežas noteikšanas aiz robežas palika ļoti daudz latviešu; cilvēkus šaipus un taipus robežas vienoja gan radniecības saites, gan piederība draudzēm, kas nu tika sadalītas (kā Saveiki jeb Zamoše, Rosica). Otrkārt, pierobežā dzīvojošie apzinājās, kas notiek kaimiņos, ja ne citādi, tad pēc ugunsgrēku blāzmām naktīs un dūmiem… Un nereti arī uzņemot bēgļus, īpaši pēc kara. Treškārt, vācieši neiztika bez palīgiem – brīvprātīgiem vai piespiedu kārtā; latviešu policijas un citu vietējo palīgu iesaiste šajās akcijās ir īpašs mūsdienu vēsturnieku izpētes objekts.3 Bet nu pēc kārtas.
1943. gada februārī 15 līdz 40 km platā zonā (no Sebežas līdz Daugavai un austrumos līdz Svoļnas upei) vācieši uzsāka “tīrīšanas” akciju ar cinisku nosaukumu “Ziemas burvība” (vācu Winterzauber). Mērķis bija izveidot tukšu zonu bez mājām un iedzīvotājiem, lai partizānus4 atstātu bez atbalsta. Par laimi, plānotajā apjomā tas netika realizēts, taču apmēram 15 km plata zona tika pārvērsta pelnos un gruvešos. Operācijas Winterzauber precīzu upuru skaitu noteikt nav iespējams, avoti sniedz aptuvenus skaitļus: iznīcināts ap 4000–5000 mierīgo iedzīvotāju, vairāk nekā 7000 aizvesti uz nometnēm, daļa no tiem neizdzīvoja. Nodedzināti vairāki simti sādžu, visvairāk tieši Latvijas pierobežā, daudzas no tām vairs netika atjaunotas, kartē atstājot vien kādreiz apdzīvoto vietu nosaukumus (par to var pārliecināties, salīdzinot pirmskara un pēckara topogrāfiskās kartes5). Visvairāk cieta Osvejas apkārtne, arī pierobeža Sebežas virzienā, taču vairāk rakstisku liecību ir par Rosicas pusi, tāpēc pievērsīsimies tai, neaizmirstot, ka līdzīgs scenārijs bija arī citur.
20. gs. sākumā Rosica bija miestiņš ar vairāk nekā 1000 iedzīvotājiem6, ar katoļu un pareizticīgo baznīcām, sinagogu, skolu, aptieku, veikaliem. Rosicas gadatirgi pulcināja ļaudis no plašas apkārtnes. Rosicas draudze pirms I pasaules kara daļēji iesniedzās tagadējās Latvijas teritorijā, draudzes locekļu skaits sasniedza 8000. Vecā koka baznīca bija savu laiku nokalpojusi un kļuvusi par šauru. 1906. gadā pēc muižnieku Lopatinsku iniciatīvas un galvenokārt par viņu līdzekļiem, piesaistot arī citus ziedotājus, uzsākta jaunas mūra baznīcas celtniecība. Pēc nostāstiem sarkanos ķieģeļus no 10 km attālās Sarjas cilvēki no rokas rokā nogādājuši līdz Rosicai (pēc citas versijas – ķieģeļi piegādāti pa dzelzceļu līdz Bigosovai, tad pa dzīvo ķēdi līdz Rosicai). Par Nauļānu muižnieku Šadursku līdzekļiem noflīzēta grīda, viņu dāvināta ir arī Ostrobramas Dievmātes svētbilde.7 Baznīca uzbūvēta liela, atbilstoši draudzes vajadzībām, neoromāņu stilā, ar diviem torņiem, iesvētīta 1911. gadā Vissv. Trīsvienības godam. Baznīcā bija pieci altāri, ērģeles, torņos – zvani. Rosicas baznīcai bija divas filiāles ar kapelām Balinos un Bigosovā.
Pēc 1920. gada Latvijas un Krievijas mierlīguma lielākā daļa Rosicas draudzes palika Padomju Baltkrievijas pusē. Kādu laiku līdz 20. gs. 30. gadiem te vēl bija priesteris. No 1919. līdz 20. gadu vidum te kalpoja pr. Pēteris Kapusta8, pēc tam līdz arestam 1934. gada 28. jūnijā – pr. Edvards Voicehovičs9. Saprotot, ka jaunā vara neļaus strādāt, pr. Voicehovičs noslēpis liturģiskos traukus, iemūrējot tos baznīcas zakristejas sienā, dūmvada nišā; citus baznīcas piederumus noslēpt palīdzējuši draudzes locekļi.
1934. gadā baznīcai nojaukti torņi, kā ieganstu minot to, ka smailes redzamas no buržuāziskās Polijas puses Daugavas kreisajā krastā un tās kā mērķi varot izmantot ienaidnieka artilērija. Baznīcā ierīkoja bibliotēku, pēc tam klubu, kinozāli, taču vietējā jaunatnē tas lielu atsaucību neguva, jo dzīvā atmiņā vēl bija nesenie dievkalpojumi.
Pēc 1939. gada 17. septembra un t. s. baltkrievu zemju apvienošanas uz Viļņas diecēzi pāri Daugavai no bijušās padomju Baltkrievijas sāka plūst svētceļnieki. Īpaši viņi nāca uz Druju, kur darbojās tēvi mariāņi un bija Euharistijas māsu klosteris10. Kara sākumā vācu okupācijas režīms nelika šķēršļus ticības dzīves atjaunošanai Baltkrievijā Daugavas labajā krastā, un pēc vietējo iedzīvotāju lūguma Drujas mariāņi un klostermāsas ar Viļņas arhibīskapa Romualda Jalbžikovska svētību 1941. gada rudenī11 sāka gatavoties misiju darbam. Septembrī Rosicā ieradās pirmās četras māsas, pēc tam pievienojās vēl vairākas.12 Novembrī atbrauca tēvs Antons Leščevičs, kuram bija uzticēta misijas vadība, drīz viņiem pievienojās vēl citi mariāņi: pr. Fēlikss Čečots, pr. Vladislavs Laševskis un toreizējais klēriķis Henriks Tomaševskis13. Valodas barjeras dēļ pr. Čečotam un klēriķim nācās atgriezties Drujā, 1942. gada vasarā viņus nomainīja nesen no Lietuvas atbraukušais pr. Juris Kašira, kurš pēc izcelsmes bija vietējais drujietis. Savukārt pr. Vladislavs Laševskis ar divām klostermāsām pārcēlās uz Zaščirinu Osvejas pusē, kur ticīgie bijušajās armijas kazarmās bija ierīkojuši lielu kapelu; no turienes vieglāk bija sasniedzama arī Osveja un Zamoše (Saveiki)14.
Pirms 1941. gada Ziemassvētkiem Rosicas baznīcā tika atrasti pr. Voicehoviča noslēptie liturģiskie trauki 15, iedzīvotāji sanesa arī mājās saglabāto baznīcas inventāru. Misionāri izvērsa darbu plašā apkārtnē, staigāja pa ciemiem, mācot ticības patiesības bērniem un pieaugušajiem, sagatavojot viņus sakramentu saņemšanai. Toreizējā Euharistijas māsu ģenerālpriekšniece Juzefa Žuka misionāru darbu apraksta šādi: “Pieaugušie nāca uz katehēzēm vakarā, tās ilga 2–3 stundas. Vienlaikus cita māsa blakus mājā vai istabā mācīja bērnus un jauniešus. Kad mācību kurss tuvojās beigām, ieradās priesteri un eksaminēja. Nākamajā rītā viņi pieņēma grēksūdzi, kristīja, laulāja, svinēja Svēto Misi, kurā piedalījās viss ciems. Pēc kopīgām pusdienām iedzīvotāji ar asarām acīs un dziedot Jēzu, neatstāj mūs atvadījās no misionāriem, kas devās uz nākamo katehēzes vietu, kur atkal cilvēki labprāt uzņēma savās mājās, daloties ar viņiem burtiski pēdējā maizes riecienā…”
1942. gadā misiju darbs kļuva bīstamāks. Pa dienu Rosicā un apkārtnē saimniekoja vācieši un izprašņāja par partizāniem, bet naktīs uzradās partizāni un jautāja par vāciešiem. Sāka klīst runas par plānotu soda ekspedīciju pret partizāniem rajonā, kur strādāja misionāri. Abu klosteru priekšniecība ieteica misionāriem atstāt Rosicu un atgriezties Drujā, tomēr ļaujot izlemt pašiem. Priesteri un māsas izteica vēlēšanos tur palikt, varbūt sākumā nenojaušot, kas īstenībā draud, bet pēc tam apzināti paliekot tautas pusē un kopā ar tautu līdz galam.
1943. gada ziemā vācu okupācijas vara apsūdzēja vietējos iedzīvotājus sadarbībā ar partizāniem. 16. februārī jau no agra rīta Rosicā sāka ievest kaimiņu ciemu iedzīvotājus. Akciju sāka naktī, cilvēki no mājām izdzīti gandrīz bez drēbēm, retais paspējis paņemt līdzi siltākas drēbes. Visus dzina uz Rosicas baznīcu. Tur jaunos un stipros nošķīra vešanai uz nometnēm, bet vecos, vājos, slimos un grūtnieces sadedzināja lielākajās mājās un kolhoza šķūnī, kas atradās aiz ezera iepretī baznīcai.
Priesteriem vācieši vairākkārt piedāvāja iespēju aizbraukt, taču viņi palika, redzot, cik ļoti šajā brīdī cilvēkiem ir vajadzīgi. Ar mēģinājumiem aizstāvēt tautu viņi tikai noskaņoja vāciešus pret sevi, tomēr pr. Leščevičam izdevās panākt, ka vismaz māsas tiek atbrīvotas un nogādātas Drujā. Izdzīvojušie stāsta, ka priesteri skaidri teikuši, ka jāgatavojas nāvei un ka tā jāsagaida ar cieņu. Šī tiešā runa šokējusi un reizē nomierinājusi, cilvēki sāka lūgties, veidojās rindas uz grēksūdzi. Vairs nebija izšķirības starp katoļiem, pareizticīgajiem, neticīgajiem, visi bija kopā neizbēgamās nāves priekšā. Pēc populārākās versijas pr. Antons Leščevičs vispirms ticis nošauts un pēc tam iemests ugunī, bet pr. Juris Kašira pēc kārtējā mēģinājuma aizstāvēt cilvēkus pats nostājies nāvei nolemto kolonnas priekšā, kas dzīti uz lielāko šķūni… Arī šiem pēdējiem brīžiem bijuši aculiecinieki.
Grāmatā “Rosicas mocekļi”16, kas izdota beatfifikācijas procesa laikā, apkopotas daudzas aculiecinieku liecības. Piedāvājam ielūkoties dažās no tām. Izdzīvojušie stāsta katrs no sava skatu punkta un, protams, neaptver visu…
Jau 1943. gada vasarā Mariāņu kongregācijas ģenerālajā kūrijā Romā pienācis kāds 1943. gada 12. martā vāciski uzrakstīts dokuments17, kurā apkopotas māsu liecības, kā arī nedaudz ieskicēta militāra rakstura informācija. Par iespējamo autoru zināms vien tas, ka dažas nedēļas pēc februāra notikumiem uz Drujas klosteri atbraucis tas pats vācu oficieris, kurš māsas no Rosicas bija nogādājis Drujā, un sekretāre ar rakstāmmašīnu. Māsas pa vienai tika izprašņātas par notikumu detaļām, kā arī tika piekodināts par šo nopratināšanu nevienam nestāstīt.
Rosicas misijas traģiskais noslēgums (pēc aculiecinieku liecībām 12.03.1943.)18
1942. gada beigās Rosicā strādāt kļuva arvien grūtāk, partizānu dēļ cilvēki baidījās pulcēties uz katehēzēm kuplākā skaitā. Ap Ziemassvētkiem Drujas mariāņu klostera priekšnieks ieteica klostermāsām atstāt Rosicu un misiju baltkrievu teritorijās Daugavas labajā krastā un atgriezties Drujā. Savukārt pr. Antons Leščevičs bija nolēmis neatstāt draudzi jebkuros apstākļos. Māsas nevēlējās atstāt viņu vienu un ar savas priekšnieces piekrišanu arī palika Rosicā. 1942. gada rudenī pr. Antonam bija pievienojies pr. Juris Kašira, nomainot pr. Fēliksu Čečotu, kuram grūtības sagādāja kā partizāni, tā vācieši, jo viņš zināja tikai poļu valodu. Šī paša iemesla dēļ atpakaļ uz Druju tika nosūtīts arī klēriķis [Henriks Tomaševskis] no Varšavas, kurš kādu laiku strādāja Rosicā. Bez tam arī pr. Vladislavs Laševskis palika Zaščirinā – viņš neprata baltkrievu valodu, tāpēc viņam vieglāk bija šajā nomales ciemā pie Latvijas robežas.
Pr. Antons Leščevičs nemitīgi atradās izbraukumos gan partizānu darbības zonā (Osveja, Zamoše), gan vāciešu kontrolētajās teritorijās (Drisa, Bigosova), viņam netraucēja ne vieni, ne otri. Šajos apvidos viņš bija vienīgais priesteris; krievu [pareizticīgo] garīdznieki pēc partizānu ienākšanas bija aizbēguši uz vācu zonu pie Drisas. Cilvēki viņu labi zināja un mīlēja.
1943. gada februāra vidū no Latvijas vācu oficieru vadībā ieradās vācu mundieros tērpta karaspēka vienība, kas sastāvēja no latviešu, igauņu un ukraiņu “brīvprātīgajiem”. No pretējās puses partizānu teritorijā bija jāienāk ukraiņu vienībai.
Vispirms daļu sādžu apmētāja ar granātām un nodedzināja. No plašas apkārtnes tika mobilizēti latviešu un poļu19 zemnieki karavīru transportēšanai. Kad karavīri ieradās Rosicā, daļa ciema jau dega. Viens no karavīriem tūdaļ metās zvanīt ar lielo baznīcas zvanu. Nezinājām, ko tas varētu nozīmēt. Vēlāk pr. Leščevičs skaidroja, ka šādi viņš brīdinājis partizānus. Pirms tam bija izplatīta ziņa, ka, tiklīdz kādā vietā būs izkaisītas skrejlapiņas, civiliedzīvotājiem jāpamet partizānu darbības zona līdz 15. februārim. Kurš paliks, taps nošauts. Cilvēki, protams, negribēja pamest savas mājvietas, turklāt Rosicā skrejlapiņas vispār nebija kaisītas.
Bruņoti kareivji dzina cilvēkus uz baznīcu. Daudzi bēga no degošām mājām salā pilnīgi neapģērbušies. Nemitīgi nāca klāt cilvēki no apkārtnes sādžām. Baznīcā valdīja panika. Sals, kliedzieni, bērni, sievietes… Štābs iekārtojās plebānijā. Priesteri tika izdzīti no savām istabām un spiesti apmesties kancelejā. Visas klostermāsas aizdzītas uz baznīcu. Vēlāk pr. Leščevičs panāca, ka vismaz viena tika atbrīvota kā saimniece, pēc tam augstākais vācu oficieris atļāva visām septiņām atgriezties plebānijā. Kad viens karavīrs viņas gribēja izvest ārā, latviešu kareivji viņas iegrūda atpakaļ baznīcā. Beidzot oficieris aizgāja un pats personīgi viņas izveda no baznīcas. Pr. Leščevičs viņām lūdza gatavot ēst – oficieriem un cilvēkiem baznīcā. Viņas cepa maizi, piegādāja to štābam un nesa uz baznīcu. Štāba oficieri sāka tā dzert, ka priesteri aizliedza māsām viņus apkalpot un paši gāja pie viņiem. Priesteri varēja brīvi ieiet baznīcā, viņi mierināja cilvēkus, nesa ēdienu un ūdeni, sprediķoja, kristīja un klausījās grēksūdzes. Daudzi pareizticīgie pārgāja katoļticībā.
Kareivji cilvēkiem teica, ka viņus sūtīšot uz nometnēm, bet te viss ir jānodedzina, lai partizāniem nebūtu iespējas kaut kur apmesties. Visa nakts pagāja kristībās, grēksūdzēs utt.
Nākamajā dienā karavīri atlasīja jaunos, spēcīgākos, pārsvarā sievietes, jo vīriešus jau bija savākuši partizāni, un veda prom. Viņiem teica, ka vedīs uz nometnēm, bet viņi tika nosūtīti darbam. Visiem jau bija skaidrs, ka pāri palikušie nolemti nāvei, tāpēc vēl jo vairāk cilvēki steidzās pie grēksūdzes un uz kristībām, līdz soda ekspedīcija ieradās pēc viņiem. Kareivji tika nosūtīti tālāk pret partizāniem, jo aiz Rosicas sākās lieli meži. Pa to laiku ormaņi nodarbojās ar laupīšanu. Pilnībā izlaupīja māsu klosteri, savāca visu gultasveļu un citas mantas. Pilni rati bija piekrauti ar zagtām mantām. Baznīcā, gaidot nenovēršamu nāvi, nemitīgi skanēja dziesmas un lūgšanas, valdīja pārsteidzoši un reizē biedējoši svinīga, mierīga, apvaldīta gaisotne. Aizkustinoša bija bērnu dziedāšana.
Nākamās dienas pusdienlaikā pajūgos sāka izvest cilvēku grupas – it kā uz nometnēm. Tomēr viņi nebrauca uz stacijas pusi, bet gan pretējā virzienā. Pajūgi drīz vien atgriezās tukši, bet pēc brīža sāka degt mājas. Bija dzirdami arī šāvieni. Pēc ormaņu stāstītā varēja noprast, ka, tiklīdz cilvēki savesti ēkā, tā tūlīt tika aizdedzināta. Kurš mēģināja bēgt, tapa nošauts vai iemests atpakaļ ugunī. Tikai dažiem izdevās izglābties. Grupas vestas viena pēc otras, ar cilvēkiem pildītas ēkas un aizdedzinātas. Ormaņiem likts braukt katrreiz citā virzienā, lai viņi mazāk redzētu, kas notiek. Naktī un nākamajās dienās visa debess bija asinssarkana no ugunsgrēkiem.
Oficieri, īpaši nevācieši, pret pr. Leščeviču izturējās arvien nelaipnāk, jo redzēja, ka viņam tautā ir liela autoritāte. Viņu acīs priesteris bija provokators, partizānu atbalstītājs, jo viņš visu laiku te bija varējis netraucēti strādāt. Kad oficieri paēda pusdienas, pr. Leščevičs teica māsām, lai iedod pusdienas priesteriem, un aizgāja pārvilkt zeķes, jo esot izmērcējis kājas, lai gan vispār esot vienalga, kā mirt – ar slapjām vai sausām kājām. Pajautāja arī, vai pirms nāves pieklājas paēst vai labāk mirt neēdušam. Pēc tam aptina šalli ap kaklu, apēda gabalu šķiņķa un izgāja bez galvassegas. Kad sēdās ratos, viens no oficieriem viņam teica: “Tagad tu parādīsi mums slepeno noliktavu.” Bet nebija nekādas noliktavas, un viņš aizbrauca ar pirmo partiju. Vēlāk kāds no ormaņiem stāstīja, ka redzējis priesteri stāvam pie ēkas un runājam ar oficieri, kad cilvēki gāja iekšā. Kad pajūgi atgriezās, tai pusē uzliesmoja liela uguns, nebija šaubu, ka dega tā pati ēka. Neviens nezināja, vai tajā atradās arī priesteris, bet visticamāk, ka jā.
Otrs priesteris – Juris Kašira – vēl bija baznīcā. Tad arī viņš tika aizturēts. Māsas viņu meklēja, jautāja oficieriem, kur ir priesteri. Teica, ka arī viņas ir tādas pašas – ja priesteri pelnījuši nāvi, tad viņas arī, turklāt viņas ir jāielaiž baznīcā. Galvenais oficieris aizbrauca ar pr. Leščeviču. Tulks māsām teica: mēs šaujam tikai bandītus, nevis labus cilvēkus. Uz jautājumu, kur ir priesteri, viņš atbildēja, ka pr. Leščevičs aizbraucis uz Bigosovu, jo to lūdzis. Tomēr nelikās ticami, ka viņš atstātu māsas un draudzi un aizbrauktu, nevienam neko nepateicis. Par pr. Juri Kaširu teikts, ka viņš ap pulksten sešiem atgriezīšoties. Pr. Kašira tiešām atgriezās. Mētelis bija nosmērēts ar zemi, droši vien kādā pagrabā ticis pratināts. Māsas mazliet nomierinājās, vēlējās zināt, kas viņam jautāts. Viņš atbildēja, ka nevēlas stāstīt, jo arī māsas varot tikt pratinātas un viņām būšot labāk to nezināt. Viņa pirmie vārdi pēc atgriešanās bija: “Tas viss ir meli. Neviens neiet uz nometni, visiem jāmirst.” Trīsreiz jautāja māsām, vai viņas ir gatavas mirt.
Nākamajā rītā viņš vēlreiz gribēja nosvinēt sv. Misi, taču nevarēja iekļūt zakristejā, jo pr. Leščevičs atslēgu bija atstājis savā kabatā. Pēc tam teica, ka viņš brauks plkst. 10-os, bet māsas – 11-os. Tomēr viņš aizbrauca pēcpusdienā. Tai dienā ieradās krietni vairāk karaspēka un bija lielāki ugunsgrēki.
Oficieri priesterim ieteica visādam gadījumam paņemt līdzi ēdamo, jo viņš kopā ar citiem tikšot sūtīts uz nometni. Māsas gribēja iedot kādas drēbes un ēdienu arī nodošanai pr. Leščevičam, bet oficieri vairākkārt atkārtoja, ka viņam nekas nav vajadzīgs un ka viņu ar visu apgādās valsts. Māsas noprata, ka pr. Leščevičs vairs nav starp dzīvajiem, bet pr. Kašira tiks atstāts dzīvs un kaut kur izsūtīts. Kad māsas sagatavoja viņam nelielu koferīti, viņš lēnām teica: “Kam man tas, ja drīz man neko vairs nevajadzēs. Skatieties, uz kurieni mūs aizved – uz stacijas pusi vai citur, un zināsiet, kas ar mani notiks.” Tomēr viņš paņēma mazliet ēdamā un breviāru.
No cilvēkiem, kas visu laiku nāca klāt, nemitīgi tika atlasīti jaunie un stiprie un sūtīti uz Bigosovas staciju. Taču pr. Kašira tika aizvests kopā ar vecajiem un bērniem pretējā virzienā, kur ar cilvēkiem piepildītās ēkas tika dedzinātas viena pēc otras.
Visbeidzot arī māsām pavēlēts doties ceļā, taču oficieri pret viņām bija labvēlīgi un pat palīdzēja savākties. Viņām tika doti trīs pajūgi, atsevišķi no citiem cilvēkiem, un viņas nepavadīja neviens oficieris vai karavīrs.20 Vakarā iebraukušas kādā nepazīstamā ciemā, tur pārnakšņojušas vācu komandantūrā. Viņām iedotas vakariņas, atnesti salmi gulēšanai. Pirms izbraukšanas no Rosicas māsām vispirms teikts, lai paņem ēdamo trijām stundām, tad – piecām, pēc tam – diennaktij, visbeidzot – trijām dienām. Tad pateica, lai neņem neko, jo iespējams, ka daļu ceļa nāksies iet kājām. Viņas nezināja, ko darīt. Viena māsa paņēma speķi, otra nedaudz žāvētas gaļas. Nākamajā rītā māsām iedotas brokastis. Protams, visu nakti viņas nebija gulējušas. Beidzot piebrauca automašīna un aizveda māsas līdz kādai upei. Otrpus upes, neticot savām acīm, viņas ieraudzīja Drujas baznīcu, tātad atradās pie Daugavas Latvijas pusē. Piedrujā jau gaidīja pajūgi, kas pa ledu nogādāja māsas pāri Daugavai līdz pašam klosterim.
Drujas klosterī palikušās māsas redzēja ugunsgrēkus Rosicas pusē, tādēļ nemitīgi lūdzās gan par tur esošajām māsām, gan priesteriem. Oficieris lika priekšniecei parakstīt apliecinājumu, ka viņa saņēmusi māsas sveikas un veselas. (..)
Pēc nedēļas pienāca ziņa, ka abas iztrūkstošās māsas un pr. Vladislavs Laševskis, kuri atradušies Zaščirinā, ir izglābušies. Kad sapratuši, kas notiek, pr. Laševskis sapulcinājis cilvēkus un ar baltu karogu lūdzoties procesijas veidā devušies Latvijas virzienā. Šādā veidā viņiem izdevies izvairīties no bendēm un glābt dzīvību, lai gan viņi arestēti un nosūtīti uz Daugavpils cietumu. Tur Aglonas dekāns galvojis par pr. Laševski un abām māsām, jācer, ka viņi atbrīvoti.
Pēc pr. Henrika Tomaševska MIC (toreizējā klēriķa) atmiņām21, pr. Laševski paglābis vācu oficiera formā tērpts latvietis – katolis, kurš viņu sameklējis un lūdzis bēgt uz Latviju, kas ir tepat tuvumā. Kad priesteris atteicies, tas, apspriedies ar savējiem, paziņoja, ka viņu arestē. Ļāvis paņemt liturģiskos traukus, iedevis šalli, cepuri… Pa ceļam redzējuši vēl citus, kas bēguši uz Latviju.
Iespējams, par šo pašu gadījumu stāsta bijušais Ludzas policijas darbinieks.22 Kad aizrobežas joslas dedzināšana tuvojusies Osvejai, no kādas kalna sādžas23 pretim militārajām vienībām izgājis paliels ļaužu pulks. Viņi lēnām nākuši pretim, dziedot baznīcas dziesmas, procesijai līdzīgā gājienā, nesot priekšā krustu, ar ilgus gadus mājās glabātiem baznīcas karogiem. Piegājuši pie bruņotajiem vīriem, viņi vaicājuši pēc latviešiem un teikuši: “Mēs neesam ne krievi, ne komunisti. Mēs esam katoļi un latvieši! Apžēlojieties par savu tautu, glābiet, saudzējiet mūs!” Taču glābšanas un saudzēšanas nebija. Arī viņi nekļuva par izņēmumu. Viss dievbijīgais latviešu pulks automātu pavadībā sadzīts šķūnī un sadedzināts ar visiem baznīcas karogiem…24
Tādējādi šīs izglābšanās detaļas nav īsti skaidras. Māsa Juzefa Žuka raksta, ka pr. Vladislavu Laševski un māsas kopā ar daudziem citiem cilvēkiem arestējusi latviešu policija un nogādājusi Latvijā kādā provizoriskā cietumā, kur viņi noturēti pāris mēnešus un pēc tam atlaisti. Priesteris devies uz mariāņu klosteri Latvijā (pēc tam izbraucis uz Poliju), bet māsas atgriezušās Drujā.
No māsas Jadvigas Viršutes liecības25
Pr. Antons Leščevičs kā Rosicas misijas priekšnieks 1941.–1943. gadā jutās atbildīgs par mums, klostermāsām, jo tieši pēc viņa lūguma mēs bijām te atsūtītas misiju darbam. Tāpēc viņš oficiāli jautāja mūsu viedokli, vai gribam atgriezties Drujā vai palikt te, neraugoties uz draudošajām briesmām. Visas māsas rakstiski apliecināja, ka nolēmušas palikt Rosicā kopā ar priesteriem un nevēlas atgriezties Drujā.
1942. gada beigās mēs pašas pārliecinājāmies, ka tuvojas briesmas. Partizāni arvien vairāk izvērsa savas aktivitātes. Piedzīvojām smagu brīdi Barsukos, kad viņi iebruka mājā, kurā nakšņojām, kā arī pirms Visu Svēto dienas Rosicā, kad viņi naktī ielauzās plebānijā. Priesteri labi apzinājās situāciju, tomēr nepameta draudzi, bet turpināja pastorālo darbu. Mēs jau retāk devāmies izbraukumos pa sādžām, galvenokārt strādājām pie baznīcas. Ticīgie arvien vairāk tiecās uz baznīcu, nevarējām viņus atstāt bez atbalsta.
Svētdien, 1943. gada 14. februārī, Rosicā palika tikai pr. Juris Kašira, jo pr. Leščevičs aizbrauca uz Drisu, kas bija palikusi bez priestera. Tur cilvēki viņu brīdināja un mēģināja atrunāt atgriezties Rosicā, jo pie Latvijas robežas savas akcijas jau bija uzsākušas speciālās karaspēka vienības. Pr. Leščevičs tomēr atgriezās Rosicā, jo tur bija viņa vikārs pr. Kašira, klostermāsas, kuras viņš bija aicinājis misijā, tur bija arī draudzes locekļi. Kā labais gans viņš atgriezās pie sava ganāmpulka. Pa ceļam viņu satika partizāni, tomēr kā priesteri atlaida.
Otrdien, 16. februārī, sāka zvanīt baznīcas zvani. Vācieši dzina baznīcā pirmās cilvēku grupas: mātes ar bērniem, bērnus, jauniešus un vecīšus. Iedzina tur arī mūs, klostermāsas. Cilvēki raudāja, kliedza, krita izmisumā. Pēc pr. Leščeviča lūguma kāds vācietis nolasīja mūsu uzvārdus un lika iziet no baznīcas un doties uz plebāniju. Priesteri baznīcā pavadīja visu otrdienu un arī nakti. Svinēja Misi, klausījās grēksūdzes, piešķīra citus sakramentus.
Trešdien, 17. februārī, uz plebāniju atnāca pr. Kašira, izbiktēja mūs, iedeva sv. Komūniju. Pa dienu viņi pildīja savus priestera pienākumus baznīcā. Mēs nesām uz baznīcu maizi, pienu, to, kas mums bija, īpaši bērniem. Pēcpusdienā ap plkst. 16 ieradās pr. Leščevičs. Atvadījās no mums, bija priecīgs, ar smaidu teica: “Turieties un lūdzieties, es eju parādīt noliktavu.” Un vairs neatgriezās. Mēs gribējām aiziet uz baznīcu, bet oficieris mūs aizturēja un neielaida. Pateica, ka pr. Kašira drīz atnāks. Vēlu vakarā pr. Kašira tiešām atnāca un pateica, ka pr. Leščevičs vairs nav starp dzīvajiem, un rīt nebūs arī viņš.
Nakti no trešdienas uz ceturtdienu (17.–18. II) māsas pavadīja lūgšanā turpat plebānijā. Ēdamistabā bija pr. Kašira, kurš visu nakti palika nomodā, lūdzās, staigāja, stāvēja uz ceļiem, gulēja krustā. Ceturtdienas rītā viņš no baznīcas atnesa Vissv. Sakramentu un izdalīja mums. Plkst. 10 pr. Juri Kaširu saņēma ciet. Baznīcas priekšā viņam lika sēsties ragavās un tad kopā ar citiem pajūgiem aizveda. Viņš atvadījās no mums, pagriezās uz Drujas pusi un teica: “Lūdzieties un aizlūdziet Dievu par maniem grēkiem, jo pēc brīža es jau stāšos Dieva tiesas priekšā.”
Ar māsu Mariju Marciļoneku atgriezāmies plebānijā un pa logu skatījāmies uz konvoju. Viņi uzbrauca kalnā un nogriezās pa labi. Pēc brīža uzliesmoja māja. Tā dega Rosica un apkārtējās sādžas. Debesis bija ugunī. Kad liesmas apdzisa, tika atrastas apdegušu, līdz galam nesadegušu ķermeņu kaudzes. Esmu pārliecināta, ka priesteri apzināti un labprātīgi palika ar cilvēkiem un negribēja atstāt savas avis, kaut arī daudzkārt viņiem bija iespēja izkļūt brīvībā.
No Annas Žuravļovas liecības26
Ļoti labi pazinu pr. Antonu Leščeviču. Pēc viņu atbraukšanas uz Rosicu mēs greznojām altāri. Toreiz baznīca vēl nebija tik izpostīta kā tagad. Mēs bijām piecas meitenes. Viņš mums teica, kādas kleitas [procesijai] šūt. Mana mamma šuva, es izšuvu. Lielos svētkos adorējām, procesijās nesām spilventiņu ar Jēzus Sirds attēlu.
1943. gada 16. februārī es atrados baznīcā. Ak Dievs, cik cilvēku gāja bojā! Manu mammu un brāli sadedzināja 16. februārī. Mūs atdzina uz baznīcu. Tur uzzinājām, ka pr. Leščevičs izvests ārā un pie pareizticīgo baznīcas nošauts. Pēc šīs ziņas es pārstāju raudāt. Mēģināju saprast, kas notiek pasaulē. Domāju, ka sākusies Dieva tiesa. Bojā gāja visi bez izņēmuma – gan ticīgie, gan neticīgie, pat priesteri.
Otrs priesteris mira kopā ar citiem cilvēkiem. Vācietis viņam teica: “Dod svētību šai grupai, bet pats vari palikt.” Stāvēju viņam blakus, kad vācietis ar viņu runāja. Priesteris atbildēja: “Kur ir mani ļaudis, tur arī es!” Nostājās kolonnas priekšā un kopā ar viņiem arī mira.
Dažas dienas pēc soda ekspedīcijas māsas atgriezās Rosicā, kur krāsmatās atrada sadegušu ķermeņu atliekas, tostarp roku ar rožukroni, bijuši arī nesadegušu drēbju fragmenti. Taču viņām nav ļauts ilgi tur uzkavēties, mēģinot atpazīt mirušos, teritorija vēl tika patrulēta. Tie, kas bija paspējuši noslēpties mežā, pēc tam naktī atnākuši un dažādās vietās apbedījuši pārogļotos ķermeņus.
2005. gadā baltkrievu valodā iznācis uz dokumentāliem faktiem un aculiecinieku stāstiem balstīts Irīnas Žarnasekas romāns “Tavs prāts lai notiek”27, kurā ar šiem notikumiem saistītas atrodam vēl citas zināmas personas (Idoltas priesteri Boļeslavu Gramzu, Drujas mariāņu tēvu Eugēniju Kulešu28 u. c.), darbība iesniedzas arī Latvijā.
Izkaisītas liecības atrodamas arī Latvijas periodikā. Piemēram, par latviešu dalību šajos notikumos kāda Andrupenes pagasta zemnieka stāsts: “Biju aizbraucis uz Dagdu, uz kārtējo piektdienas tirgu. Neraugoties uz manu vecumu, Dagdā policija mani mobilizēja vedējos. Žēl bija atstāt zirgu, tādēļ braucu līdzi. Bija jābrauc caur Asūni uz Pustiņas pusi, un kaut kur starp Pustiņu un Indru šķērsojām robežu. Braucām vēl labu gabalu tālāk. Nākamajā dienā sākās akcija. Policija un karavīri aplenca plašu apkārtni un meklēja cilvēkus. Pārmeklēja sādžas un mežus, nesaudzējot nevienu. Atrastos cilvēkus vedējiem apsarga pavadībā vajadzēja aizvest līdz savākšanas vietai, kas parasti bija kāds lielāks šķūnis. Kad visa apgaita šādi bija pārmeklēta, vakarpusē šķūni aiztaisīja, pakšus aplēja ar petroleju un aizdedzināja. Vaimanas, liesmas… Kas to spēj izstāstīt?! Tā tas turpinājās no dienas dienā veselu nedēļu, kamēr viņi pamanīja, ka vairs nevaru izturēt un palaida mani mājās. Upuri pārsvarā bija veci cilvēki, sievietes un bērni, atstājot sektoru nodedzinātu visu pa tīro. Izklīdušos partizānus viņi daudz nedabūja, tie prata izbēgt. Mājās pārbraucis, nedēļām ilgi nevarēju ne ēst, ne gulēt, ne arī parunāt. Visu laiku acu priekšā rādījās uguns liesmas un dzīvu cilvēku degšana. Nekad neaizmirsīšu to māti, kas bija novietota manās ragavās un lupatu vīstoklī ietītu turēja rokās savu zīdaini. Viņa bija bāla, drebošām lūpām skaitīja lūgšanu, tādiem pašiem vārdiem kā mēs – latgaliski. Tad viņa par kaut ko izšķīrās. Vairākas reizes pārkrustīja savu bērnu un brīdī, kad sarga acis bija pavērstas uz citu pusi, …izmeta bērnu ceļmalas sniegā. “Dievs žēlīgs! Varbūt…” – sauciens izlauzās no viņas lūpām, un viņa izplūda asarās. Savu nenovēršamo likteni viņa zināja, to viņa nevarēja mainīt. Viņa gribēja glābt bērnu. Mātes pēdējā izmisīgā cerība bija, ka varbūt kāds žēlsirdīgs cilvēks bērniņu pacels no sniega… No liesmām to neglābs neviens. Pašai sadegot liesmās, varbūt viņai bija vieglāk mirt, domājot par bērnu sniegā…”29
Pēc kara dzīvi palikušie atgriezās Rosicā, sāka atjaunot ciemu; sakārtoja nodedzinātā šķūņa vietu, kur aizgāja bojā visvairāk cilvēku, izveidoja kapsētu un laiku pa laikam nāca šeit lūgties par mirušajiem, dedzināja sveces, lika ziedus. Kolhoza valde šo vietu atļāva iežogot, labiekārtot, tika uzstādīta betona plāksne ar uzrakstu krievu valodā: “Šeit atdusas 380 Rosicas iedzīvotāji, kurus 1943. gada 16. februārī sadedzināja vācu armija.” Tomēr reliģiskās aktivitātes šajā vietā valsts iestādes uzskatīja par nevēlamām, un arī cilvēki bija iebaidīti un arvien retāk nāca uz šejieni. Kāds nogāza piemiņas plāksni, tā pamazām ieauga zālē, pazuda krusti, vieta aizauga. Baznīca pēc kara netika atdota ticīgajiem, tajā ierīkota noliktava, pa grīdas flīžu mozaīku brauca kāpurķēžu traktori… Kādu laiku baznīcu izmantoja arī kā zirgu stalli, veikalu un pat dzirnavas.
Tikai 1987. gadā netālu, lielā ceļa tuvumā, tika izveidota cita piemiņas plāksne – nu jau iespējami visiem saskaitītajiem 1528 upuriem30, kas tajās dienās gāja bojā Rosicā. Plāksnes tuvumā simboliski ierakti pīšļi no dažādām soda vietām, kas līdz šim bija nodotas aizmirstībai; pēc dažiem gadiem uzstādīts koka krusts. 1988. gadā ticīgajiem atdota baznīcas ēka, sāka notikt dievkalpojumi. 1992. gada 26. janvārī tika uzsākts priesteru Antona Leščeviča un Jura Kaširas beatifikācijas process, kas noslēdzās ar beatifikāciju 1999. gada 13. jūnijā. 2000. gadā pabeigta baznīcas atjaunošana, tiesa gan, bez torņiem, vismaz pagaidām.31 Virs galvenā altāra atrodas māksliniekа Valeriānа Januškevičа veidota Rosicas mocekļu ikona – freska, kurā redzami abi priesteri pie degoša šķūņa, bet dūmu mutuļos saskatāmas cilvēku sejas – kā eņģeļu spārnu ieskautas, priesteru svētības pavadītas, pie Dieva aiziet dvēselītes…
Kopš 2007. gada Rosicā kalpo pr. Česlavs Kurečko MIC. Dzimis 1960. gadā Baltkrievijā, Braslavas rajonā, 1975.–1977. gadā mācījies Daugavpilī kulinārijas tehnikumā. Pēc dienesta padomju armijā 1984. gadā iestājies Rīgas Garīgajā seminārā, kuru pabeidzot 1989. gadā iestājies mariāņu kongregācijā. 1999. gadā iesvētīts par priesteri, strādājis dažādās draudzēs Baltkrievijā, 2007. gadā kļuvis par Rosicas draudzes prāvestu. Drīz pēc ierašanās Rosicā iestādījis 1528 tulpes – atbilstoši 1943. gada februārī bojā gājušo skaitam (tāds cipars rakstīts uz piemiņas plāksnes) –, kas ik gadu saplaukst baznīcas pakājē. Vasarā svētceļniekus priecē koptais mauriņš un ap 300 dažādu puķu šķirņu32, no kurām visvairāk ir liliju. Labiekārtota piemiņas vieta, ezera krasti. Priestera pūliņu dēļ Rosica ar katru gadu kļūst krāšņāka, labiekārtošanā iesaistās arī vietējā pašvaldība. Priestera sapnis ir atjaunot baznīcas torņus ¬– lai Rosicas baznīca, tāpat kā pirms 100 gadiem, paceltos pāri apkārtnes mežiem un būtu redzama arī no Latvijas.33
Ik gadu februāra vidū un augusta sākumā uz Rosicu plūst svētceļnieki no visas Baltkrievijas un kaimiņvalstīm, baznīcā notiek svinības abu svētīgo priesteru piemiņai, aizlūgumi par sadedzināto dvēselēm, lāpu vai sveču gājiens uz piemiņas vietu, simboliski veicot ceļu, pa kuru 1943. gada februārī pajūgi veda nāvei nolemtos. Baznīcas dārzā ir Dievmātes figūra, bet pāri ceļam stāv karavīra tēls, noliektu galvu… Dievmātes un baznīcas priekšā.
1992. gadā Robežnieku pagasta Pustiņas draudzes svētceļnieku grupā arī šo rindu autore piedalījās sv. Misē Rosicas baznīcā, kas toreiz tikko sākta atjaunot. Varenajos mūros bija lasāma gan senā godība, gan ne tik senais negods… Vietējie iedzīvotāji stāstīja, ka reizēm naktīs baznīcā dzirdami vaidi. Vai tie nāca no pašu atmiņas dzīlēm, vai nomocīto dvēseles sauca pēc lūgšanas… Varbūt tagad tie ir rimuši, uz senajiem pelniem plaukst dārzi, un svētīgie priesteri Rosicas baznīcas altārgleznā svētī liesmās mūžībā aizejošos toreiz un pāri laikiem mūs, jo mīlestība – un tikai mīlestība – paliek, un tikai tā var dziedēt senās rētas, un tikai tā var dzīvot tālāk.
Nedaudz no svētīgo priesteru dzīvesstāstiem34
Svētīgais pr. Juris Kašira MIC
Dzimis 1904. gada 4. aprīlī Aleksandrinā, 15 km dienvidaustrumos no Drujas, 5 km no Latvijas robežas, tagadējā Baltkrievijā, pareizticīgo, bijušo uniātu ģimenē, kristīts pareizticīgo baznīcā. Pēc t. s. tolerances edikta (1905), kas ļāva pareizticīgajiem mainīt konfesiju, viņa māte 1907. gadā pārgājusi katoļticībā. Vecāki agri miruši, Juri uzaudzināja radinieki, kas dzīvojuši netālajā Bogdanovā. Vispārējo izglītību ieguvis Drujā, kur iepazinies ar mariāņiem. 1922. gadā Juris pārgājis katoļticībā un pēc pāris gadiem pieteicies nesen (1923) dibinātajā Drujas mariāņu klosterī. Jau klosterī būdams, pabeidzis ģimnāziju. Pirmos svētsolījumus devis 1926. gada 2. augustā, mūža svētsolījumus – 1929. gada 2. augustā. Izglītības turpināšanai nosūtīts uz Romu, kur Pāvesta universitātē “Angelicum” pabeidza filozofijas kursu un 1931. gadā atgriezās Drujā. Tā paša gada rudenī Juris devās uz Viļņas Garīgo semināru turpināt teoloģijas studijas. 1935. gada 20. jūnijā, Vissvētākās Kristus Miesas un Asiņu svētkos, iesvētīts par priesteri. Gadu nostrādājis Viļņā, pr. Juris Kašira tika pārcelts uz Druju, bijis ģimnāzijas prefekts. 1938. gadā poļu valdība viņam un citiem baltkrievu mariāņiem kā neuzticamiem aizliedza veikt pastorālo darbu Rietumbaltkrievijā un izsūtīja viņu no Drujas uz Rasnas mariāņu klosteri Polijas vidienē. 1940. gadā kopā ar citiem mariāņiem padzīts no turienes, pr. Juris kādu laiku uzturējās Skurcā, pēc tam Lietuvas mariāņu klosterī Žemaišu Kalvarijā. Gatavojoties iespējamam arestam, viņš no misāles pārrakstījis sv. Mises tekstu Dievmātes godam De Beata. Lapiņas nēsājis sev līdzi un mācījies no galvas, lai cietumā vai izsūtījumā varētu celebrēt svēto Misi. Viņš nojauta kādu traģēdiju.
Svētīgais pr. Antons Leščevičs MIC
Dzimis 1890. gada 30. septembrī Abramovščinā pie Viļeikas, apm. 100 km austrumos no Viļņas, tagadējā Baltkrievijā. Mācījās Voistamā, pēc tam Sanktpēterburgā, kur 1909. gadā beidzis ģimnāziju pie sv. Katrīnas baznīcas un iestājies Pēterburgas Garīgajā seminārā. 1914. gada 13. aprīlī ievētīts par priesteri, nosūtīts darbā uz Sibīriju: vispirms par vikāru Irkutskā, pēc gada pārcelts uz Čitu, kur viņš kalpoja kā vikārs un skolas prefekts. 1917. gadā devās uz Mandžūriju, strādāja Harbinā35 un citur, 1924. gadā kļuva par Harbinas sv. Jozafata draudzes prāvestu, uzbūvēja tur baznīcu, draudzes māju, patversmi un sākumskolu nabadzīgiem bērniem, apdāvinātiem bērniem sedzis mācību izdevumus, ar savu darbu iemantojis lielu cieņu vietējo iedzīvotāju vidū. 1934. gadā saņēmis Polijas valdības apbalvojumu – Sudraba Krustu par nopelniem darbā ar poļiem emigrācijā. Būdams Harbinā, 1937. gadā lūdzis kardinālam Augustam Hlondam atļauju iestāties mariāņu kongregācijā. Caur Japānu un Romu aizbraucis uz Poliju, gribējis noviciātu iziet Drujā, bet politiskās situācijas dēļ tas nebija iespējams, tādēļ nosūtīts uz Skurcu. 1939. gadā, vēl būdams noviciātā, nosvinējis priesterības 25 gadu jubileju, 13. jūnijā devis pirmos svētsolījumus un atgriezies Drujā. Drīz sākās karš, Drujā ienāca padomju karaspēks, 1941. gadā šo teritoriju ieņēma vācu armija. Par tālāko jau bija šis stāsts.
Lūgšana caur svētīgo Antona Ļeščeviča un Jura Kaširas aizbildniecību36
Visvarenais Mūžīgais Dievs, tu esi dāvājis moceklības žēlastību svētīgajiem Antonam un Jurim, kuri nāves briesmās parādīja mīlestības un dedzības garu, pieņemot nāvi kopā ar brāļiem. Dod mums ar viņu aizbildniecību mīlestības un drosmes žēlastību, lai mūsu ikdienas kalpojums mūsu tuvākajiem nestu augļus Baznīcas celšanai un aizvestu mūs līdz svēto mūžīgajam priekam. Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Amen.
m. Otīlija Kovaļevska
Atsauces:
1 Ļoti plašu dokumentālu materiālu par šo tēmu piedāvā baltkrievu autors Sergejs Paņizņiks grāmatās: Панизник С. Освейская трагедия 1943: Документальная повесть. Минск: Издательский дом “Звязда”, 2013; Панізнік С. Браніслава: Дакументальная аповесць. Мінск: Юнацтва, 1985.
2 Informācija par šo notikumu līdz ar abu priesteru dzīvesstāstiem latviešu valodā atrodama “Katoļu kalendārā” 2000. gadam (221.–223. lpp.) un Mariāņu kongregācijas mājaslapā http://www.mariani.lv/personas/ (skatīts 30.05.2020).
3 Piem., Kangeris K. Latviešu policijas bataljoni lielajās partizānu apkarošanas akcijās 1942. un 1943. gadā // Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.–1964. gadā. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004, 332.–353. lpp.
4 Viens no akcijas uzsākšanas iemesliem bija tas, ka dažāda veida partizāni ne tikai traucēja vācu okupācijas varai, bet arī aplaupīja pierobežā dzīvojošos zemniekus un tautas acīs bija bandīti. Sīkāk skat. Strods H. PSRS kaujinieki Latvijā (1941–1945). I. Rīga: LU žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2006, 268.–357. lpp.
5 Pieejamas portālā https://vesture.dodies.lv u. c.
6 1906. gadā Rosicā dzīvoja 1182 cilvēki (622 miesta daļā un 560 sādžas daļā). [Список населенных мест Витебской губернии. Ред. А. Сапунов. Витебск, 1906, c. 161.]
7 Rosica. Nasze kościoły. I. Archidiecezja Mohylowska. Wyd. Bączkowski D., Żyskar J. Warszawa-Petersburg, 1913, s. 435–440.
8 Pr. Pēteris Kapusta dzimis 1891. gadā Zaļeščinā (Baltkrievijā, pie Osvejas, apm. 3 km no Latvijas robežas). Mācījies Pēterburgas Garīgajā seminārā, 1917. gadā iesvētīts par priesteri. No 1919. gada bija Rosicas draudzes administrators, vēlāk strādājis Mogiļovas apgabalā, kur 1931. gadā arestēts, 23. augustā notiesāts uz 10 gadiem un izsūtīts uz Solovecas nometni, 1937. gada 14. oktobrī notiesāts uz nāvi un 1. novembrī nošauts Sandarmohā pie Medvežjegorskas (Karēlijā). (Nasz Kraj, Nr. 53–54, 2018, 56.–57. lpp.)
9 Pr. Edvards Voicehovičs dzimis 1884. gadā Obabjes ciemā (Baltkrievijā, Braslavas rajonā, apm. 5 km no Latvijas robežas). Mācījies Pēterburgas Garīgajā seminārā, 1907. gadā iesvētīts par priesteri. No 1923. gada bijis Minskas katedrāles administrators. 20. gadu beigās sācis kalpot Rosicā, kur 1929. gadā arestēts, drīzumā atbrīvots, 1934. gada 28. jūnijā atkal arestēts un 1935. gada 3. februārī notiesāts uz nāvi. (Nasz Kraj, Nr. 53–54, 2018, 31. lpp.)
10 Euharistiskā Jēzus māsu kalpoņu kongregācija, dibinājis bīskaps Juris Matulevičs 1923. gadā Drujā.
11 Jāatzīmē, ka jau 1941. gada vasarā Rosicas draudzi sāka apkalpot pr. Jāzeps Gailevičs no Latvijas, 10. augustā ļaužu pārpildītā baznīcā noticis pirmais dievkalpojums (skat. Daugavpils Latviešu Avīze, Nr. 30, 17.08.1941). Tomēr vācu okupācijas vara neatļāva latviešu garīdzniekiem darboties ārpus Latvijas, tādēļ stafeti pārņēma Drujas priesteri.
12 Četras māsas misijās uz Daugavas labo krastu bija devušās jau augustā: Latvijas pusē strādāja māsas: Jadviga Viršute un Marija Jasinska, Baltkrievijas pusē (Balinos u. c.) – Apolonija Petkuna un Elizabete Voroņko; pēc tam visas pārcēlās uz Rosicu. Vēlāk viņām dažādos laikos pievienojās Juzefa Loukis, Paulīne Latiškeviča, Marija Marciļoneka, Albina Priticka, Katrīna Ugarenko, Adele Moroza, Jadviga Trubilo. Winterzauber akcijas laikā Rosicā atradušās septiņas māsas, Zaščirinā – divas.
13 Pēc kara pr. Henriks Tomaševskis MIC strādājis Brazīzijā, uzrakstījis atmiņas par Rosicas laiku.
14 Gan Osveja, gan Zamoše jeb Saveiki pirms I pasaules kara bija lielu draudžu centri ar baznīcām, kuras padomju laikā nopostītas, līdz mūsdienām no tām palikuši vairs tikai pamati.
15 To detalizēti savās atmiņās apraksta pr. Henriks Tomaševskis (Tomaszewski H. Na nieludzkiej ziemi. Męczennicy z Rosicy. Warszawa, 1993, 75.–76. lpp.).
16 Męczennicy z Rosicy: ks. Jerzy Kaszyra i ks. Antoni Leszczewicz. W 50. rocznicę śmierci. Opr. J. Bukowicz MIC, wicepostulator. Warszawa: Wydawnictwo Księży Marianów, 1993.
17 Sīkāk skat. Męczennicy z Rosicy, 28.–29. lpp.
18 Tragiczny koniec misji w Rosicy według relacji naocznych świadków. Męczennicy z Rosicy, 28.–29. lpp.
19 Par poļiem sauca vietējos iedzīvotājus Drujas apkārtnē, kas līdz 1939. gadam bija Polijas pakļautībā, kā arī vietējā slāvu dialektā runājošos iedzīvotājus Latvijas pusē.
20 Pēc citām liecībām – viņas braukušas vācu vai latviešu patruļas pavadībā.
21 Męczennicy z Rosicy, 90.–91. lpp.
22 Batņa A. Rūbežu tragedijas pādejais cēlīņs. Dzeive, Nr.79 (01.09.1966), 13.–14. lpp.
23 Iespējams, Ķepovas pagasta Budovka, kas atrodas izteikti augstā kalnā pie pašas robežas, aiz kuras 1 km attālumā Baltkrievijas pusē bija sādža Rodziki un 1 km aiz tās – jau minētā Zaščirina, kur strādāja pr. Laševskis.
24 Tomēr nav liecību, ka tas būtu noticis Latvijas pusē.
25 Męczennicy z Rosicy, 56. lpp.
26 Męczennicy z Rosicy, 59. lpp.
27 Жарнасек І. Будзь воля Твая. Мінск: Pro Christo, 2005.
28 Sarkanarmiešu nogalināts 1941. gada 30. jūnijā Latvijas pusē (Piedrujas pagasta Lupandos); 2003. gadā uzsākts viņa beatifikācijas process.
29Batņa A. Rūbežu tragedijas pādejais cēlīņs. Dzeive, Nr.79 (01.09.1966), 13. lpp.
30 Skaitlis var nebūt precīzs, tomēr ir daudz lielāks, nekā sākotnēji uzreiz pēc kara tika lēsts. Uzraksts uz plāksnes krievu valodā skan: “Нет меры скорби народной, памяти нашей нет границ. Памяти мирных жителей Росицы, погибших от рук фашистских палачей. Сожжено 1528 человек.” (“Neizmērojama ir tautas sāpe, mūsu atmiņai robežu nav. Fašistu nogalināto Rosicas iedzīvotāju piemiņai. Sadedzināti 1528 cilvēki”).
31 Ярошевич К. Росица: молитва из сердца просится. Беларусь Сегодня, 28.02.2012.
32 Ksiądz, który wskrzesił martwą wieś // http://www.marianie.pl (18.02.2019), skatīts 30.04.2020.
33 Матвеева Т. “Второй Мосар”: Настоятель костела хочет сделать из Росицы райский сад // https://news.tut.by/culture/451303.html, skatīts 30.04.2020.
34 Pēc Męczennicy z Rosicy, 11.–27. lpp.; http://www.marianie.pl un http://www.mariani.lv, skatīts 30.04.2020.
35 Harbina – pilsēta Mandžūrijā, tagadējās Ķīnas teritorijā. Dibināta 1898. gadā pie dzelzceļa maģistrāles Mandžūrijā. Pēc Krievijas pilsoņu kara Harbina kļuva par vienu no krievu emigrantu centriem Ķīnā. Starp citu, 20. gs. pirmajā pusē Harbinā pastāvēja arī latviešu kolonija. [Latvijas enciklopēdija. 2. sēj. Rīga, 2003, 715. lpp.]
36 Lūgšana no http://www.mariani.lv/, skatīts 30.04.2020.
